Viņķele: Mēs skaidri un gaiši pateiksim, ko no katras slimnīcas sagaidām 2

Ilze Viņķele. Foto: Edmunds Brencis
Gunita Nagle
Print Friendly, PDF & Email

Diskvalifikācija darbam parlamentā nenozīmē liegumu strādāt izpildvarā, — tā uzskata Ilze Viņķele. Neguvusi vietu Saeimā, viņa veselības ministra amatā stājas, lai mainītu veselības finansēšanas modeli, tarifus un arī tirgotāju ietekmi uz zāļu tirgu.

Veselības aprūpe ministres Viņķeles atbildībā nonāk ar daudziem smagiem un steidzami risināmiem uzdevumiem. Nesakārtota mediķu atalgojuma sistēma, kuras dēļ neatliekamajā medicīnā un lielajās universitātes slimnīcās trūkst speciālistu, dārgā e—veselība un spēcīgais farmācijas industrijas lobijs ir tikai dažas problēmas, ar kurām būs jātiek galā ministram. Šā gada sākumā veiktā SKDS aptauja liecina, ka 65% respondentu uzskata — visu šo nelaimju cēlonis ir nesakārtotā veselības aprūpes sistēma. Tātad, lai gan iepriekšējai ministrei Andai Čakšai (ZZS) izdevās panākt finansējuma pieaugumu veselības jomai, iedzīvotāji sagaida nopietnas pārmaiņas.

Viņķele nesen atgriezusies no stažēšanās Arizonas universitātē Makeina institūtā, kur tieši studēja pārmaiņu vadību. Viņai ir jau gandrīz 20 gadus ilga pieredze politikā — vispirms Tēvzemei un brīvībai/LNNK, tad Vienotībā, visbeidzot partiju apvienības Attīstībai/Par. Ir bijusi ievēlēta 11. un 12. Saeimā, taču 13. Saeimas vēlēšanās daudzo svītrojumu dēļ Viņķele netika ievēlēta. Viņai ir ministres pieredze (Valda Dombrovska valdībā viņa bija labklājības ministre) un divi maģistra grādi, kas saistīti ar veselības vadību. Vai šāda izglītība, pieredze un zināšanas dod  Viņķelei pamatu zem kājām veselības ministra amatā?

 

Par to, ka Latvijā ir slikta veselības aprūpe, liecina daudzi fakti: Latvijas iedzīvotāju dzīvildze par sešiem gadiem atpaliek no ES valstu vidējās, mums ir augsta zīdaiņu mirstība, mirstība no onkoloģiskajām slimībām pieaug, nevis samazinās. Valdības deklarācija par to nerunā, bet vai jums kā veselības ministrei nav ambīciju kaut ko šajā statistikā mainīt?

Es būtu krāpniece, ja teiktu, ka laikā, kamēr strādāšu par veselības ministri, varēšu mainīt kādu no rādītājiem. Pirmkārt, nezinu, cik ilgi strādāšu veselības ministres amatā. Otrkārt, šie rādītāji nav maināmi ātrāk kā piecu gadu laikā. Bet, ja man būtu dots tik ilgs laiks, cik man, visticamāk, nebūs, mana ambīcija būtu panākt, lai Latvijas iedzīvotāji būtu veselīgākā nācija Baltijas valstīs.

Pašreiz spēkā esošais veselības aprūpes finansēšanas likums ir tikai gadu vecs, tomēr valdības deklarācijā ir mērķis izveidot jaunu modeli. Kādam tam jābūt?

Man nav pat idejas, tikai versijas, kāpēc pašreiz spēkā esošais likums tika uzrakstīts tāds, kāds tas ir. Veselības ministrijas ierēdņi, kas ir gana profesionāli un pieredzējuši, apgalvo, ka pašreizējais likums nav viņu iecerēts. Atcerieties, ko teica visi Latvijā atzītākie veselības aprūpes profesionāļi, sākot ar Ārstu biedrību un beidzot ar Stradiņa universitātes mācībspēkiem un cilvēktiesību ekspertiem! Visi teica, ka likums [un tā prasība dalīt pacientus valsts sociāli apdrošinātajos un neapdrošinātajos] ir netaisnīgs un faktiski neatrisina nevienu problēmu — nepalielina ne pieejamību, ne finansējumu veselības aprūpei. Saeimas deputāti sev vien zināmu apsvērumu dēļ ignorēja brīdinājumus par likuma nepilnībām. 1. janvārī attapāmies tur, kur esam — pat, ja kāds domā, ka sistēma ir laba, to nevar tehniski iedarbināt.

Taču likumā ir kāda laba lieta — tas liek veselības aprūpes finansējumu noteiktā laika periodā paaugstināt līdz noteiktam līmenim no iekšzemes kopprodukta (likums nosaka, ka finansējums, sākot no 2020. gada, veido vismaz četrus procentus no iekšzemes kopprodukta — red.) Likumā ir arī noteiktas garantijas medicīnas darbinieku algu palielinājumam (2019., 2020. un 2021. gadā tās jāpaaugstina ik pa 20% — red.). Tas ir labi. Bet likt ārstiem šķirot cilvēkus un skatīties, kas viņiem ir pieejams, manuprāt, ir nehumāni gan pret pacientiem, gan pret ārstiem.

Tāda sistēma ar diviem veselības aprūpes pakalpojumu groziem nav bieži sastopama. Pat, ja mēs runājam par valsts apdrošināšanu, biežāk tiek noteikti pakalpojumi, kas no valsts budžeta netiek apmaksāti, bet visi pārējie pakalpojumi ir vienā grozā. Protams, ar skaidri definētiem gaidīšanas laikiem. Vai cilvēks, kurš maksā sociālās apdrošināšanas iemaksas un skaitās valsts apdrošināts, patlaban patiešām var dabūt jebkuru no valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem? Tā nav! Tas nozīmē, ka tā ir sava veida fikcija. Bet, vai būs grozījumi šajā likumā vai būs pilnīgi jauns veselības aprūpes finansēšanas likums, — uz šo jautājumu atbildēšu aprīlī. Šobrīd lūdzu kolēģus ministrijā celt laukā likumprojekta sākotnējās ieceres. Aicināšu talkā labākos Latvijas lietpratējus, lūkosim, kā konceptuāli mainīt izpratni par veselības aprūpi. Jo man šķiet, ka pie tik augstiem nevienlīdzības rādītājiem (nabadzības riskam pakļauti 23,3% iedzīvotāju) un pie tik sliktiem veselības rādītājiem mēs nevaram atļauties atstāt nevienu cilvēku ārpus [valsts apmaksātās] veselības aprūpes vai pat tikai radīt bažas, ka kaut kas viņiem nav paredzēts.

Vispirms ceru pārliecināt kolēģus, ka divu grozu sistēma nav gluži veiksmīga, un tad izvērtēsim, kam tad Latvijā pienākas [valsts apmaksāta] veselības aprūpe. Uzskatu, ka veselības aprūpe Latvijā nav izmantojama ēnu ekonomikas apkarošanai. To dara Valsts ieņēmumu dienests, Finanšu ministrija, piedāvājot jēdzīgu nodokļu sistēmu, bet to nedara ārsti.

Tiešie maksājumi par veselības aprūpes pakalpojumiem Latvijā ir divreiz lielāki nekā OECD valstīs. Kā samazināt šos pacientu maksājumus?

Precizēsim, ka tie ir pacienta maksājumi situācijās, kad viņi netiek pie valsts apmaksātas ārstēšanas un tad, izmisuma dzīti, paši no savas naudas sedz izdevumus. Nekādā gadījumā nevaru teikt, ka Anda Čakša nav izdarījusi neko vērā ņemamu — ir palielināts finansējums veselības jomai. Bet nav skaidrības, kādā laikā valsts apmaksātajam veselības aprūpes pakalpojumam jābūt pieejamam. Šobrīd uz izmeklējumiem jāgaida līdz pat pusgadam, par operācijām vispār nerunāsim. Vajadzīga labāka rindu vadība — ierobežota finansējuma apstākļos tā ir viena no iespējām, kā palielināt pieejamību.

Iepriekšējā gada laikā rindu mazināšanai jeb valsts apmaksāto pakalpojumu pieejamības palielināšanai ieguldīti 113 miljoni eiro, tomēr daudziem pakalpojumiem gaidīšanas laiks joprojām pārsniedz trīs mēnešus. Cik daudz naudas būtu vēl jāiegulda, lai sasniegtu valdībā deklarēto «saprātīgo maksimālo pieļaujamo gaidīšanas laiku»?

