Bordāns: Valsts tēlu bojā, ja cenšas izlikties labāks, nekā ir

Jānis Bordāns (JKP) ievēlēts Saeimā kā viens no jauno spēku — Jaunās konservatīvās partijas — pārstāvjiem, taču tieslietu ministra amatu viņš ieņem jau otro reizi. 2012. gada vasarā Valda Dombrovska trešajā valdībā viņš ienāca kā Nacionālās apvienības pārstāvis. Bordānam izvērsās ass konflikts ar NA par viņa ierosināto maksātnespējas jomas sakārtošanu, un NA pretestība šīm reformām bija viens no valdības krišanas iemesliem.

Pēc pieciem gadiem Bordāns ir atgriezies ministrijā, un viņa partijas sauklis «bezkompromisa tiesiskums» ierakstīts valdības deklarācijā kā viens no pieciem galvenajiem mērķiem. Kā viņš plāno to panākt? Un kā tas sader ar JKP pretošanos sava deputāta Jura Juraša izdošanai kriminālvajāšanai?

Kas jums ir svarīgākie darbi, lai nodrošinātu «bezkompromisa tiesiskumu»?

Mēs esam konstatējuši daudz faktus. Tas varbūt ir sliktā veidā sanācis, bet tomēr mēs izmantosim efektīvi kārtējo krīzi, kas ir saistīta ar finanšu struktūrām Latvijā. Vairāku iestāžu, tai skaitā Moneyval, eksperti ir uztaisījuši ziņojumu. Šajā ziņojumā ir ietvertas ļoti labas tēzes. Tas ir tiešām aukstasinīgs. Eksperti ir konstatējuši tīrus, sausus faktus. Es tur neredzu nekādu ieinteresētību par Latviju kaut ko ļaunu pateikt. Viņi vienkārši nav subjekti. Mēs varētu gribēt, lai labāk izskatītos. Vai arī te ir iekšējas, savstarpējas attiecības, un negribas viens otram kaut ko tādu [sliktu pateikt].

Varam izmantot šīs tēzes, kas ir ietvertas [ziņojumā], un kuras vismaz daļa juristu ir jau izteikuši kā tādu pieņēmumu. Šeit tam ir jau ekspertu noteikts pamatojums. Mēs šos faktus varam šobrīd ņemt un izmantot. Arī Valsts kontrole ir Tieslietu ministrijai jau pirms kāda laika sniegusi savu vērtējumu par to, ko viņi redz.

Kādi būtu Tieslietu ministrijas uzdevumi saistībā ar Moneyval ziņojumu?

Tieslietu ministrija, protams, nav izpildorgāns, kā piemēram Iekšlietu ministrija, kur izmeklētājiem jāveic konkrēti uzdevumi. Izņēmums ir Uzņēmumu reģistrs, kur esam apņēmušies uzsākt darbu pie digitāla rīka, kas identificēs uzņēmumu tīklus, iespējams, naudas atmazgāšanas, iespējams, korupcijas saites. Tas ir mākslīgais intelekts, kas analizēs uzņēmumus, juridiskas personas vispār. Bet Tieslietu ministrijai ir cita ļoti svarīga funkcija – tieslietu politikas veidošana. Nevis tieši nosakot personālsastāvu vai tamlīdzīgi, bet tiesībpolitikas veidošanu. Tas ir galvenais. Ministrijā ir pietiekama institucionālā atmiņa, resursi un zināšanas.

Mēs, neko nepiesedzot, beigsim savu analīzi un darīsim divas lietas. Pirmkārt, mēs zinām, ka valstij naudas nav un nebūs vienmēr, mēs nevaram izšķērdīgi dzīvot. Pašā Tieslietu ministrijā noteikti mēģināsim uz nākamo gadu veidot nulles budžetu. Varbūt ne pilnīgi no nulles, varbūt nosacīti, bet tomēr pārskatīt, kādā veidā mēs vispār pildām savas likumā noteiktās funkcijas. Varbūt tās ir strukturālas izmaiņas, varbūt tās ir personālizmaiņas, varbūt funkciju pārdalījums, bet tas ilgstoši nav ticis darīts. Ministrija ir strādājusi kā strādājusi, nevērtēju tikai kritiski, bet vienmēr pienāk kaut kāds brīdis, vismaz reizi desmit gados, kad jāskata, vai budžets nav citādi jāveido. Vai nav atrodami resursi, kurus svarīgāk izlietot kaut kur citur. Otrkārt, [izskatīsim] pašu tiesvedības procesu, sākot jau ar pirmstiesas izmeklēšanu. Nesaukšu uzreiz lietas, kas būtu jāmaina likumos vai struktūrā, bet tāpēc mēs esam izvirzījuši kā vienīgo ministrijas papildus prasību pēc finansējuma — auditam gan attiecībā uz Tieslietu ministrijas struktūru, gan izmeklēšanas un tiesvedības efektīvu darbu. No sadarbības partneriem valdībā ir akcepts.

