Pūce: Turēšos cieti 5

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce. Foto: Edmunds Brencis
Aivars Ozoliņš
Print Friendly, PDF & Email

Jurim Pūcem (A/P) nepatīkot Vides un reģionālās attīstības ministra kabinets — griesti zemu kā bunkurā, skats pa logu uz mūriem. Aizrādu, ka turklāt otrpus ielai gandrīz vai interešu konflikts — naktsklubs Pūce.

Jaunajam ministram ir arī nopietna pieredze ar interešu konfliktiem. 2013. gadā pēc lielvekala Maxima sabrukšanas viņš atkāpās no Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra amata, jo sievas biedrība bija saņēmusi naudu no lielveikala būvniekiem.

Kad jautāju par drauga un partijas Latvijas attīstībai līdzdibinātāja Edgara Jaunupa attiecībām ar Rīgas satiksmes lietā tagad apcietināto Māri Martinsonu, ministrs kļūs lakonisks. Toties viņam ir daudz sakāmā par administratīvi teritoriālo reformu, ko uzskata par savu galveno darbu.

 

Nupat iepazīstinājāt Ministru kabinetu ar ziņojumu par administratīvi teritoriālās reformas pabeigšanu, kam jānotiek līdz 2020. gada jūnijam. Par pašreizējo administratīvi teritoriālo iedalījumu diskusijas bija no 1992. līdz 2008. gadam, kad Saeima pieņēma likumu, tad atsākās un turpinās joprojām. Kā cerat šo reformu pabeigt nepilna pusotra gada laikā?

Es apzinos to kā ļoti lielu izaicinājumu, un tas tiešām ir jāizdara. Viens no soļiem, lai to izdarītu — mēs iezīmējām grafiku, kādi lēmumi ir jāpieņem un kādā secībā. Nu, piemēram, tieši tagad (8. februārī – red.) blakus telpā notiek apspriede, lai finalizētu pašu pirmo administratīvi teritoriālās reformas pabeigšanas likumprojektu, un tad tas ir jānosūta saskaņošanai citām ministrijām un arī Pašvaldību savienībai. Bija vienošanās, ka tas ies saskaņošanai atvieglotā procedūrā kā tā sauktā Ministru kabineta lieta.

Šāda tipa politiskās vienošanās, protams, ir daļa no procesa — ir jāpanāk, lai ir atbalsts. Faktiski katrā sadarbības sanāksmē mums ir sanācis runāt par administratīvās reformas lietām, un man ir sajūta, ka vismaz valdību veidojošo partiju starpā ir plašs konsenss, ka tam ir jānotiek.

Skaidrs, ka detaļas bieži vien izšķir jautājumu. Un šajā konkrētajā jautājumā ir 119 detaļas. Bet esam salikuši ļoti stingru grafiku, un es pie tā turēšos cieti, un es ceru, ka arī pārējie kolēģi tiks tam tempam līdzi.

Nu, labi, grafiks jums ir. Bet vai ir redzējums, kādam ir jābūt gala rezultātam?

Mēs iesim procesu, kas, manuprāt, ir vienīgais pareizais. Būs kritēriju pašvaldību izveidei projekts. Mēs plānojam ar sākotnējām idejām sākt iepazīstināt kolēģus no koalīcijas jau nākamnedēļ, un tad pakāpeniski, aptuveni mēneša laikā, nonāk līdz tam, ka ir projekts, kuru jau var apspriest formālā procedūrā. Balstoties uz kritērijiem, taptu arī iedalījuma projekts un karte. Manā izpratnē, atslēgas kritērijs, protams, vienmēr būs iedzīvotāju skaits attiecīgajā teritorijā. Ir ekonomiskās attīstības indikatori, investīciju piesaistes indikatori. Ja skatās šos indikatorus un vērtē Latvijas teritoriju — un te man jāpasaka paldies iepriekšējai valdībai —, pēdējos četros gados ļoti daudzi pētījumi veikti šajā jomā, ko valdība ir pasūtījusi, un ir dažādu ministriju sagatavoti. Visi šie pētījumi, ja aplūkojam tās dažādās kartes — iedzīvotāju mobilitātes, izglītības pakalpojumu pieprasījuma — faktiski rāda uz ļoti līdzīgu situāciju absolūtā vairumā Latvijas teritorijas. Un tas būs valdības lēmums — izšķirties par to vai neizšķirties. Bet es gribu sākt ar kritērijiem un pēc tam ar karti.

Iedzīvotāju skaita kritērijiem neatbilst 39 novadi, 52 novados nav kritērijiem atbilstoša attīstības centra. Tad par cik pašvaldībām, jūsuprāt, būtu jābūt mazāk — par trīsdesmit deviņām vai par piecdesmit divām?

Ja saliekam kopā šos kritērijus, tad faktiski 57 no 119 pašvaldībām neatbilst šobrīd likumā noteiktajiem kritērijiem, tātad apmēram puse. Es domāju, ka tā ir sākuma atslēga. Ir skaidrs, ka tāda situācija, ka esošajiem kritērijiem neatbilst puse pašvaldību — nu, te būs kaut kas jāreformē un jāapvieno, tātad — vismaz divreiz mazāk.

Bet man sajūta ir, ka šī iespēja ir jāizmanto un tiešām jāvienojas par tādu novadu karti, kurā būtu gan saprātīgs attīstības centrs, gan pietiekamam iedzīvotāju skaitam nodrošināta pakalpojumu pieejamība. Es teiktu, ka jānovada līdz tam, lai mums būtu kaut kur starp 30 un 40 novadiem.

Bet par to ir jābūt atbilstoši arī likumam un atbilstoši Satversmes tiesas spriedumam. Tas ir Saeimas lēmums. Arī pagājušo reizi valdība piedāvāja stingrākus kritērijus, kur Saeima ar savu balsojumu izvēlējās vairāk kā 30 gadījumos, trīsdesmit septiņos, ja precīzi, to neievērot.

Ko bija pateikusi Satversmes tiesa?

Satversmes tiesas lēmums bija par būtisko strīdu, vai tas ir pilnīgi iedzīvotāju pašpārvaldes lēmums, vai tas tomēr ir Saeimas lēmums, un tas diezgan stingri iezīmēja, ka tas ir Saeimas lēmums, nevis Ministru kabineta lēmums, un arī šī procesa sākšana un noslēgšana ir Saeimas ziņā. Pēc iepriekšējās reformas bija vesela rinda pašvaldību sūdzību. Tur ir ļoti labs vērtējums, un, kas ir būtiski, tur ir arī pateikts, ka, protams, [Eiropas vietējo pašvaldību] harta nosaka pienākumu valdībai konsultēties ar iedzīvotājiem un pašvaldībām par teritoriālo iedalījumu, un to mēs arī darīsim, tā ir daļa no grafika. Bet tas nenozīmē, ka kādai no pašvaldībām ir veto tiesības par to, kādā veidā izveidojas Latvijas administratīvais iedalījums.

Plāns B un darbi

Valdības deklarācijā ir punkts, ka vērtēsiet otrā līmeņa pašvaldību veidošanu un īstenosiet pilotprojektu. Vai tas ir plāns B gadījumam, ja iecerētā reformu neizdotos?

Ir jāsaprot, šis ir jautājums, kurā ir politisko viedokļu atšķirības. Koalīcijas ietvaros ir partijas, kas stingri runājušas par nepieciešamību veidot apriņķus. Un ir partijas, kas ir stingri pret, un šis bija kompromisa risinājums.

Par apriņķiem kā konceptu runā jau ilgāku laiku, pat likumā ir ierakstīts, ka tādiem apriņķiem ir jābūt, bet nekad līdz tam neesam tikuši. Atšķirībā no novadu administratīvās reformas, te nekādi priekšdarbi nav veikti. Nav ne funkcijas izanalizēts, kuras tad varētu otrā līmeņa pašvaldības veikt, ne cik tas izmaksātu, vai tas būtu efektīvāk, ja to veiktu novadu vai otrā līmeņa pašvaldības, vai tas būtu efektīvāk, ja šīs funkcijas veiktu valsts kopā.

Es uzskatu to par savu darbu šajā valdības ciklā, šajā Saeimas laikā šādu izvērtējumu sagatavot un piedāvāt valdībai lemšanai. Tas nav ar administratīvi teritoriālo reformu sasiets jautājums. Tas ir atsevišķs process, ko mēs arī nodrošināsim. Bet tas notiks neatkarīgi no administratīvi teritoriālās reformas. Mēs piedāvāsim iespējamos variantus, tai skaitā variantu, kur valsts izšķiras vienreiz un par visām reizēm otrā līmeņa pašvaldības neveidot. Arī tādu lēmumu var pieņemts, bet kaut kāds lēmums ir jāpieņem, jo ilgstoši turēt situāciju, kad nav šī lēmuma, nav pareizi.

