Ar niknumu un skumbriju

Andris Bite, SIA Karavela līdzīpašnieks. Foto — Edmunds Brencis
Ieva Alberte
Print Friendly, PDF & Email

Nopērkot vācu uzņēmumu Larsen, latviešu Karavela kļuvusi par trešo lielāko zivju konservu ražotāju Eiropā ar eksporta tirgu 43 valstīs

Telpas Vecmīlgrāvī ir kā divi gadsimti: Karavelas ražotne spoža un moderna, taču biroja telpas nav mainījušās kopš padomju laikiem: mīksti, zaļi rindu krēsli un lieli istabas augi. «Visu esam ieguldījuši ražošanā. Tagad varētu atļauties uzlabot biroju, bet mantojums sāk šķist vērtīgs, un negribas mainīt,» saka Andris Bite, Karavelas līdzīpašnieks, sēdēdams savā kabinetā pie galda. Tieši šajā telpā 1996. gadā Andris ieradās kā otrā kursa ekonomikas students meklēt darbu un tur, kur tagad sēž viņš, sēdēja cits Andris — Feldmanis, Kaijas vadītājs. Populāro konservu ražotni Kaija bija privatizējusi Ave Lat Grupa. Taču padomju laikā spēcīgais Kaijas zīmols nebija radies tukšā vietā — pirms nacionalizācijas te bija vēl cara laikos dāņu uzņēmēja Rīgā izveidota fabrika.

«Man jau bija savi mazie biznesi, taču mamma lūdza pazīstamo Feldmani, lai pieņem mani darbā, — negribēja, ka es kā students no laukiem aizeju Rīgā neceļos.» Andris ir dzimis Bauskā un 90. gados nodarbojās ar pierobežai raksturīgiem biznesiem. Valsts neatkarības atgūšana lielā mērā noteica profesijas izvēli, un, ja Andrim tolaik būtu vairāk par 19 gadiem, viņš noteikti kaut ko privatizētu. Biznesā bijis kopš bērnības: ar tēvu braukāja pa Krieviju, tirgodami puķes, un vidusskolas laikā ar kādu dakteri no Bauskas pārdeva Rumbulā šašliku.

Bite savos 23 gados sāka Kaijā kā tirdzniecības aģents ar 70 latu algu, drīz kļuva atbildīgs par eksportu Baltijā, tad bijušās PSRS valstīs. 90. gadu beigās pēc ekonomiskās krīzes Krievijā cieta Kaijas eksporta tirgus, toreizējie īpašnieki Ave Lat Grupa zaudēja daudz naudas. Neviens nevēlējās Kaiju reanimēt un neticēja tai, izņemot Andri. Nācās risināt virkni problēmu: neizmaksātās algas strādniekiem, jārunā ar kreditoriem un maksātnespējas administratoriem. «Es pat trīs dienas nokļuva aiz restēm,» Bite stāsta. Ticis aizturēts aizdomās par kontrabandu, taču atzīts par nevainīgu — šis bijis kāda uzņēmēja mēģinājums Biti iebiedēt. Katra diena bijusi smaga cīņa, un divi gadi pagājuši kā trillerī. Vajadzēja naudu, taču neviens Andrim neticēja. Hansabankā kredītu nedeva, sakot, ka ražošanai nav nākotnes un Kaijas vietā sliesies daudzdzīvokļu mājas.

Uz grunti gāja arī zivju pārstrādātājs Brīvais vilnis, un tā komercdirektors Jānis Endele, tagad Karavelas līdzīpašnieks, reizi nedēļā satikās ar Andri un «abi zaļām sejām padalījāmies, cik viss ir slikti».

Bija 2001. gads, kad Bite nodibināja SIA Karavela. Aizņēmās naudu privāti no kāda uzņēmēja, viņu atbalstīja atī ģimene, kurai Iecavā pieder vērienīga graudu un piena lopkopības saimniecība. Andris ar kolēģiem izkrāsoja vienu Kaijas telpu, ieguva PVD atļauju un sāka ar vienu ražošanas līniju — taisīja siļķi un skumbriju tomātos. «Man šķita, ka Kaija ir dzīvotspējīgs projekts, un ticēju tam, lai arī bankas, mediji un piegādātāji apgalvoja pretējo. Es ticu veiksmei, un viens no tās pamatnoteikumiem ir zināt katru detaļu savā biznesā,» saka Andris, kurš joprojām ik dienu ir ražotnē. Andris vienīgais no ģimenes nav veterinārārsts. Brālis Jānis darbojas lauksaimniecībā, bet Pēterim ir veterinārā klīnika Bauskā.

Izspieduši zviedrus

No 2001. līdz 2011. gadam Kaija eksportēja pārsvarā uz bijušajām Padomju Savienības valstīm, taču tad Andris ar Jāni pieņēma lēmumu — mēģinās iekļūt Eiropā. Riskēja, ceļot jaunu ražotni, ņemot kredītu un piesaistot Eiropas naudu, jo nebija garantiju vai tirgus pētījuma, ka viņu konservus tur vajadzēs. Bija tikai Bites un Endeles ticība, ka noiets būs. «Mūsu pētījums bija tāds: aizbraucām uz Zviedriju, iegājām veikalā un sapirkām konservus, ko ēd vietējie. Viesnīcā rāvām vaļā un garšojām, un Rīgā mēģinājām taisīt tādus pašus,» stāsta Andris. Šobrīd Kaija aizpilda 80% no Zviedrijas konservu tirgus. 

Tieši tāds pats modelis bija Vācijā un Lielbritānijā, kur Karavela ir liels spēlētājs. Konservi nopērkami ar Lidl un Aldi zīmolu, jo tie ir pasūtītāji. Abu veikalu konceptu Bite dēvē par efektīvu un ir par Lidl ienākšanu Latvijā ar saviem kvalitatīvajiem produktiem.

Nedaudz grūtāk Kaijai bija iespiesties Dānijas tirgū, jo iespējamajiem sadarbības partneriem nebija zināšanu par Latviju kā eksporta zemi. Pirms dāņu veikalu tīkla iepircējs brauca vizītē, esot pajautājis, vai Kaija varēšot nodrošināt viņam apsardzi, jo viņš grib īrēt auto un braukt arī uz Lietuvu. «Domāja, ka mums te ir wild west*. Ja tāds viedoklis dominē — ko tur pārdosi, kā iegūsi uzticību?» 

Labi, ka Kaijai ir sena vēsture un 1882. gadā tieši dānis Arnolds Serensens atklāja Rīgas centrā savu fabriku, un uz konservu bundžām joprojām ir Serensena paraksts, un Skandināvijas tirgū tikt bija vieglāk tieši šī stāsta dēļ.

Kā saprast, kurš tirgus būs pa spēkam, uz kuru doties viesnīcas «piknikā»? Andris stāsta, ka viss ir vienkārši: jādodas tur, kur patēriņā ir zivju konservi. Piemēram, Ķīnā tie nav tik iecienīti kā Japānā, kur Karavela ir jau četrus gadus, jo spēj izpildīt japāņu augstās kvalitātes un vizuālās prasības. Latvieši saražo īpašus produktus — šprotveidīgos zivju konservus ar dažādām dārgām vai specifiskām piedevām, piemēram, trifelēm.

Pirms septiņiem gadiem, sākot iekarot Eiropu, Bite neapzinājās mērogus, ko šajos tirgos spēj sasniegt. Tolaik Zviedrijā bija četri zivju konservu ražotāji, tagad — viens. «Mēs tur neradām jaunu patēriņu, bet atņemam darbu,» skaidro Bite. Tas izdevies, jo produkts ir precīzi tēmēts un kvalitatīvs: ar tādu garšu, kā patīk zviedriem, ar tādu pašu iepakojumu. Lielākoties tā ir siļķe un skumbrija dažādās mērcēs. Kad tirgū iekļūts ar pamatproduktiem, var piedāvāt jaunumus. Kopumā Kaijā top 200 veidu produkti.

Pirkšanas un garšas paradumi var krasi atšķirties Dānijā un Zviedrijā: ja ierasts pirkt pa trim bundžām, kas iepakotas sarkanā plēvē, tad nepirks tos pašus konservus lētāk, kas būs iepakoti citādas krāsas plēvē vai skaitā. «Varbūt tam konservatīvismam ir sakars tieši ar konserviem, jo vārds līdzīgs,» smejas Andris.

Vislabāk Kaijai iet Zviedrijā, Vācijā, Lielbritānijā, Dānijā, un «tad soļanka pa visu pasauli», saka Andris par pārējām 39 eksporta valstīm. Pirms septiņiem gadiem Kaijas konservi ceļoja tikai uz bijušajām Padomju Savienības valstīm, tagad tās no pīrāga veido 15%, no tām visvairāk aizceļo uz Azerbaidžānu un Uzbekistānu. Kā Andrim izdodas rast kontaktu ar tik dažādu valstu uzņēmējiem? «Mēs deviņas nedēļas gadā pavadām izstādēs ar stendiem, un vakarā vēl ir darbs ar klientiem individuāli. Tas galīgi nav viegli.»

Nopirkt vācu fabriku

Šogad Karavela iegādājas vācu zivju pārstrādātāju Larsen. Fabriku, kas atrodas netālu no Dānijas robežas, ar simtgadīgām tradīcijām un spēcīgu zīmolu. «Nopirkām, jo viņiem negāja. Agonēja. Tāpēc, ka, pirmkārt, atnācām mēs un atņēmām daļu klientu. Otrkārt, sociālā nodrošinātība tur pārkāpusi adekvātuma robežu, piemēram, atlaistajiem darbiniekiem algas jāmaksā vēl gadu,» saka Andris un pastāsta vairāk par Larsen. Fabrikas sākums meklējams 1899. gadā, kā ražotne tā izpletās pagājušā gadsimta sešdesmitajos. Uzcelta lauka vidū, bet ar laiku pilsēta pietuvojās un iedzīvotājiem sāka traucēt fabrikas skaņas naktīs. Fabrikai tika liegts strādāt otrajā maiņā, tātad apjoms samazinājās uz pusi. Sākās sūdzības, ka smird pēc zivīm, — nācās par lielu naudu uzlikt ražotnei izplūdes filtrus. Un vēl tie Kaijas konservi veikalu plauktos. Tas viss sasummējas. «Nav tā, ka mūsu konservi būtu lētāki. Cena ir pēdējā pozīcija eksporta tirgū: pirmais ir, vai spēj nodrošināt kvalitāti, otrais — regulārs piegādes apjoms, un tikai tad cena.»

Ražošana no vecās Eiropas pamazām bēg. Darbaspēka izmaksas un infrastruktūras izdevumi rada apstākļus, kad vairs nav konkurētspējas, lai arī ražotnes ir maksimāli robotizētas. Izņemot šprotu kārtošanu bundžiņās, kas arī Larsen bijis roku darbs.

«Šī ir mūsu iespēja,» saka Bite un uzreiz piebilst, ka arī latvieši katru ražotnes ideju publiskajā apspriešanā vēlas izēst no savas pašvaldības. Piemēram, Bauskā vācieši gribēja celt salmu pārstrādes rūpnīcu, taču vietējie iebilda. «Ja šobrīd Latvijā kāds gribētu uzbūvēt fabriku un atrast tūkstoti darbinieku, tas nebūtu reāli. Nav, kas strādā,» saka Bite. Darbaspēks ir resurss, par ko cīnās visā Eiropā. Piemēram, Polijā un Čehijā esot ap trim miljoniem ukraiņu. Arī Kaijā strādā 44 ukraiņi, kuri ir čakli un motivēti nopelnīt. «Nav tāda jēdziena «lētais darbaspēks», kā dažs labs politiķis izsakās. Piemēram, ukraiņi bez tūkstoša uz rokas te nestrādā,» saka Bite. Uzņēmējs ir lepns par ukrainieti, kura ieradās pirms gada un tikko nokārtojusi latviešu valodas eksāmenu, plāno nokārtot pastāvīgas uzturēšanās atļauju, lai paliktu Latvijā.

Nesen Bite runājies ar partneri Skotijā, kam ir fabrika, sakot — re, Latvijā algas ceļas, un ir gandrīz tādas pašas kā jums. Varbūt latvieši brauks mājas! Skots atbildējis — lai aizmirst, jo viņš darīs visu, lai latvieši paliktu, jo neesot, kas strādā. «Rumānija izgrābta sausa, Ukraina arī, bet ar Vidusāzijas darba kultūru labāk nesapīties,» saka Bite.

Andris ieved Karavelas ražotnē. Smaržo kūpinātas brētliņas, un spoži zib gar acīm konservu kārbas. Kā tādi vaļi plauktos ir lielas sviesta zivis veselā gabalā. Lielākā daļa zivju atceļo sasaldētas no Islandes, Skotijas un citām Ziemeļjūras zvejas vietām. Saku Andrim, ka pirms sešiem gadiem viesojos citā zivju pārstrādes uzņēmumā, kur darbinieku apstākļi bija atbaidoši, salīdzinot ar Karavelu. Šeit ceha darbinieku vidējais atalgojums esot ap 1060 eiro pirms nodokļu nomaksas. Tikai viena līnija ir tā, kur var nopelnīt vairāk atkarībā no ātruma. Uz to dāmas raujoties. «Es nevaru tik ātri kā viņas, goda vārds. Esmu izmēģinājis, jo pats reizi gadā obligāti strādāju cehā, lai saprastu, kā ražošana darbojas,» saka Andris Bite.

Pērn bija pirmais mēģinājums Kaiju nopirkt — kāds poļu investīciju fonds izteicis piedāvājumu. «Bet mēs ķeram kaifu no sasniegtā, nevis no naudas,» saka Andris. Šobrīd Karavelas grupā ietilpst arī bundžu ražošana un nekustamo īpašumu apsaimniekošana. Nesen izbūvētas jaunas noliktavas, kur spīd konservu kaudzes. «Kāpēc mums sanāk? Mēs reāli strādājam. Ar niknumu. Neko citu jau arī dzīvē neesmu mācējis darīt, kā strādāt,» saka Andris.

* Mežonīgie rietumi — angļu val.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Sākumā mani dzina spīts pierādīt, tagad — darbaprieks. Iespējams, kādreiz dzinējspēks būs nauda — sieva noteikti priecātos, jo citādi visu ieguldu ražotnes modernizēšanā.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Neklausīšana intuīcijai, kas teica priekšā — nesadarbojies ar šo cilvēku, nebūs labi. Piemēram, Ukrainā zaudējām daudz naudas, izvēloties nepareizo partneri.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Aprēķināt pesimistiskāko sava biznesa scenāriju: vai būsi gatavs strādāt bez algas, vai varēsi atdot kredītu. Jābūt gatavam strādāt piecreiz vairāk, nekā iedomājas.»

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu