Juščenko: Krievijas problēma nav tikai Putins — tādu putinu ir miljoniem 14

Bijušais Ukrainas prezidents Viktors Juščenko. Foto: Edmunds Brencis
Māra Miķelsone
Print Friendly, PDF & Email

Runāsim par vieglām tēmām, intervijas sākumā ironiski saka bijušais Ukrainas prezidents Viktors Juščenko, kurš ieradies Rīgā uz starptautisku konferenci par jaunu vīziju apvienotai Eiropai. 25. novembrī Krievija starptautiskajos ūdeņos Azovas jūrā uzbrukusi trim Ukrainas kuģiem un sagrābusi tos kopā ar 24 jūrnieku apkalpi.

Juščenko tagad daudz laika velta politiskajām debatēm. Ieradies Rīgā, lai diskutētu par reģiona drošības jautājumiem konferencē, kurā Krievijas militārās eskalācijas jautājums ir dienaskārtībā. «Ja tu nespēj atbildēt uz jautājumu par drošību, tad nevari atbildēt ne uz vienu citu jautājumu — jo tas skar ikvienu un katru dienu,» saka bijušais Ukrainas prezidents.

Viņa vārds Ukrainas vēsturē ierakstīts ar uzvaru 2004. gada prezidenta vēlēšanās, pirms kurām viņu mēģināja noindēt ar dioksīnu — politiķis izdzīvoja, bet sakropļotā seja joprojām atgādina notikušo. Toreiz viņa sīvākais pretinieks bija prokremliskais kandidāts Viktors Janukovičs, kurš sākotnēji tika pasludināts par uzvarētāju, bet pēc Oranžās revolūcijas jeb vairāk nekā mēnesi ilgiem tautas protestiem pret rezultātu falsifikāciju notika atkārtotas vēlēšanas, kurās Juščenko uzvarēja.

 

Sāksim ar aktuālo situāciju Kerčā. Ko ar uzbrukumu Ukrainas kuģiem vēlas panākt Krievijas prezidents Putins?

Jāsaprot sindroms, kas valda Krievijā pēdējo pusotru desmitu gadu. Kāpēc Krievija ir tik agresīva? Kāpēc, ja es saku «Krievija», paralēli uzrodas sinonīms — «tās ir briesmas»? Turklāt tās ir fiziskas, militāras, virtuālas, ekonomiskas briesmas. Šīs politikas cēlonis ir notikumi Padomju Savienībā pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē. Kad Krievijas līderis apgalvo, ka pati lielākā 20. gadsimta traģēdija ir Padomju Savienības sabrukums, var secināt, ka vairāk nekā desmit neatkarīgu valstu izveidošanās, sākot ar Centrālāziju un beidzot ar Austrumeiropu, ir kļūda, kaut kāda neveikla epizode, kas būtu jāaizmirst. Un ir viens veids, kā to aizmirst, — revanša politika. Veidojas politiskais koncepts par «Krievu pasauli». Tas ir posttraumatiskais sindroms, kas krieviem dod ilūziju, ka viņi ar agresiju var atjaunot ne tikai teritoriālo, bet arī ģeopolitisko kontroli pār to telpu, kuru reiz sauca par Padomju Savienību, kas reiz bija viens no globāliem politiskajiem centriem un turēja pasauli spriedzē.

Šī politika ir virzītājspēks agresīvajai darbībai, kuru demonstrē ne tikai Krievijas vara, bet arī sabiedrība. Jo Krievijas problēma nav tikai Putins — tādu putinu ir miljoniem. Viņi, protams, ir mazi, bet viņu ir ļoti daudz. Tā jau ir sabiedriska doktrīna, kad aplaudē asinīm un okupācijai.

Liela Eiropas un ne tikai Eiropas kļūda ir dzelzs priekškars no Baltijas līdz Melnajai jūrai un Kaspijai, par kuru runāja Čerčils 1946. gadā. Uz šīs līnijas mūsdienās notiek seši militāri konflikti, sākot ar Kalnu Karabahu, Dienvidosetiju, Abhāziju, Krimu, Piedņestru, Donbasu. Kurš būs nākamais? Visiem šiem konfliktiem ir viens agresors — Krievija. Šie konflikti ir nacionāli, ģeopolitiski konflikti, tie ir konflikti starp Krievijas feodālo politiku un Eiropas demokrātisko kursu.

