Palīdzība ir tepat 7

Ieva Alberte
Print Friendly, PDF & Email

Šogad divas Rīgas ģimnāzijas piedzīvoja traģisku zaudējumu — skolēna nāvi. Viens no viņiem savu dzīvi beidza tīši. Skolas nebija gatavas šādas krīzes risināšanai. Kā ar jauniešiem runāt par vienaudžu nāvi, lai šoks nepāraugtu depresijā?

Kārlis ar Adrianu (vārdi mainīti) bija tuvi draugi. Runāja par visu. Arī par nāvi. «Pieļauju, ka viņš nespēja pastāstīt, cik slikti patiesībā jūtas,» saka Kārlis, kad tiekamies mēnesi pēc viņa drauga Adriana pašnāvības. Ceturtdienas vakarpusē viņš saņēma no Adriana neparasti mīļu īsziņu ar pateicību par to, ka bijis labs draugs. Kārlis uzreiz nojauta, ka nav labi. Zvanīja Adrianam, bet telefons bija izslēgts. Zvanīja draugam Gatim un viņš savam tētim. Trijatā viņi devās Adrianu meklēt. Par vēlu. Tajā pašā vakarā Gatis sazvanīja Adriana tuvākos draugus, kuri jau zināja par puiša pazušanu, un pastāstīja par viņa nāvi. Gata tētis nākamajā rītā klātienē skolā paziņoja to diviem skolotājiem un skolas psiholoģei. Nākamajā dienā daļai skolēnu bija stundas, daļa piedalījās olimpiādē, sekoja divas brīvdienas, un vecāki WhatsApp čatā diskutēja par to, kā palīdzēt bērniem, kuri ir šokā.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu