Filmā runātā valoda izklausās tam laikam atbilstoša kaut vai tāpēc vien, ka tā nav mūslaiku ziņu valoda
Sestdienās kopā ar tautu skatos Sarkano mežu, un nav kauns ne par tajā redzamo, nedz arī par dzirdamo. Tas šķiet neparasti, kad darīšana ar pašmāju seriāliem. Filmā dzirdamo var īpaši labi novērtēt tāpēc, ka kārtējā epizode nāk pēc vakara ziņu kaujām ar dzimto valodu. Filmas varoņi izklausās ļoti svešādi salīdzinājumā ar šo raidījumu «drastisko mistēriju», kurā šaurās vietās uz doto brīdi nešaubīgi paceļas šis te moments ar vīzijām un tad «pakrīt sasitoties». Gandrīz kā Blaumanis pret feisbuku — īsa precizitāte pret paviršu ļurļurēšanu.
Filmas veidotāji ir stāstījuši, cik ļoti rūpējušies par vizuālās vides īstumu. Atšķirībā no dižfilmas Nameja gredzens, kurā Tērvetes zemgaļi dzīvo pie jūras, velk mugurā sadomazo ādas loksnes un vizinās ar vikingu kuģi, Sarkanā meža bilde neliek ne kaunā novērsties, ne izmisumā smieties. Taču radīt «autentisku» valodu varētu būt bijis sarežģītāk.
Rakstītos tekstos un audioierakstos tālaika valodas ir pat vairāk nekā bēniņos vecu krāmu. Taču jārunā aktieriem, kuriem, tāpat kā dialogu autoriem un to klausītājiem, dabiskā ir šodien runātā valoda. Nebūtu labi, piemēram, likt klausītājiem sarkt par Veltas un Vitolda mokām ar mīksto «r» un gaišo «l». Vēl nelāgāk būtu maukt ar mūslaiku vot moška imidžu. Valodas ainava katram laikmetam sava. Kā mežabrāļi saka visām varām līdzi skrējējam Vucānam, «nevar vienā laikā uz visām pusēm izkalpoties».
Dialogu autori, šķiet, izvēlējās izslēgšanas metodi un liek aktieriem runāt tikai tādu valodu, kādu, viņuprāt, noteikti runāja arī tolaik, bet visu aizdomīgi mūsdienīgāko atstāj aiz kadra. Tāpēc valoda Sarkanajā mežā ir lakoniska un lielākoties precīza. Tāpēc tik labi pamanāmi misēkļi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.