Ko nepateica Alfrēds Rubiks

Nakts sarunas par čeku, kuras vada Imants Frederiks Ozols kanālā TV—24, skatītājos droši vien raisa atšķirīgas  pārdomas. Vispirms jau tālab, ka tik dažādi ir tajā uzaicinātie viesi. Gan Stūra mājas kartotēkās nofiksētie un cietumos sēdinātie, gan mākslas pasaules pilāri un vecās nomenklatūras pārstāvji. Gan arī tik ilgi marinētā “pula” profesionālie pārzinātāji, proti, VDK zinātniskās izpētes komisijas locekļi.

Tajā janvāra nakts seansā vaigu vaigā atkal tikāmies ar Alfrēdu Rubiku. Spilgtāku un kareivīgāku bijušās komunistu varas pārstāvi Latvijā būs grūti atrast. Turklāt tādu, kas savus uzskatus ne pieslīpējis, ne mainījis. Tajā pašā partijā (LKP), turklāt vairākus gadus vienas organizācijas ietvaros, darbojies arī šo rindu autors. Mūsu ceļi galīgi pašķīrās 1990. gada aprīlī, kad šī partija sašķēlās “pareizajos” komunistos jeb rubikiešos un nacionāli noskaņotajos jeb ķezberiešos. Pēc tam pats vairs ne ar vienu politisko partiju neesmu biedrojies.

Sākšu ar to, kas minētās TV—24 pārraides sakarā raisa zināmu respektu pret Alfrēdu Petroviču, kā partijnieki dēvēja toreizējo LKP Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajona komitejas pirmo sekretāru. Rubiks runā tieši un skarbi, liekot žurnālistam būt kā uzvilktai atsperei. Rubiks saka, ka aizvien dzīvo padomju laikā celtas mājas trīsistabu dzīvoklī. Cilvēkam, kas savulaik PSKP CK Politbirojā varēja nostāties līdzās Gorbačovam, domājams bija dažas “labākas opcijas”. Rubiks svēti tic, ka darbojies rīdzinieku (kā Rīgas mērs 1984—1990) un visas LPSR darbaļaužu labā (kā vietējās rūpniecības ministrs 1982—1984). Ticēt nevienam nevar liegt, bet prasīt patiesāku kopbildes restaurāciju — to gan.

Latvijas kompartijas bijušais līderis nenoliedz, ka Valsts drošības komiteja, tas ir, čeka darbojusies kā represīvs iestādījums. Tūlīt gan seko atruna, ka līdzīgi savas valsts intereses sargā visā pasaulē. Viņaprāt, kā risinājumu neizslēdzot arī spēka pielietojumu. Gan ne vārdu nepasakot, ka PSRS apstākļos tas nozīmēja arī gulagu sistēmu, sociāli nevarīgu cilvēku deportācijas, represijas pēc etniskas piederības. Atceros Ludmilas Azarovas bērnības atmiņu šķetinājumu reiz  Zinātņu akadēmijā: 1937./38. gados viņas ģimene dzīvojusi Maskavā. Māte meitiņu stingri piekodinājusi, lai, pagalmā rotaļājoties, ij  nepiemin vārdu “latvieši”: cilvēku medības šajā valstī jeb etniskais genocīds jau bija sācies.

Nosodīt “kārtības uzturēšanas” staļiniskās metodes ar čekas rokām nav Alfrēda Rubika stihija.

80. gadu beigu cēliena tautas nemiera izpausmes viņš arī minētajā nakts sarunā saista ar kūdītājiem un nacionāļu atriebes kāri. Pārraidē konkrētāk izgaismojas metro celtniecības plāns Rīgā, kam punkts tika pielikts pēc vērienīgas Vides aizsardzības kluba (VAK) pretakcijas 1988. gada aprīlī. Šajā kontekstā būtu skaidri jāpasaka, ka prese, sabiedrība un dažādās kustības nostājās kā siena pret metro būvi, lai nepieļautu jaunu imigrācijas vilni. Metro kā migrantu sūklis — kaut ko līdzīgu pirms tam jau bija piedzīvojusi Taškenta. Latvijā gaisā virmoja tādi jēdzieni kā vēsturiskā patiesība, ekonomiskā suverenitāte, latviskā identitāte.

Pats Rubiks Atmodas gados netika  dzirdēts kaut reizi “sagrēkojam” ar uzrunu — latviešu tauta.

Taisnības labad te jāpiebilst,  ka tādu vārdkopu nedrukāja arī partijas avīze “Cīņa”, kuras redakcijā strādāju līdz 1985. gadam.

Partija, kura frontāli vēršas pret pamattautas interešu īstenošanu savā zemē, varu spējīga noturēt vien ar klaju vardarbību. Tas vēl jo vairāk attiecināms uz Rubika vadīto Vislatvijas glābšanas komiteju (1991). Tas liekas acīmredzami kā aksioma. Turklāt šodien apgalvot, ka “toreiz [padomju] republikām bija vairāk tiesību kā tagad Eiropā”, ir nu tā, sacīsim, diezgan negaidīti. Vispirms vai var pielīdzināt “piespiedu labprātīgu” iestāšanos vienā Savienībā (1940) ar pievienošanos Eiropas Savienībai pēc brīvi sarīkota referenduma (1994). Jā, regulas un ES komisāri daudzko mums nosaka un paģēr saskaņot. Arī man kauns, ka Latvijas prezidentu atkārtoti neaicina uz pasaules līderu forumu Davosā, ka Rīga nav sakārtotākā galvaspilsēta Baltijā. Un ne tas vien.

Tomēr bijušā Eiroparlamenta deputāta A. Rubika apgalvojums, ka šajā valstī “viss iet slikti”, ir padomiskās lietu kārtības netiešs reabilitācijas mēģinājums.

Ņemsim kaut vai robežas šķērsošanas iespējas un praksi. Rubika kungs ne pirmais konstatē, ka esam pazaudējuši 400—500 tūkstošus savu iedzīvotāju. Pie šī stāsta gan der atcerēties, ka aptuveni puse no tiem devušies austrumu virzienā (pēc Pasaules Bankas datiem Krievijā vien dzīvo 100 tūkstoši bijušo Latvijas cilvēku). Atgriešanos savu senču dzimtā zemē (nosacīti — repatriāciju) nevar salīdzināt ar izceļotāju plūsmu, kam ES ietvaros pavērti agrāk neatverami vārti un vilinājumi.

Mazliet ironiski uz tāda fona klausīties Alfrēda Rubika skaidrojumu, kālab padomju laikā grupās uz ārzemēm tikusi praktizēta speciāla uzraudzība. Lai visi, kas devās kādā braucienā, arī atgrieztos. Lai partijniekiem un čekai post factum nerastos nepatikšanas. Šodien katrs pārbrauciens pāri robežai uz savu risku liekas pašsaprotams, tolaik mītnes zemes maiņa — visbiežāk kvalificēta kā “dzimtenes nodevība”.

Tā vai citādi, bet pagātne jāizrunā. Ne agrākās nomenklatūras saudzētajiem, ne totalitārās varas skavās cietušajiem nebūs divu identisku skatpunktu.

 

Autors ir LŽS un LATO biedrs