Režisora Edmunda Jansona jaunās pilnmetrāžas filmas Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi veidotājiem izdevies ne tikai gūt ievērību Latvijas animācijā, bet pat iekarot Francijas tirgu
Man patīk tuņi! — pa visu Forum Cinemas zāli noskan sīka balstiņa. Pāris dienas pēc 1. februāra pirmizrādes Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi seanss ir pārpildīts. Uz tikšanos ar skatītājiem atnācis ne tikai filmas režisors Edmunds Jansons, bet arī māksliniece Elīna Brasliņa un Mimmi balss ierunātāja, 4. klases skolniece Nora Džumā. Filmā Mimmi ar brālēnu Jēkabu un draudzīgu suņu baru dodas piedzīvojumos tepat kinoteātrim piegulošajā Maskačkā.
Režisors Jansons savu pirmo pilnmetrāžas animāciju izsapņojis kāda centra nama sestā stāva dzīvoklī. Darbistaba ar apaļām sienām iekārtota arhitekta simtgadīgas ēkas tornītī. Te ģimenes galva var uz brīdi paslēpties no savas animācijas ekspertu komandas: 12 gadus vecās Sofijas, sešgadīgā Lukas un piecgadīgā Jonasa. Viņu mamma Sabīne Andersone ir producente, režisora labā roka animācijas filmu studijā Atom Art. Ne tikai Latvijas Lielajā Kristapā, bet arī starptautiskos festivālos apbalvotas šīs studijas filmas Lupatiņi, Bize un Neguļa, Kora turneja, Ursus. Viens no precedentiem Latvijas animācijas vēsturē: tās līdzvērtīgi konkurē multeņu lielvalstī Francijā, kur tiek rādītas kinoteātros un televīzijā.
Mēs to varam!
Kā kļūt par animācijas režisoru? To Edmun-dam jautāja arī kāds Forum Cinemas skatītājs. Pavisam vienkārši! «Skolas laikā lekcijā tikos ar filmu autoriem. Sapratu, ka tas ir iespējams. Ka to dara reāli cilvēki tepat blakus, nevis kaut kādi burvji. Kopš tā laika tas bija mans sapnis.» Pagājušā gadsimta 90. gadu vidū Jansons, kurš studējis televīzijas režiju Latvijas Kultūras akadēmijā, nonāca animācijas studijā Dauka. Tā radījusi Latvijas animācijas klasiku — Zaķīšu pirtiņu, Fantadromu, Nesu un Nesiju, Kaķīša dzirnavas. Jaunajam censonim iespēju devis ģeopolitiskais konteksts. «Islandei, pirmajai valstij, kas atzina Latvijas neatkarību, bija interese veidot kultūrsakarus. Islandes filmu skolas studenti brauca skatīties, kāda ir Latvijas animācija. Tad režisors Jons Aksels Egilsons gribēja savas filmas veidošanā izmantot Latviju kā servisa vietu, jo te bija tradīcijas, animatori, tehniskais personāls,» atceras režisors. «Daukā tajā laikā vajadzēja cilvēkus, viņi taisīja kursus animatoriem. Es pieteicos, ātri iemācījos pamatus. Animācija tik ļoti iepatikās, ka par visām varītēm mēģināju tur noturēties. Biju fāzētājs, krāsotājs… Diezgan ilgi nostrādāju Daukā. Ar draugiem runājām, ka mēs paši arī varētu veidot filmu studiju kā biznesa formu.»
2001. gadā tika nodibināts Atom Art. Ar animāciju nevarēja izdzīvot, viņi taisīja arī reklāmas. Pamazām filmām atlicis arvien mazāk laika. «Esam speciālisti visu aizgājušo banku reklāmās,» ironizē Jansons. «Latvijas Krājbanka un Parex, Hansabanka. Vienmēr — kaut kādas mieles. Personīgā labklājība pieaug, bet gandarījuma nekāda. Visu laiku bija vēlme veidot filmas. Tad sadalījāmies, es paliku vienīgais Atom Art īpašnieks. Bijām jau kopā ar Sabīni, sapratām — mēs to varam!»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.