Inga Ābele velk paralēles starp vācbaltiešiem, kas bija spiesti aizbraukt, un 21. gadsimta latviešu emigrantiem, kuri meklē ceļu uz mājām. «Ainava, ar ko cilvēks ir uzaudzis, ir ļoti būtiska, tā viņam ir vajadzīga visu dzīvi
Kafejnīca Mr. Biskvīts, Ingas Ābeles iecienītā rakstīšanas vieta Siguldā, pilna līdz malām. Viņa ar ilgām balsī atceras, ka regulāri iesprukusi te dažas stundiņas paklabināt datoru, kad tapis pēdējais romāns Duna. Tas bijis jau gandrīz gatavs, un, atgriezdamās mājās, Inga atjēgusies — pele un vads ir, bet klēpjdatora nav. Viss sastrādātais vējā! Dzīvesbiedrs, gaisa balonu pilots Gunārs Dukšte vēsu galvu mudinājis braukt atpakaļ. Un tā arī bijis — kafejnīcas meitene smaidīdama gaidījusi rakstnieci, turēdama rokās viņas dārgumu. Inga to vienkārši aizmirsusi uz galda.
Arī picērijā, kur beigās apmetamies, Ingu pazīst. Viņa nesāk mētāt jokus ar personālu, bet izvelk no somas savu pēdējā laika «bībelīti». Pagājušogad latviski pārtulkota no Siguldas netālās Allažu muižas baronu pēcteča Herberta fon Blanhenhagena grāmata Pasaules vēstures malā. Atmiņas no vecās Vidzemes 1913—1923. Tā palīdzējusi Ingai, dramatizējot Latvijas Nacionālā teātra un režisora Viestura Kairiša vajadzībām fon Blanhenhagena laikabiedra, vācbaltiešu rakstnieka Zigfrīda fon Fēgezaka tetraloģiju Baltiešu gredzens, pirmizrāde bija februāra sākumā.
Nedēļu pirms tam Ināras Sluckas režijā dienasgaismu ieraudzīja Ingas Ābeles luga Meistars un Aleksandra par māksliniekiem Romanu Sutu un Aleksandru Beļcovu. Un Māra Ķimele Rīgas Krievu teātrī sākusi iestudēt lugu Sala (ar nosaukumu Jūras vējš).
Ābele dramaturģe atkal konkurē ar Ābeli rakstnieci, kurai Latvijas augstākās literatūras balvas vienu pēc otras atnesa romāni Klūgu mūks un Duna. «Rudenī mani uzaicināja Literatūras gada balvas žūrijā. «Tev šogad nav nevienas grāmatiņas,»» Inga smejoties komentē «prozas klusumu». «Neesmu gadus sešus neko lasījusi no citu uzrakstītā. Kā cietumā tupējusi ar saviem darbiem. Interesanti tagad no malas paskatīties uz tekstiem. Cik daudz šogad ir labu dzejas krājumu, kas bija jāizvērtē, cik — prozas! Un spožu tulkojumu! Vienkārši apbrīnojami. Bet es par nominācijām nedrīkstu runāt līdz 25. martam.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.