Kad notika iepriekšējā reforma, viens no elementiem bija atteikšanās no otrā līmeņa pašvaldībām. Bija rajonu pašvaldības, kas gan bija netieši vēlētas pašvaldības, kurām ir vesela rinda funkciju. Izveidojot dažādus novadus ar dažādu teritoriju, visām bija pienākums pārņemt rajonu pašvaldību funkcijas. Bet absolūtā vairākumā gadījumu tā pārņemšana notikusi nepilnīgi, un pašreizējās pašvaldības lielā daļā gadījumu faktiski nevar izpildīt rajonu pašvaldību funkcijas, jo tām nav pietiekamu resursu bāzes, bieži vien pat nepieciešamības.

Protams, ja novadu karte būtu vienveidīgāka, pašvaldības būt līdzīgākas pēc iedzīvotāju skaita un pēc ekonomiskajām spējām, tas būtu drīzāk izdarāms. Bet tad ir jautājums, vai tiešām visos gadījumos iedalījums, piemēram, 30 novados būtu optimāls, lai risinātu, piemēram, sabiedriskā transporta pieejamības problēmu. Iespējams, ka to vajadzīgs risināt tieši reģionālā griezumā. Bet vai tam ir vajadzīga otrā līmeņa pašvaldība — tas ir nopietns jautājums. Jo otrā līmeņa pašvaldība nozīmē vienošanos par autonomajām funkcijām, kuras šī pašvaldība pildīs, un par autonomiem ienākumu avotiem. Tad droši vien jāveic kaut kāda iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārdale starp pirmo un otro līmeni. Vai tas ir solis, kurš ir valsts un pašvaldību interesēs? Nu, tas ir ļoti diskutabli, tas būtu jāizvērtē.

Vai vismaz koalīcijā ir vienprātība, ka diskusiju par apriņķiem neizmantos kā ieganstu, lai nobremzētu administratīvi teritoriālo reformu?

Jā, ir vienprātība, mēs virzām reformu uz priekšu, un novadu reforma notiks. Protams, nav vēl vienota lēmuma par kritērijiem un par iedalījuma karti, bet tādu lēmumu mēs sagatavosim, diskutēsim ar kolēģiem un panāksim. Bet par apriņķiem, kā jau teicu, ir viedokļu atšķirības.

Tad kādēļ paralēli par to jādiskutē, ja gribat ātri uztaisīt administratīvi teritoriālo reformu?

Bet paralēli tas praktiski nenotiks. To mēs arī kolēģiem esam skaidri pateikuši. Gan politiskie, gan arī praktiskie valsts pārvaldes cilvēkresursi nav tādi, lai vienlaicīgi abus šos lēmumus realizētu, tāpēc mēs koncentrēsimies šobrīd uz vietējo pašvaldību reformu. Bet šī valdība ir izveidota četriem gadiem. Visi administratīvās reformas likumi valdību būs atstājuši pēc gada un Saeimā tiks turpmāk pieņemti, un tad valsts pārvalde varēs sākt pētīt šo lietu un izpildīt šo valdības deklarācijas punktu.

Bet kas būtu tas pilotprojekts, ko jūs gribat palaist?

Tas ir tikai situācijā, ja izvērtējums ir pozitīvs. Tad ir iespējams pamēģināt, kā tad notiek šī sadarbība. Ir zināms vērtējums par šo jautājumu Lielrīgas reģionam no VARAM, iepriekšējās Saeimas laikā sagatavots, ka varētu atsevišķu funkciju griezumā to izmēģināt.

Tātad tā būtu Lielrīga?

Vai tā būtu Lielrīga, vai kāds cits plānošanas reģions.

Kurš tad cits?

Par Lielrīgu šobrīd vienkārši ir mērīts, bet mums būtu jāpaskatās, vai varbūt arī kāds cits reģions būtu labāks. Es negribētu šodien publiski teikt savu personīgo vērtējumu par plānošanas reģionu gatavības pakāpi dažādu kopīgu funkciju realizācijai. Ir plānošanas reģioni, kas ir labāki un ļoti aktīvi kopā strādā. Piemēram, šajā situācijā gribētu noteikti izcelt Latgales plānošanas reģionu, kas tiešām ir viens no spēcīgākajiem organizatoriskā ziņā. Iespējams, ka to var izmēģināt Latgalē, bet varbūt to var darīt arī Pierīgā.

Vai Zaļo un zemnieku savienības atstāšana opozīcijā palīdzēs šo reformu īstenot? Un kā jūs tiksiet galā ar Pašvaldību savienību, kura prognozējami uzstās, ka jāturpina diskutēt?

Tie ir divi dažādi jautājumi. Attiecībā uz ZZS mums oktobrī, jau pēc Saeimas vēlēšanām, bija vairākas diskusijas. Vienā darba grupā, ko es vadīju, bijām četru partiju formātā, kur bija arī ZZS klāt. Nu, ir skaidrs, ka droši vien pretestība atsevišķām izmaiņām būtu lielāka, jo, protams, ZZS pozīcija ir diezgan skaidri definēta administratīvi teritoriālā iedalījuma kontekstā. Bet nav un nebija arī gluži tā, ka ZZS bija pozīcijā, ka nekāda reforma nav nepieciešama. Tas būtu kļūdains apgalvojumus. Nu, tur bija atsevišķi aspekti, par kuriem diskusijas būtu ļoti smagas, ja ZZS būtu valdībā. Nu, piemēram, viens nozīmīgs reformu ietvaros atrisināms jautājums ir, vai Latvijā turpina pastāvēt divu veidu pirmā līmeņa pašvaldības — novadu pašvaldības un tā sauktās republikas pilsētas. Ministrijas pozīcija, kuru es arī personiski pilnīgi atbalstu — mums būtu jāvirzās prom no šāda modeļa, un arī tā sauktajām republikas pilsētām jābūt novada teritorijām. Visiem novadiem jābūt attīstības centram, un republikas pilsēta par tādu var kalpot. Un ir daļa republikas pilsētu pašvaldību, kuras ir aktīvi par to, piemēram, Valmiera. Bet jāsaka, ka visvairāk pret šo modeli ilgstoši ir Ventspils. Šī būtu diskusija, kura droši vien būtu relatīvi smagnēja, ja ZZS būtu koalīcijā. Bet kopumā, domāju, reforma tāpat notiktu. Būtu vienošanās, ka reforma ir jāveic, bet varbūt ambīciju līmenis būtu zemāks.

Attiecībā uz Pašvaldību savienību — es tikos ar visām pašvaldību organizācijām, arī ar Pašvaldību savienību. Visas sarunas ir pragmatiskas, visiem esmu solījis vienu lietu — ka es ar viņiem sarunāšos, uzklausīšu un viņiem nemelošu un nemuldēšu. Domāju, ka šāda konsekventa, godprātīga attiekšanās novedīs arī pie tā, ka pašvaldību vadītāji, kas vairums ir pragmatiski, praktiski cilvēki, kas katru dienu risina būtiskas iedzīvotāju problēmas, arī pieņems šo attieksmi, spēs atrast kompromisa vienošanās.

Pašvaldību intereses nav vienādas. Ir pašvaldības, kuru vadītāji aktīvi atbalsta reformu, un ir tādi, kas ir pret. Es arī saprotu, ka Pašvaldību savienībai ir grūti šādā situācijā labu kopīgu viedokli noformulēt. Nu, viņu atzinumus uzklausīsim — iebildumus, ierosinājumus, kas uzlabos procesu, mēs noteikti ņemsim vērā. Nu, ja būs vienkārši principiāla pozīcija — “nē!” —, tad tas, protams, beigās kļūs par valdības un Saeimas izšķiršanos.

Var prognozēt, ka būs nevis principiāls nē, bet gan drīzāk atrunas, ka ekspertiem jādiskutē vēl kādus piecdesmit gadus. Vai valdība būs gatava pārstāt diskutēt un pieņemt lēmumu?

Esmu ticies visādos formātos, arī Pašvaldību savienībā un Novadu apvienības valdē, un visur saku — pasakiet, lūdzu, kas ir tie dati, kas pietrūkst lēmumu pieņemšanai? Jo valsts pārvalde ir diezgan daudz pētījumu veikusi. Jā, šur tur pētījumi ir varbūt četrus vai piecus gadus veci, tos datus var atjaunināt, un mēs arī plānojam vienā daļā gadījumu to darīt. Bet vai mēs tiešām ceram tur ieraudzīt kaut kādu brīnumu? Ka tur kaut kas būs ļoti radikāli citādi, nekā ir bijis? Tas ir drīzāk jautājums par izšķiršanos.

