“Ja ir iespēja un esi sagatavots, būtu grēks nedarīt”

Lai gan Krišjānis Kariņš jau nedēļām apspriests kā iespējamais premjerministra amata kandidāts, viņš nebija ar mieru sniegt interviju, pirms Valsts prezidents nav aicinājis viņu veidot valdību. Pirmdien tas notika, un otrdienas rītā tikāmies ar valdības veidotāju Vienotības birojā, lai noskaidrotu, kā viņš cer paveikt šo darbu, ko paša partijas biedri jau nodēvējuši par «neiespējamo misiju» — izveidot piecu partiju koalīciju vismazākās Saeimas frakcijas vadībā.

 

Kāpēc jums izdevās, vismaz provizoriski, savākt vairākuma atbalstu valdībai, kad nevienam citam tas neizdevās?

Es pārstāvu mazāko frakciju Saeimā, tātad vienīgais iemesls, kāpēc es šobrīd veidoju valdību, — jo mani uzrunāja un aicināja citas partijas. Kad citiem neizdevās, pārējie griezās pie manis ar aicinājumu izveidot, un tā tas process sākās.

Jaunups aicināja?

Nē, pirmais, ar kuru es runāju, bija Artis Pabriks. Tas bija tajā dienā, kad visi gāja pie prezidenta Vējoņa decembra vidū un viens pēc otra pēkšņi minēja manu vārdu, ka labprāt ietu manā vadībā. (Pēc Jāņa Bordāna un pēc tam Alda Gobzema nesekmīgā mēģinājuma izveidot valdību trešais «jauno spēku» kandidāts Pabriks atteicās no iespējas un Attīstībai/Par tā vietā ieteica Kariņu — red.) Pēc tās tikšanās Artis man piezvanīja, tad prese sāka zvanīt. Sākotnēji gan daudzi runāja par 50 deputātu valdību, kurai es nepiekritu, jo uzskatīju un aizvien uzskatu, ka tā nav dzīvotspējīga, rīcībspējīga. Tad izrādījās, ka KPV LV arī piekrita. Un tad tā lieta aizgāja tiktāl, cik šobrīd ir.

Bet kā jūs skaidrojat to, ka viņi tomēr nolēma — gribam veidot valdību, un lai tieši jūs to vadāt?

Tas jums būtu jāprasa pārējiem. Acīmredzot nakamā izvēle faktiski būtu ārkārtas vēlēšanas, jo Bordāns nespēja, Gobzems nespēja, trešais būtu bijis Pabriks, bet JKP skaidri pateica, ka neies Pabrika valdībā. Nu, tad nākamais būtu Roberts Zīle no NA, kurš skaidri pateica, ka vispār nemēģinās. Pēc lieluma nākamais būtu [ZZS] Māris Kučinskis, bet pēc šīm vēlēšanām nekādi nevarētu uzskatīt, ka tā būtu jauna valdība, ja ir tas pats esošais premjers. Nu, tad pēdējais rindā esmu es ar Jauno Vienotību — ja mēs neveidojam vai nespējam izveidot, tad vai nu ir kāds no malas, vai arī ārkārtas vēlēšanas. Acīmredzot neviens negrib kādu pilnīgi no malas, negrib arī ārkārtas vēlēšanas, jo tās ir neprognozējamas. Daudzi jaunie deputāti nav pazīstami — šoreiz iebalsoja Jāni, nākamreiz varbūt Juri, ir liela motivācija neiet tik tālu. Es tagad deviņus gadus esmu strādājis Eiropas Parlamentā, esmu daļa no Jaunās Vienotības, Vienotības, Jaunā laika. Ilgstoši esmu bijis politikā, bet varbūt viens otrs arī daļēji uztver mani kā drusku no malas nākušu — neesmu bijis valdībā tagad 10 gadus vai cik, neesmu bijis Saeimas deputāts tikpat ilgi.

Labi, tā ir pārējo partiju motivācija. Kas ir jūsu motivācija uzņemties?

Mana motivācija ir tāpat kā pirms pusgada, kad mani uzrunāja Ašeradena kungs, ka partijas biedri gribēja veidot jaunu apvienību, Vienotībai pievienot klāt līdzvērtīgus partnerus reģionālās partijas, kas arī izdevās. Kolēģi lēma un Ašeradena kungs mani konkrēti uzrunāja uzņemties vadību ar domu, kas es būtu līdz ar to automātiski premjera kandidāts. Katrs, kas iet politikā, uzņemas kādu lomu ar domu, ka tas īstenosies. Tad jau jāprasa, kāpēc es vispār esmu politikā. Mana motivācija ir nemainīga, kopš es pirmo reizi sāku [darboties politikā]. Agrāk biju uzņēmējs, [skatoties vakarā] Panorāmu, lamāju politiķus. Nu, nacionālais sports — kā jau visi, es uzskatīju sevi par gudrāku nekā tie, kas tur ekrānā runā. Es iesaistījos [politikā], jo gribēju piedalīties lēmumu pieņemšanā, gribēju palīdzēt izveidot mūsu valsts iekārtu tādu, kāda man likās labāka. Tā motivācija nav mainījusies. Es tāpat esmu visu šo laiku strādājis ar domu, ko es varu darīt, kas nāktu mums visiem par labu.

Bet kāda ir jūsu galvenā motivācija šajā konkrētajā situācijā? Pieminējāt Robertu Zīli — viņš ir teicis, ka nevar vadīt vāju, populistisku valdību. Kāpēc jūs vadīsit vāju, populistisku valdību?

Es nedomāju, ka tā būs vāja un populistiska. Ar Robertu daudz esmu runājis, tā līdz galam neizprotu, kāpēc viņš vispār atsakās mēģināt, bet mana motivācija ir tāda — nesaskatu, ka premjers no malas šobrīd būtu kaut kas viegls vai īpaši labs. Varbūt daudziem liekas — nu, tie politiķi ir nederīgi cilvēki vai muļķi, labāk lai kāds profesionāls nāk no malas. Bet politikā tomēr ir zināma kultūra, veids, kā panākt lēmumu pieņemšanu, un, ienākot no malas, to no sākuma var arī nesaprast. Premjers, kuram vispār nav politiskās aizmugures  — nu, tāda valdība ir pēc definīcijas ārkārtīgi nestabila, jo nevienam nebūtu žēl nogāzt premjeru, viņš nav nevienam piederīgs. Es nesaredzu, ka tas būtu labi. Es arī nesaredzu, ka jaunas vēlēšanas mums kaut ko īpašu labu dotu, ka sabiedrībā noskaņojums īpaši atšķirtos no tā, kāds bija pirms trim mēnešiem. Tātad, ja ir iespēja un esi sagatavots, būtu grēks nedarīt.

Kas ir jūsu personīgie, principiālie politiskie mērķi? Jūs esat nosaucis septiņus, kuri būs valdībai kopumā, bet kas tieši jums ir pats svarīgākais šobrīd?

Es teiktu, ka svarīgākais ir Moneyval jautājums, finanšu sektors — mums valstī ir diezgan konkrēts apdraudējums, ka varam tikt ierakstīti tā sauktajā finanšu pelēkajā zonā. Ja tas notiktu, tas būtu graujoši visai mūsu sabiedrībai. Ne tikai bankām, bet arī jebkuram uzņēmējam ārzemju pārstaitījumi tiktu kavēti, tātad ar ārzemju partneriem būtu grūti norēķināties, tāda ļoti prakstiska lieta kā Latvijā izdota kredītkarte vai bankas maksājumu karte varētu būt nederīga ārzemēs. Reputācija ciestu ļoti, tātad investīcijas palēninātos, un tas nozīmētu, ka bezdarbs sāktu augt, nu, ar visām negatīvām sekām. Ir jābūt drošiem, ka tas tiek novērsts.

Bet ir vēl viena plašāka lieta — kopš tā laika, kad ienācu politikā 2002. gadā, situācija, protams, ir ļoti mainījusies, bet tiesiskums valstī joprojām ir ļoti jānostiprina. Ticība tiesu sistēmai, ticībai taisnībai. Tur ir daudz kas saistīts, tur apakšā paiet arī korupcija, ēnu ekonomika. Mēs gribam dzīvot labi, mēs skatāmies uz ziemeļvalstu kaimiņiem, uz turīgām sabiedrībām, bet tur ir liela ticība valsts iestādēm — tiesai, policijai, valdībai, parlamentam. Bruņotie spēki laikam ir vieni no retajiem, kur mums ir uzticība, baznīcai daļēji arī, kaut gan pēc rādītājiem mūsu sabiedrība ir ļoti nereliģioza, kā varētu teikt. Tas būtu jāstiprina, vienkārši ticība sev, jo esmu pārliecināts, ka tāpēc mums ir ļoti daudzas likstas vai izaicinājumi. Demogrāfija — mums jau dzimstība nav sevišķi mazāka kā citur Eiropā, bet emigrācija ir lielāka. Brauc daļēji algas dēļ, kas ir objektīvi, bet daļēji arī tāpēc, ka viens otrs nesaskata tālāk nākotni vai izaugsmi, un tas ir jāmaina. Un saknē ir tiesiskums. Ir daudz kas cits arī saistīts, veselības aprūpes sistēma, izglītības sistēma, bet tas pamatu pamats ir šis. Ja mēs neticam taisnīgumam, tad sabrūk tas pārējais, un mēs ilgstoši ciešam no tā.

Jūs esat uzņēmies, jums ir mērķi, bet kā spēsiet novadīt šo procesu, ņemot vērā, ka jums tiešām ir mazākā frakcija? Jūsu partijas biedrs, frakcijas priekšsēdētājs Latkovskis to nosauca par neiespējamo misiju.

Nu, Latkovskis varbūt to vispareizāk ir nosaucis, bet mēs visi zinām no šādām spriedzes filmām, ka tieši neiespējamā misija ir izaicinājums. Es to uzskatu par paveicamu darbu. Pēdējos deviņus gadus strādāju vidē, kur nav koalīcijas, nav vairākuma, ir tikai konkrēts likums, ko virza cauri, un ir jāatrod katrreiz deputātu vairākums,  kas to varētu atbalstīt. Es ilgstoši esmu strādājis situācijā, kur es pārstāvu vienu no mazākajām valstīm, mēs esam tikai astoņi no 751 deputāta, tiekai četri no apmēram 220 Eiropas Tautas partijas grupā. Es visu laiku esmu bijis mazākumā, tā varētu teikt, bet es ilgstoši esmu varējis virzīt cauri idejas un arī, tajā skaitā, likumus, kas man liekas svarīgi, jo es esmu atradis to vairākumu, kas atbalstītu ne jau varbūt mani, bet gan tās idejas. Tagad arī varam, ja izdosies izveidot valdību. Taisnība ir, ka manai partiju apvienībai ir astoņi deputātu mandāti, bet, kā šobrīd izskatās, man ir vairāk nekā 60 balsis Saeimā, kuras varētu atbalstīt šādu valdību. Mans uzdevums ir novadīt procesu un arī strādāt ar saviem partneriem kā, protams, ar līdzvērtīgiem, un strādāt par, nevis pret. Tas ir tas, ko es ilgstoši esmu darījis politikā. Deviņus gadus es esmu bijis vidē, kur, Dievs pasarg, neviens nevar atļauties saspļaut akā, jo visi apzinās, ka jādzer no tās pašas akas rītdien vien būs.

Bet par visu to, ko citi var saspļaut, galu galā atbildība pienāksies jums. Ir jau dzirdēti vērtējumi, ka būsiet tehniskais premjerministrs, kura lēmumus pieņems dažādi citādi kodoli. Jūs runājat par skaistiem mērķiem, bet, ja jūsu mīļie koalīcijas partneri tos diskreditēs, atbildība pienāksies Jaunajai Vienotībai un tās premjerministram.

Es tā neuzskatu. Es uzskatu, ka ir arī citi politiskie spēki, kuri atbildētu līdzīgi, iespējams, tas nav pretrunā ar to, ko jebkurš cits ir arī teicis. Tas, ka tā būtu vienkārši tehniska valdība, kas izpildītu citu rīkojumus, nu, tehnisks premjers… Es domāju, ka tad drīzāk valdību vai nu neizveidos, vai arī ilgstoši tā nestāvēs, jo nebūšu ar mieru strādāt kā tehnisks premjers.

Jautājums ir par to, ka ir dažādas partijas, dažādi cilvēki varbūt ar tādiem mērķiem, kuri nesakrīt ar jūsējiem,  tomēr jūs kā premjerministrs būsiet zināmā mērā atbildīgs par viņu rīcību.

Nu, un tas ir lielais izaicinājums. Viens, kas jāatceras par mūsu politiskajām partijām, ir, ka ļoti daudzas vai vairākums ir samērā jaunas, nav ar ilgstošām tradīcijām. Tām nav, kā saka, trešās paaudzes, tās ir partijas, kuras ir vairāk grupētas konkrētiem cilvēkiem. Par cik mums vēl ir tādas partijas, kas ir personībās balstītas, nevis prognozējamās vai saprotamās idejās, tad tur ir cita dinamika iespējama. Tas personīgais, savstarpējā saprašanās un kontakts — tas vienmēr politikā ir no svara, arī Eiropas plašākā politikā, kur, kā cilvēki satiek vai nesatiek, bieži nosaka to, kā tiek vai netiek pieņemts likums vai likuma grozījumi, jo tā labpatika diemžēl vienmēr spēle kaut kādu lomu. Es domāju, mums tā spēlē varbūt pat ļoti lielu lomu šobrīd, un tad ir jautājums, kā es spēšu sadarboties ar citiem, bet pamatjautājums ir, kā citi gribēs arī sadarboties ar mani. Jo ir viena lieta teikt, ka mēs ļoti gribētu, lai jūs nākat un darāt to un to, bet tad, kad jūs to sākat darīt, jums ir, protams, savs uzstādījums, prasības un redzējums, un tad ir jautājums, vai jūs spēsiet noturēt, lai es kā viens jūsu agrākais atbalstītājs nesāktu to lietu pārdomāt.

Bet nevienam Latvijā nav bijusi kā premjeram privilēģija pārvaldīt Saeimas vairākumu, visi premjeri, kas ir bijuši, ir bijuši saistīti koalīcijā. Trīs partijas ir standarts — mums vismaz ilgstoši tā ir bijis. Premjera partijai parasti ir lielāks īpatsvars nekā citām, bet šoreiz ir citādi. Tātad sadarbības modelis radikāli neatšķiras, atšķiras tas, ka nekad tā vēl nav bijis, ka premjeram vai premjera partijai ir tiešām vismazākais mandātu skaits, ne tikai no koalīcijas partijām, bet arī no visas Saeimas.

Bet vai ir kādas sarkanās līnijas, kur jūs teiksit — nē, tagad partneris ir izdarījis ko tādu, ko es nevaru pieņemt, viņam ir jāiet prom, jānomaina ministrs, vai arī es nevaru turpināt?

Es iedomājos, ka tādas varētu parādīties, bet  šobrīd nesaredzu, ka būtu. Es nevarēšu pieļaut vai pieņemt jebkādu lēmumu, kas, manuprāt, nāk mūsu sabiedrībai par ļaunu. Es šobrīd nevaru iedomāties, ka kāds virzītu ko tādu, bet, nu, pieņemsim, ka tā varētu notikt. Tad vai nu būtu jāmaina lēmums, vai nu jāmaina mani.

Jūs minējāt tiesiskumu kā galveno principu, bet pēc nominācijas uzsvērāt, ka būtu labprāt veidojis koalīciju ar sešām partijām. Kāpēc gribat redzēt ZZS valdībā? Vai tas vairotu uzticēšanos un tiesiskumu valstī?

Bordāna kungs izslēdz iespēju sadarboties ar ZZS ar argumentāciju, ka ZZS ir cieši saistīta ar Aivaru Lembergu, bet Aivars Lembergs ir tieši saistīts ar, teiksim, to, kas būtu pretējs tiesiskumam. Varbūt tā ir, varbūt tā nav, bet es atkal saskatu to lietu drusku arī no praktiskā viedokļa, redzot, cik saskaldīta ir Saeima un pirmo reizi ilgos gados tik līdzīgās porcijās. Starp mazāko frakciju koalīcijā ar astoņām un lielāko ar sešpadsmit ir tikai astoņu balsu starpība. Tas nav daudz. Kad es ienācu politikā, mums, Jaunajam laikam, 2002. gadā bija 26 balsis.  Latvijas Pirmā partija toreiz, Šlesera vadītā partija, savas 10 balsis mums iedeva, un mums bija bloks ar 36 mandātiem. Nākamajās vēlēšanās, 9. Saeimas vēlēšanās Jaunais laiks zaudēja, mums bija, ja pareizi atminos, 18 mandāti. Pēc vēlēšanām mēs jutāmies tā, ka pasaule ir apstājusies. Atceros, es kā frakcijas vadītājs domāju  — kā var ar 18 mandātiem vispār kaut ko uzsākt? Tagad mums ir astoņi. Tātad dzīve māca, ka šīs lietas ir ļoti mainīgas.

Man tā doma elementāra — ja būtu iekšā visi seši, kas ir nosacīti labēji centriskās, kuras sauc arī par latviskām partijām, domstarpības vairāk izlīdzinātos un savā ironiskā kārtā būtu vieglāk virzīties uz priekšu, ja ir vairāk to cilvēku virtuvē. Kāpēc Bordāna kungs nav premjerministrs? Manuprāt, ne, teiksim, ka viņam nebūtu kādi dotumi vai kas tamlīdzīgs, bet tīri taktiski, izslēdzot ZZS, viņš iedeva KPV LV zelta kārti diktēt visu. Un tas visu laiku turpinās, ka viens, ieslēdzot otru, tāpēc jau ir nonācis līdz manai kandidatūrai. Man nav iekšēji šīs sarkanās līnijas.

Atzīšos, ka 2002. gadā es daudz ko redzēju melnbaltā krāsā, nu esmu vecāks, dzīve ir iemācījusi, ka pamatā ir pelēko toņu gamma. Esmu sapratis, ka absolūti spriedumi var arī izrādīties drusku tuvredzīgi. Tāpēc gribēju sešas partijas, jo ar līdzīgi sadalītām balsīm pretrunas ir vieglāk novadīt, ja visi ir iekšā. Tagad būs tā, ka Saskaņa būs opozīcijā un ZZS būs opozīcijā. Par Saskaņu es saprotu, viņu saikne ar Krievijas valdību oficiāli nepastāv, bet ir ļoti redzama balsojumos un attieksmē, tāpēc mēs ar šo spēku nesadarbosimies. Bet par ZZS man nav tādas principiālas nostājas.

Es saprotu Bordāna kungu, es tiešām saprotu. Viņš ir ienācis politikā ar to, ko es runāju par tiesiskumu, viņš ar degsmi un dūri gaisā pievelk vēlētājus. Visu cieņu, savulaik mēs ar Repši šādā veidā pievilkām vēlētājus, un es arī šobrīd saprotu to loģiku — viņam ir kaut kur jāatrod tas pretinieks, tas ļaunais, un viņš to ir atradis tieši politikā. Es varu tikai pasmaidīt. Kaut būtu tik vienkārši — nu, izslēdz vienu partiju, un vairs nav korupcijas valstī, tiesiskums iestājas un, kā saka, mūzikas pavadībā saulrietā mēs aizejam tālāk. Bet tā taču nav.

Ja mēs godīgi paskatāmies, kas tiešām ir, politikā tas ir fakts, un visās valstīs vienāds — vienā uzkrītošāk, citā ne —, ka cilvēki, kuri nav un nekad nebūs politikā, grib ietekmēt politiku. Tas vienmēr tā ir bijis. Ir cilvēki, kuri vienkārši mājās vēl skatās Panorāmu un lamā politiķus vecā labā tradīcijā vai tagad internetā ar žulti izgāž savus, teiksim, erudītos uzskatus. Un ir arī citi, kuri ir uzņēmēji vai kuriem ir konrēti naudiskas intereses, un šie cilvēki meklē veidus, kā ietekmēt politiku. Visas politiskās partijas meklē ietekmēt, un pirmais, protams, ko viņi dara, viņi ziedo naudu šīm partijām. Un kāpēc ziedo naudu? Nu, tic tām idejām, bet arī domā, ka nu esmu noziedojis tur 2000 eiro jūsu partijai un, kā saprotu, vajag satikties, lai jūs uzklausītu manu viedokli. Un tā notiek pilnīgi visur. Savienotajās Valstīs rīko pirmsvēlēšanu laikā tikšanās ar kandidātu, kur maksā, kā saka, par šķīvi, par vietu pie galda tūkstošiem dolāru. Tas ir vājprāts, kādā veidā un cik klaji iet pie lobija! Bet tas lobijs pastāv visās valstīs, arī mūsu valstī. Minēsim, ka 90% [gadījumu] attieksme un veids, kā šie cilvēki strādā, ir pilnīgi godprātīgs. Ir ļoti labas lobiju organizācijas, viena saucas Latvijas Darba devēju konfederācija, tad mums ir arodbiedrības, kas ir arī lobijs, mums ir Tirdzniecības un rūpniecības kamera, kas ir lobijs, nu, tie visi ir lobisti. Viņi strādā, aizstāvot savu biedru, savu pārstāvēto cilvēku vai organizāciju intereses.

Ir arī cita veida lobijs, kas, varētu teikt, ir ļoti, ļoti šaurs, pārstāv savas vai savas konkrētās šaurās biznesa intereses, kas varbūt saistās ar, teiksim, tranzītu. Tranzītā mums ir tā īpatnējā situācija, ka mēs ģeogrāfiski atrodamies Baltijas jūras austrumu piekrastē, kur visi dzelzceļa pārvadi savienoti ar Krieviju, nāk līdz mūsu ostām. Nu, tad šiem uzņēmumiem, kas strādā šajās ostās, ir konkrētas intereses, lai attiecības ar Krieviju, ar Baltkrieviju būtu pēc iespējas labas vai vismaz tranzītbiznesam netraucējošas, jo tā taču ir viņu labklājība, par ko viņi domā.

Tas viss ir saprotami, bet šie cilvēki no visām šīm organizācijām meklē ceļu visur. Ir ZZS, viņi meklē ceļus uz Bordāna kunga pārstāvēto partiju un es esmu pārliecināts, ka arī uz manis pārstāvēto partiju apvienību. Visi meklē to ceļu. Tātad nevar vienkārši izslēgt vienu vai otru politisko spēku un atrisināt problēmu, bet ir jāsaprot, ka šis izaicinājums pastāv, un tad ir jautājums, vai mēs varam, piemēram, labāk noregulēt lobiju biznesu un padarīt to redzamāku.

Eiropas Parlamentā katru reizi, kad esmu ticies ar lobistiem likuma ietvaros, es paņemu A4 lapas ar savām piezīmēm, sakniedēju klāt viņu vizītkartes un visas lieku mapē. Man ir mape, neesmu saskaitījis, bet tur ir droši vien 200 atsevišķu lapu, tātad man ir bijušas vairāk nekā 200 tikšanās ar visdažādākām organizācijām, tajā skaitā ar Gazprom pārstāvēto lobiju saistībā ar Nord Stream 2, kam enerģētikā lielas intereses. Viņiem ir ļoti erudīts lobists, bijušais Latvijas diplomāts pieņemts darbā, kas nāk pie manis kā latvietis un runā, un uz kolēģa kabinetu gaitenī pāri pretī, dāniski runājošs lobists. Viņi vienkārši uzpērk labus cilvēkus, lai ar katru valsti varētu runāt viens savējais.

Kurš ir tas diplomāts?

Es viņa vārdu tiešām esmu piemirsis, es negribu nosaukt nepareizu vārdu, bet, ja jūs to tiešām gribētu zināt…

Baumanis?

Man liekas, ir vairāki cilvēki ar šādu uzvārdu, es negribu nosaukt nepareizo. Es nezinu, vai viņš vēl ir, bet savulaik viņš ir bijis manā kabinetā, viņš ir atnācis ar vizītkarti, identificējis sevi, ko viņš šobrīd pārstāv, un es varu tikai teikt, ka tādā ziņā Gazprom ir tirgū labi iepircies, tiešām gudrs cilvēks. Es nepiekritu nevienam vārdam, ko viņš teica, bet, nu, es uzklausīju.

Jautājums ir, kā mēs to regulējam valstī un vai tā ir lielākā problēma? Drīzāk tas ir tiesiskuma trūkums.

Cilvēki satraucas mazāk par to, ka atnāk kāds un pastāsta savu viedokli, bet, ka kāds grib iegūt priekšrocības un kaut kā piesegt valsts iepirkumus.

Valsts iepirkumi mums ir ilgstoši izaicinājumi. Cik gadu mēs cenšamies iepirkt dzelzceļa vagonus! Tad iet uz priekšu, tad atkal atsauc. Un tas skandāls, kas tagad parādījies Rīgas satiksmē, liekas pilnīgi graujošs. Tas ir brutāli graujoši, ka mēs kā sabiedrība esam pārmaksājuši par iepirktiem autobusiem, trolejbusiem, lai būtu nauda, ko, kā saka, atdot. Dienvidu tilts bija klasisks gadījums, kur Valsts kontrole konstatēja ārkārtīgas naudas summas, kuras uzskatīja par nelietderīgi iztērētiem līdzekļiem. Tā nauda jau nav pazudusi, tā ir kaut kur uzsūkusies, un šīs ir tās naudas, kas ir, var teikt, politiskās korupcijas pamatā, jo, lai korumpētu kādu, ir taču jāmaksā tam cilvēkam. Tātad, lai maksātu naudu, kurai nevar izsekot, tai ir jābūt nelegālai pēc savas dziļākās būtības.

Es domāju par to tieši ZZS sakarā. Jūs minējāt vilcienu iepirkumu, par satiksmi ZZS ilgstoši ir bijusi atbildīga. Tagad par KPV LV prasībām garākās diskusijas bija par Dūklava kunga atlaišanu no Tautsaimniecības komisijas vadības — viņš ir kļuvis slavens kā Ļimončiks, kas ar Šleseru runāja par zemi Rīgas ostā.

Es nešaubos, ka, iespējams, beigās būs arī kāds liels labums no tā, bet vai tas pats par sevi izmaina sistēmu? Es teikšu, ka diemžēl nav ko turēt ilūzijas — nē, tas nemaina. Varbūt tas maina vienu otru aktieri, bet luga vēl paliek, un mums tā luga ir jāmaina, sižets jāmaina, ne tikai aktieri. Iespējams, ka arī aktieri. Bet, nu, laikam šajā valdībā vienīgais ministrs, kurš paliks [savā amatā] no iepriekšējās valdības, būs Rinkēviča kungs. Gerharda kungs paliek kā valdības ministrs, bet viņš ir citā amatā paredzēts, Reira kungs paliek, bet arī citā amatā. Jā, un vēl Melbārdes kundze, es atvainojos, divi tātad. Bet kultūrā es neesmu ne lasījis, ne dzirdējis par kādu skandālu…

Par simtgades izdevumiem spriež.

Nu, labi. Bet neko tādu, un, protams, ārlietās tas ir viens no maniem uzstādījumiem un arī skaidrs signāls, ka Latvija nekā nemaina savu kursu, kas mums ir svarīgi ģeopolitiski un arī no drošības viedokļa.

Parunāsim varbūt par ministriem. Sāksim ar to, vai ir pareizi, ka valdībā ir ministri, kuri nav izgājuši vēlēšanu sietu? Gerharda kungs atteicās kandidēt, Viņķeles kundze tika izsvītrota.

Nu, tad sāksim ar mani. Es arī neesmu kandidējis.

Jūs bijāt pieteikts kā premjerminsistra amata kandidāts.

Varētu teikt, ka tas, kas balsoja par Jauno Vienotību, netieši arī balsoja par mani. Tas laikam bija Gobzems, kurš vēlēšanu laikā un arī pēc tam tā kā fundamentāli lasa vārds vārdā Satversmi, un Satversmē ir rakstīts arī par to, ko prezidents vakar pareizi teica — ka viņš aicina mani veidot valdību un es aicinu pēc Satversmes indivīdus būt par ministriem. Un tā tas arī ir. Beigās formāli es šos cilvēkus arī aicināšu un piedāvāšu Saeimai uz balsojumu būt par ministriem, bet dabā, protams, tas notiek prakstiski tā, ka partijas vienojas un ir zināmas robežas, līdz kurām var ietekmēt vai diktēt no malas, ko viena vai otra partija lai dara.

Es jau vienreiz teicu, ka neveidošu valdību ar Gobzema kungu kā iekšlietu ministru, un es runāju konkrēti par reputāciju, nerunājot par pielaidēm, jo daudziem jau nav vēl pielaides, cerams, ka visi arī saņems. Tad bija reakcija, kas jau saprotama — KPV LV teica, ka tad viņi neveidos šādu valdību. To es arī sapratu. Es jau saprotu, ka, noraidot vienu kandidatūru, tūlīt nāk tas pretējais — nu, tad mēs tevi negribam. Un es to pieņēmu. Ar saprašanu, ka tā lieta tā arī izbeigsies. Bet tad pa svētkiem KPV LV izdomāja, ka, nē, savu apsvērumu dēļ viņi labāk gribētu palīdzēt izveidot un atbalstīt valdību, un piedāvāja jaunus ministra amata kandidātus. Tagad viņi par iekšlietu ministru virza Sandi Ģirģenu, kuru es vakardien pirmo reizi, cik es zinu, mūžā satiku. Viņš tāds jauns, enerģisks, atstāja ļoti labu iespaidu, gaišu, bet es pat vēl neesmu izlasījis viņa CV. Es saprotu, ka viņš ir zvērināts advokāts, tātad acīmredzot gana gaišs, jo ne jau muļķus ņem par advokātiem, bet ne es īsti daudz ko zinu par viņa uzskatiem, ne par viņu pašu, tikai to pirmo iespaidu. Kā tad tas nākas, ka es aicinu sev nezināmu cilvēku būt par ministru? Protams, KPV viņu piedāvā, man nav neviena zināma iemesla, kāpēc a priori es nevarētu ar viņu strādāt, vēl tīkami tas, ka viņš man atstāja tiešām tādu gaišu, pozitīvi motivēta cilvēka iespaidu — strādāsim, es esmu pilnībā atvērts! Tātad šajā valdībā beigās katrai partijai jāuzņemas atbildība par sevis izvirzītiem ministriem, un, ja rodas problēma ar kādu no ministriem, tad būtu pareizi, ka tā attiecīgā partija atrastu citu kandidātu. Nu, piemēram, ja kāds tiešām nesaņem pielaidi valsts noslēpumam, kur tas ir nepieciešams darbam.

Bet tas ir tā daļēji, jo es vienreiz jau esmu noraidījis vienu kandidatūru — teicu, ka neveidošu valdību ar Gobzema kungu kā iekšlietu ministru, un es runāju konkrēti par reputāciju. Rezultāts bija, ka faktiski tā valdība gandrīz gandrīz neizveidojās. Un tas ir tas, kas ir jāatceras politikā. Tas, ko cilvēki raksta sociālajos tīklus, ir bieži vien ļoti nežēlīgi. Nu, tas, kas domā labi, laikam klusē, bet tas, kam ir dusmas, tās izgāž, lai mēs visi izlasītu. Un par vienu otru šeit es esmu daudz ko salasījies.

Reira kungs, piemēram, ir izsaucis diezgan lielu uzmanību. Kāpēc jūs viņu virzāt, ja viņš neprot angļu valodu, kas viņa postenī ir svarīgi?

Ja mēs gribētu runāt par trūkumiem, zinu labāk nekā daudzi, es ar viņu no 2002. gada esmu strādājis, bet Reira kungam ir vairākas labas un vērtīgas īpašības. Viņš ir pieredzējis finanšu ministrs. Ja izdodas, es būšu nepieredzējis premjerministrs. Es esmu pieredzējis politikā, es esmu bijis ministrs, bet es vēl nekad neesmu bijis premjerministrs. Ja man blakus no manas partijas ir divi pieredzējuši — ārlietu ministrs Rinkēvičs un Reirs, viņš zina finanšu pasauli, zina budžetu.

Es varbūt runāšu no šāda viedokļa, ka, ja Dievs nedod, jūs kāds iesūdz tiesā un jums ir izvēle starp diviem advokātiem — vienu, kas gūst rezultātu, bet varbūt [mēs] negribētu kopā tēju dzert, un otru, ar kuru tik jauki parunāties, bet nezinu, kāds būtu rezultāts. Es domāju, ka visi cilvēki ar šādu izvēli teiktu — ja es gribu boksa ringā uzvarēt, nu, tad es gribu to nikno džeku, kas iet manā vietā. Reirs varbūt vienam patīk, otram nepatīk, bet tas, manuprāt, nav tas, ko es meklēju kā potenciālais premjers. Es meklēju vienu, kas ir kompetents un zina finanšu pasauli, zina mūsu valsts budžetu, viņš ir arī vadījis budžeta komisiju vairākus gadus, nu, vienkārši man nav pieredzējušāks cilvēks visā Saeimā, ko ņemt, un vēl sagadās, ka viņš ir manas partijas biedrs. Tāpēc es esmu viņu izvēlējies.

Kāpēc KPV LV uzstāj, ka Finanšu ministrijas parlamentārajam sekretāram jābūt no viņu partijas, nevis no jūsu, kas būtu normāla prakse?

Jā, tad, kad nav bijuši politikā, man liekas, daudzi neizprot un pārprot, kas ir parlamentārais sekretārs. KPV ir izteikusi aktīvu vēlmi, teiksim tā, sekot līdzi, kā valsts nauda tiek vai netiek tērēta. Kas ir absolūti atbalstāms mērķis, kaut mēs būtu visi šādā veidā motivēti un prasītu, ja nav informācijas, lai tā tiktu publiskota, lai var izsekot, un īpaši, kā jūs minējāt, par valsts iepirkumiem, kur ir lielākā riska zona. Viņiem ir šī vēlme, un viņi ir, es tā saprotu, iekšēji apsprieduši, ka tas ir tas labākais veids, kā viņi to varētu darīt — ja nevar vadīt Finanšu ministriju, tad būt finanšu ministra nosacīti labā roka un kontakts ar parlamentu. Redzēsim, kuru kandidātu viņi izvirza, to viņi laikam vēl nav izlēmuši, vismaz tā vakar teica, bet, nu, kā tas darbosies, es nezinu, jo pieredze rāda, ka no divām partijām ministrs un parlamentārais — tad parasti ir domstarpības. Straujumas kundzei bija Kola kungs no NA parlamentārais sekretārs, un tas viss beidzās ar to, ka viņu ceļi dalījās, jo bija domstarpības. Es neatceros vairs, par ko tas bija — par migrāciju? Bet premjerei bija viens viedoklis, parlamantārajam bija cits, un tad nu šķīrās. Vai šajā gadījumā viss būs droši, atkarīgs no tā, kuru cilvēku KPV izvirza. Jo, ja izvirza cilvēku, kurš tiešām ar finanšu domāšanu, ir palīgs, es domāju, tas varētu darboties. Vai es sagaidu, ka tas darbosies? Nu, mana pieredze rāda, ka diezin vai, un, ja es būtu KPV pusē, es nebūtu tādu prasību uzstādījis. Bet es pieļauju, ka tas varbūt ir pieredzes trūkums, nu, redzēsim, mums nav absolūti nekas pretī mēģināt. Ja tas izdosies — skaisti, ja neizdosies, tad, cerams, nebeigsies ar strīdu. Zināma loģika tur ir, un mēs esam atvērti.

Kur jūs gaidāt vislielākās domstarpības, rakstot valdības deklarāciju?

Ir vairākas lietas, kas jau ir iezīmējušās pēdējo trīs mēnešu laikā. Visi grib reformēt pašvaldību struktūru, bet nav nekādas vienprātības, ko tas nozīmē. Nu nosacīti uz veciem rajoniem, uz vienlīmeni, uz divlīmeni, bet tur būs ļoti liela runāšana. Bet ir viena lieta, es to vēl neesmu izrunājis, bet arī vakardien dzirdēju no vairākiem [iespējamajiem koalīcijas partneriem], ka mums ir visāda veida dienesti, vai tie ir policijas dienesti, glābējdienesti, sociālie dienesti, un  viņu kartes, ja tā varētu teikt, ir ļoti dažādas. Ja pareizi saprotu, Zemkopības ministrijas ietvaros laikam ir septiņas dažādas kartes, valsts zemes dienestam ir viens administratīvs sadalījums, veterinārajam dienestam vai citam ir cits. Mēs vismaz visu šo dienestu karti uztaisītu līdzīgu, un, protams, visloģiskāk būtu, ka dienestu teritorija vai iecirknis sakristu ar kādu plašāku administratīvo iecirkni. Vai mēs spēsim un cik mēs spēsim vienoties, ir viena lieta, bet vismaz lielāku atbalstu gūst, ka 57 pašvaldības neatbilst formāli mūsu likumā noteiktajiem kritērijiem. Nu, vimaz būtu jāievēro likums, kas jau samazinātu skaitu.

Tas, ka grib samazināt skaitu vai padarīt pašvaldības spēcīgākas, tas liekas universāli. Visi gribētu spēcīgākas, tikai, vai tad mums ir piecas pašvaldības — Kurzeme, Vidzeme, Zemgale, Latgale un Rīga — vai ir 30, 40, 50 vai 80? Lai veiktu reformu līdz galam, ir jāzina, uz ko iet — vai uz 80, vai uz 40. Šis būs viens no jautājumiem, un es šaubos, vai mēs to varēsim atrisināt divu nedēļu laikā. Valdības deklarācijā drīzāk būs virziens un kritēriji, un mērķi ierakstīti, bet tad, kopā strādājot, mums būs jāpieliek lielas pūles, lai vienotos par to, ko mēs gribam darīt, jo mums ir skaidrs termiņš, un tas ir pašvaldību vēlēšanas. Ja mums būs citas vai mazākas, vai jaunas administratīvās vienības, tad būtu loģiski tās izveidot pirms vēlēšanām, lai vēlētāji jau varētu jaunās pašvaldības ievēlēt. Tas būs viens lielais lauks, kas jau ir iezīmējies. Otrs — veselības aprūpe. Te mums ir šobrīd diezgan…

Ja drīkst par šo jautājumu — kas ir jūsu personiskais viedoklis par teritoriālo reformu?

Mans personīgais uzskats nav mainījies no 2003. gada, kad mēs centāmies mūsu partijas biedri Ivaru Gateru pārliecināt atjaunot vai aiziet uz plus mīnus rajoniem, kas labi darbojās. Nu, nosauksim tos par apriņķiem vai tad novadiem, kaut gan manā prātā Vidzeme ir novads, un tagad novads ir cits. Bet sauksim tos, kā gribam, lai nebūtu tā padomju garša, nosauksim citādi, bet, nu, 20 000 cilvēku vidējais izmērs ar vienu attīstības centru katrā, būtu bijis loģiski. Bet pasaule ir ļoti mainījusies piecpadsmit gados, un tas jau varbūt ir novecojis. Jo izaicinājums mums ir, ka darba tirgus radikāli mainās, no tā laika, kad bijām jauni, nerunājot par padomju sistēmu, darba tirgus ir mainījies, pat ražošana ir mainījusies. Ja manā jaunībā visā pasaulē ražošana nozīmēja cilvēkus, tad tagad ražošana nozīmē robotus. Daudzi vecāka gadagājuma cilvēki atceras, ka padomju laikos bija nodarbinātība rūpnīcās, bet visa pasaule mainījās, nevis tikai ekonomika vai politiskā iekārta valstī, bet ražošana visā pasaulē. Ja mēs šodien ražotu radioaparātus tādos apjomos, tad jau to cilvēku nebūtu daudz. Es esmu apmeklējis arī mūsu kokrūpniecības gigantus  — tur kabīnē sēž viens labi atalgots zēns ar diviem kloķiem, par džojstikiem viņus laikam sauc, ar četriem, pieciem ekrāniem, bet viņam zem kājām apaļkoks pēc apaļkoka, lāzeris nomēra, optimāli izgriež dēli un to, kas aizies šķeldā, un tas cilvēks tikai pārvalda robotu. Un visā līnijā tur varbūt četri cilvēki vienlaikus strādā, tur nav tās nodarbinātības.

Un darbi aiziet uz pilsētām, darbi prasa cita veida izglītību. Mums nav kur cīnīties pret to, ka cilvēki dodas uz pilsētām, faktiski tas būtu veicināms. Nu, Zviedrijai ir daudz naudas, viņi piemaksā cilvēkiem pie algas, lai viņš būtu skolotājs ziemeļos, nevis dienvidos, Stokholmā. Mums nav tik bagāta sabiedrība, bet, ja mēs varētu veicināt, ka mūsu lielākās pilsētas turpinātu attīstīties, tad jau kāda daļa  cilvēku ir un paliks lauksaimnieki un mežsaimnieki, tas jau nekur nepazudīs, tikai viss tiks arvien vairāk automatizēts un robotizēts, tas ir tikai kapitālieguldījumu jautājums. Nabadzīgāks to dara ar rokām, bagātāks to dara daudz efektīvāk. Bet tas, ka mums ne visās pašvaldībās ne visiem bērniem ir vienāda piekļuve skolas sistēmai, ne iedzīvotājiem ir vienādi laba piekļuve veselības aprūpei, ne visiem ir glābšanas dienesti līdzīgā attālumā un spējā — tas būtu jāpielāgo.

Nākamais strīdīgais jautājums varētu būt veselības aprūpe.

Ja par pašvaldībām ir gradāciju jautājums — cik kas ir liels, kas ir mazs, kas ir spējīgs, kas nav —, tad veselības aprūpē mums ir vairāk starp socializētu un vairāk tirgus balstītu medicīnu. Pamatjautājums ir, kā mēs šo sistēmu pareizi finansējam. Vai mēs to finansējam kā līdz šim — ja ir pase kabatā un personas kods, tad ir pilna piekļuve —, vai kaut kā prasīt no iedzīvotājiem nodrošināt proporcionālu piemaksu. Tas jautājums ir plašāks nekā tīri medicīna, tas aiziet tieši mūsu nodokļu sistēmā un uzņēmēju struktūrā. Un mums ir šobrīd legāli vairāki veidi, bet divi konkrēti uzņēmējdarbības modeļi — SIA un mikrouzņēmums. Kādi 40 000 mikrouzņēmumi ir, tajos nodarbināti kādi 100 000 cilvēku. Tas ir desmitiem tūkstošu ģimeņu, kas no tā dzīvo. SIA darbinieks maksā no pilnās algas IIN, pilnu sociālo nodokli, un sociālais nodoklis ir tas, kas finansē mūsu veselības aprūpi. Mikrouzņēmumu darbinieki legāli maksā krietni mazāku likmi, kur tā nauda, kas aiziet veselības aprūpei, proporcionāli salīdzinot ar algu, ir mazāka. Legāli — es nesaku, ka tie cilvēki darītu ko nepareizi. Tad iznāk, ka proporcionāli tas, kurš ir SIA, maksā daudz vairāk, nekā tas, kurš nav SIA.

Un tad mums ir trešā cilvēku kategorija, kurā es arī vēl šobrīd esmu, kas maksā vēl sociālo nodokli ārzemēs. Bet mums visiem šobrīd ar personas kodu pienākas tā pati aprūpe. Es esmu Latvijas pilsonis, un tas, ka es maksāju Beļģijā naudu, bet gribu saņemt pakalpojumu mājās, nav dzīvotspējīgs modelis.

Mums ir pārāk maz strādājošo, pārāk maz to, kas strādā SIA struktūrās, mums pēc Labklājības ministrijas aprēķiniem tas skaitlis ir graujoši liels — no 985 tūkstošiem strādājošiem kādi 300 tūkstoši legāli strādājošie pilnvērtīgi neiemaksā sociālajā aprūpes sistēmā. Tātad apmēram 600 tūkstoši cilvēku uztur divu miljonu vajadzību. Tas ir par daudz prasīts. Tātad, kā to varētu finansēt? Mans uzskats ir, ka veselības apdrošināšana obligāti visiem ir veids, kā ieviest skaidrību un kārtību, un to apdrošināšanas prēmiju var dažādi — var valsts apmaksāt vai privāti pats apmaksāt. Un tādā veidā šķirot to, kas strādā Īrijā — ja viņš grib aprūpi, lūdzu, bet prēmiju tik un tik mēnesī —, vai to, kas strādā algotu valsts darbu, un, sasniedzot zināmus kritērijus, viņam sedz kaut vai visu, bet pats var vēl vairāk piemaksāt, lai kaut kas vairāk pienāktos. Es tā drusku vairāk fantazēju pašlaik. Tas ir viens finansēšanas modelis, bet tam ne visi piekrīt, un konkrēti Viņķeles kundze. Viņai ir svarīgi tas, lai pilnīgi visiem ir nodrošināta veselības aprūpe. Es jau viņai nepretojos. Es uzskatu, ka tas ir pareizi, bet mēs esam vienisprātis, ka tiem, kuri mazāk nodrošināti, jābūt veselības aprūpei. Bet mans uzskats ir, ka tā ironija mūsu sistēmā, ka tie, kas neiemaksā, nav tie nabadzīgākie, un mums ir daudzi simti tūkstošu cilvēku, kuri varētu atļauties iemaksāt, bet faktiski nemaksā. Vai nu viņi strādā legāli mikrouzņēmumā, vai nu ārzemēs un dodas uz Latviju pēc pakalpojuma, jo, nu, kāpēc maksāt, ja var nemaksāt? Es domāju, ka daudziem latviešu ārsts būtu vēlamāks par ārstu, kurš runā norvēģu valodā un es ne visu saprotu, bet savējam uzticos, mūsu ārstu izglītība ir ne par mata tiesu sliktāka, varbūt pat labāka, jo mūsu ārsti ir viena no mūsu eksporta precēm diemžēl.

Kā mēs šo atrisināsim — nu, šis ir izaicinājums. Sistēmā vajag vairāk naudas, tas ir pilnīgi skaidrs. Tajā pašā laikā ir arī, kas saistās ar teritoriālo reformu — vai slimnīcu tīkls ir optimāls un loģisks, vai mēs gadījumā neizdodam liekas naudas tur, kur mēs varētu racionālāk izdot. Varbūt mēs varētu iztikt ar vienu otru mazāku slimnīcu, bet stratēģiskāk novietotu. Visiem jau tas mērķis ir līdzīgs, mēs visi gribam, lai visiem būtu laba veselības apdrošināšana, un es nekādīgi neatbalstu to modeli, ar ko es uzaugu ASV, ka, ja ir darbs, esi nodrošināts, nav darba — mirsti kaut vai grāvī. Nu, tas nav pareizi, tas nav mūsu tradīcijā, tas nav mūsu sabiedrības DNS, mēs tomēr gādājam par saviem vecākiem un par tiem, kuri nav spējīgi strādāt. Tikai – kā mēs varam [panākt], ka visi [piedalās] proporcionāli un taisnīgi. Atkal tas taisnīgums. Lai taisnīgi iemaksā sistēmā. Ārstu kvalifikācijas mums netrūkst, ārstu zināšanas mums netrūkst, tas viss ir vislabākā līmenī. Ja mēs skatāmies aprīkojumu — esmu lasījis, es gan nevaru vēl šobrīd apgalvot, bet šķiet, ka vienā otrā slimnīcā vadība ir ļoti nodarbojusies ar dārgu aparātu iepirkšanu. Mums varbūt Rīgā ir par daudz aparātu, bet Vidzemē, Latgalē sen par maz. Jāracionalizē.
Atkal tas attiecas arī uz valsts administratīvo teritoriju [reformu] — ciktāl vajadzētu valstij kontrolēt un cik tālu [šīs lietas] varētu būt privātā vai pašvaldības pārziņā. Slimnīca, skola. Un izglītība ir līdzīga tēma. Nerunājot par augstāko izglītību, kas ir atsevišķs jautājums.

Vai jūs domājat, ka arī izglītības jautājumos varētu būt domstarpības koalīcijā?

Ja jūs saprotat manu domāšanu, visas šīs lietas dziļi saistās ar teritoriālo reformu, to dienestu karšu sakārtošanu valstī. Izglītībai, es tagad nerunāju par augstāko, bet par pamata un vidējo izglītību, KPV laikam ir tie, kas saka, ka visas vidusskolas ir valsts skolas. Ja viņi saprot ar vidusskolu 10. līdz 12. klasi, tad tur varbūt ir zināma loģika.

Jo mūs kā valsti interesētu, ka jaunietim, vai viņš dzīvo pierobežā vai Kurzemes vidienē, vai Rīgā, vajadzētu būt līdzīgai pieejai līdzīgi kvalitatīvai izglītībai. Ja šobrīd mums skolas ir saistītas ar pašvaldībām, tad, ja ir maza, tad tulkojumā nabadzīga pašvaldība, kur varbūt nav tik daudz bērnu un tās klases nav tik lielas. Šobrīd mums ir zināma veida absurds, es uzskatu, arī jau kā vecāks, ka mums valstij ir viena latiņa matemātikā — tā ir fizmatu latiņa. Ja vidējā atzīme ir 30%, tātad latiņa ir ļoti augsta. 30% ir dzimuši un motivēti fizmati, 70% nav. Viņi būs ārsti, advokāti, žurnālisti — mēs ne visi esam, es arī neesmu dzimis fizmats, atzīšos. Bet mums ir viena latiņa, un tā sistēma demotivē to, kuram nav īpašas dotības vai intereses tieši eksaktajās zinībās. Ne ka eksaktās nav vajadzības, bet citur Eiropā ir līmeņi. Ir minimālais līmenis, un tiem 30%, kas grib un var, ir maksimālais līmenis un varbūt vēl divi pa vidu. Mēs gribam iet uz to, ka ir izvēle, iet uz lielo matemātiku vai uz mazo matemātiku, trīs stundas nedēļā vai sešas stundas nedēļā. Atbilstoši iemācās dažādus līmeņus, bet visi prot rēķināt un daudz vairāk par to. Lai būtu izvēle, ir vajadzīgs pietiekami liels klašu skaits un tātad bērnu skaits. Vai tas skaits ir 100 vai 1000, to zina eksperti, nevis es, bet esmu pārliecināts, ka tie nav 12 cilvēki. Nu, nevar ar 12 vai ar 20 cilvēkiem nodrošināt izvēli, jo, ja tad sāk dalīt pa līmeņiem matemātiku un citas zinības, tad jau tur katram savs skolotājs. Tad uz 20 bērniem mums būs 15 skolotāji. Tas būtu lepni, bet tas nav izdarāms.

Tātad jautājums ir, kā mēs varam panākt, lai īstenotu satura reformu, kas ir jau idejiski pieņemta šajā valdībā, bet, ja tā ir jāīsteno, mums ir jānodrošina, ka tās skolas ir pietiekami kvalitatīvas. Varbūt vienīgais veids, kā to darīt, ir, ja to tīklojumu vadītu valsts. Es neesmu tāds absolūts piekritējs, ka viss ir jācentralizē, bet šajā gadījumā tur varbūt ir sava zināma loģika. Tas saistās ar finanšu pārdali. Ja mēs runājam par nodokļiem — tas viss saistās kopēji. Jūs saprotat arī manu domāšanu.

Mums arī vakar bija diskusija ar vairākām partijām par to, ka gribētu pazeminātus darbaspēka nodokļus. Es esmu pirmais piekritējs tam, bet mūsu valstī darbaspēka nodoklis, IIN, ir viens no lielajiem pašvaldību finansētājiem. Ja mēs samazinām šos ienākumus, mēs atņemam pašvaldībām naudu. Kā mēs to kompensējam? Vai mēs atņemam arī funkcijas? Vai mēs citā veidā pārdalām citas naudas? Tas ir jāatrisina diemžēl kompleksi. Mūsu valsts pārvaldē ir formāli sadalītas ministrijas, kompetences, katram sava ķeizariste. Es to tā nemaz nesaredzu. Es to saredzu kā lielu puzli, kur tas ir viss kopā saistīts. Lai sakārtotu šīs lietas valsts pārvaldē, primārais ir teritoriālais sadalījums, un tad no tā daudz vieglāk ir ar izglītību tikt galā, ar mazo un vidējo.
Bet augstākajā izglītībā mums izaicinājums ir tāds, ka neviena no mūsu augstskolām diemžēl nav ne top 100, ne top 500 Eiropā. Dažādi tie starptautiskie mērījumi ir, visi ir subjektīvi, protams, nav tādas lietas kā objektīvs vērtējums, bet tie visi ir līdzīgi. Mums kā valstij, man kā politiķim ļoti gribētos, ka mēs kaut vienu mūsu augstskolu dabūtu top — sāksim ar 500, tad iesim uz 300, nonāksim 100 un tad aiziesim uz 50. Zviedriem ir top 50 — Karolinska ir augšā. Nīderlande ir arī tur iekšā, Beļģija ir. Es minu šīs kā salīdzinoši mazākas valstis, nerunājot par lielām valstīm — Lielbritānija, protams, ir pasaules līderis, ne tikai Eiropā. Igauņiem Tērbatas vai Tartu Universitāte ir. Pat Viļņas Universitāte laikam 600 iekļaujas, bet mums ne Latvijas Universitātes, ne RTU, ne citas tur nav. Tas ir sākumam. Ir jautājums, vai politiķi var vienoties par faktiem, bet pieņemot, ka mēs varam vienoties, ka tas ir fakts, tad diagnoze ir, var sākt par zālēm. Viens ar zāģi, viens ar zālītēm.

Atkal KPV savā ziņā programmatiski, manuprāt, ir ļoti pareizi identificējusi daudzas problēmas, tikai viņu zāles ir reizēm tādas, kurām mēs nepiekrītam. Zakatistova kungs vēlēšanu laikā runāja par vienu valsts augstskolu. Salikt visas vienā, un līdz ar to mēs atrisinām šo problēmu. Sentiments ir absolūti atbalstāms. Bet risinājums — viena augstskola — jau neko neuzlabotu. Konkurencei tomēr ir liela nozīme. Bet, ja mēs skatāmies uz indivīda līmeni, ir augstskolu pasniedzēji, kuri strādā vairākās augstskolās, lai savāktu algu, katrā vietā mācot, pieņemsim, to pašu, bet, ja viņi ir spiesti skraidīt pa vairākām augstskolām, tas nozīmē, tas viņiem atņem stundas, kad viņi varētu attīstīties arī kā zinātnieki. Mēs esam iekšēji runājuši — varbūt ir jāskatās uz programmu racionalizēšanu. Sāksim ar to. Beigu beigās būtu jāizvēlas, ja mēs gribam izveidot vienu vai divus valsts čempionus, tad kurš vai kuri tie būs? Es jau saprotu no zinātnisko institūtu, no indivīdu viedokļa — tur katrs ir pieradis tagad 25 gadus raut to deķi, kā var, uz savu pusi, lai tik izdzīvotu. Ļoti liela pretesība, ja ir runa par kaut kādu apvienošanu — es taču neiešu strādāt ar Jāni, un Jānis neies strādāt ar mani, jo, ja mēs esam divi, tikai viens būs priekšnieks, un varbūt man nepietiks algai. Bet varbūt racionalizējot abiem alga varētu būt pat lielāka, lai arī kurš skaitās priekšnieks.

Mums nāks no 2021. gada jaunais Eiropas finansēšanas periods, kur mēs zinām vienu lietu — samazināsies nauda lauksaimniecībai, samazināsies nauda kohēzijai. Lielbritānija izstājas, samazināsies nauda. Cīņa būs par to, lai mums samazinātu pēc iespējas mazāk, bet vienā jomā — zinātnei un attīstībai — naudas ir paredzēts vairāk. Es pats esmu strādājis pie likuma, kā šo naudu sadalīt, un mēs esam ierakstījuši iekšā šo principu — tulkojumā tā būtu paplašināšanās, angliski widening, kur obligāti tai naudai ir arī jāiet uz Austrumeiropu, jo līdz šim Austrumeiropa vai, teiksim, nabadzīgākos reģionos ir tikai 4% šīs naudas apgūti. Kopā 80 miljardi, bet tikai 4% nonāca visā Austrumeiropā. 96% nonāca Vācijā, Zviedrijā, Nīderlandē, Anglijā un tā tālāk. Tagad tika ierakstīta proporcija, ka tai ir jānāk. ja es būšu valdības vadītājs, argumentēšu, ka tur jāliek 120 miljardus iekšā, kā [Eiropas] Parlaments grib, taču otrs variants ir 100 miljardi — vienalga vairāk. Ja izstājas  Lielbritānija, kas saņem ap 30 – 40% šīs naudas, un no 80 miljardiem palielina uz 100 vai 120, tas nozīmē, ka praktiski dubultojas pieejamie fondi pārējiem.

Mums šodien nav administratīvās kapacitātes tikt pie šīs naudas, mēs vispār nespējam. Tas ir līdzīgi, kā notiek olimpiādē, kur norma ir 10 sekundes 100 metros, un mums vienkārši nav neviena, kas noskrien 10 sekundēs. Mēs varam iet un skatīties, bet zēni tur skrien 9,6 [sekundēs], un mēs skatāmies. Līdzīgi mums notiek zinātnē. Es uzskatu, ka mūsu valstij ir jāgrib pretendēt uz šīm naudām, jo tā ir arī nākotnes izaugsme. Kāpēc tā nauda tiek Eiropā pārdalīta? Jo ir sapratne, ka ne zemkopībā būs izrāviens, ne ar ceļiem — tas viss ir nepieciešams, tās visas ir svarīgas nozares, kas nodarbinās desmitiem tūkstošus cilvēku —, taču īstā izaugsme ir balstīta uz to, ko cilvēki rod ar savu pēc iespējas labu izglītību. Tur liek visu naudu. Mēs taču nevaram palikt otrajā rangā. Mēs gribam būt pirmajā rangā, un tas būs ļoti liels izaicinājums mūsu izglītības un zinātnes ministrei Šuplinskas kundzei. Viņa nāk no akadēmiskām aprindām, no Rēzeknes augstskolas, viņai ir jau izpratne, kas ir zinātnes nozīmīgā loma. Šis būs liels izaicinājums.

Līdzšinējais ekonomikas ministrs Ašeradens piedāvājis likvidēt OIK līdz 2022. gadam. Vai tā ir arī jūsu nostāja?

Ļoti elementāri — ja kāds var piedāvāt izdarīt ātrāk, nepalielinot dārgas tiesvedības riskus, es absolūti atbalstīšu. Ja var izstrādāt labāku plānu, tam būs mans atbalsts. Bet labāks plāns ir ar svarīgu nosacījumu, ka es, ja būtu valdības vadītājs, nevarētu atbalstīt to, kur redz un zina, ka ir liels tiesvedības risks, ko valsts zaudētu. Jo tad cilvēki nemaksātu OIK, bet maksātu tiesvedības rēķinus caur saviem nodokļiem.  Nu, tā būtu sabiedrības mānīšana, un es tādu rīcību nevarētu atbalstīt. Bet, ja var uzlabot šo grafiku — pilns atbalsts!

Otrs jautājums — kā jūs vērtējat Kučinska valdības paveikto Moneyval rekomendāciju ieviešanai un tās izstrādāto plānu? Vai tajā būs jāveic kādas izmaiņas?

Ir divas lietas, kuras man būs nepieciešamas nekavējoties. Viena ir Kontroles dienesta vērtējums, otra ir Finanšu un kapitāla komisijas vērtējums. Pirms gandrīz 12 mēnešiem mums kā valstij tika iedots 12 mēnešu periods, kurā laboties. Man īsti nav skaidrības, vai tas ir vai nav noticis. Dara bažīgu, piemēram, ka mūsu vēstnieks Savienotajās Valstīs Teikmaņa kungs sniedza masu medijiem interviju, kurā diezgan skarbi izteica, kā es to sapratu, ka nav viss kārtībā. Tātad es varu saprast, ka viņš kā diplomāts saņem signālus no mūsu partneriem, ka nav.

Ne tikai mūsu vēstnieks ASV — arī ASV vēstniece Latvijā ir publicējusi atklātu vēstuli par to, ka nav kārtībā. Tas arī ir neparasti.  

Jā, pēdējā reize, kad kādas citas valsts vēstnieks šādā veidā iesaistījies mūsu iekšējos procesos, bija pirms kādiem desmit vai divpadsmit gadiem, kad [ASV] vēstniece Beilijas kundze uzstājās Latvijas Universitātes aulā. Ja Savienoto Valstu vēstniece pati uzņemas vai saņem no Vašingtonas rīkojumu — es jau nezinu —, es to uztveru kā ļoti satraucošu ziņu. Man šobrīd nav vairāk informācijas nekā jums.

Tātad prasīsiet izvērtējumu?

Jā. Un, ja būs jāievieš kaut kādas korekcijas, esmu gatavs to nekavējoties darīt un ceru, ka mani partneri arī. Vakardien, runājot ar visiem, visi apliecināja, ka arī uzskata, ka tas ir reāls drauds mūsu valstij — reputācijas, ekonomiskais un faktiski arī drošības drauds — un ka tas ir novēršams. Tātad, ja mēs kā jauna valdība uzzināsim, ka kaut kāds lēmums ir jāpieņem, kas līdz šim nav pieņemts, tad — tikai uz priekšu! Mums ir jānovērš apdraudējumi mūsu sabiedrībai.

Noslēgumam vēl daži ļoti konkrēti jautājumi. KNAB var kādā brīdī atnākt uz Saeimu ar lūgumu izdot kriminālvajāšanai Kaimiņa kungu un Zakatistova kungu. Vai ir kāda vienošanās topošajā koalīcijā, kā tad balsos?

Mēs neesam par to runājuši. Mana sapratne būtu, ka, ja KNAB kaut ko tādu lūdz, Saeimai tas būtu jāatbalsta. Tas būtu tikai loģiski. Vai lūgs, vai nelūgs, pašlaik ir mediju spekulācijas, bet es tiešām zinu tikai to, ko lasu, un līdzīgi kā jūs. Bet, ja nāktu šāda prasība, nu, es pieņemu un uzticos, ka KNAB tai būtu pamatojums, un tāda pamatota prasība būtu atbalstāma. Jo Saeima jau neko nelemj, tā tikai ļauj procesam notikt, kas būtu loģiski.

Šogad būs jālemj par dažāda — gan Latvijas, gan Eiropas — līmeņa amatpersonām. Vai ir kāda vienošanās, piemēram, par Valsts prezidenta amata kandidātu?

Nē, vēl nav. Tā būs viena no mūsu pirmajām iekšējām diskusijām, bet tā nav tieši saistīta ar valdības izveidošanu.

Vai tas būs koalīcijas vai atsevišķu partiju jautājums?

Es gribu, lai tas ir koalīcijas jautājums. Neesam to likuši kā vienu no risināmiem, tātad potenciālajiem strīdus avotiem valdības veidošanas procesā, bet jau esam sākuši domāt par to. Bet, piemēram, arī manā partiju apvienībā Jaunā Vienotība mēs šo diskusiju iekšēji neesam veikuši, mums nav vēl sava kandidāta, bet es domāju, ka gan manai partijai, gan citām gan jau ir vairāki uzvārdi, kas virmo, un zinām, ka tādi virmo arī sabiedrībā. Un tad ir jautājums, vai var atrast balsu vairākumu no koalīcijas, kas varētu virzīt vienu konkrētu kandidātu. Es domāju, ka var.

Vai pašreizējais prezidents ir jūs tieši vai netieši — caur partijas biedriem — uzrunājis par šo jautājumu?

Nē, mūsu prezidents ar mani ir runājis tikai un vienīgi par valdības veidošanu.

Kas būs koalīcijas kandidāts eirokomisāra amatam?

To mēs arī vēl neesam runājuši. Es domāju, ka tas vēl ir stipri pakārtots jautājums, jo mums pa vidu vēl nāk Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Domāju, ka par to jārunā, kad tas nāks, kaut kad uz gada beigām. Jauno parlamentu ievēlēs maijā, tas sanāks jūlijā, tad [komisāru] pilnvaras beidzas kaut kad rudenī, manuprāt. Tātad vasaras otrajā pusē būtu jāizvirza [kandidāti]. Bet tas notiktu pēc EP vēlēšanām.

Un Latvijas Bankas prezidentu?

Arī līdzīgi. Nu, ar Bankas prezidentu, kā zinām, mums ir ļoti īpatna, lai neteiktu, ka nelāga situācija. Viņš ir atstādināts no amata, bet izskatās, ka viņu varētu atjaunot vismaz Eiropas Centrālās bankas funkcijās, un, ja tas notiek, tad nu gan ir ļoti savdabīga situācija, ka mums ir atstādināts Bankas vadītājs, kurš tomēr pārstāv šo Latvijas iestādi Eiropas centrālajā iestādē.

Mēģināsim koalīcijā vienoties arī par kandidātu šim amatam. Es uzskatu, ka doma atstāt visu brīvplūsmai — es to neatbalstu. Visa mana pieredze politikā liecina par to, ka vienoties ir ļoti laba lieta. Jo tad notiek vērtēšana — vienam jāpārliecina otru, un lielāka iespēja, ka gan Valsts prezidenta, gan citiem amatiem atrod nevis kādu gadījuma — sagadījās tāds, un tad jau redzēsim —, bet tomēr cilvēku, kas ir izgājis zināmu sietu. Un, ja šajā procesā arī sabiedrība iesaistās, izsakot savu viedokli par vienu vai otru izvirzītu kandidātu, mēs pat varētu izvēlēties sev ļoti labu prezidentu.

Esmu tāds piesardzīgi optimistisks šobrīd. Man ir ļoti svarīgi izjust un sataustīt sadarbības garu, un šobrīd tas sāk veidoties. Vēl nav tāds, kādam tam būtu jābūt, bet varbūt ir grūti to arī gaidīt, jo visiem vēl nav politiskās pieredzes, nemaz nerunājot par valdības [darba] pieredzi. Bet izejmateriāls ir, tādu ir mūsu tauta sabalsojusi, un mums ir jāatrod veids, kā atbildīgi kopā strādāt, lai pildītu dotos solījumus.

Noslēgumā personisks jautājums. Vai jums bija grūti pieņemt lēmumu piekrist šim izaicinājumam, ņemot vērā to, ka, lai cik optimistiski jūs tagad runātu, valdība droši vien nebūs viegli vadāma, turklāt jūs acīmredzot nevarēsiet kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās šogad?

Es pieņemu kā pašu par sevi saprotamu, ka Eiropas Parlamenta posms man būs beidzies, ja mani ievēlēs par valdības vadītāju. Man šajā brīdī nebija grūti. Man bija grūti pirms vairāk nekā pusgada, kad mani uzrunāja vadīt apvienību un būt par premjerministra kandidātu. Toreiz es neiedomājos visu scenāriju, kā tas ir tagad attīstījies, bet es nekad neesmu neko darījis, teiksim tā, goda pēc — lai skaitītos, bet, Dievs pasarg, to atbildību negribu. Es jau toreiz to uztvēru kā milzu atbildību.

Es saku, ka esmu piesardzīgi optimistisks, bet, ja jūs prasītu, vai esmu sajūsmā — nu, ja cilvēks var būt sajūsmā, saprazdams, ka priekšā ir ļoti grūts, gandrīz vai neiespējams darbs, tad varbūt es esmu sajūsmā. (Smejas) Bet es vairāk to uztveru kā atbildību. Lai arī kādu sakritību dēļ esmu uzrunāts un aicināts, nav neviena man zināma iemesla, kāpēc es to nevarētu darīt, un ir pat vairāki iemesli, kāpēc es domātu, ka zināmā veidā man kaut kāda pieredze politikā ir. Politikā jau nav tādas lietas kā kvalifikācija, bet, nu, kaut kāda pieredze man būtu, kas, cerams, būtu lietā liekama.

Viens labums, kas man ir, ir labas, draudzīgas attiecības un diezgan spēcīgs atbalsts starptautiski. Esmu ilgstoši strādājis Eiropas lielākajā un politiski spēcīgākajā ģimenē, un tas nav mazsvarīgi, skatoties uz priekšu. Tātad es neesmu izniris, kā saka, no zila gaisa.

Darbs būs, es domāju, ļoti grūts, skatoties, cik grūti top tāda vienkārša lieta kā valdības izveidošana, nemaz nerunājot par to, kā būs, kad [valdība] sāks darbus. Bet man arī liekas, ka, ja esam rūpīgāki tieši veidošanas procesā un iedibinām… Arī šobrīd — vakar satikos ar visiem ministru kandidātiem, viņiem pirmais uzdevums jau ir — uzrakstīt savu sadaļu valdības deklarācijai, obligāti piesaistot citus. Nu, tagad viņi visi dabūs piedzīvot to, kā mums būs jāstrādā, kā kopā ar kolēģiem jāatrod kopsaucēji un jāiet uz tā saucamo kompromisu. Neviens pat no nosacīti lielajām partijām nav tik spēcīgs, lai uzspiestu savu. Mums visiem jāieklausās citam citā. Un man ir svarīgi, ka viņi kā ministri pieņem šo garu, jo tā mēs varēsim kopā strādāt. Trešdienas vakarā saņemšu pirmo rezultātu, piektdien būs pirmā tikšanās — nu, ja izveidosies šī valdība, tad izveidosies tāpēc, ka ministri ir gatavi šādā garā strādāt. Ja neizveidosies, tas, iespējams, būs tāpēc, ka ministri nav gatavi strādāt šādā veidā. Laiks rādīs.

Un kad jūs plānojat balsojumu Saeimā par valdību?

Ja viss iet labi, tas varētu būt 22. vai 23. janvārī. Tas būtu mūsu mērķis. Vai pietiek [laika], lai sastādītu kvalitatīvu valdības deklarāciju? Nekādā gadījumā! Man vajadzētu vēl divus vai četrus mēnešus. Taču ne sabiedrība man tos dos, ne Valsts prezidents. Tātad mūsu deklarācija būs tikai politisks dokuments ar virzieniem, un mums būs tas darbs jāsāk pirms tam, kad esam līdz galam vienojušies par visu. Bet ar piecām partijām līdz galam vienoties, iespējams, vienā otrā jautājumā vienkārši nevarēs. Tas potenciāli nozīmē, ka viena otra iecerētā reforma paliks tikai iecerēta, jo nebūs vairākuma atbalsta vienā vai otrā virzienā.

Bet, kā vakar ar visiem runāju, ja mēs visi strādāsim sadarbības un kompromisa garā, tad, varētu teikt ironiski, potenciāli it kā vājākā valdība varētu būt viena no spējīgākajām valdībām. Jo beigtos tas, ka viens domā, ka var dūri uz galda un tikai uz priekšu, neieklausoties citos. Tagad mums ir jāieklausās. Varbūt šis modelis pat arī mums kā sabiedrībai ir vairāk piemērots. Jo kā sabiedrība esam ar ļoti dažādiem uzskatiem, un tos visus mums jāiemācās respektēt. Ja runā par tiesiskumu un taisnīgumu, tad jāsāk ar to, ka nevis lamājam savu kaimiņu par to, ka viņam ir citi uzskati, bet gan saprotam un ļaujam viņam paust savus uzskatus ar nosacījumu, ka es arī drīkstu paust savus. Un tā uz priekšu!