Aizejošā valdība vienā no pēdējām valdības sēdēm apstiprināja Veselības ministrijas ziņojumu ar indikatīvu veselības aprūpes finansējuma sadalījumu (rindu mazināšanai šogad paredzēti 57,54 miljoni eiro — red.). Šī valdība, lai nekavētos ar budžeta pieņemšanu, iepriekšējās valdības sagatavoto valsts budžetu arī virzīs [apstiprināšanai Saeimā]. Mēs, protams, paskatīsimies, vai naudas sadalījumā nav saskatāmas politiskas preferences.

Kā un cik ilgā laikā valdība domā atteikties no kvotām, ja joprojām ir nepietiekams finansējums veselības aprūpei? Deklarācijā tas nav precizēts.

Valdības deklarācija nu reiz ir tāds dokuments, kurā ir skaidri demonstrēta vēlme izveidot valdību un nesastrīdēties. Bet veselības sadaļā nav nekā tāda, kam neticētu. Man kolēģi stāstīja gadījumu no dzīves. Kāds cilvēks meklēja valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu Vidzemē. Valmieras slimnīcā kvotas iztērētas un šis pakalpojums nav pieejams. Nacionālā veselības dienesta izveidotajā rindapiearsta.lv paskatījās, ka Madonā šis pakalpojums pieejams dažu dienu laikā. Cilvēks sēdās autobusā no Valmieras uz Madonu un satika tajā ārsti, kura arī brauca no Valmieras uz Madonu, lai sniegtu tieši to valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu, kura dēļ cilvēks mēroja garo ceļu. Neesmu liela tehnoloģiju pārzinātāja, bet intuitīvi jūtu, ka elastīgāku rindu vadību mēs varētu panākt, lai pakalpojumi kļūtu pieejamāki. Tas ir saistīts ar to, kā tiek izsolīti valsts apmaksātie veselības aprūpes pakalpojumi un sadalīti pa medicīnas iestādēm. Kāds ir pamatojums tam, cik daudz kvotu un kurām iestādēm pārskaita?

Iepriekšējā ministre sāka darbu Veselības ministrijā, apņēmusies pārskatīt sen izstrādātos un izmaksām neatbilstošos tarifus. Taču, cik mums zināms, tarifi tiek pārskatīti tikai lielajās slimnīcās. Kā panāksiet, lai valsts pārskaitītā nauda par pakalpojumiem būtu atbilstoša izmaksām un lai šī tarifu sistēma būtu pārskatāma un caurspīdīga? 

Pirmsvēlēšanu laikā tarifu pārskatīšana bija gandrīz visu partiju retorikā un tā ir visu nozarē iesaistīto pakalpojumu sniedzēju — gan publisko, gan privāto — izmisuma kliedziens. Ir viens iemesls, kāpēc, manuprāt, tarifus nepārskata — ja mēs ieraudzītu reālās izmaksas, bilde būtu šausmīga. Tad mēs ieraudzītu, cik tas caurums (atšķirība starp valsts pārskaitīto naudu un reālajām izmaksām — red.) ir liels. Otrs — reālās izmaksas parādītu arī, kur ir nesamērīgi daudz pārskaitītās naudas. Tarifu sadalījumā vienīgais princips nedrīkst būt asi elkoņi un tuvība ministres ausij. Jebkura veida nevienlīdzība raida ārkārtīgi postošus signālus nozarē, sarīda cilvēkus. Mana apņemšanās ir veicināt tarifu pārrēķinu.

85 miljoni pērn ieguldīti algu palielināšanai, bet, spriežot pēc slimnīcās un NMPD stāstītā, tas nav aizpildījis visas vakances. Kā šā gada laikā tiks turpināta iepriekš iesāktā mediķu algu pakāpeniska palielināšana?

Algu palielināšana ir nupat sākta, pilnīga skaidrība par to bija tikai pagājušajā gadā, zinām, ka šogad tā turpināsies. Process ir tikai sācies. Ja jūs gribat no manis dabūt atbildi, ka man ir kāda citu neatklāta metode, kur nekavējoties atrast naudu mediķu algu palielināšanai tā, lai viņi algas dienā izjūt gandarījumu, tad varu tikai pateikt — nezinu šādu metodi. Vienīgais, ko varu darīt, — turēties pie tā paša palielināšanas plāna, kas ir veselības aprūpes finansēšanas likumā. Tas paredz ik gadu par 20% palielināt mediķu algas. Jāturas arī pie apņemšanās pārskatīt tarifus, jo, ja tos nepārrēķina godīgi un atklāti, nesanāks algu palielinājums. Vēl viens aspekts, kā noturēt mediķus — ar attieksmi. Par to, manuprāt, runā par maz. Kā ārsts, medmāsa vai medbrālis jūtas vietā, kur strādā? Cik liela ir viņa slodze un vai šajā vietā ir arī iespēja atpūsties? Kāds galu galā ir gaiss, ko viņš elpo? Esmu pārliecināta, ka ne tikai materiālas lietas, bet arī nemateriālas vērtības var palīdzēt cilvēkiem pieņemt lēmumu nedoties prom no medicīnas.