Cik daudz naudas saņemsiet?

Līdz 500 000 eiro. Šobrīd tas dokumentos tiks iestrādāts.

Kas auditu varētu veikt?

Mēs rīkosim konkursu. Šobrīd mēs formulējam konkrētus uzdevumus, kādi būtu šiem auditoriem jāveic. Mēs sapratām, ka laba krīze ir labi jāizmanto. Viegli būtu pateikt uzreiz, ko mēs redzam un gribam darīt. Taču es domāju, ka ir jāpaskatās fundamentāli, ko var darīt. Piemēram, Moneyval [liek jautāt] — vai tiesu piemērotās sankcijas attur no nozieguma izdarīšanas? Vairākos punktos ir ļoti skaidri pateikts, ka tās ir neefektīvas. Daži jaunievedumi ir pieņemti, bet nav zināms, vai tie dos kādus risinājumus. Viens no rādītājiem ir šāds: tiek piemēroti pārsvarā nosacīti sodi vai arī naudas sodi, bet nav analīzes un nevar pateikt, vai tie ir atturoši. Arī tas mums ir jānoskaidro. Ja mēs kaut ko darām, es vēlos, lai ir rezultāts. Lai nebūtu tā — ir krīze, mēs esam kaut ko darījuši, mēs varam kaut ko atrādīt kaut kādām starptautiskām institūcijām, lai labi izskatāmies, un tad gulēt mierīgi un [situācija] kļūst vēl sliktāka.

Audits būs saistīts tikai ar tādiem ekonomiskiem noziegumiem kā naudas atmazgāšana vai plašāks?

Te ir tāda viltīga situācija. Šobrīd mums ir iespēja koncentrēties uz ekonomiskiem noziegumiem, bet esmu pārliecināts, ka tās zāles derēs visiem. Ekonomisko noziegumu stāsts attiecas vispār uz tieslietu sistēmu, izmeklēšanas efektivitāti. Es iesāku ar piemēru par nosacītiem sodiem. Līdzīgi jau ir arī par citiem noziegumiem, ne tikai ekonomiskiem. Kāpēc ir nosacīti sodi? Šie sodi tiek piemēroti pēc ilgstošas izmeklēšanas. Izmeklēšana mums vienmēr ilgst vairākus gadus gandrīz par jebkuru būtisku noziegumu. Pēc tam lietas vairākus gadus atrodas tiesā. Tiek ņemts vērā procesa ilgums, lai mīkstinātu sodu. Nekur nav teikts, ka tāpēc ir jāmīkstina, un starptautiskie novērotāji par to izsaka šaubas. Bet pat ja varētu mīkstināt, tad kādā veidā? Bieži vien pie mums tiek pieņemts, ka tad ir jāpiemēro nosacīts sods, bet var piemērot vienkārši īsāku termiņu apcietinājumam, reālam cietumsodam. Soda mērķis jau ir atturēt no atkārtotas nozieguma izdarīšanas un atturēt citus no šāda pārkāpuma izdarīšanas. Tā ir piemērošanas problēma. Nav tā, ka likumu nebūtu, bet ir piemērošanas problēma. Mēs varbūt esam ar to grēkojuši, ka tad, kad atklājas pārkāpumi, mēs pamainām likumus, uzrakstām bargākas sodu sankcijas, bet piemērošana saglabājas iepriekšējā līmenī un rezultāta nekāda nav.

Kādas reālas sviras jums būtu, lai ietekmētu tiesnešus šajā jautājumā? Viņi ir neatkarīgi savos lēmumos.

Šeit nevajadzētu nekādas tiešas sviras, bet ir tiesību politikas veidošana. Es teiktu, ka ar tiesnešiem darbs manā ieskatā ir pat veicies sekmīgāk, kaut arī tieši tiesas ir fundamentāli neatkarīgas. Tieslietu ministrijā ir departaments, kas ir atbildīgs par tiesām. Personālvadības politikā Tieslietu ministrija šobrīd būs mazāk tiesību ieguldīties, bet tomēr tādas tiesības pastāv. Agrāk vispār bija tā, ka Tieslietu ministrija rūpējās par jauno tiesnešu atlasi, ieteica tiesu priekšsēdētājus. Šobrīd viņi nevar pat ieteikt tiesu priekšsēdētājus. Taču tieslietu ministrs ir Tieslietu padomes sastāvā, un tiesas arī strādā uz tiesu administrācijas bāzes. Tā ka sasaiste ir. Savukārt ar prokuratūru mums Tieslietu ministrijā vispār nav… Lai cik tas būtu paradoksāli, pēc [tiesību] doktrīnas prokuratūra ir izpildvaras sastāvdaļa, nevis pilnīgi neatkarīga, bet pēc mūsu struktūras prokuratūra ir šobrīd nosacīti zem Augstākās tiesas priekšsēdētāja, un prokuratūra ir daudz neatkarīgāka. Šajā sakarā mums to sviru nav, bet Tieslietu ministrijai vienmēr ir loma. Tā var veikt auditus, sniegt pārskatus, pieaicināt starptautiskos novērotājus. Protams, mēs varam mainīt likumus.