Un man arī sarunas ar pašvaldību vadītājiem gan viens pret vienu, gan kopīgos formātos vienmēr izvērsušās ļoti pragmatiskas. Pašvaldību vadītāji uzsver tās bažas, kas patiešām vienā daļā pašvaldību iedzīvotājiem ir, piemēram, ka attiecīgā pašvaldība, kas šobrīd ir maza un bez attīstības centra, līdz ar apvienošanos ar kādu novadu, kur ir šis attīstības centrs, kļūs par visu aizmirstu nomali. Tās ir emocionālas bažas, taču arī praktiskas. Un tas ir jautājums, kas valdībai jāsaprot, ka līdzīgi kā iepriekšējā reforma, līdzīgi kā nupat Igaunijā teritoriālā reformā, valdībai būs jāapsola kaut kādi ieguldījumi šajās teritorijās, lai parādītu, ka tās teritorijas nav aizmirstas, tās tāpat tiks attīstītas. Jo tur tiešām cilvēki dzīvo. Protams, ir jānovērtē, kādi ieguldījumi tieši ir jāveic, nav jāveic bezjēdzīgi ieguldījumu, bet skaidrs, ka tāda tipa aktivitāte ir daļa no sarunas.

Otra svarīga daļa no sarunas ir demokrātijas deficīta problēma, kas ir diezgan loģiska. Apvienojoties lielākos novados, bet pašvaldībā ievēlēto deputātu skaitam paliekot tādam, kāds tas ir, paaugstinās risks, ka kādas vietas, pat ja visi nobalso par vienu deputāta kandidātu, var netikt pārstāvētas.

Šis arī ir jautājums, kas jāizdiskutē reformas sagatavošanas griezumā. Un mēs jau tagad zinām, ka pēc nākamās reformas pašvaldību deputātu skaits saruks, salīdzinot ar pašreizējiem 1706. Pat ja pieļautu, ka maksimālais pašvaldību deputātu skaits (izņemot Rīgu — red.) vairs nav septiņpadsmit, bet, piemēram, ir divdesmit viens, kopējais skaits tāpat nozīmīgi saruks — divas vai trīs reizes. Tātad varbūt mēs ejam to ceļu un dodam iespēju demokrātijas deficītam samazināties? Ja mēs paskatāmies pasaules pieredzi, pašvaldībās itin bieži ir vairāk nekā 20 deputāti un mierīgi strādā un var pieņemt lēmumus. Tas samazinātu sajūtu, ka — man nav nekādu cerību, es dzīvoju vietā, kurā ir pārāk maz iedzīvotāju, es nevienu deputātu nedabūšu ievēlētu.

Šie ir ļoti pragmatisku diskusiju jautājumi, kas patiešām valdībai ir jādzird, un kaut kāds kopīgs rezultāts ir jāatrod.

Protams, paliks vienmēr kādi mēģinājumi vilkt laiku un tamlīdzīgi, bet, nu, es no savas puses plānoju ļoti strikti pieturēties grafikam. Esmu speciāli ticies un arī tikšos ar deputātiem ne tikai no koalīcijas, bet arī no opozīcijas frakcijām Saeimā, pārliecinot to nedarīt un, īpaši sākotnējā fāzē, diezgan ātrā tempā vienoties par kopīgo procesu un tad paredzēt pietiekamu laiku gala lēmuma pieņemšanai Saeimā — sešus, septiņus mēnešus, kuru laikā izdiskutēt visus specifiskos jautājumus un sastrukturēt to lēmumu. Vai tas man izdosies, nu, tas ir manas profesionalitātes jautājums, vai es to spēšu izdarīt.

Pieminējāt, ka valdība ir četriem gadiem, tomēr, reālistiski vērtējot, puslīdz droši varat rēķināties ar šo gadu. Kādus vēl darbus uzskatāt par steidzamiem un svarīgākajiem, kuri jāizdara gada laikā?

Nu, man ir zināmi īstermiņa darbi, kas ir obligāti jāizdara. Lielākajai manas pārraudzības iestādei, ļoti nozīmīgai valsts institūcijai Valsts vides dienestam mainās vadība, iepriekšējā vadītāja ir atstājusi civildienestu. Un mums ātrā tempā, tuvāko dažu mēnešu laikā, jānonāk ne tikai līdz jaunam VVD ģenerāldirektoram, bet arī līdz skaidram plānam, kā šo iestādi pārveidot. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas nebūs pusgada darbs, lai to pilnībā realizētu, bet plāns mums ir jāsagatavo. Pašlaik VVD iepaliek, tur ir daudz nozīmīgu problēmu. Ir arī objektīvas problēmas, piemēram, atalgojuma līmenis darbiniekiem. Pie tā ir jāstrādā, tai skaitā man, panākot, lai tas mainītos un uzlabotos, un dažādas iestrādes jau ir, lai to panāktu. Bet svarīgākais ir — uz ko mēs ejam? Jo šis plāns kopā ar jauno ģenerāldirektoru ir jāsagatavo, un tuvākā pusgada laikā līdz tam jātiek — kāds būs Valsts vides dienests, vai moderna 21. gadsimta iestāde, piemēram, pēc diviem vai trim gadiem.

Vides sektorā mums šis gads ir diezgan būtisks dažādu nākotnes izaicinājumu priekšā. Latvijai ir saistības, un tās ir mūsu saistības, nevis Eiropas, kā mēdz teikt, bet mūsu saistības attiecībā uz klimatu, attiecībā uz atkritumu saimniecību. Šeit ir diezgan svarīgi lēmumi valdībai jāpieņem, un VARAM jāpiedāvā, kāds būs jaunais atkritumu apsaimniekošanas plāns, kur mums svarīgākais izaicinājums ir tikt galā ar to, ka cik daudz atkritumu tiek noglabāti poligonos. Patiesībā šis apjoms ir jāsamazina piecas reizes. Tas nozīmē diezgan nozīmīgus soļus, kuru viena daļa nebūs ļoti populāra iedzīvotāju vidū, jo mums ir jāpanāk, lai iedzīvotāji arī rada mazāk atkritumu. Tas ir viens piemērs.

SEG (siltumnīcefekta gāzu) emisijas ir otrs piemērs, kur, ja mēs neko nemainām un neko nedarām, faktiski tās kopīgās apņemšanās izpildīt nevaram. Būs ļoti smaga saruna ar Zemkopības ministriju, ar lauksaimnieku organizācijām, jo ir skaidrs, ka tas ir faktiski vienīgais sektors, kurā šobrīd Latvijā mērķtiecīgi pieaug siltumnīcefekta gāzu emisijas. Līdz šim valdība ilgstoši bijusi politiskā noskaņojumā, ka tas nekas, ka pārējiem sektoriem tāpēc ir jāsamazina vairāk — rūpniecībai, enerģētikai, transportam. Bet enerģētikā un rūpniecībā ir ļoti daudz darbu izdarīts, arī transportā ir šādi tādi nopietni darbi. Mēs nevaram prasīt vēl vairāk samazināt citiem sektoriem, ja lauksaimniecība turpinās pieaudzēt. Tas ir liels lēmums, kuru valdībai būs jāpieņem, arī atbilstoši jāatbalsta lauksaimnieki šajā pārejā. Jo tā sauktais Nacionālās enerģētikas klimata plāns jāapstiprina, un arī jāapstiprina atkritumu apsaimniekošanas jaunais plāns. Tie ir lieli izaicinājumi vides sektoram.

Un tad vēl ir ministrijas atbildība par digitālo pārvaldi. Pagājušajā gadā valdība sadalīja Eiropas fondu atlikušos līdzekļus projekta realizācijai ministrijās. Ir diezgan labs uzlabojums pārvaldības procesā. Centralizācijas pakāpe lēmumu pieņemšanā par to, kas tiek darīts, ir pieaugusi, bet vēl ir diezgan daudz darba, un es gribētu šim procesam aktīvu kontroli. Tas nav jautājums par to, ko dara pati ministrija — tā ir relatīvi neliela daļa no kopīgās aktivitātes —, bet gan par to, lai mēs nonāktu līdz situācijai, kad patiešām būtu pārliecināti, ka ar šo Eiropas fondu projektu palīdzību mēs ejam uz vienotu elektronisko pārvaldi, nevis resorisku elektronisko pārvaldi, kur katra iestāde, bieži vien pat ne ministrija, veido savu veidu, kā viņi sniedz e-pakalpojumus, kā iedzīvotāji sazinās ar valsti.

Šis ir tāds koordinācijas darbs, kur diezgan svarīgs ir jautājums, vai mūsu iestāde VRAA spēs arī tās prasības mērķtiecīgi uzlikt un izkontrolēt.

Valdības deklarācijā un reformas plānā nav nekā par pašvaldību referendumiem. Likumprojekts bija pārņemts no iepriekšējās Saeimas, otrajā lasījumā otro reizi pieņemts jau 2015. gadā, septembrī Saeimas komisija to atkal atlika — vai šī Saeima to var atkal pārņemt, un kas ar to notiek?

Tas ir pārņemts un attiecīgi pirmajā lasījumā arī atbalstīts no šīs jaunās Saeimas puses. Es biju tikties arī ar atbildīgās komisijas vadītāju un pārrunāt šī likuma gaitu. Man šķiet, ka tur ir objektīva diskusija, kas ir nepieciešama, un arī no komisijas vadītāja nejūtu, ka viņš vilks to likumprojektu garumā.

Es esmu cieti par pašvaldību referendumiem, bet, manuprāt, šī ir tā reize, kad mums ir jāatļauj divu veidu referendumi. Mums ir jāļauj, lai ir gan saistošie referendumi, gan konsultatīvie. Tāpēc, ka konsultatīvos referendumus varētu rīkot arī mazākās administratīvās teritorijās, nevis tikai visa novada griezumā. Saistošam referendumam, lai deputātam būtu pienākums balsot, ir jābūt pa visu novadu, jo viss novads viņu ir ievēlējis. Savukārt, piemēram, par lēmumiem, kas attiecas tikai uz vienu pagastu vai vienu pilsētu šī novada ietvaros, būtu jāļauj konsultatīva rakstura, un notiktu arī konkrētā pagasta teritorijā.

Par ko būtu jābūt tiesībām lemt pašvaldību referendumos? Piemēram, 2015. gadā no likumprojekta izņēma referendumus par teritoriālo plānojumu.

Manuprāt, tā ir kļūda, tur plānojumam ir jābūt iekšā. Faktiski vienīgais, par ko es ieteiktu nerīkot referendumus, ir pašvaldības budžets. Līdzīgi, kā ir Saeimas gadījumā, pašvaldībai ir tiesības noteikt ienākumus un izdevumus, un tur ir augsts problēmu risks iespējams, ja par to rīkojam nobalsošanas.

Kas būtu pārējie jautājumi, par kuriem varētu?

Praktiski par jebkuriem saistošiem noteikumiem, kurus dome izdod, būtu jābūt tiesībām rīkot referendumus. Savukārt, piemēram, par konkrētu būvniecības ieceru apstiprināšanu, es domāju, būtu vairāk jāiet tieši uz konsultatīvo referendumu veidu. Jo te mēs esam tādā kā tiesiskajā telpā — būvniecības ieceru apstiprināšana ir nevis domes saistošie noteikumi, bet gan administratīvs akts, par kuru konkrētā persona ir vērsusies un ir lūgusi. Te vajadzētu konsultēties un noskaidrot cilvēku viedokli, ja ir pieprasījums pēc tā no iedzīvotāju puses.

Bet es esmu apsolījis Dolgopolova kungam un arī Latvijas sabiedrībai varu apsolīt, ka tāpēc, ka likums tiešām ir relatīvi sen rakstīts un tas ir citā formā rakstīts, acīmredzot ir nepieciešami tādi kompleksāki priekšlikumi, ko ministrija piedāvā diskusijai un arī Saeimā izskatīšanai, un mēs pie tā strādāsim un tādus iesniegsim.

Vai ir termiņš likuma beidzot pieņemšanai?

Baidos tagad kļūdīties, bet šķiet, ka termiņš otrā lasījuma priekšlikumiem ir 1. maijs. Es domāju, ka otrā lasījuma izskatīšanai vajadzēs kādu pusgadu, jo tie būs konceptuāla rakstura. Nu, un tad ir trešais lasījums. Tā arī ir tāda iekšēja Saeimas vienošanās, un to tiešām vajag ievērot, ka trešajā lasījumā konceptuālas lietas vairs nerisina, tā ka es sagaidu, ka šis likums 2020. gada laikā varētu tikt pieņemts.

Vēl deklarācijā ir solīts paplašināt pašvaldības uzraugošo institūciju pilnvaras. Kas ar to ir domāts?

Es varu dalīties, piemēram, no VARAM perspektīvas. VARAM atbilstoši likumam ir kontrolējošā iestāde par pašvaldību darbības likumību. Bet faktiski ir diezgan ierobežots loks jautājumu, kurā varam asu, nekavējošu rīcību veikt. Tā ir saistošo noteikumu izdošana, saskaņošana un tamlīdzīgi, bet, piemēram, attiecībā uz to, vai budžetā, pieņemot lēmumus, pašvaldība ievēro noteikumus — tur VARAM uzraudzības nav. Saprotot, ka pašā pamatā pašvaldības ir demokrātiski vēlētas institūcijas un tām ir jābūt tiesībām pašām izšķirties par prioritātēm — par to nav šaubu —, jautājums ir, vai tiek likums ievērots šajā procesā. Un tas gan būtu jādod kā pilnvara un funkcija, un tai skaitā būtu arī instrumentu klāsts, ko var piemērot. Jo pašlaik ir tā — saistošo noteikumu projektu var sūtīt atpakaļ, un tad tas nestājas spēkā. Visos citos gadījumos faktiski ir diezgan daudz procesa darbības, ko varam veikt, nu, piemēram, sēdes sasaukt, pieprasīt paskaidrojumus, pieprasīt kaut kādu jautājumu izskatīšanu. Bet tiesības, piemēram, atcelt, apstādināt ir diezgan ierobežotas. Un šis loks ir jāpaplašina.

Un bez tā, protams, ir diskusija par Konkurences padomes iespējamo lomu, lai uzraudzītu pašvaldības komercdarbību. Es esmu stingri par, ka šādai lomai ir jābūt. Teorētiski tā varētu būt arī VARAM funkcija, vienkārši mums nav kompetences šajā jautājumā, nav cilvēku, kas to darītu.

Vai tās būtu izmaiņas likumā par pašvaldībām?

VARAM funkcijas jāliek likumā par pašvaldībām, bet šis jautājums par Konkurences padomi nozīmētu grozījumus Konkurences likumā. Tie šobrīd jau ir izskatīšanā Saeimā. Ir arī tāds priekšlikums iesniegts — mūsu deputāts Daniels Pavļuts ir iesniedzis un es stingri atbalstu šo pieeju, — Konkurences padomei ir jādod tiesības situācijā, kad pašvaldība faktiski ar savu rīcību izspiež no tirgus privātā tirgus dalībnieku, šo pašvaldības darbību apturēt.

Un tas nav tikai gadījumos, kad pašvaldība izveidojusi savu komersantu, piemēram, ar dempinga cenām. Nu, tādi gadījumi ir bijuši, sākot ar pašvaldību tā sauktajiem medijiem, beidzot ar, piemēram, darbību tūrisma jomā, viesnīcām, konferenču zālēm, kas tiek izīrētas apzināti par cenu, kas ievērojami zemāka nekā privātā tirgus dalībnieku piedāvātās cenas tirgū.

Bet bez tā ir arī vienkārši pašvaldību, piemēram, saistošie noteikumi, kas tiek pieņemti tā, lai faktiski neļautu iespēju tirgū piedalīties nevienam citam.

Klasiska funkcija ir, piemēram, atkritumu saimniecība, kur tiek faktiski pieņemti tādi noteikumi, kas ierobežo iespēju kādam citam bez pašvaldības dibināta komersanta kādas funkcijas veikt. Vai, teiksim, tehniskas apkopšanas darbi ūdenssaimniecībā vai namu pārvaldīšanā, kuri arī tiek regulēti tādā veidā, lai konkurenti nepiedalītos tirgū. Tas ilgtermiņā nozīmē to, ka pašvaldību iedzīvotāji faktiski pārmaksā par tiem pakalpojumiem, ko viņi darījuši bezkonkurences apstākļos. Vai tās izmaksas tiek nosegtas no budžeta naudas, vai no pašvaldības iedzīvotāju pašu maciņiem, ir šajā gadījumā otršķirīgi, jo tā tāpat ir pašvaldību iedzīvotāju nauda.

Pašvaldību avīzes un citi atkritumi

Pieminējāt tā dēvētos pašvaldību preses izdevumus. Atbildīgā Saeimas komisija pagājušā gada pavasarī atbalstīja grozījumus likumā, ka šādus preses izstrādājumus pašvaldība drīkst izdot ne biežāk kā reizi mēnesī, taču tas pagaidām arī viss. Kas notiks ar šo likumprojektu?

Tas arī ir pārņemts šajā Saeimā. To arī es pārrunāju ar Dolgopolova kungu. Šis likumprojekts turpinās virzību uz priekšu.

Un Dolgopolovs jūs atbalstīs šajā jautājumā?

Nu, viņš man tā solīja, ka šis likumprojekts turpinās virzīties, un esmu tendēts ticēt cilvēku solījumiem, kamēr viņi mani nepieviļ.

Viņš jūs nepievils — turpmākos simt gadus solīs, ka turpinās virzīt.

Komisijas deputātiem arī ir iespējas šādās situācijās rīkoties. Es teikšu tā — ja komisijas priekšsēdētājs nevēlas likumprojektu likt, bet deputātu vairākums to vēlas, deputātu vairākums viegli to var panākt. Jebkurā brīdī, noteiktam skaitam deputātu uzrakstot iesniegumu, viņi var prasīt sasaukt sēdi un noteikt izskatīšanas laiku. Acīmredzot Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisijas deputātu vairākums pagājušajā Saeimā nevēlējās tur neko darīt, tāpēc Dolgopolova kungs arī neielika.

Šodien ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro negaidīti pateica, ka viņš ķersies klāt šim jautājumam. Un ko jūs darīsiet?

Manuprāt, tas nosacītais kompromiss, kas tika panākts — ka pašvaldības drīkst informatīvos izdevumus izdot, bet ir noteiktas lietas, ko drīkst publicēt, un nedrīkst piedalīties reklāmas tirgū un publicēt ziņām līdzīgus rakstus, bet publicē saistošos noteikumus un pašvaldību vispārēju informāciju, un ir ierobežota regularitāte, — manuprāt, ir pēc būtības pieņemams kompromiss. Vai šis kompromiss tālāk iet uz priekšu — nu, pasekosim, kāds tagad ir priekšlikumu iesniegšanas termiņš šim likumam. Man liekas, likumprojektam tūlīt būtu jāiet uz izskatīšanu. Esmu runājis arī ar abām deputātēm, kas pārstāv mūsu apvienību šajā komisijā. Nu, mēs sekosim līdzi, liksim uz sēdēm, balsošana būs un lēmums tika pieņemts.

Nomainījāt Dūklavu Tautsaimniecības komisijas vadībā, bet administratīvi teritoriālās reformas un citu svarīgu pārmaiņu veikšanai izšķirīgi svarīgās Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisijas vadītāju Dolgopolovu ne. Kāpēc?

Nu, bet man nav bail no tā, man ir dziļi personiska pārliecība, ka parlamentārā darbā ir jādod atbildība, tai skaitā par nozīmīgiem amatiem, arī opozīcijai. Un es personiski uzskatu, ka situācija, ka šobrīd tikai vienu komisiju vada ZZS pārstāvji, ir kļūdaina. Tas bija kompromiss, par ko bija jāvienojas. Man absolūti nebūtu traucējis Dūklava kungs Tautsaimniecības komisijas vadītāja amatā, un es domāju, ka tas nebūtu traucējis arī valdības dienaskārtībai. Un nebūt netraucēs arī Dolgopolova kungs. Ja viņš traucēs, tad šo jautājumu risināsim.

Bet es neesmu noskaņots negatīvi. Ir jāmāk koalīcijas politiķiem vienoties arī ar opozīciju par valstiski svarīgu mērķu panākšanu. Es tāpēc arī tiekos ar Dolgopolova kungu un plānoju tikties regulāri, lai izrunātu un vienotos, un ietu uz priekšu ar ministrijas dienaskārtību.

Nav runa par bailēm vai to, ka nevajadzējis opozīcijas pārstāvjiem dot teikšanu…

Bet ka tieši personīgi Dolgopolovs?

Nē, runa ir par politisko loģiku un par to, ka tieši koalīcijas lēmums izskatās personīgs — Dūklavam nē, bet Dolgopolovs ir labs.

Tāds bija konkrēti viena no koalīcijas partneriem uzstādījums, ka tas obligāti jāizdara, un tas tika izdarīts. Tas bija KPV nosacījums, viens no pieciem, lai viņi piekristu Kariņa valdībai pašā sākumā. Mēs tam piekritām kompromisa ietvaros, uzskatot, ka valdības izveidošana ir svarīga. Es būtu par to, ka tiktu atrasts veids, kā ZZS atbildēt par divām komisijām, līdzīgi kā par divām komisijām atbild Saskaņa, un es patiešām redzu tikai ieguvumus no tā, ka ir līdzatbildīga.

Vēl par personālijām — kā jums izdevās Valsts vides dienesta vadītāju Koļegovu pierunāt aiziet no amata? Ka aizgāja ļoti negribīgi, var secināt no viņas pēc tam teiktā, ka “Pūce vēlējās celt savus reitingus”. Ko jūs viņai pateicāt?

Tā bija divpusēja saruna, neatstāstīšu detaļas. Nu, acīmredzot mani argumenti viņu pārliecināja, ka tāda rīcība ir pareiza. Es patiešām uzskatu, šis mūsu kopīgais lēmums ir arī viņas personiskās interesēs.

Viņa laikam tā neuzskata.

Es ceru, ka ar laiku viņa līdz tādai apziņai nonāks.

Kādas vēl nopietnas personāliju izmaiņas jūs plānojat ministrijā vai tai padotajās struktūrās?

Nu, mēs nomainīsim, protams, pārstāvjus brīvostas valdē. Šīs ir politiskas institūcijas, un es vēlos, lai tur mani pārstāvētu mana biroja cilvēki, lai man būtu informācija, kas tur notiek un kādi lēmumi tiek pieņemti. Es, protams, stingri atbalstītu brīvostu pārvaldes profesionalizāciju, stingri atbalstīšu Tāli Linkaitu šajā darbā, kad būs piedāvājums viņa reformai. Nav obligāti jābūt ministra pārstāvim, bet šobrīd tāds regulējums ir.

Es pagaidām neesmu konkrēti saplānojis, kādus cilvēkus, analizēju iestādi pēc iestādes, tiekos ar iestāžu vadītājiem, uzņēmumu vadītājiem — uzņēmumu te nav pārāk daudz, vairāk iestādes. Pa vienam es tiekos, katram pirms tam esmu sagatavojis, ko gribu no viņa noskaidrot. Piemēram, šodien man būs tikšanās pēc dažām stundām ar [Valsts reģionālās attīstības aģentūras direktoru Aigaru] Undzēna kungu, izrunāsim VRAA darbu. Man ir jautājumi, ko es gribu viņam uzdot par darba organizāciju. Bet es neesmu ar tādu noskaņojumu, ka ir nekavējoties jāmaina iestāžu vadītāji.

Jau pieminējāt atkritumu apsaimniekošanas plānu, un valdības deklarācijā solīts, ka “ieviesīsim depozīta sistēmu”. Saeima pagājušajā rudenī pieņēma likumu pirmajā lasījumā. Kad ieviesīsiet?

Tas ir atkarīgs no Saeimas lēmumu pieņemšanas. Arī no manas puses būs kontrole, mans parlamentārais sekretārs ir arī atbildīgās apakškomisijas vadītājs Saeimā Artūrs Plešs.

Tie mērķi ir patiešām ļoti ambiciozi. Man šķiet, ka mums ne gluži līdzīgu, bet strādājošu depozīta sistēmu būs jāattiecina ne tikai uz PET pudelēm. Tas nenozīmē, ka mums būs jābūvē dažādi automāti, kur novietot, bet būs jāveido metode, kur patērētāji veiks iemaksu, lai nodrošinātu to, ka šie atkritumi tiek savākti un pārstrādāti ne tikai attiecībā uz PET pudelēm. Droši vien auto riepas varētu būt viena no jomām, ļoti ticami, ka dažādas elektropreces, jo mums ir nopietna problēma ar šo atkritumu savākšanu Latvijā. Tas prasa lielu konceptuālu vienošanos, bet, kas ir svarīgi, šī gada ietvaros ir jāizdara. Tas nozīmētu, ka pēc tam pakāpeniski šī sistēma tiktu ieviesta. Tas nav viena gada darbs. Piemēram, ja šodien tiktu pieņemts tas pats PET pudeļu depozīts, šodien būtu Saeimas lēmums, tāpat reāli ātrākais laiks, kad tas tiktu ieviests, būtu 2021. gads. Tā kā droši vien Saeima vēl kādu laiku lems, mēs labāk varam cerēt uz 2022. gadu.