Kā jūs kā ministre varat ietekmēt mikrovidi slimnīcā, poliklīnikā vai ārsta praksē?

Kaut vai sākot sabiedrībā runāt par šo tēmu. Veselības aprūpes problēmas rada ne tikai finansējuma trūkums. Ilgus gadus mēs uz veselības aprūpes sistēmu esam lūkojušies ļoti tehniski un  fragmentēti. Mēs esam pievērsušies infrastruktūras objektiem, Eiropas naudas apguvēm, bet esam aizmirsuši par cilvēkiem. Bet, projektējot jaunas slimnīcas par Eiropas naudām, var padomāt, kā tur jutīsies ne tikai tas cilvēks, kas grib savu veselību atgūt, bet arī tas, kurš palīdz pacientam.

Kā plānojat panākt, lai universitāšu slimnīcās nebūtu vairākkārtēja atšķirība ārstu algās? Medmāsu trūkums ir novedis pie tā, ka dažās slimnīcās operāciju māsas saņem vairāk nekā ārsti, kas, šķiet, arī nav pareizi. Kā sakārtot darba samaksu ārstniecības iestādēs?

Jā, ne vienmēr algu atšķirības ir saistītas ar atšķirībām darba kvalitātē. Te mēs runājam par vienu nevienlīdzības izpausmi, kas atstāj postošu iespaidu. Bet vai manos spēkos ir sakārtot algas slimnīcās? Nē! Tas ir slimnīcu valžu pienākums. Taču manos spēkos ir sakārtot slimnīcu valdes. Un arī manos pienākumos ir izdarīt visu, lai universitāšu slimnīcu pārvaldība atbilstu labākajiem pārvaldības principiem. Slimnīcu pārvaldības uzraudzība — tas gan ir mans pienākums.

Ko nozīmē — sakārtot valdes?

Mēs skaidri un gaiši pateiksim, ko no katras slimnīcas sagaidām. Jā, katastrofāli trūkst finansējuma. Bet, ja salīdzina slimnīcas finansējumu ar ģimenes budžetu, tad ģimene, kurai ir mazi ienākumi, katra eiro izdošanu apsver īpaši rūpīgi. Tāpēc mēs ministrijā skaidri nodefinēsim, ko ministrija kā kapitālsabiedrību uzraudzītāja sagaida no slimnīcām. Rēķināmies, ka tās nevar strādāt bez pienācīga finansējuma, bet mums ir arī jāgādā par labu slimnīcu pārvaldību. Iepazīšos ar slimnīcu valdēm un uzklausīšu viņu redzējumu. Tuvojas laiks, kad jāiesniedz gada pārskati, tad arī skatīsimies, kā slimnīcām ir veicies pagājušajā gadā.

Kā esat plānojusi sameklēt e-veselības projekta vadītāju? Vairākkārt norādīts, ka šim nacionāla mēroga projektam trūkst menedžmenta.

Lai sameklētu menedžeri, pirms tam jānodefinē, kādu uzdevumu veikšanai viņu meklē. Esmu konsultējusies par e — veselību ar IT nozares speciālistiem, un ieteikums ir uzlabot šo sistēmu trīs blokos: efektivitāte un ātrums, datu drošība un uzturēšanas izdevumu samazinājums. Kad nodefinēsim mērķus, tad arī dabūsim projekta vadītāju.

Kā esat nolēmusi tikt galā ar ģimenes ārstu pārslodzi? Tieši tagad, gripas un vīrusu laikā, skaidri redzams, ka prasība vienam ģimenes ārstam rūpēties par 1800 pacientiem padara viņu par grūti pieejamu ārstu.