Mūsu prokuratūras lielā neatkarība ir neparasta uz kopēja tiesību fona Eiropā un pasaulē. Vai ir kādas domas mainīt šo struktūru?

Mums ir paredzēts veikt šo auditu. Secinājumus es izdarīšu audita ietvaros. [Jau runāju] par sodiem, bet, ja mēs ejam tālāk, kāpēc varētu būt problēma ar efektīvu notiesāšanu? Arī Moneyval ziņojumā ietverts, ka gan tiesnešiem, gan apsūdzētājiem pastāv problēmas ar likuma interpretāciju – kas ir nepieciešamā pierādījuma robeža? Neskaidrība par pierādījuma bāzi – tā ir fundamentāla problēma. Es domāju, ka tā ir viena no lielajām problēmām, kas ir atklāta. Juristi par to ir ilgi savstarpēji runājuši, bet te ir konstatēts arī no malas. Naudas atmazgāšanas jautājumi izgaismo to lietu, bet arī citās lietās, kas ir intelektuāli sarežģītākas nekā vienkārši naudas nozagšana no veikala kases vai bruņots uzbrukums, sākas uzreiz problēmas ar nozieguma interpretāciju.

Viens no neskaidrākajiem jautājumiem ir – cik lielam mentālajam elementam ir jābūt, proti – cik dziļi ir jāpierāda nolūks. Bieži Latvijas tiesu sistēma – es nesaku tikai tiesa vai prokuratūra, bet vispār juristi, tiesu sistēma kā tāda, tikpat labi varētu minēt Tieslietu ministriju, ja vajag kādu vainot – nonāk [pie tāda rezultāta], ka faktiski pierādījums varētu būt tikai atzīšanās. Tas jau atgādina kaut kādu viduslaiku pierādījumu līmeni. Tādā nenopietnākā atkāpē, viduslaikos tas noveda pie tā, ka ieviesa spīdzināšanu, jo citādi nevarēja panākt atzīšanos. Tolaik bija ļoti augsts un tagad arī ir ļoti augsts pierādīšanas līmenis. Ir vajadzīgi vairāki liecinieki, ir dokumentāli jāfiksē, bet vēl ir vajadzīgs pierādīt mentālo attieksmi. Pirmkārt, ka cilvēks ir apzinājies, ka viņš lieto zagtu naudu un ka viņš rīkojās nelikumīgi ar šo zagto naudu, un tad vēl, ka viņš to ir gribējis. Tas viss ir ideāli un it kā cilvēkiem saprotams, tomēr visur pasaulē pastāv tādi jēdzieni, ka [apsūdzētajam] vajadzēja apzināties vai arī ka viņš ir rīkojies noziedzīgi pašpaļāvīgi, ka saprātīgam cilvēkam būtu jāsaprot, ka tas ir likumpārkāpums.

Nu, lūk, tā ir Tieslietu ministrijas loma – ekspertiem analizēt un sniegt savus ieteikumus un palīdzību prokuratūrai un tiesai, nevis norādot, kā tiesāt, bet sniegt savu atzinumu un vērtējumu. Nākamais ir jautājums par personālvadību. Vismaz reizi piecos gados Tieslietu ministrijai, tieslietu ministram vispār kā politiķiem ir iespēja iesaistīties vadošā personāla izvēlē šajās institūcijās. Tad tieslietu ministrs var analizēt, vai pastāv izpratne [par šiem jautājumiem], vai tas ir, kā vajadzētu nākotnē virzīties Latvijas tieslietu sistēmai, un tad lemt.

Jūsu partijas biedre Strīķe ir izteikusies, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājs Bičkovičs un ģenerālprokurors Kalnmeiers būtu jānomaina. Kāda ir jūsu nostāja?