Tātad 2022. gadā varētu būt?

Ja Saeima pieņemtu šo lēmumu pietiekami ātri.

Ir vēl divi lieli vides projekti, kurus īsteno jau gadiem ilgi un palaikam skandalozi. Viens ir Inčukalna gudrona dīķi. Tagad tur Skonto būves vietā ir Inčukalns Eko. Vai varat garantēt, ka neatkārtosies tradicionālā shēma, ka sāk darbus un pēc tam atkal un atkal prasa papildus naudu?

Šis projekts ir ļoti stingrā Valsts vides dienesta uzraudzībā, un arī no mūsu puses ir ļoti strikta uzraudzība. Jo bez tā, ka tā ir patiešām nozīmīgas ekoloģiskas katastrofas novēršana, tas ir arī jautājums par Eiropas līdzekļu izlietošanu laikā un apjomā. Un šobrīd atbilstoši tām atskaitēm, kas manā rīcībā, projekts tiek realizēta atbilstoši plānam, nekādas kavēšanās nav, un šķiet, ka viņi iekļausies atbilstoši paredzētajam, bet, nu, tur vēl ir darbs priekšā. Šis nav arī tehniski tehnoloģiski viegls process. Bet es nekādā gadījumā neparedzu projektam kaut kādas atkāpes.

Bet ļoti svarīgs jautājums, uz priekšu raugoties, ir arī apkārtnei, apkārtējai teritorijai. Šo padomju okupācijas laikā radīto piesārņojumu mēs novērsīsim, bet vēsturiskais mantojums apkārtnē ap šiem dīķiem vēl prasīs daudzus gadus darba un pastāvīgu uzraudzību vietai, jo mēs nevaram būt pārliecināti, ka tās kaitīgās vielas arī pēc daudziem gadiem tomēr neparādās.

Nē, gudrona dīķu izsmelšanas un pārstrādes projekts notiek noteiktā termiņā, un mēs stingri sekosim, lai nebūtu atkāpju.

Otrs lielais projekts ir Salaspils reaktora demontāža un kodolatkritumu noglabāšana. Ir pārtraukti skandalozie iepirkumi ar Velvi, kas saistīta ar Martinsonu, kuros parādījās 400% sadārdzinājums, salīdzinot ar paredzēto līgumcenu. Kas notiek ar to?

Ministrija vēl pagājušajā gadā guvusi arī ekspertu novērtējumu par to, vai tur ir bijusi problēma ar sākotnējo tāmi un procesu, un tas, ko ministrija faktiski ir ieguvusi — ka zvēlētā iepirkuma metode projektēt un būvēt kopā ir bijusi kļūdaina. Tāpēc, ka bez tehniskā projekta būvniekam, kas nosola darbus, ir jārēķinās, ka viņam ir nenovērtējams apjoms, cik viņam būs jānodrošina specializēto atkritumu, es tā to formulēšu, būvgružu pārvietošana. Šobrīd ir sagatavošanā izsludināt iepirkumu tikai projektēšanai. Projektēšanas darbu noslēgums varētu būt šogad. Mēs arī iegūtu sajūtu, cik tad šie darbi kopā varētu maksāt. Esam konsultējušies ar vienīgajiem kolēģiem šajā reģionā, kas labi šo jomu ir apguvuši, proti, lietuviešiem saistībā ar Ignalinas demontāžu. Un ir skaidrs, ka arī piedāvātās tāmes ir bijušas, nu, piezemētas. Projektēšanas rezultātā mums ir jānoskaidro, kāds ir reālais novērtējums. Tie ir diezgan specializēti darbi. Nojaukšana pati par sevi nav specializēta, bet, ko pēc tam darīt ar šiem būvgružiem, kādā veidā viņus transportēt un noglabāt — tas gan ir specializēti.

Kad reāli varētu sākties darbi?

Šogad vajadzētu projektēšanai beigties, un tas nozīmētu, ka droši vien jārēķinās, ka 2020. gada budžetā mēs nekādus līdzekļus klāt paredzēt vēl nevarēsim, jo nebūs vienkārši datu. Bet tad attiecīgi uz 2021. gada budžetu tas lēmums būs jāpieņem — paredzēt līdzekļus demontāžai un noglabāšanai.

Jaunais satiksmes ministrs uzdevis īpaši rūpīgi izvērtēt visus ar Martinsonu saistītos iepirkums, ņemot vērā Rīgas satiksmes lietu. Kā jums — vai šeit ir šādi iepirkumi?

Nu, vispār ministrija pati nekādas iepirkumus tikpat kā neveic un tie ir galvenokārt iestādes uzturēšanai. No mūsu kapitālsabiedrībām, kuras arī nav pārāk lielas, vislielākā, kas kaut kādus šādus darbus veic, ir Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. Es tikšos ar šī uzņēmuma vadību. Man būs jautājums par iepirkumu darba organizāciju, jo faktiski tur uzkrītoši rezultāts ir bijis tāds, ka visdažādāko pakalpojumu veikšanā, ne tikai būvdarbu, ir uzvarējuši vieni un tie paši uzņēmumi. Tas liecina par kaut kādiem iespējamiem riskiem vai nepietiekami labi vadītu iepirkumu procesu. Šāds jautājums būs, un es ceru dzirdēt jēgpilnu atbildi. Un, ja nē, tad arī kaut kādus organizatoriskos secinājumus izdarīšu.

Savukārt citur ministrijai lieli iepirkumi ir faktiski diezgan specifiskie IT sistēmas uzņēmumos. Un tad, protams, ir Dabas aizsardzības pārvalde, kas regulāri veic aizsargājamās teritorijās sakopšanu, taku izveidi un tamlīdzīgas lietas, kur katrs atsevišķi iepirkumi ir relatīvi nelieli un to veicēju izkliede ir diezgan ievērojama — tur ir daudz uzņēmumu, kas veic darbus, nav novērojamas koncentrācijas pazīmes.

Tā ka ministrija arī kā sektors nav tāds liels pasūtītājs. Tur mēs atšķiramies no Satiksmes ministrijas, kur ir daudz kapitālsabiedrību, kas ir relatīvi lielas un kas pašas iepērk. Protams, ka ministrija īsteno struktūrfondu programmas, kurās saņēmēji ir pašvaldības. Bet, nu, tas ir tomēr arī katras pašvaldības jautājums, kādā veidā tiek darbs organizēts.

Martinsons un naudas basketbols

Jūs vienreiz jau atkāpāties no amata — no valsts sekretāra amata Ekonomikas ministrijā 2013. gadā. Atkāpāties, lai novērstu aizdomas par interešu konfliktu, jo sievas vadītā biedrība Ascendum bija saņēmusi ziedojumus no būvniekiem, arī no sabrukušā lielveikala Maxima būvniekiem Re&Re. Vai tā nevar notikt vēlreiz, ņemot vērā, ka jūsu biedrība Latvijas attīstībai ir saņēmusi ziedojumus no Māra Martinsona?

Tas bija, pirms es vēl pievienojos politiskajai partijai Latvijas attīstībai.

Martinsons tagad ir apcietināts. Vai ar Edgaru Jaunupu jūs sazināties?

Regulāri. Jaunups ir manas partijas valdes loceklis, viņš ir arī mans personisks draugs, un es, protams, ar viņu regulāri sazinos, tas jau nav nekāds noslēpums.

Vai tās tātad ir tikai baumas, ka cilvēki, ar kuriem viņš sadarbojies, tagad neriskējot viņam zvanīt, jo viņš esot apkarināts ar noklausīšanās ierīcēm?

Es domāju, ka tās ir pilnīgas baumas. Manuprāt, ir jānošķir divas lietas. Māris Martinsons ir izmeklēšanā esoša persona, kurai nav nekādu tiešu vai netiešu saikņu ar politisko partiju Latvijas attīstībai. Jā, viņam ir bijušas vēsturiski personiskas attiecības, tai skaitā ar Edgaru Jaunupu.

Ko nozīmē “ir bijušas”? Ļoti senā pagātnē?

Vairāki gadi ir pagājuši, kopš Māris Martinsons nekādā veidā vairs nav saistīts ar basketbola klubu VEF, kas bija saikne. Viņš bija basketbola kluba VEF valdē, kurā bija arī Edgars Jaunups. Māris Martinsons tur nav jau vairākus gadus un arī neatbalsta basketbola klubu VEF, neatbalsta arī nevienu no politiskajām [partijām], nekad nav atbalstījis partiju Latvijas attīstībai, un tās ir dažādas lietas.

Attiecībā par baumām uz Edgaru Jaunupu — nu, cilvēkiem ir tendence demonizēt un meklēt vietā, kur tā nav. Edgaram Jaunupam es personīgi uzticos pilnībā, tas ir, manuprāt, viens no spējīgākajiem cilvēkiem Latvijas politikā — tieši saturā, tieši spējā piedāvāt neordinārus, spēcīgus politiskus risinājumus.

Vai sporta organizācijas — federācijas, klubi — Latvijā nav kā tādas naudas sūkņu stacijas starp biznesu un politiķiem?

Nu, ir relatīvi neliels skaits politiķu, kas saņem ienākumus no sporta organizācijām, un lielākoties tā ir tiešām sporta federāciju vadība vai tamlīdzīgi. Es domāju, ka drīzāk ir otrādāk, cik nu man pieredze ir bijusi — sporta nevalstiskās organizācijas, federācijas ļoti aktīvi strādā, lai piesaistītu politiķus pie sevis. Viņi māk veidot attiecības ar politiķiem — kādreiz paglaimojot godkārei, kādreiz paglaimojot iespējai, kā veidot attiecības, — un tādā veidā daudzi no politiķiem beigu beigās kļūst par kādu sporta organizāciju padomju locekļiem, izpildkomiteju locekļiem un tamlīdzīgi. Jo tas ceļ viņu pašvērtējumu, citādāk to nepateiksi.

Vai tikai tas? Vienkārši nosaukšu jums dažus Latvijas Basketbola savienības padomes locekļu uzvārdus: Ameriks, Āboltiņa, Bondars, Kalvītis, Krūmane, Martinsons, Parādnieks, Štokenbergs, Urbanovičs, Lembergs. Izskatās pēc pamatīga vēlēšanu saraksta, vai ne? Vai, jūsuprāt, tie cilvēki tur ir tikai tāpēc, ka viņiem patīk sports?

Es teiktu, ka ir otrādāk — Basketbola savienības vadība, visdrīzāk, ir ļoti aktīvi strādājusi, lai politiķus iedabūtu šajā padomē un tādā veidā garantētu, ka, ja ir kaut kādas problēmas, piemēram… Skaidrs, ka visas sporta organizācijas daļēji arī saņem finansējumu no valsts — ja būs kaut kādas problēmas ar valsts finansējumu, viņiem būs, ar ko runāt.

Lai garantētu, ka naudu pārpumpē neatkarīgi no tā, kurš ir pie varas?

Nu, tā jūs to varat apzīmēt. Sporta organizāciju vadība, protams, rūpējas par to, lai sporta organizācijai būtu resursi tās darbības nodrošināšanai, tas ir viņu uzdevums. Un viņi strādā ar politiķiem un pārliecina par to, nu, iesaista viņus. Šis ir veids, kas, manuprāt, ir viens no visatklātākajiem. Jo vai tad būtu labāk, ja tas viss notiktu kafejnīcu sarunu formātā?

Jaunupam tagad varētu būt sarežģīta situācija Latvijas Basketbola savienības valdē — valdes loceklis Leons Bemhens sēž. Viņš tur acīmredzot kārtoja lietas kopā ar Lemberga partijas biedru Gunti Blumbergu, vai ne?

Nu, tur ir Valdis Voins, man liekas, Basketbola savienības prezidents.

Ir, protams, bet Voins varbūt nav politiķis.

Nav, nav.

Es runāju par politiķu sarakstu.

Nē, nu, tātad ir ievēlēti. Es nezinu ļoti detalizēti situāciju Basketbola savienībā un kā valde izveidojās, bet ar tādām vispārējām zināšanām par to, kā sporta federācijās vispār tas notiek — parasti sporta federāciju valdēs iekļūst sabalansēti jaunatnes sporta pārstāvji, kur ir galvenokārt pašvaldību klubi, un tad ir profesionāli klubi. Un tādā veidā tiek nodrošināts tas, ka visas problēmas tiek tomēr valdē izskatītas.

Nu, Edgars viennozīmīgi tur pārstāv basketbola klubu VEF, kura vadītājs viņš arī ir. Un Guntis Blumbergs ar lielu varbūtību pārstāv Ventspils basketbola klubu un arī Ventspils sporta sistēmu, kurā basketbolam ir liela daļa arī attiecībā uz jauniešu sportu. Nu, skaidrs, ka tas tā ir! Tātad attiecīgi tādā veidā arī viņi ir ievēlēti. Acīmredzot profesionālie klubi tā ir vienojušies, ka labākie pārstāvji viņiem būs tieši šie.

VEF kluba prezidents pašlaik ir Jaunups…

Jā.

Pirms viņa laikam kādus 10 gadus bija Martinsons.

Mazāk, bet jā.

Un tagad jūs virzāt ilggadējo VEF kluba direktori Lailu Spaliņu par valsts pārstāvi Ventspils ostā.

Nē, nu, pirmām kārtām Laila ir atstājusi gan VEF kluba valdi, gan arī citu organizāciju valdi. Viņa strādā šobrīd mana biroja vadītājas amatā. Un es virzu uz brīvostas valdi abos gadījumos savus padomniekus, lai tie būtu arī mani pārstāvji. Un tā arī likums paredz — tie ir mani kā ministra pārstāvji, un es, protams, virzu cilvēkus, kuri ar mani kopā strādā.

Tāpēc es vaicāju, vai jums neveidosies itin samudžināti interešu konflikti.

Kādi tieši? Kādus lēmumus Ventspils brīvostas valde varētu pieņemt attiecībā uz basketbola klubu VEF, kā jums šķiet?

Jūs pagājušā gada 13. decembrī Saeimā aicinājāt atbalstīt izmaiņas uzņēmumu ienākuma nodokļa kārtībā, lai atjaunotu nevalstiskajām organizācijām iespēju saņemt ziedojumus no uzņēmējiem.

Jā.

Finanšu ministrija bija aprēķinājusi, ka jūsu priekšlikumi būtu izmaksājuši budžetam  13,9 miljonus eiro. Vai tas, jūsuprāt, nevar viest jautājumus par iespējamu interešu konfliktu?

Nē! Absolūti nē. Šis ir jautājums, par kuru es un arī visi Saeimas deputāti saņēma nevalstisko organizāciju sagatavotu vēstuli, kur bija visu nevalstiskā sektora organizāciju pārstāvji. Tur bija gan no labdarības biedrībām, gan no kultūras, gan no izglītības, gan no sporta, gan no pilsoniskās sabiedrības plašākā nozīmē sagatavota vēstule, un es pilnībā… Jā, to es gan budžeta komisijā teicu — jā, es esmu iesniedzis tos priekšlikumus, ko iesniedza viņi. Un es viņus pilnībā atbalstu, tas nav nekāds pārsteigums attiecībā uz mani, es to esmu vairākkārtīgi publiski teicis. Tas ir arī mūsu politiskā spēka programmā, ka mēs atbalstīsim ziedojumu sistēmas izmaiņas, lai stimulētu ziedojumus nevalstiskām organizācijām, tā ir objektīva sabiedriska problēma. Nevalstisko sektoru ziedojumi ir nokrituši pagājušā gada laikā gandrīz trīs reizes.

Nevalstiskās organizācijas, protams, ir jāatbalsta, taču es runāju par jums, nevis par ziedojumiem…

Ko es varu pateikt un kas ir arī publiski redzams — es pats esmu vienmēr, visu savu dzīvi bijis nevalstisko organizāciju valdēs un aktivitātes, es to vienmēr esmu darījis, tai skaitā arī šobrīd es esmu vienas nevalstiskas organizācijas, kas ir sabiedriskā labuma organizācijas statusā, valdē — tas ir Latvijas Universitātes fonds. Jā, šis atstātu pozitīvu iespaidu arī uz Universitātes fondu, bet es nekad neesmu saņēmis nevienā nevalstiskā organizācijā personīgu atlīdzību vai, ka es būtu kaut ko saņēmis no nevalstiskām organizācijām.

Piedodiet, bet varbūt kaut ko saņem, iespējams, jūsu draugs Edgars Jaunups?

Viņš nesaņem atlīdzību, nē — basketbola klubs VEF nav sabiedriska labuma organizācija un nesaņem ziedojumus caur uzņēmumu nodokļu atlaidi. Viņi nesaņem! Tā ka te nav interešu konflikta, tā ir biedrība, bet tai nav sabiedriskā labuma statuss.