Noteikti sarunāšos ar ģimenes ārstiem. Uzskatu, ka slikts miers ir labāks par lielisku karu. Gribētu noskaidrot, kāpēc gandrīz visiem ministriem iepriekš ir veidojušās ļoti sarežģītas attiecības ar ģimenes ārstiem. Es mēģināšu saprast, kuras prasības patiešām ir pamatotas un realitātes diktētas.

Deklarācijā ir mērķis “nacionālā farmācijas politika”. Ko tas īsti nozīmē? Vai tas tāpat kā Rigvir gadījumā nozīmē lobiju par spīti tam, ka nav pietiekami daudz pierādījumu zāļu efektivitātei?

Nē, nē, protekcionisms ir aizliegts. Ja gribat godīgu atbildi, tad [noformulējums «nacionālā formācijas politika»] ir bijis ļoti gluds kompromisa variants domai, ko es būtu vēlējusies deklarācijā redzēt striktāk izteiktu. Izlasīju Konkurences padomes ziņojumu par kompensējamo zāļu tirgus nepilnībām. Man šķita, ka padomes ieteikumi ir vērā ņemami. Protams, ka mūsu farmācijas nozari ļoti būtiski ietekmē jaudīgas lieltirgotavas. Bet esmu pārliecināta, ka vismaz daļu lieltirgotavu vada Latvijas pilsoņi, kuriem rūp, kā mums visiem klājas. Runāsim, ko var darīt, lai medikamentu pieejamība tiktu uzlabota un mēs varam vienoties par zāļu cenu samazinājumu.

Konkurences padome norādīja, ka zāļu tirgus faktiski pieder četriem koncerniem, no kuriem varenākais ir Reciple Plus. Neviena no iepriekšējām valdībām nu jau vairāk nekā 15 gadu laikā neko nav darījusi, lai apturētu aptieku nonākšanu koncernu rokās, kas ļauj tiem manipulēt ar zāļu cenām?

Zināju, ka Veselības ministrijā var uzkāpt uz mīnas un uzspridzināties jau pirmajā nedēļā. Veselības jomā ir tik lielas un jaudīgas intereses, tik spēcīgi lobiji, ka, manuprāt, lielāko reformu virzība ir iespējama, tikai nepārprotami definējot sabiedrības mērķus un tad runājot ar lobiju pārstāvjiem.

Kā gādāsiet, lai tiktu mainīta līdzšinējā prakse, kas ļauj vairumtirgotājiem paturēt starpību starp ražotāja noteikto zāļu cenu ar atlaidi un faktisko cenu aptiekās?

Noteikti aicināšu lieltirgotavu pārstāvjus uz ministriju un pavaicāšu šo jautājumu viņiem pašiem.

Ko darīsiet, ja viņi jums prasīs zemāku pievienotās vērtības nodokli zālēm?

Bet mēs parunāsim par atlaidēm, ko viņi ar savu tirgošanās spēku dabū no ražotājiem. Tam nav sakara ar pievienotās vērtības nodokli.

Kā jūs panāksiet zemāku zāļu cenu, kas kā mērķis definēts deklarācijā?

«Zemāka zāļu cena» ir deklarācijas formulējums tam, ko es noformulētu kā mazāki izdevumi pacientiem par zālēm. Ne vienmēr var dabūt zemāko zāļu cenu, bet var gādāt, lai pacienti var maksāt zemāko iespējamo cenu un arī valsts nepārmaksātu, piemēram, par kompensējamiem medikamentiem. Gods un slava Andai Čakšai, daļai kompensējamo medikamentu viņai bija izdevies samazināt cenu. Vēl viens no veidiem, kā var samazināt izdevumus, ir veicināt ģenērisko zāļu izmantošanu. Nav pamata neticēt profesionāļiem, kas saka — mēs jau ejam šajā virzienā, veicot nelielas izmaiņas valdības noteikumos un paredzot, ka receptē obligāti jāieraksta aktīvā viela. Tas var veicināt ģenērisko medikamentu, kas ir lētāki, lietošanu.

Starp citu, e—receptēs neesot iespējams ierakstīt aktīvo vielu.

Jā, Ārstu biedrības vadītāja Ilze Aizsilniece jau man nodemonstrēja, ka tas nav iespējams. Tā kā ir specifiski jautājumi, kas jārisina. Ļoti labprāt apsolītu visu un jau rīt, bet skaidri apzinos, ka nebūs ne viss un ne rīt.

Iepriekšējā ministre lielai daļai sabiedrības nesaprotamu iemeslu dēļ nebija ar mieru izvērtēt kompensējamo zāļu sarakstu. Vai no tā nav izņemamas tādas zāles kā Rigvir, kuru efektivitātei ir maz pierādījumu?

Mana personīgā pārliecība — zāles ar zemu efektivitātes pierādījumu līmeni nav jāiekļauj kompensējamo zāļu sarakstā.

Vai jūs būtu ar mieru rosināt pārskatīt kompensējamo zāļu sarakstu, lai tajā iekļautu vairāk mērķterapijas medikamentu onkoloģijā vai dārgas zāles reto slimību ārstēšanai? 

Šī man ir otrās darba dienas trešā darba stunda. Detalizētāk par šiem jautājumiem varēšu runāt pēc vismaz pāris nedēļām. Skaidrs, ka ir jāpieprasa līdzekļi ārstēšanai, bet, lai kā man to negribētos teikt, visās valstīs, arī daudzkārt bagātākās par Latviju, ir viena robeža, pie kuras pieņem lēmumu noraidīt prasību par valsts naudas piešķīrumu. Nedzeniet mani kokā ar šo jautājumu!

Kāpēc valsts finansējumu par pakalpojumiem, ko var pilnvērtīgi sniegt valsts un pašvaldību ārstniecības iestādes, pārskaitīt privātajiem medicīnas uzņēmumiem?

Tas nav vienkāršs jautājums. Veselības aprūpes organizēšana veidojusies ar ļoti neskaidriem nosacījumiem hroniskā naudas trūkumā. Sistēma ir ķibināta kā bleķa būdiņa, bet tā pašlaik turas un kaut kā funkcionē. Mans bijušais kolēģis [partijā Vienotība] Romualds Ražuks savulaik jau nāca klajā ar radikālu priekšlikumu vispirms nodrošināt ar finansējumu publisko sektoru un tikai tad, ja paliek nauda pāri, atvēlēt to privātajām medicīnas iestādēm. Bet tas nav iespējams! Šāds paziņojums ir deklaratīvs un populistisks, jo pakalpojuma sniedzēja īpašuma forma nekādā gadījumā nav pazīme, pēc kuras jāizšķiras, kurš būs pakalpojuma sniedzējs. Ir pavisam citi kritēriji: kvalitāte, pieejamība, ērtība pacientam un, protams, izmaksu efektivitāte. Piekrītu, ka pakalpojumu izsolīšana ir uzlabojama, bet es nekādā gadījumā savu darbu nesākšu ar apgalvojumu, ka viss valsts finansējums privātajiem pakalpojuma sniedzējiem ir jāatņem.

Universitāšu slimnīcas apstākļos, kad tām trūkst naudas un vienlaikus iekārtas nav pietiekami noslogotas, uzskata, ka ir negodīgi valsts naudu pārskaitīt tādām privātām iestādēm kā ARS un Veselības centrs 4.

Kad, liekot roku uz sirds, varēšu teikt, ka universitāšu slimnīcas ar tām pārskaitīto naudu rīkojas godprātīgi un nav ne mazākās aizdomas, ka tā nav, izskatīsim šo jautājumu.

Pērn novembrī Finanšu ministrija neguva pārliecību, ka Stradiņa slimnīcas A korpusa sadārdzinājums par 30 miljoniem ir pamatots. Jau no vecās korupcijas lietas Bērnu slimnīcas būvprojektos zinām, ka šādos būvprojektos notiek partiju naudas atmazgāšana. Līdz ar to ir bažas, ka šāda prakse var tikt turpināta. Kā novērst risku, ka sadārdzinājumi ir nepamatoti?

Jāvērtē sadārdzinājuma struktūra. Daļa no papildus naudas pieprasījuma ir pamatota. Jautājums — kāpēc iepriekš izmaksas ir tāmētas ar tobrīd nereāliem cipariem? Savulaik eksperti ieteica ERAF finansējums slimnīcu infrastruktūrai izmantot koncentrēti. Diemžēl sākotnējā iecere visu naudu koncentrēt trīs lielo slimnīcu būvdarbiem neizdevās. Atklājās, ka, piemēram, — ak tu brīnums! —Ziemeļkurzemē nav paredzēta Eiropas nauda! Tad uz kolīcijas ES fondu darba grupu anācis kāds pilsonis no Ziemeļkurzemes, ievilcis ar flomāsteru kartē riņķi un teica — te būs! Neskatoties uz to, ka būvēt kaut ko klāt Ziemeļkurzemē nebija tik izteiktas vajadzības kā, piemēram, Stradiņa slimnīcā. Tagad tās naudas tur, kur to visvairāk vajag, pietrūkst. (2005. gadā, kad toreizējais veselības ministrs Gundars Bērziņš (Tautas partija) parakstīja pirmos līgumus par ERAF naudas līdzekļu apguvi veselības nozarē, tika sākti būvdarbi 15 slimnīcās, arī Ventspils slimnīcas uzņemšanas nodaļas izbūvei. ERAF naudas līdzekļu ieguldīšana reģionālajās slimnīcās joprojām turpinās. Vēl 2017. gada novembrī Ziemeļkurzemes reģionālajai slimnīcai Ventspilī tika piešķirts ERAF finansējums — 8,3 miljoni eiro — slimnīcas attīstības projektam — red.) Kad man uz galda būs dokumenti par būvizmaksu sadārdzinājumu, skatīsimies. Tas ir viens no uzdevumiem, kam tūlīt ķersimies klāt.

Pērnā gada nogalē Austrumu slimnīcai par vairāk nekā sešiem miljoniem nopirktas jaunas iekārtas, šogad turpinās jaunas tehnikas iegāde par 1,4 miljoniem. Kā izvērtēsiet, vai šādi ieguldījumi tehnoloģijās ir nepieciešami, ja vienlaikus trūkst finansējuma rindu mazināšanai un algu palielināšanai?

Bet, ja bez dārgām iekārtām slimnīcas nevar strādāt? Nav izvēles starp iekārtu vai mediķi. Ir izvēle nopirkt vajadzīgo iekārtu, nepārmaksājot un bez korupcijas. To, vai un kādas iekārtas vajadzīgas Austrumu slimnīcā, noteikti nevērtē ministrs. Jābūt komisijai, kas izvērtē, ka iepriekšējā iekārta ir savu laiku nokalpojusi. Ir noteikta lēmumu pieņemšanas procedūra, kura funkcionē pietiekami sekmīgi, un man nav iemesla to apšaubīt.

Kādus uzdevumus jūs pati sev kā veselības ministrei esat izvirzījusi?

Es noteikti pievērsīšos psihiskajai veselībai, kas palikusi novārtā. Sirds veselībai, onkoloģijai, bērnu un mātes veselībai ir izstrādātas programmas, bet mēs pat nezinām, cik liels ir nelaimju apmērs, kas slēpjas zem diagnozes «psihiska slimība». Par to var spriest tikai netieši, piemēram, pēc pašnāvību datiem. Vēl gribu uzsvērt, ka mums jāatceras, ka mēs šo veselības aprūpes sistēmu veidojam cilvēku dēļ. Vissvarīgākie ir tie cilvēki, kuri saslimst un kuriem jāatgūst veselību, un arī tie, kuri viņiem tajā palīdz — ārsti, medmāsas, visi mediķi. Piekrītu, ka jāseko līdzi iekārtu iepirkumiem un zāļu lieltirgotavu darbībai, bet — kādēļ mēs to darām? Tikai tāpēc, lai cilvēkiem būtu labāk. Un vēl man nepatīk fragmentētā pieeja veselības aprūpē: farmācija, slimnīcas, ģimenes ārsti, diagnoze. Neskatāmies uz pacientu kā uz cilvēku, kurš mums visiem kopīgiem spēkiem jāpadara vesels.

Kā tika izlemts, ka tieši jūs esat vispiemērotākā veselības ministra amatam?

[Laikā no 2011. gada novembra līdz 2014. gada janvārim Valda Dombrovska valdībā] strādājot par labklājības ministri, biju saistīta ar daudziem uzdevumiem arī veselības nozarē. Priekšzināšanas ministra darbam man ir. Man ir maģistra grāds sabiedrības veselībā, ko ieguvu Rīgas Stradiņa universitātē, un pavisam nesen iegūts maģistra grāds veselības vadībā, ko ieguvu RSU un RISEBA kopīgi izstrādātā studiju programmā. Tā kā izpratne par veselības nozari man arī ir. Domāju, ka mani izvirzīja tāpēc, ka biju profesionālākais šā amata kandidāts. Neesmu, kā angliski saka, «biased». Neesmu neviena bīdīta šajā amatā, neesmu piederīga nevienai no interešu grupām veselības nozarē. Turklāt esmu pierādījusi, ka spēju strādāt pārmaiņu vadībā.

Ko jūs kā Džona Makeina stipendiāte studējāt Arizonas universitātē?

Apguvu vērtībās balstītu līderību. Man bija iespēja gadu ar septiņiem citiem kolēģiem no dažādām pasaules valstīm apgūt pārmaiņu vadību, smagu reformu veikšanu, politisko līderību. Mūsu pasniedzēju vidū bija ne tikai politiķi un biznesa haizivis, bet arī nevalstisko organizāciju darbinieki. Piemēram, Ņujorkā kāda nevalstiskā organizācija, Bronksā strādājot ar ielu bandām, ir samazinājusi apšaudes uz ielām un līdz ar to bojāgājušo cilvēku skaitu. Mēs iepazinām līderību dažādās tās izpausmēs, bet vienmēr balstītu noteiktās vērtībās un ētiskos principos. Esmu sapratusi, ka dažādībā ir milzīgs spēks. Dažādība nav apdraudējums, gluži otrādi — tā var dot izrāvienu, radošumu, milzu spēku. Nav absolūtās patiesības, es varu arī nepārredzēt pilnu ainu, tāpēc man jārēķinās ar citu cilvēku pieredzi un zināšanām. Tikai caur dažādību var atrast labāko risinājumu.

Saeimas vēlēšanās Attīstībai/Par sarakstos jūs bijāt visvairāk svītrotais deputāta amata kandidāts, kā rezultātā sarakstā noslīdējāt uz pēdējo vietu. Kāpēc Attīstība/Par to neuzskatīja kā noraidījumu jums darboties politikā?

Jā, zinu, ka ir uzskats, ka svītrojumi mani diskvalificē. Bet svītrojumu un plusu skaits bija diezgan līdzīgs (Attīstībai/Par Zemgales sarakstā Ilze Viņķele ar 2294 plusiem un 2867 svītrojumiem no pirmās vietas noslīdējusi uz 17. — red.). Līdz šīm vēlēšanām diskusijas par to, vai cilvēks, kura vārds ir svītrots, diskvalificējās un viņam jāaiziet mežā, lai atlikušo mūžu dzīvotu mājiņā ar svecīti, nav bijusi. Uzskatu, ka neievēlēšana Saeimā  automātiski nediskvalificē darbam izpildvarā vai politikā. Mani neievēlēja Saeimā. Bet Latvijas Satversme neparedz to, ka ministriem jābūt vēlētiem. Jau pirms vēlēšanām mēs apvienībā bijām runājuši, ka daudzi cilvēki startē vēlēšanās, bet tikai dažus ievēlēs darbam parlamentā, pārējos — nē. Vienojāmies, ka palikšana ārpus ievēlēto loka piemērotu kandidātu nediskvalificē darbam Ministru kabinetā. Man bija jāpieņem lēmums, ko un kā darīt tālāk. Bet vairāki notikumi ar tuviem cilvēkiem lika iekāpt pacienta kurpēs. Šķita, ka mans pienākums pret sabiedrību veselības ministres amatā ir izdarīt to, ko varbūt kāds cits neuzdrošināsies izdarīt. Ko esmu mācījusies no tā, ka mans vārds, neraugoties uz daudziem plusiņiem, ir arī daudz svītrots? To, ka spēja izturēt un izpildīt ļoti smagus uzdevumus neizšķir visu. Stilam tomēr ir nozīme. Man jāmaina kategoriskums un asums sevī. Vienmēr esmu domājusi, ka rūgta patiesība ir labāka par saldiem meliem. Pat tad, ja cilvēkiem patiesība nepatīk, tā jāpasaka. Bet nu esmu sapratusi, ka patiesība ir gan jāpasaka, bet ļoti liela nozīme ir tam, kurā brīdī un kā to pasaka.

Komentāri (2)

Z Livmane 04.02.2019. 16.41

Nez, ZZS veselības sistēmu ir nopietni paplucinajusi, tur būs nopietni japastrādā, lai visu sakārtotu!

+1
0
Atbildēt

0

Lasma 04.02.2019. 16.14

Varbūt iesākumā ministre un Veselības ministrija pateiks precīzus spēles noteikumu, kuri nemainīsies katru otro dienu un piešķirs adekvātu finansējumu?

0
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu