Kadrs no 10. sērijas. Britu izlūkdienesta MI6 virsnieks Rūdolfs Silarājs (aktieris Jānis Vimba) ballē pie Latvijas vēstnieka Kārļa Zariņa. Foto — Lauris Vīksne
Filmā runātā valoda izklausās tam laikam atbilstoša kaut vai tāpēc vien, ka tā nav mūslaiku ziņu valoda
Sestdienās kopā ar tautu skatos Sarkano mežu, un nav kauns ne par tajā redzamo, nedz arī par dzirdamo. Tas šķiet neparasti, kad darīšana ar pašmāju seriāliem. Filmā dzirdamo var īpaši labi novērtēt tāpēc, ka kārtējā epizode nāk pēc vakara ziņu kaujām ar dzimto valodu. Filmas varoņi izklausās ļoti svešādi salīdzinājumā ar šo raidījumu «drastisko mistēriju», kurā šaurās vietās uz doto brīdi nešaubīgi paceļas šis te moments ar vīzijām un tad «pakrīt sasitoties». Gandrīz kā Blaumanis pret feisbuku — īsa precizitāte pret paviršu ļurļurēšanu.
Filmas veidotāji ir stāstījuši, cik ļoti rūpējušies par vizuālās vides īstumu. Atšķirībā no dižfilmas Nameja gredzens, kurā Tērvetes zemgaļi dzīvo pie jūras, velk mugurā sadomazo ādas loksnes un vizinās ar vikingu kuģi, Sarkanā meža bilde neliek ne kaunā novērsties, ne izmisumā smieties. Taču radīt «autentisku» valodu varētu būt bijis sarežģītāk.