Ir arī citāds jautājums par šiem jūsu priekšlikumiem. No Saeimas tribīnes teicāt: “Šis ierosinājums, protams, ir ar fiskālu ietekmi. Par to nav šaubu. Taču bez fiskālās ietekmes nav iespējams NVO atbalsts.” Droši vien. Taču valdība tolaik vēl tikai tapa, turklāt jūs bijāt savas partijas kandidāts finanšu ministra amatam. Tomēr balsojāt arī par veselības aprūpes darbinieku atalgojuma palielināšanu, kam šogad vien vajadzēs 86 miljonus. Jautājums ir vai, uzkraudams šīs saistības nākamajai valdībai, pirms tā bija tapusi un sākusi lemt par budžetu, jūs neprognozējāt, ka pats varētu būt valdībā?

Bet, kā jūs saprotat, arī šai valdībai, kas tagad veido budžetu, ir arī šis lēmums, ko Saeima, visa Saeima, vienprātīgi pieņēma — piešķirt algas mediķiem, tas ir arī iestrādāts budžetā. Šāds lēmums ir pieņemts, un es personīgi uzskatu to par labu lēmumu. Un, jā, es arī personīgi uzskatu — ja Saeima tobrīd būtu pieņēmusi grozījumus Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā, paredzējusi, ka NVO atbalsts ir, tas šobrīd tiktu iestrādāts budžetā, un tas būtu pareizs lēmums. Arī tad, ja es būtu finanšu ministrs, es spriestu pilnīgi vienādi.

Jautājums nav par to, kurus ir pareizi atbalstīt. Jautājums ir par to, ka pašlaik jūs valdības koalīcijā noraidāt kā populistiskus visus opozīcijas priekšlikumus, kuri varētu atstāt iespaidu uz budžetu, un skaidrojat, ka skatīsiet šos jautājumus, kad veidosiet budžetu…

…Bet mēs to arī darām!

Bet tolaik, decembrī, šādu argumentu no jums nedzirdējām, tieši otrādi — valdība vēl tikai tapa, bet jūs to jau faktiski torpedējāt.

Nē, nu, tam es gan nepiekrītu. Tobrīd valdības tapšanas procesā vēl nebija arī skaidri saprotams, kur tā valdība taps un kādā veidā. Tas faktiski tapa vairāk vai mazāk skaidrs ap gadu miju. Un tas lēmums, kas tika pieņemts, vienkārši bija objektīvs. Kas bija svarīgi — pirmsvēlēšanu periodā, tai skaitā no aizejošās valdības puses, bija skaidrs solījums gan ārstu algu jautājumā, gan attiecībā uz nevalstisko sektoru, ka kaut kāda problemātika tiks risināta. Un tie bija dabiski priekšlikumi. Jā, nu, diemžēl man neizdevās dabūt pietiekamu atbalstu nevalstiskā sektora atbalstam, bet attiecībā uz mediķiem tas atbalsts tika atrasts, un tas tika atrisināts. Jā, kā prioritārs pasākums, par kuru bija ļoti plašs konsenss, tai skaitā pēc tam valdību veidojošo partiju starpā. Neviena no partijām, kas tagad veido budžetu, nav apspriedusi pat ideju par to, ka šo lēmumu, ko Saeima pieņēma, varētu tagad nepildīt. Varēja taču izgrozīt likumu budžeta paketē un to izdarīt. Bet tā nav, par to ir konsenss.

Es runāju par atbildīgu politiku pat tad, ja pats vēl nav amatā valdībā.

Vai vajadzēja 2018. gada decembrī pieņemt lēmumus ar budžeta ietekmi? Ja būtu skaidrāk redzams tobrīd kalendārs, kā mēs līdz valdībai tiekam, nevis būtu bijis interesantais eksperiments ar Alda Gobzema valdības veidošanas fāzi — bija tāds mūsu valstī —, es domāju, ka šādi lēmumi tobrīd netiktu pieņemti.

A, tātad jūs mēģinājāt torpedēt iespējamo Gobzema valdību?

Nē, neviens netorpedēja, vienkārši tā ir arī Saeimas atbildība pieņemt atbildīgus likumus tajā brīdī, ja valdības izveidošanas fāzē nav skaidrs, ar ko tā beigsies un kad beigsies. Un lēmumi ir jāpieņem.

Kādas ir jūsu prognozes, cik ilgi valdība strādās? Četrus gadus, kā pirmīt bildāt?

Es patiešām bez šaubu ēnas tā saku, un varu paskaidrot, kāpēc. Šajā valdībā nav nevienas partijas, kas ir ienākusi valdībā ar rūgtumiņa sajūtu, kā tajā anekdotē — ka rūgtumiņš palika. Nav tādas sajūtas nevienam, un nevienam nav šobrīd redzamas alternatīvas, kur kāda partija varētu gūt vairāk, ja šī valdība kristu. Protams, situācija var mainīties, taču šībrīža sajūta ir tāda, ka faktiski visas partijas ir vairāk vai mazāk dabūjušas kaut ko tādu, kas šīm partijām rada interesi no politikas viedokļa un piedāvājuma viedokļa, un jebkura cita valdība visdrīzāk nozīmētu viņu iespēju samazināšanos.

Nu, ne visiem tā ir, rūgtumiņš palicis “zaļajiem zemniekiem”. Kā mēs zinām, viņi nemēdz ilgi sēdēt opozīcijā, bet valdībā ir Nacionālā apvienība, kas līdzīgās situācijās ir viņiem izpalīdzējusi.

Nu, kā lai es to pasaku… Valdību var nogāzt tikai kāda no valdībā esošajām partijām, un arī attiecībā uz Nacionālās apvienības kolēģiem es uzskatu, ka viņi vismaz pārskatāmā nākotnē neko labāku citā valdībā nevarētu iegūt.

Viņi būs jebkurā valdībā.

Nu, redziet, šī Saeima nav tāda, kur tas ir garantēts. Nevienai no partijām. It īpaši pēc pēdējām pārbīdēm KPV ietvaros un zināmas neskaidrības, cik tad pēc dažiem mēnešiem Saeimā vispār būs balsstiesīgu deputātu. Es gribu teikt, ka neviena no partijām nevar justies tā, ka bez tās nevar izveidot valdību.

Komentāri (5)

fzss 19.02.2019. 10.59

ceru ka Pūce neizdarīs galveno kļudu- reformas veikšanu neuzticēs patreizējām pašvaldībām !!! tur jau pusie deputātu būtu jāsēž !!!
ieteiktu katram novadam Latgalei, Vidzemei, Zemgale, Kurzemei , iecelt pašam Pucem pakļautus ”prefektus”, kuri palīdzētu un kontrolētu pašvaldības, ieviešot reformu .
un ieviest ko tiešām sakarigu un inovativu-labākai dzīvei…,

+1
-1
Atbildēt

1

    altinyildiz > fzss 19.02.2019. 12.13

    Jāturas ir, jo cietuma nāras, kopā ar OIK afēristiem: Dombrovski, Kamparu, Pavļutu un Ašerādenu nav tā rožainākā perspektīve. Par tikai pagājušā gadā patērētājiem nolaupītiem 290 miljoniem Ķīnā 290 miljonu pūču būtu publiski aizsūtīti pie mao. Par mēģinājumiem pakļaut pašvaldības, tam būtu jānolauž knābis un spārnus jāaplauž.

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

Drosma 19.02.2019. 09.14

es jau šobrīd nesaņemu valsts apmaksātus medicīnas pakalpojmus par saviem nodokļiem, man ir 101% maksas medicīna, varu uzrādīt čekus, tad vvēl šī nolādētā mauku valsts cels nodokļus?

nē – tas ir valsts bandītisms lai iet ellē šie laupītāji!

baigie janie politiķi – apbalvot vecos bandītus un pacelt nodokļus, lai jaunajiem ar tiek –

pa tiešo uz elli lai skrien –

pareizi dara dzeltenās vestes Francijā – kamēr nesados pa zobiem tiem bandītiem, pilnīgi nekas nemainīsies

Veselības ministrija rosinās pērn veikto sociālo iemaksu palielināšanu attiecināt uz visiem nodokļu režīmiem, tādējādi iedzīvotājiem kvalificējoties valsts obligātās veselības apdrošināšanai, intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā “Rīta panorāma” pastāstīja veselības ministres Ilze Viņķele (AP).

0
-1
Atbildēt

1

Drosma 18.02.2019. 22.11

Ir pārtraukti skandalozie iepirkumi ar Velvi, kas saistīta ar Martinsonu, kuros parādījās 400% sadārdzinājums, salīdzinot ar paredzēto līgumcenu. Kas notiek ar to? –

izcili, fantastiski – neticu, ka psrs laikos zagšanai, nesodāmībai, meliem bija tādi apgriezieni – bravo – Latvija var !!!!

jādomā , ka ascendum atkal zirgā –

0
-1
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu