Sociālie mediji ir kļuvuši par nozīmīgiem žurnālistu rīkiem un informācijas avotiem. Tomēr veids, kā žurnālisti izmanto sociālajos medijos atrodamo saturu, dažos gadījumos ilustrē atkāpšanos no saviem profesionālajiem uzdevumiem, bet citkārt — ētikas pārkāpumus. Šeit apskatīšu dažas problemātiska sociālo mediju lietojuma izpausmes.

Ziņas par to, ka cilvēki cepas

Sociālie mediji ļauj sekot līdzi dažādām aktuālām norisēm, iegūt aculiecinieku veidotus materiālus, atrast informācijas avotus un vākt idejas materiālu veidošanai. Tas ir svarīgi, un šādu lietojumu žurnālistikā vajag attīstīt. Tomēr mediju darbinieki nereti izvēlas iet vieglāko ceļu un veido ziņas, kuru galvenais vēstījums ir — cilvēki sociālajos medijos diskutē/ir satraukušies par kaut ko.

Savulaik “Apollo” (tagad tas atrodams “TVnet”) tika publicēts raksts: “Šodienas karjeristēm pensiju “sastrādās” mazo pensiju saņēmēju bērni?” Problēmjautājums, kuram publikācija it kā bija veltīta, ir visnotaļ nopietns — kā bērnu esamība ietekmē sievietes ekonomisko situāciju ilgtermiņā. Tomēr raksts nebija nekas cits kā vien dažādu “Twitter” lietotāju ierakstu virknējums.

Šis lakonisko izteikumu saraksts nepalīdzēja auditorijai uzzināt ko jaunu par tēmu. Raksts jau galu galā nebija par sievietēm un bērniem. Raksts bija vienkārši par to, ka cilvēki par to runā. Taču cilvēki runā par daudz ko un daudzās vidēs, ne jau tikai sociālajos medijos. Diez vai runāšanas fakts pats par sevi nozīmē, ka par to ir svarīgi zināt arī citiem. Iespēja šo “Twitter” aktualitāti pārvērst tādā žurnālistikas materiālā, kas diskusijā skarto tēmu nudien skaidrotu un izvērtētu, netika izmantota.

Vēl kāds piemērs no “zelta” fonda: “Swedbank “atņem” bērnam vairāk nekā pusi sakrātās naudiņas.” Izklausās dramatiski — taču ziņa sastāvēja tikai no “Facebook” publicēta ieraksta, un nekāda papildu informācija tam netika pievienota. Attiecīgā ieraksta autore no sava nepatīkamā pārsteiguma saistībā ar privātas finanšu iestādes cenrādi bija nonākusi pie secinājuma, ka slikta ir visa Latvijas valsts; tā ņirgājas par pilsoņiem; nodokļus maksāt nav vērts, un autorei ir kauns par tautības ierakstu pasē.

Prātīgs žurnālists šādu ierakstu uztvertu par to, kas tas ir — emociju izgāšanu, kas nesatur racionālus argumentus. Sociālo mediju lietotāji savos profilos var rakstīt, ko grib, kamēr vien nepārkāpj vietnes izdotos noteikumus. Taču šāda līmeņa ieraksti nav ievērības cienīgs informācijas avots. Taču iemesls, kāpēc no “Facebook” ieraksta tapa ziņa, bija nevis tas, ka šis ieraksts ilustrētu kādu reālu problēmu, kas ir pelnījusi izgaismošanu, bet gan tas, ka ieraksts “Facebook” jau bija piesaistījis daudz uzmanības. Izmantojot šo tekstu tālāk, savu daļu no klikšķiem nopelnīja arī ziņu portāls. Ar žurnālistiku — notikumu un procesu skaidrošanu, konteksta sniegšanu, informācijas izvērtēšanu — gan tam nebija nekāda sakara.

Šie ir tikai pāris absurdāki piemēri, taču līdzīgi virspusīgas ziņas ar ierobežotu informatīvo pienesumu, kas veidotas no sociālajos medijos sasmalstītiem izteikumiem, ziņu portālos var sastapt regulāri.

Šāda prakse ilustrē žurnālistu vismaz daļēju atteikšanos no patstāvīgiem redakcionāliem spriedumiem. To, kas ir iekļaujams ziņās un kā parādāms, šajos piemēros ir noteicis tas, ko mediju darbinieki izmakšķerējuši no sociālajiem medijiem. Tur notiekošais tiek atzīts par ko tik autoritatīvu, kas ir labs pats par sevi, arī bet skaidrošanas, izvērtēšanas, papildu izpētes.

Sociālo mediju apskati kā ilustrācija nekam

Sociālajos medijos atrodamo informāciju, kuru var izmantot žurnālistikas publikāciju veidošanā, pēc avotu veida var iedalīt divās nosacītās grupās. Pirmā ir tā, ko publicē cilvēki, kuru gaitas vai viedoklis pats par sevi var būt medijiem un to auditorijai nozīmīgs. Piemēram, kāds politiķis vai amatpersona tur var publicēt kādu paziņojumu, pirms tas ir izplatīts pa oficiālajiem kanāliem. Vai, ja runa ir par kādu dzeltenāku mediju, tad var sekot līdzi slavenību gaitām un piedzīvojumiem, un to pēc tam stāstīt tālāk saviem lasītājiem.

Otrā avotu grupa ir tā, ko var nosaukt par “sabiedrību”. Ziņas, kuras vēsta par to, ka “soctīklos valda sašutums” vai “tauta tviterī cepas”, attiecas uz šo. Te mēs nonākam pie nākamā jautājuma: vai sociālajos medijos publicētais saturs spēj sniegt ieskatu tajā, par ko un kā plašāka publika domā?

Gan jau žurnālisti paši apzinās, ka diezin vai. Un tomēr. Ja skatās pēc atsauču skaita ziņās, “Twitter” ir starp populārākajiem sociālo mediju avotiem. Taču šīs vietnes reālais lietotāju skaits Latvijā ir salīdzinoši neliels. Tāpēc — kad mediji veido “Twitter” vai sociālo mediju satura apskatus, īsti nav skaidrs: ko tieši no šiem apskatiem var uzzināt? ko to veidotāji ar šiem materiāliem grib pateikt? kas tur izteiktos un mediju citētos izteikumus padara ievērības cienīgus? pēc kādiem principiem attiecīgie “tautas balss” izteikumi vispār ir atlasīti?

Iemesls “sabiedrības” viedokļa ilustrēšanai ar tvītiem un nevis to, ko cilvēki runā, piemēram, tirgū, rindā pie ārsta vai krogū, droši vien ir tāds, ka tvītus meklēt un apkopot ir ērtāk un vieglāk. Un arī tas, ka mediju lasītājiem acīmredzot šādi patīk. Rubrika “Tirgus sarunu apskats” gan arī izklausās daudzsološa.

Protams, attiecīgos apskatus var veidot arī kā izklaides materiālu, kura pienesumu veido nevis kādas neesošas pretenzijas uz “sabiedrības” viedokļa rādīšanu, bet gan šīs informācijas pārinterpretācija un kopālikšana atjautīgā vai citādi interesantā veidā. Tomēr arī tādā gadījumā šī žanra piekopējiem savus materiālus ne vienmēr izdodas pasniegt tādā veidā, ka to jēga un informatīvais pienesums ir attiecīgi nolasāms.

Neņemt visu, kas nav piesiets

Svarīgs aspekts ir par to, kādu no sociālajiem medijiem ņemtu informāciju un ar kādiem noteikumiem vispār ir pieļaujams izmantot žurnālistikas materiālu veidošanā.

Daļa žurnālistu uzskata: ja kaut kas ir tīmeklī brīvi pieejams, ierobežojumi darbā ar šādu informāciju nepastāv. Arguments ir apmēram tāds: gluži tāpat kā drīkst tālākizmantot informāciju, kas jau ir publicēta masu medijos, drīkst ņemt un pēc saviem ieskatiem izmantot arī sociālajos medijos atrodamos ierakstus, kuru autori nav izmantojuši tehniskus auditorijas ierobežošanas līdzekļus.

Taču jautājums ir par to, kā mēs saprotam publiskumu un publisko pieejamību. Ir atšķirība starp to, ka indivīds aiziet uz pilsētas centrālo laukumu, kur ieslēdz megafonu un nolasa savu manifestu, un to, ka indivīds kādam citam kaut ko stāsta veikala rindā pie kases vai mājas kāpņu telpā. Pirmajā gadījumā šādu rīcību var uzskatīt par tādu, kuras mērķis ir bijis sasniegt pēc iespējas lielāku auditoriju. Otrajā runa, visticamāk, ir par tādas informācijas izpaušanu, kuras iecerētā auditorija ir krietni šaurāka, taču kuru apstākļu sakritības dēļ varētu dzirdēt vēl kādi citi cilvēki. Ja tas tā notiek, runātājiem nav iespējams iebilst — viņi zina, kur atrodas un cik daudz potenciālo dzirdētāju vēl ir apkārt. Visas minētās ir publiskas vietas, bet tie ir atšķirīgi publiskumi un tiem ir atšķirīgas auditorijas. Pāris desmiti potenciāli nejaušu noklausītāju ir pavisam kas cits nekā noklausītas informācijas padošana tālāk desmitiem tūkstošu citiem cilvēkiem.

Kad cilvēks kaut ko publicē sociālajos medijos, nav pamata to interpretēt tieši kā uzstāšanos pilsētas laukumā ar visām no tā izrietošajām sekām. Konkrētais indivīds zina, cik daudz viņa kontam ir draugu un sekotāju — cik liela, visticamāk, būs auditorija. Tas ietekmē arī lietotāja lēmumus par to, ko un ar kādiem publiskuma uzstādījumiem tas publicēs.

Nozīme ir arī personas statusam. Sabiedrībā zināmai personai ir vairāk jārēķinās ar plašāku uzmanību visam, ko tā publicē savos profilos. Politiķis vai amatpersona, kurš kafejnīcā sarunājas ar citu publisku personu, ir pavisam citā situācijā, nekā privātpersona, kas tajā pašā kafejnīcā stāsta par saviem dienas piedzīvojumiem. Tāpat dziļi personiskas pieredzes stāsts ir kas cits nekā garāmejoša piezīme par, teiksim, valdības veidošanas procesu. Šis viss atgādina, ka ieraksta tehniska pieejamība nav vienīgais elements, no kā izriet indivīda tiesības uz privātumu. Privātums izriet no konteksta.

Ja sociālajos medijos notiek negaidītais un kāds ieraksts tiek plaši lasīts un padots tālāk (share) ārpus draugu un sekotāju loka, lietotājam joprojām ir iespēja ierakstu katrā brīdī dzēst vai noslepenot. Notikušo par nebijušu padarīt nav iespējams, taču zināma kontrole tiek saglabāta. Ja tas tiek nokopēts un izmantots tālāk citos informācijas nesējos, šī kontroles iespēja ir zaudēta.

Tāpat ir jāņem vērā arī nejaušības, neuzmanības, neiedomāšanās faktors. Cilvēks var būt kaut ko publicējis, neapzinoties sekas. Neapzināšanās neatbrīvo no atbildības — bet lēmumus, kas noved pie noteiktām sekām, pieņem divi: ieraksta autors un tālākizmantotājs.

Žurnālists, kurš savas darbības attaisnošanai izmanto argumentu, ka šī informācija tehniski bija brīvi pieejama, neņem vērā vienu no ētiskajiem pienākumiem — nenodarīt nevajadzīgu kaitējumu.

Indivīdi, publicējot kaut ko tiešsaistē, protams, nevar paļauties, ka citi cilvēki pret to allaž izturēsies ar atbilstošu cieņu un sapratni, bet vismaz no žurnālistiem tomēr var prasīt zināmus standartus. Pretējā gadījumā sanāk, ka uz ielas atrastu naudas maku arī drīkst paturēt un nav nepieciešams meklēt tā īpašnieku — jo maks taču atradās “publiskā vietā”, tātad nevienam nepieder…

Šādu nevērību savulaik demonstrēja portāls Jauns.lv, veidojot rakstu par #MeToo jeb seksuālās uzmākšanās un vardarbības tematiku. 2017. gadā publicētajā materiālā citstarp tika izmantoti vairāku Latvijas sieviešu pieredzes stāsti — ne tikai tādi, kas apzināti bija izlikti publiskajā telpā (Alise Zariņa), bet arī tādi, kas, lai gan tīmeklī pieejami bez tehniskiem ierobežojumiem, tomēr varēja nebūt paredzēti tālākizplatīšanai krietni plašākās masu mediju auditorijās.

Rakstā nebija skaidri pateikts, no kurienes šie materiāli ņemti, taču medija darbinieki bija nosprieduši: ja cilvēks kaut ko tiem interesantu ir publicējis sociālajos medijos, tad to var ņemt, atļauju nepaprasot. Konkrētajā piemērā īpaši ironiski ir tas, ka #MeToo ir par attiecībām, kas nav balstītas uz abpusēju piekrišanu. Taču pati it kā pat atbalstošā publikācija par šo problēmu tapa, ignorējot abpusējas piekrišanas principu žurnālistu attiecībās ar informācijas avotiem. Iejūtība un cilvēcība saistoša izrādījās vien tikām, kamēr tas nav traucēklis.

Precīzus noteikumus, kas attiektos uz visiem gadījumiem, definēt nav iespējams, taču tam nevajadzētu būt par šķērsli, lai žurnālisti pārskatītu savu attieksmi pret informācijas avotiem un padomātu ne tikai par savām, bet arī par viņu interesēm.

 

Autors ir Vidzemes augstskolas asociētais profesors

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild autors.