Tieslietu ministra atbildībā ir pieņemt lēmumu tad, kad likums viņam to uzliek par pienākumu, un maksimāli ņemt vērā objektīvo ainu. Gan juristu uzskati, gan politiķu uzskati ir viens, bet tieši tāpēc es saredzu, ka ir jābūt dokumentālai konstatācijai, kāda ir situācija. Nevis meklēt konstatāciju par to, kas ir nepareizi izdarīts, bet konstatēt reālo situāciju, un šeit izmantot arī starptautisko ekspertu atzinumus. Kad mēs domājam par to, ka nepieciešams audits, mēs arī domājam, ka tur noteikti būtu iesaistāmi starptautiskie eksperti. Latvijā juristi viens otru pazīst, mēs gandrīz vai zinām viens otra domas, varam paredzēt nākamajā brīdī. Varbūt tas kādā brīdī arī traucē. Man, piemēram, droši vien ir savi stereotipi, savi standarti izveidojušies. Es no tā gribu attālināties.

Lemberga prāva tagad ilgst jau desmit gadus. Deklarācijā ir mērķis samazināt tiesāšanās ilgumu. Kā to sasniegt?

Tas ir tas, ko iepriekš minēju. Pareizs process, pareizas lietu kvalifikācijas un arī pareizu, efektīvu sodu piemērošanas politika šo mērķi arī sasniegs. Tas ir komplektā. Pareiza lietas kvalifikācija un izpratne ir, manuprāt, bijusi problēmas pamats šajā minētajā lietā un arī citās, kuras ir ilgstoši vilkušās. Vēl viena problēma ir prioritizācija. Ir novērojama problēma, kādas lietas tiek izvirzītas par prioritārām izmeklēšanai. Iespējams, ka tas ir vienkārši ienākšanas secībā. Lietas ienāk, izmeklē policija, prokuratūra, tiesas tās arī izskata. Es neuzskatu, ka ir vajadzīgs noteikt likumā īpašas lietas. Es diez vai būtu piekritis slavenajam pantam par amatpersonu izmeklēšanas ātrāku virzību. Es domāju, ka visiem ir jābūt vienādiem. Bet prokuratūrai ir jāsaredz, kas valstij ir prioritārs konkrētajā brīdī. Prokuratūrai ir jāseko līdzi izmeklēšanas politikai, tiesību piemērošanas politikai. Tas ir prokuratūras lielais politiskais uzdevums – saprast, kas šobrīd valstī ir smaguma centrs. Piemēram, naudas atmazgāšanas lietas neietver tikai vienkāršu, elementāru noziedzīgi iegūtas naudas pārskaitīšanu uz Latvijas banku un [pārskaitīšanu] tālāk vai tās izmantošanu [uz vietas]. Tā ietver daudz plašāku [problēmu loku]. Tā ietver arī iekšējos korupcijas jautājumus, tā ietver arī valsts līdzekļu izzagšanas jautājumus. Tāpēc tie ir prioritāri jautājumi, tāpēc uz tiem koncentrējas. Manā ieskatā uz šiem noziegumiem būtu jākoncentrējas nevis tad, kad ir notikusi kāda liela krīze, bet ikdienā. Ja ikdienā mēs būtu koncentrēti sekojuši, tad tas būtu izravēts, nerastos šīs lielās krīzes.

Moneyval ziņojums norāda, ka Latvijā korupcija līmenis ir augsts un pastāv visos līmeņos, tas konkrēti ziņojuma sākuma daļā ir norādīts. Attiecībā uz tieslietu un izmeklēšanas institūcijām ir norādīts, ka par prioritārām ir uzskatītas nodokļu nemaksāšanas lietas, jebkura Latvijas uzņēmuma nodokļu nemaksāšana, bet naudas atmazgāšana un koruptīvās lietas nav bijušas prioritāras. Lai eksperti tad pasaka, vai šeit nav kaut kāda sakritība, ka mēs esam nonākuši atkal pie lielas krīzes.

Pirms gada Ir žurnāliste Indra Sprance veica pētījumu par maksātnespējas lietām, kas izraisīja nebijušu reakciju tiesnešu vidū — tika veidota komisija, kura nāca ar priekšlikumiem problēmu risināšanai. Kā vērtējat šo iniciatīvu?

Tas ir viens no ļoti labiem piemēriem. Man ir sajūta, ka tas var mainīt gaisotni. Tam ir ļoti labs potenciāls. Esmu jau ticies gan ar Rīgas tiesu vadību, gan ar visas Latvijas tiesu priekšsēdētājiem. Redzu, ka ir gan nosacītā vecā sastāva tiesneši, kas ir godprātīgi un vēlas uzturēt labā līmenī tiesas, ir arī jauni tiesneši, kas ienāk ļoti intensīvi un labprāt brauc mācīties uz ārzemēm. Es pagājušajā piektdienā biju Eiropas tieslietu ministru padomes sanāksmē un atceļā lidostā sastapos ar Rēzeknes tiesas tiesnesi. Viņa nebija viena, bija vairāki tiesneši, kas atgriezās no starptautiskiem komandējumiem, mācībām. Viņi raksta par to ziņojumus, un es redzu, ka tur ir ļoti labs potenciāls. [Izmaiņas tiesās] tiešām ir tiesnešu pašu uzdevums. Viņi ir neatkarīgi un viņiem ir iespējas pierādīt sevi. Es uz šīm jūtām noteikti spēlēšu un veicināšu, lai viņi būtu lepni par savu profesiju. Tiesneši ir ceļā uz to. Es vienmēr esmu par to, ka ir labāk, lai paši bezkaislīgi pasaka kritiku arī par sevi.

[I.Sprances pētījums] bija par maksātnespējas lietām, bet tas neattiecas tikai uz maksātnespējas lietām. Ja pastāv nepamatoti spriedumi, vai nu tie ir neprofesionāli vai ļaunprātīgi, bet rezultāts ir viens un tas pats. Ja tie ir vienā nozarē, tad tas tikpat labi var būt jebkurā citā nozarē. Zīmīgākais ir nevis nosaukums – maksātnespējas nozare, bet zīmīgākais ir tas, ka tā ir pelnošākā juristu nozare. Tas parāda, ka mūsu juristu profesija var būt tendēta sadarboties ne tajā labākajā veidā tieši lietās, kur var vienkārši nodarboties ar peļņu. Tad tur nav nekā no tiesiskuma. Zināšanas tiek izmantotas vai nu burta kalpībai, vai vienkārši naudas pelnīšanai. Tas varētu būt ne tikai maksātnespējas lietās. Ir arī cita lieta, uz ko nedaudz vairāk [nāksies] koncentrēties un pievērst uzmanību, kas varbūt mazāk ir izskanējusi – uzņēmumu reiderisma lietas. Ja agrāk, deviņdesmitajos gados, bija tāds brutāls rekets, tad šobrīd notiek tas pats, ar tādiem pašiem mentāliem motīviem – uzņēmumu reiderisms. Tās ir saistītas [lietas].

Jūs minējāt juristus, kas nodarbojas tikai ar naudas pelnīšanu. Mēs zinām, ka gan maksātnespējas administratori, gan tiesu izpildītāji var kļūt par miljonāriem bez liela intelektuāla ieguldījuma. Deklarācijā rakstīts, ka centīsities ierobežot šo parādību. Ko varētu darīt šajā jomā?

Ar administratoriem daudz kas jau ir izdarīts. Ir rinda, kas jau bija ieviesta ļoti sen, bet šobrīd ir vēl vairāk samazinātas iespējas, ka lietas tur tendenciozi varētu nonākt tikai atsevišķiem administratoriem. Šobrīd nav nekas vēl darīts tieši tādā veidā tiesu izpildītāju virzienā. Te nu iznāk tā – formāli nevar pārmest bankai, piemēram, ka tā vēlas strādāt kā privātiestāde ar vienu tiesu izpildītāju, ja to apmierina, ka šo pakalpojumu izpilda konkrēta valsts amatpersona. Bet no valsts puses te ir problēma, jo tas parāda, ka mēs esam izveidojuši sistēmu, kura [no daudzām] amatpersonām [tikai dažas] apbalvo ar iespēju kļūt par miljonāriem. Man kā konservatīvam nav nekas pret bagātniekiem un pret naudas pelnīšanu, bet esmu par brīvo tirgu. Šeit tas brīvais tirgus ir ierobežots, jo nevar jebkurš cilvēks sākt nodarboties ar tiesu izpildītāju profesiju. Valsts to licencē, nosaka, ka tās ir amatpersonām. Tā no valsts pārvaldes viedokļa diez vai ir racionāli saprotama situācija. Tā noteikti ir pārvērtējama.

Vai nebūtu kaut kas darāms, lai ierobežotu atalgojuma aprēķināšanas kārtību abām šīm profesijām?

Mēs esam diezgan daudz par to [domājuši]. Es pamanīju, ka lielākai daļai šis atalgojums tajā pašā atalgojuma sistēmā ir ļoti adekvāts. Dažiem varbūt ir pat salīdzinoši mazs. [Ja nodarbojas ar] tādiem uzņēmumiem, kuriem nav daudz, ko paņemt, [šī sistēma] darbojas. Taču ir viena daļa, kas ir superbagāti, kuri, pielietojot šo pašu metodi, var ļoti daudz [nopelnīt]. Arī tur ir iespējams meklēt risinājumus. Nevis tāpēc, lai neļautu kādam nopelnīt, es neesmu pret to, ka cilvēki nopelna, bet lai šī atlīdzības sistēma būtu saprātīga un adekvāta, arī pret uzņēmējiem, uzņēmuma kreditoriem un tamlīdzīgi. Tas tajā dārgākajā galā noteikti būtu skatāms.

Nacionālā apvienība savulaik panāca jūsu atcelšanu no amata pēc tam, ka nācāt ar priekšlikumiem maksātnespējas administrācijas regulējuma sakārtošanai. Kas, jūsuprāt, ir būtiskākās izmaiņas maksātnespējas jomā kopš 2014. gada? Kas vēl būtu jādara?

Man īstenībā ir gandarījums, ka iesāktie darbi turpinājās, lietas, lai arī dēļ tiem tika panākta mana atcelšana. Man pat vienalga, kurš to ir paveicis, es par to esmu tikai gandarīts. Arī amatpersonas, kuras manā laikā tika ieceltas, šobrīd strādā. Katram cilvēkam var pateikt, ka viņš varēja vēl labāk darīt, bet faktiski viņi izdarīja šo pavērsienu pozitīvajā virzienā, gan Rīgas apgabaltiesā, gan Ieslodzījumu vietu pārvaldē. Arī maksātnespējas lietās tie uzstādījumi un plānu punkti, kurus mēs ielikām 2014. gada janvārī iesniegtajā likumprojektā, tika virzīti, un es domāju, ka tie tika virzīti pietiekami efektīvi. Tieslietu ministrijas darbinieki ir tie paši. Pēc tam, kad ir veikti likuma grozījumi un ieviesta jauna sistēma, ir jāļauj tai kādu laiku strādāt, lai parādītu, kādi ir rezultāti. Mēs regulāri monitorēsim, tāpēc jau ir institūcijas. Pēc gada diviem, kādi ir šie rezultāti, kad ir jau sakrāts materiāls, tad mēs redzēsim, vai ir nepieciešami vēl kādi fundamentāli grozījumi.

Janvārī tika iesniegti trīs piedāvājumi celt Liepājas cietumu. Izmaksas svārstās starp 114 un 137 miljoniem eiro. Valdības deklarācijā ierakstīts atbalsts šim projektam. Vai varam to šobrīd atļauties? Ja varam, kad tiks pieņemts lēmums par celtniecību?

Es neesmu šos projektus caurskatījis. Jau 2013. gadā mēs iezīmējām virzienu, ka ir vērts būvēt cietumu ārpus tās vietas, kur cietums ir bijis. Ja mums izdosies tomēr šo projektu realizēt, tad es arī veicināšu savu seno ideju, ka tur varētu sākotnēji strādāt darbinieki, kas līdz šim nav strādājuši sistēmā. Saprāta robežās. Tas būtu labs pavērsiens uz eiropeisku ieslodzījumu sistēmu. Es jau minēju par auditu. Varbūt būs iespējams sameklēt, kā mainīt funkcijas un pierādīt pārējiem valdības kolēģiem, ka šajā projektā investēt ir nepieciešams. Es varēšu uzrādīt skaitļus, cik tiek ieguldīts no mūsu pašu valsts nodokļu maksātāju naudas esošo cietumu remontā. Es zinu, ka šie skaitļi kādreiz bija, un tas noteikti turpinās, šie vecie cietumi tiek regulāri remontēti. Kad man būs konkrēti skaitļi un tos varēs izvērst noteiktā laika griezumā, mēs redzēsim, kā tas funkcionē.

Vēl ir svarīgi sabiedrībai pateikt, ka cietuma ēka nenozīmē tikai jaunu cietuma ēku. Ar citu funkcionalitāti un ideju būvēta ieslodzījuma vieta reāli izmainīs visu ieslodzījumu, brīvības atņemšanā pavadītā laika nozīmi. Ieslodzījuma vietas uzdevumu būs iespējams realizēt tajā cietumā. Mums jau ir labs paraugs, kuru mēs varēsim izmantot, lai pārliecinātu – tas ir Olaines cietums. Tur ar Norvēģijas grantu palīdzību ir izdevies jau sākt veidot šādu sistēmu. Tajā brīdī, kad mēs parādīsim, kāds ir efekts – proti, efektam jābūt tādam, ka samazinās recidīvisms. Šobrīd ir noziedznieki, kas atrodas vecajā sistēmā un saka – iesim ārā un darīsim to pašu. Ir arī jautājums par jauniešu noziegumiem, kā šajos cietumos nepadarīt viņus par vēl lielākiem noziedzniekiem, kā neražot noziedzniekus tālāk. Tā ir ļoti kompleksa situācija, tā atbilst augstākajiem valsts uzdevumiem, tam, kam valsts vispār ir vajadzīga. Resocializācijai.

Vai būs nauda šim projektam?

Nav skaidri zināms, vai jau 2019. vai 2020. gadā būs nauda. Es saprotu arī Finanšu ministriju. 2013. gadā man izdevās pārliecināt premjeru Dombrovski, ka ir nepieciešams piešķirt šo finansējumu. Tas arī tika izdarīts – 50 miljoni latu no valsts budžeta tika iezīmēti. Es arī šobrīd negribu iet ar tādu dūres sišanu uz galda vai kaut kādu žēlošanos, bet tikai ar konkrētiem faktiem, aprēķiniem un uzrādīt, kāds sabiedrībai būs pozitīvais efekts.

Oktobrī intervijā Ir pārmetāt KNAB, ka kopš Strīķes un Juraša aiziešanas neesot atklātas jaunas korupcijas lietas, pārmetāt vadītājam Straumem talantīgāko izmeklētāju novirzīšanu malā un teicāt: “Ko neizdarīja Streļčenoks, to varbūt šobrīd pabeigs Straume.” Kopš tam ir notikušas vērienīgas kratīšanas Rīgas domē, tai skaitā Amerika un Ušakova darba vietās, aizturēts Rīgas Satiksmes vadītājs Bemhens. Vai tas ir mainījis jūsu viedokli par KNAB notiekošo?

Pirmkārt, KNAB ar to ir jānodarbojas. Otrkārt, jūsu minētie apstākļi jau nav izzuduši, nav mainījušies. Tie apstākļi tādi ir. Tas, kas ir izdarīts, ir izdarīts. Mans kā politiķa uzdevums ir bezkaislīgi norādīt. Ja es redzu, ko kritizēt, es to kritizēju, un tā arī darīšu. Par to būs jārunā. Esmu gatavs ar Straumes kungu arī publiski runāt par to. Es varu kļūdīties, bet, manuprāt, tās izmeklēšanas ir balstītas tieši uz to atlaisto izmeklētāju darbu bāzes. Manuprāt, šie nav tieši Straumes kunga laikā vai viņa izmeklētāju laikā atklāti pārkāpumi. Tas, protams, ir tālāk novests līdz kaut kādam gala secinājumam. Kratīšanas, kas līdz šim ir notikušas, es nevaru vērtēt pozitīvi vai negatīvi. Svarīgi ir – vai tās ir bijušas efektīvas un savā laikā izdarītas. Vai tās nav pieskaņotas kādiem citiem politiskiem notikumiem? Vai tās nepazaudēs iespēju pa īstam atklāt, pierādīt šos noziegumus? Tas nav manā kompetencē, bet mēs varēsim vērot, kā tas ir. Ir noformēti dokumenti, lai varētu veikt kratīšanas tieši šajā brīdī.

Tas, ka šajos konkrētajos gadījumos izmeklēšanai vajadzēja būt, es nešaubos. Darbs Rīgas domē to pilnībā apliecināja. Kaut vai tas fakts, ka vienmēr, kad Rīgas domē Jaunā konservatīvā partija ar citām šobrīd koalīcijā esošajām partijām esam aicinājuši Rīgas Satiksmes vadītājus nākt uz tikšanos komitejās un Rīgas domes sēdēs, Ušakovs viņus pasargāja no nākšanas, viņi nenāca. Ir pilnīgi skaidrs, ka bija nobriedis brīdis.

Jūsu uzstādījums «bezkompromisa tiesiskums» bieži tiek pretnostatīts tam, ka aizstāvat Juraša kungu no izdošanas kriminālvajāšanai. Ko atbildat tiem, kas pārmet jums principu neievērošanu?

Es saprotu, ka jautājums par tiesiskumu sabiedrībai būs jāskaidro mūžīgi, un esmu gatavs to darīt. Manuprāt, sabiedrība patiesībā saprot. Sabiedrības lielākā daļa, vairākums intuitīvi saprot. Ja es aizbraucu uz laukiem, man neviens nepārmet, ka aizstāvam Juraša kungu. To nesaprot, iespējams, politiski ieinteresēti cilvēki. Kāda būtu atbilde? Es teiktu – domājiet! Piemēram, Moneyval ziņojumā tiek norādīts, ka korupcijas lietas nav prioritāte prokuratūrai. Mēs zinām, [pētnieciskās žurnālistikas centrs] Re:Baltica ir norādījis uz Lemberga meitas pārvaldībā esošajiem ofšoriem, kuru aktīvu vērtība ir ne mazāka par 10 miljoniem eiro. Par šiem jautājumiem tiesībsargājošās iestādes nav iespringušas. Tās samērā īsā laikā, dažu mēnešu laikā paskatījās uz šo situāciju un nolēma, ka tur nav, ko izmeklēt. Tajā pašā laikā Juraša lietai ir veltīta izmeklēšana vairāku gadu garumā. Tika izbeigta krimināllieta par to, ka netika izmeklēta lieta par kukuļdošanas mēģinājumu, bet tika meklēts, kurš nopludināja informāciju, un [ierosināta] lieta pret Jurašu. Tas, protams, ir tiesas un prokuratūras uzdevums – novest šo lietu līdz galam, izmeklēt un iztiesāt, un es tur neiejaukšos un neiejaucos, bet man ir pienākums izteikt savu viedokli, ka tas man šķiet neizprotami. Man no sava komforta, politiskā un amatā atrašanās viedokļa, būtu izdevīgāk paklusēt un neko par to neteikt. Es domāju, ka tā ir bijusi tieslietu ministru problēma Latvijā – tieši par skaļākajām un lielākajām nejēdzībām sistēmā ministri un politiķi ir paklusējuši, iespējams, baidoties par sava amata sašķobīšanos. Es tāds neesmu un nebūšu, bet, protams, ka to visu noteiks tiesa.

Vai ir pareizi, ka Juraša kungs ir Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs, ja viņš ir apsūdzēts kriminālnoziegumā? Pat ja jūs esat pārliecināts, ka tas ir nepamatoti, tomēr tas var radīt jautājumus un šaubas.

Es varu pateikt, ka viņš nav notiesāts, viņš ir ļoti labs profesionālis, kurš tiesu sistēmas un izmeklēšanas efektivitātes ziņā var ļoti daudz palīdzēt. Ir tāds fakts. Pagājušajā nedēļā mēs ministrijā runājām par OECD novērtēšanas nākamo fāzi, rudenī mums no OECD atkal nāks novērtēšana. Jautājums ir – kā izturēties ministrijai un ministram, kā runāt par tiesu varas neatkarību. OECD to ļoti vērtē. Ar katru valsti vienmēr ir bijušas problēmas, tāpēc OECD vērtē, vai viņi pēc iestāšanās turpina pildīt šos uzdevumus. Tāpēc ir pārbaudes fāzes. Es atceros, kad es 2013. gadā braucu uz OECD, lai parādītu, ka ministrs brauc un aizstāv valsts tiesības būt šajā organizācijā, tad vienu no svarīgākajām lomām spēlēja tieši Juta Strīķe. Bija arī Ārlietu ministrija un Tieslietu ministrija, lai šo pozīciju noturētu. Bija pārmetumi, ka Igaunija vispār nav atbraukusi uz prokuroru sapulces sēdi. Amerikāņi teica, ka tas ir šokējoši. Tad, kad viņiem vajadzēja iestāties, viņi līda no ādas laukā pierādīt, cik viņi ir labi, tāpat kā Latvija, bet tiklīdz viņi iestājās, tā viņi neko nedara. Latvija [centās] pierādīt, ka mēs varam iestāties OECD un ka mēs pildām savus pienākumus.

OECD mums pārmeta, ka mums nav nekādu korupcijas lietu, un tas arī bija fakts. Tad parādījās Juraša paveiktais darbs par 500 000 skaidras naudas izņemšanu no augstas Latvijas Dzelzceļa amatpersonas mašīnas bagāžnieka. Pateicoties šai lietai, tika pārliecināts OECD, ka Latvija var efektīvi [cīnīties pret korupciju] un te tomēr ir skaļas lietas. Bet, kad OECD pieņēma mūs organizācijā, tieši tad atbrīvojās no Juraša un no viņa līdzgaitniekiem. Te tad ir jautājums par šo tiesiskumu. Var to pasniegt dažādi, bet tad lai sabiedrība vērtē.

Jums pārmet arī par vēstuli, kuru nosūtījāt ārvalstu vēstniecībām par Juraša lietu. Daudzi saka, ka tas bojā Latvijas tēlu.

Valsts tēlu bojā, ja cenšas izlikties labāks nekā ir un pēc tam reāli neko nedara. Rietumi smejas, ka [austrumeiropieši] brauc ar dārgām mašīnām, bet viņiem ir netīra mājas priekša. Es neuzskatu, ka šī vēstule jebkādā veidā parāda Latviju negatīvi, un tas arī, manuprāt, nav svarīgākais. Vēstule skaidri parāda mūsu pozīciju — jaunā valdība skatīsies citādi uz šiem jautājumiem. Ir jāsaprot konkrētā situācija. Saeimas pretkorupcijas un iekšlietu komisijas vadītāju izņēma no parlamenta, kur viņu iecēla tauta, kura zināja jau par šo iespējamo krimināllietu. Tauta visu zināja. Neskatoties uz [šo lietu], Jurašs ir viens no populārākajiem [politiķiem], par kuru balsoja. Zinot, kā izmeklēja Līgas Lembergas 10 miljonu ofšoru, imunitātes atņemšana šādā veidā bija akūta tiesiskuma situācija, un es rīkojos, kā akūtā situācijā pieņemts. Tā nav ikdiena, ka es sūtu vēstules, un tā nebūs ikdiena, ka es sūtīšu vēstules. Šādā situācijā sabiedrībai ir jāvērtē, cik tas ir adekvāti un atbilstoši.