Par to, kāds ir Putina mērķis, provocējot notikumus Kerčā — pirmais uzdevums ir notestēt Rietumu reakciju. Ja Rietumi, kā vienmēr, klusēs, tas vēl jo vairāk atgādinās 1939. gada septembri. Man liekas, ka šie notikumi viens pret viens tam atbilst. Vācijas masu mediji toreiz pasaulei paziņoja, ka Polija brutāli uzbruka Vācijai, tāpēc Vācija ir spiesta aizstāvēties un sākt Otro pasaules karu.

Aptuveni tas pats notiek Melnās un Azovas jūras akvatorijās tagad. Trīs Ukrainas militārie transportkuģi dodas pa neitrālajiem ūdeņiem no Odesas uz savu «pieraksta» ostu Mariupolē. Dodas uz Azovas jūru, kas joprojām ir Ukrainas un Krievijas kopējā lietošanā, šajā jūrā nav robežu. Kuģi dodas pilnīgi likumīgā gaitā. Neitrālajos ūdeņos tiem uzbrūk, taranē, diviem sabojā korpusu. Kāds ir šīs provokācijas mērķis? Domāju, ka tie ir vairāki. Pirmais — nākamā gada sākumā Ukrainā būs prezidenta vēlēšanas. Un viens no kandidātiem uz prezidenta amatu Ukrainā, protams, ir Putins — viņa komanda, vairākums kandidātu uz Ukrainas prezidenta amatu.

Konkrēti kuri?

Jāatgādina, ka, sākot ar 2004. gadu, Krievija vēlēšanas Ukrainā zaudēja. Krievijai vienmēr ir bijusi interese par vēlēšanām Ukrainā, it īpaši, ja tās Ukrainas prezidenta un parlamenta vēlēšanas. Tāpēc Ukrainā darbojas ļoti spēcīga «piektā kolonna» ar saviem līderiem un uzdevumiem no Krievijas. Palaist garām iespēju, ko dod Ukrainas prezidenta vēlēšanas pēc četriem mēnešiem, Krievijai un Putinam būtu neapdomīgi. Ir vajadzīga eskalācija, kas šķeļ Ukrainas sabiedrību ar Maskavas propagandu un demagoģiju, kuru izplata daudzi no «piektās kolonnas» kandidātiem.

Otrais Krievijas mērķis ir ievest Ukrainu Krieviju atbalstošās politikas orbītā, gan izraugoties prezidentu, gan izveidojot varu, lai Ukraina kļūtu par Krievijas neatņemamu satelītu. Kopš 2004. gada mēs cīnāmies ar šo doktrīnu. Tiek testēts, kā iejaukties Ukrainas iekšējās lietās un kā uz to reaģēs Rietumi. Eiropa [par Kerču] divas dienas klusēja. Tas ir pirmais rādītājs, kā reaģē Rietumi — nekā vai arī var secināt, ka Ukraina aci pret aci paliek ar savu ienaidnieku un okupantu. Kā reaģēja Amerika? Apmēram tāpat.

Amerika gan teica, ka pirmajai jāreaģē Eiropai.

Patiesībā tas rāda, ka mums ir liela krīze drošības politikā. Mani secinājumi ir ļoti bēdīgi — mēs Eiropā un pasaulē neesam gatavi identificēt Krievijas briesmas kā globālas briesmas. Eiropas reakcija ir neliela un neefektīva, un vienlaikus tā parāda, ka nopietni neiejauksies konfliktā. Amerika to pašu teica. Eiropā vēl uzdodam banālu jautājumu — kam skanēs zvans? Tas skanēs jums, kungi, portugāļi, vācieši, briti, bulgāri. Tas nav zvans tikai ukraiņiem, bet arī jums.

Daudz bēdīgāks ir secinājums, ka mēs vēl Eiropā nesaprotam globālās drošības misiju, mēs Eiropas drošības politiku vēl dalām Ukrainas, Vācijas, Polijas, Francijas un citu valstu drošības politikā. Mums nav vienota skatpunkta un vienotas drošības telpas. Laikā, kad notiek asiņainas cīņas, varam diskutēt par gāzesvadu Nord Stream 2, par South Stream. Un nopietni cilvēki apgalvo, ka tā nav politika, bet tīra ekonomika. Vai saprotat, ka ikviens litrs benzīna vai naftas, katrs kubikmetrs Krievijā nopirktās gāzes finansē Krievijas militāro okupācijas politiku Ukrainā, Gruzijā, Moldovā, Azerbaidžānā? Vai saprotat, ka pēc tāda dāsna finanšu lietus, pat tad, ja kaujas laukā desmitiem un tūkstošiem cilvēku zaudē dzīvību, Ukrainai ir grūti šo karu uzvarēt? Tas liecina, ka mums nav kopīgas izpratnes par drošības politikas prioritārajiem uzdevumiem un arī par ekonomiku. Tas ir ļoti bēdīgi.

Kā vajadzētu reaģēt Eiropai? Vai sankcijām jābūt skarbākām un konkrētākām?

Krievija ir vāja valsts. Ekonomiski tās kopprodukts ir mazāks par Nīderlandi vai Itāliju, es pat nerunāju par Franciju, Vāciju vai Lielbritāniju. Ekonomiski Krievija specializējas uz trim paralēlām ekonomikām — divas pirmās ir naftas un gāzes cauruļvaldi, trešā ir apaļkoksnes eksports. Tā ir visa Krievijas ekonomika.

Runājot par pirmajām divām, 82% enerģētisko resursu, kurus saražo Krievija, ir nafta un gāze, un tā realizējas Eiropas Savienībā. 82%! Savukārt Krievijas militārajam finansējumam 80% nāk no naftas un gāzes pārdošanas. Bet Krievijas piegādātā nafta un gāze ES bilancē veido ap 30%. Izdarīt vienkāršu pārmaiņu — Krievijas piegādes aizstāt ar piegādēm no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem — ir Eiropas jautājums. Tad, nesamazinot savu patēriņu, nemainot dzīves līmeni, ir pavisam vienkārši atteikties no Krievijas enerģētisko resursu piegādes un līdz ar to pārstāt finansēt Putina okupācijas politiku.

Mana vēlme būtu, lai katrs Eiropas iedzīvotājs un politiķis saprastu, ka no viņiem daudz kas ir atkarīgs, kā saglabāt mieru Austrumos, kā saglabāt Ukrainas karavīru dzīvības, kuri katru dienu iet bojā frontē. Tā ir tā solidaritātes politika, kuru mēs gaidām. Lūdzu, nesakiet, ka Nord Stream 2 ir tikai komercija! Ar to tiek nodrošināta Krievijas militārā politika.

Baltijas valstis taču to saprot!

Protams, jo Baltijas valstis ir mūsu seni draugi un paši uz savas ādas ir izjutušas, ko nozīmē Krievijas ķetnas. Labi būtu, ja to saprastu arī Rietumi un it īpaši vecās Eiropas valstis, kas šodien ir Krievijas ekonomikas un militārisma pamata donori.

Nav sarežģīti runāt par sankcijām — tas no Rietumiem neprasa lielus upurus. Pie sevis neuzņemt tos cilvēkus, kuri patlaban veido Krievijas agresīvo politiku, būtu gods Rietumu pasaulei.

Mēs zinām, ka Ukraina 1994. gadā pati brīvprātīgi atteicās no sava kodolarsenāla un nodeva vairāk nekā 3000 kodolraķešu un iekārtu, kas bija trešais lielākais kodolarsenāls pasaulē. Pretī Ukraina saņēma politiskas garantijas par teritoriālo vienotību un politisko suverenitāti. Bet šodien Ukraina ir zaudējusi 12% savas teritorijas. Mēs vairs nespējam atrast tos garantus, kuri 1994. gadā deva politisko solījumu šajā atbruņošanās procesā. Un tad rodas jautājums — vai pēc tādiem soļiem un aukstā kara beigām, un tām saistībām, kuras Ukraina uzņēmās pēc atteikšanās no kodolarsenāla, vai šodien Ukraina patiesi nav cienīga saņemt aizsardzības paketi pret Krievijas okupāciju? Aizsardzībai domātie augstas precizitātes ieroči Ukrainai ir nepieciešami, lai apspiestu agresiju, nevis, lai dotos [uzbrukumā] uz Maskavu. Vai Ukraina, kas aci pret aci cīnās ar ienaidnieku, nav pelnījusi savu ekonomisko plānu no starptautiskajām finanšu organizācijām? Uz Starptautiskā Valūtas fonda 17 miljardu programmu mēs četrus gadus stāvam rindā.

SVF izpilddirektore Kristīne Lagarda nupat teica, ka SVF neatsakās no finanšu atbalsta Ukrainai.

Taču mūsu nacionālā valūta ir devalvēta par 350%. Kara laikā mūsu ekonomika samazinājās par 50%. Vai tad pasaule neredz, ka kara laikā Ukrainas ekonomika ir stipri cietusi? Vai pasaule nezina, ka Ukraina ir uzņēmusi vairāk nekā miljonu bēgļu, kuriem nav paredzēta neviena globālā programma? Tādu uzdevumu ir ļoti daudz, un tagad jautājums nav par to, kādi soļi jāsper. Jautājums ir, vai ir griba izveidot šo plānu, tai skaitā pašai Eiropai, vai arī tā uz notiekošo skatīsies, kā to darīja pēdējos četrus gadus.

Bijušais ASV valsts sekretārs Kisindžers savulaik pareizi teica, un šī frāze izskanēja arī konferences diskusijā Rīgā, ka Eiropa savus soļus vienmēr spers pēdējā brīdī, turklāt zem liela spiediena. Man ir skumji dzirdēt no politikas autoritātes tādu Eiropas politikas novērtējumu.

Kā vērtējat ASV prezidenta Donalda Trampa politiku? Vai nebaidāties no viņa draudzības ar Krieviju? 2016. gadā ASV mediji rakstīja, ka Trampa pārstāvji priekšvēlēšanu kampaņā testēja prezidenta amata kandidātus, vai tie ir gatavi atteikties no ieroču piegādēm Ukrainai.

Nevaru šo politiku prognozēt. Trampa kungs spēj pārsteigt. Es atstātu kādu iespēju racionālai politikai attiecībā uz to, kas notiek Ukrainas austrumu un arī tagad jau dienvidu frontē, arī Austrumeiropā. Ir skaidri jāsaprot, ka tāda mēroga ģeopolitiskos uzdevumus bez NATO, bez ASV līdzdalības atrisināt nevar.

ASV administrācijas nostāja, ka Eiropai atbildīgāk ir jāformulē aizsardzības un it īpaši drošības politika, ir pareiza. Eiropa ilgus gadus izmantoja “pasaules politikas kuponus” un nonākusi līdz tam, ka bez ASV nespēj adekvāti atbildēt uz Krievijas radītajiem riskiem. Eiropai, protams, ir nepieciešama sava drošības politikas koordinācija. Izskanējis pat, ka paiet mēneši, kamēr Briselē satiekas dalībvalstu finanšu ministri vai aizsardzības ministri. Vai patiešām nav nepieciešamības koordinēt savu aizsardzības politiku? Domāju, virknē ASV administrācijas aizrādījumu Eiropai ir jāieklausās.

Piemēram, kuros?

Sākot ar budžeta veidošanu. Kad NATO budžeta labākās papildinātājas ir Latvija, Lietuva, Igaunija, bet atpaliek visas Eiropas dienvidvalstis, vēl citas valstis saņem pārmetumus par to budžetu nepilnībām, tas liecina, ka Eiropā nav adekvātas aizsardzības politikas. Tai nepieciešama nauda. Ja naudu neieliksim šajā funkcijā, kāda būs aizsardzība? Tāda, kāda tā ir šodien. Tāpēc man gribētos, lai mēs noformulētu daudz adekvātāku attieksmi pret procesiem, kas jau notiek Eiropas austrumos.

Kurš ir labākais starpnieks sarunās starp Ukrainu un Krieviju? Vācija paziņoja, ka vēlas tā būt.

Runājot par Eiropas drošības politiku, jābalstās uz Eiropas vērtībām. Eiropas institūtiem, tai skaitā Briselei, ir jāsaprot, ka Donbasa, Krimas, Dienvidosetijas, Piedņestras problēmas ir arī Eiropas problēmas. Tās ir paneiropas problēmas. Tās nav nacionālas un lokāli konflikti. Bet mēs runājam par Krievijas revanšu pēc Krievu pasaules koncepta. Tajā Krievija izvirzījusi pretenzijas ne tikai uz savu ģeopolitiko misiju, bet notiek arī fizisko robežu un telpas revīzija. Tā ir pārdale, kas novedīs Eiropu pie 1938.—1939. gada sākuma situācijas. Tā ir bīstama politika. Tā ir ģeopolitiska problēma, kas jārisina Eiropas institūtiem.

Atgriezīsimies pie Ukrainas iekšpolitikas. Nākamgad 31. martā Ukrainā būs prezidenta vēlēšanas. Kā vērtējat pašreizējā prezidenta Petro Porošenko veikumu?

Negribu personificēt atbildi, bet teikt, kas man kā Ukrainas pilsonim ir svarīgi. Man ir svarīgi, lai politiķis, kas pretendē uz augstāko amatu, saprot Krieviju kā draudu, saprot to dziļi un skaidri visos virzienos, sākot no drošības politikas, beidzot ar ekonomiku. Tas Ukrainas dzīvē ir galvenais, jo virkne politiķu TV ekrānos tagad runā pretējas lietas. Man ir svarīgi, lai Ukrainas prezidenta amata kandidāts skaidri identificētu Krievijas problēmu.

Otrais — ja viņš to skaidri saprot, viņam ir jāsniedz redzējums, kā uzvarēt. Un caur šo uzvaras plānu kā balvu saņemt mieru. Miera politika priekšvēlēšanu kampaņā patlaban ir svarīgākā. Taču ir Kremļa miera politika, kas paredz, lai Ukraina atzītu pašreizējo situāciju. Ja Ukraina vēlas pieņemt Krievijas miera plānu, tad mēs nonākam kolonijas situācijā — kļūstam par «Malorossiju», kaut kādu Kremļa atvasinājumu, bet to sauc par mieru. Ukraina šādā mierā ir neatgriezeniski zaudējusi teritorijas.

Bet ir otrs miers Ukrainas redakcijā — tas nav ātri sasniedzams, tā ir savu, Eiropas un pasaules spēku mobilizācija gan caur diplomātiju, ekonomiku, caur sankcijām, militārām komponentēm un citām lietam nonākt pie tāda miera, kas atjauno politisko suverenitāti zaudētajās Ukrainas teritorijās un regulē visus jautājumus, kas saistīti ar bruņoto spēku atvilkšanu.

Svarīgi arī, lai kandidātam būtu ekonomiskās attīstības plāns. Ukraina spēj panākt 5—7% ikgadēju IKP pieaugumu. Mums ir jāatjauno nacionālās valūtas veselība, jārada tāds investīciju klimats, kurā ik gadu 15—20 miljardus dolāru varam ieguldīt savā ekonomikā.

Pēdējais — liela uzmanība jāpievērš iekšējai integrācijai. Tam nepieciešama valodas politika, atmiņas politika, nacionālo varoņu politika — tas, kas mūs padara vairāk vienotus. Pēdējos gados šajā jomā esam daudz ko izdarījuši. Svarīgs jautājums Ukrainā ir vienotas pareizticīgās baznīcas izveidošana. 2008. gadā es šo procesu sāku, desmit gadu laikā esam šo ceļu veikuši.

Man ir ļoti svarīgi, kā prezidenta amata pretendenti reaģēs uz tuvināšanos ar NATO un Ukrainas dalību ES. Šajās dienās prezidents Porošenko iniciēja izmaiņas Ukrainas konstitūcijā, kurās skaidri ierakstīts, ka mūsu mērķis ir dalība NATO un ES. Tādējādi esam pielikuši punktu diskusijai, kas turpinājās no 2005. gada.

Šīs lietas man ir pašas svarīgākās. Jo tagad ir politiķi, kuri kandidē uz augsto amatu un vārdā NATO var izdarīt četras kļūdas – nespēj Krieviju nosaukt par agresori, okupanti, jo baidās. Viņu filozofija ir aģentu filozofija.

Prezidenta amata kandidātu neizvēlēšos pēc tā, vai viņš vecs vai jauns, vai Ukrainas politikā darbojas jau sen vai parādījies tikai pēc pēdējās revolūcijas. Man ir svarīgi, kas valstij ir viņa portfelī, kāds plāns, vai viņš identificē briesmas un tās pareizi nosauc, vai veido pilnu paketi problēmu risināšanai.

Teicāt, ka svarīga ir ekonomiskā attīstība. Taču Ukraina, pēc ANO datiem, ir pirmajā pasaules valstu desmitniekā pēc emigrējušo skaita, aptuveni 5—8 miljoni iedzīvotāju pēdējos gados ir izbraukuši. Kāpēc tā ir noticis?

Ukraina ir demokrātiska valsts. Esam ļoti brīvdomīga nācija — ja kaut kas nepatīk, visi esam Maidanā, protestos. Ja mums nepatīk, piemēram, nodoklis automašīnām, kas tiek ievestas no Eiropas, sākas protesti. Mēs spējam runāt ar sabiedrības balsi. Diktatūrai vai autoritārismam ir maz perspektīvu. No otras puses, ar ES 2008. gadā parakstījām mūsu «ceļa karti», kurā Ukraina bija kā asociētā valsts ar brīvu tirdzniecību, arī bezvīzu režīmu. Kad desmit gadu laikā šo ceļu nogājām, kļuva aktuāla emigrācijas tēma. Tagad izbraukt no Ukrainas nav problēmu, tāpat kā no Latvijas. Tāpēc daudzi vaicā, vai pirms desmit gadiem nebija kļūda pieņemt atvērto robežu politiku. Es stingri apgalvoju, ka nekādas kļūdas nav. Ja esam demokrāti un mīlam brīvību, jāsaprot, ka cilvēks pats izlemj savu likteni. Bezvīzu režīms ar ES deva miljoniem ukraiņu jaunas iespējas.

No vienas puses, neredzu nekādu problēmu, ka cilvēkam ir ne tikai tiesības, bet ir arī iespējas iekāpt lidmašīnā un aizlidot uz to valsti, kur viņam liekas vislabāk iekārtot savu dzīvi. No otras puses, tā ir ekonomikas problēma. Ja migrācija ir pārāk liela un nespējam aizpildīt darba vietas, ja tā kļūst par ekonomiskās izaugsmes un aktivitātes samazināšanās faktoru valstī, visdrīzāk, tas liks valdībai uzdot jautājumu – vai tās ekonomiskā, nodarbinātības, konkurences programma ir perspektīva? Ja jūs nespējat radīt efektīvi darbojošos ekonomiku, cilvēki izvēlas labāku dzīvesvietu — tā ir normāla reakcija. Tas ir kā dzeltenā kartīte futbolā, jūs brīdina. Tas vēl nav fatāli, bet uz to ir jāreaģē. Man liekas, ka mums reakcija uz to ir pārāk novēlota un neadekvāta. Nepietiek stimulu, kas liktu cilvēkiem strādāt Ukrainā.

Ja gribat, lai nacionālā ekonomika augtu, tajā jāiegulda finanšu resursi — gan nacionālie, gan starptautiskie. Ja resursi netiek ieguldīti, neko no tās nevar gaidīt. Ukrainā, pēc dažu ekspertu atzinuma, ēnu ekonomika ir 50%. Tas liecina, ka ekonomikas noteikumi neapmierina Ukrainas biznesu. Tāpēc viņi aiziet uz ēnu, nevis kriminālo ekonomiku, bet ēnu ekonomiku. Kamēr valdība neizmainīs fiskālo, muitas, nekustamo īpašumu politiku, regulējošos nosacījumus, kamēr nesāks dialogu ar biznesu, kamēr valdība savā dienaskārtībā neuzņems biznesa uzdotos jautājumus, un tas līdz šim nav noticis, nekādu panākumu nebūs. Tāpēc šobrīd vairāk nekā 100 miljardu dolāru resursi ir paslēpti trīslitru burkās vai zem matračiem, biznesā vairāk nekā 140 miljardu dolāru glabājas bankās ārpus valsts. Ja tik daudz mums ir [iekonservētu] resursu, tātad nedarbojas motivācija, attiecības starp vienkāršo pilsoni un varu. Tur nekā fatāla nav, bet ja nedod atbildes, tad migrācija ir tā sekas.

Zīmējot ainu, kur valstī 50% ir ēnu ekonomika, tas tomēr liecina, ka pašreizējā prezidenta īstenotā politika nav sekmīga.

Ukraina ir parlamentāra republika, kurā prezidenta pilnvarās nekas nav teikts par ekonomiku. Kad runājam par jaunu ekonomisko paketi Ukrainai, vispirms saprotam apņemšanās, ko dod partijas un valdība, kurai tās ir jāīsteno. Saprotu, ka cilvēki vēlas, lai prezidents atbild par visu, sākot no tā, ka lampiņa nav ieskrūvēta. Bet, ja pirms 13 gadiem esam pieņēmuši parlamentāras republikas modeli, ir jāsaprot, ka parlaments nosaka ekonomisko un politisko kursu valstī.

2004. gadā jūs saindēja — uz savas ādas esat tieši izbaudījis, ko nozīmē specdienestu organizēts uzbrukums. Kā vērtējat to, kas šogad notika Lielbritānijā, kur Krievijas GRU izmantoja indi Novičok? Un vai jūsu lietā atrada vainīgos?

Visi vainīgie ir Maskavā. Viņi izbrauca, un visi prokuratūras pieprasījumi toreiz tika noraidīti. Neviens viņus kopš tā laika vairs nav redzējis. Man jautājums par to, kas aiz tā stāv un kādi bija mērķi, jau liekas banāls.

Par Krievijas metodēm ārzemēs, ar kādām tā strādā aiz valsts robežām, tai skaitā par šiem gadījumiem, tās ir feodālisma laika metodes, tās ir mežonīgas, un tā ir kauns dzīvot ar tādiem uzdevumiem un mērķiem. Uzbrukt cilvēka dzīvībai, jo kādam Kremlī nepatīk šā cilvēka uzskati! Tas raksturo šīs valsts jaunā laika politiku. Tā ir neadekvāta politika no 21. gadsimtā dzīvojoša cilvēka sirdsapziņas, morāles viedokļa. Man būtu dziļi kauns veidot tādu politiku valsts iestāžu līmenī, jo tas nekādi nav to vērtību skaitā, kas pastāv starp valsti un sabiedrību.

Tāpēc ir patīkami, ka Lielbritānijas specdienesti tik ātri un profesionāli visu atklāja un pastāstīja pasaulei. Vēl patīkamāk bija, cik solidāri reaģēja pasaule. Kad 29 valstis izsūtīja 152 Krievijas diplomātus kā cilvēkus, kuri šajās valstīs nav cienīgi pārstāvēt Krievijas politiku. Tas bija ļoti pareizi un efektīvi.

Esmu vairākkārt sev uzdevis jautājumu — kas būtu noticis, ja pasaule šādi būtu reaģējusi uz Krievijas karaspēka ieiešanu Krimā? Ja 30 valstis tad būtu izsūtījušas Krievijas diplomātus? Tas būtu solidāri. Esmu pārliecināts — ja Rietumi būtu devuši novērtējumu Krimas okupācijai, mums nebūtu tādas situācijas kā šodien Melnajā jūrā, mums nebūtu bloķētas ostas Azovas jūrā.

Vai Krievijas specdienestu aģentu ātrā izskaitļošana liecina, ka drošībnieku darbs kļuvis neprofesionālāks?

Analizējiet, cik daudz augsta ranga Krievijas specdienestu amatpersonu traģēdiju un nāves bijis pēdējos gados — nezin kāpēc viņi bieži slimo, un viņiem ir vāja sirds. Domāju, tas viss liecina, ka tuvojas gals, tādai politikai nav nākotnes.

Lūdzu pastāstiet, ar ko patlaban esat aizņemts, ko darāt?

Saprotiet, ka bijušo prezidentu nav — ja reiz esi iegājis politikā, to vienkārši nevar pamest un tā tevi nepamet. Daudz laika veltu Ukrainas politiskajām debatēm, kas ir svarīgs reģionam, Eiropai. Tāda ir arī šī konference [Rīgā], kurā Krievijas militārās eskalācijas jautājums ir dienaskārtībā. Tā ir svarīga diskusija, un mēs esam solidāri. Ja tu nespēj atbildēt uz jautājumu par drošību, tad tu nevari atbildēt ne uz vienu citu jautājumu, kas ir darba kārtībā. Jo tas ir jautājums, kas skar ikvienu un katru dienu.

Esmu Ukrainā izveidojis institūtu, kas nodarbojas ar demokrātijas un integrācija problēmām. Veidoju brīnišķīgu Ukrainas kultūras muzeju, arī bibliotēku un labu arhīvu, kuru mērķis ir parādīt, kur rodas nacionālā identitāte un vienotība, kas jāievēro politikas ikdienā, sākot ar valodas politiku, atmiņu, kultūru.

Vai uz prezidenta amatu vairs nevēlaties kandidēt?

Negribu. Domāju, ka savu vārdu, kā to vēlējos, esmu jau pateicis. Kāds to ir pieņēmis, cits ne. Tagad es savā vēstījumā Ukrainas nācijai neko nemainītu, tikai atkārtotu to, ar ko nācu 2005. gadā. Kad runājam par ekonomisko politiku, mums daudz no toreiz paveiktā pietrūkst. Toreiz mūsu ekonomiskās izaugsmes tempi bija paši augstākie Eiropā – zemāk par 7% IKP gadā mēs nenolaidāmies. Četros gados investīcijas bija 31 miljards. Vajadzētu to atkārtot.

Man patīk, ka manis nestajai ukraiņu valodas politikai tagad ir turpinājums. Nacionālās atmiņas un nacionālo varoņu politika, to cilvēku, kuri cīnījušies par Ukrainu, šodien valstī ir pieprasīta.

Komentāri (14)

andrejs 10.12.2018. 13.04

Special for kolpant 🙂

Someone is shouting NAZAD! which means GET BACK! in Russian
11:47 PM – Dec 8, 2018
See Killzone Kid’s other Tweets

Francijā patiešām sākta pārbaude par iespējamo Krievijas saistību ar valstī notiekošajiem protestiem, ziņo aģentūra “Bloomberg”. Tas gan saistīts ar ziņām, ka Francijas protestiem pievērusies virkne ar Maskavu saistītu sociālo tīklu kontu.

Saskaņā ar “Demokrātijas saglabāšanas alianses” ziņām, “dzelteno vestu” protestiem pievērsušies aptuveni 600 “Twitter” kontu, kas ikdienā izplata Kremļa viedokli. Šie konti aktīvi izmantojot tēmturi “#giletsjaunes” – “dzeltenās vestes” franču valodā.

Francijas Ārlietu ministrs Žans Īvs Ledriāns svētdien intervijā RTL radiostacijai apstiprināja, ka Francijas drošības dienesti novēro situāciju.

“Izmeklēšana ir sākusies,” norādījis Ministrs, paskaidrojot, ka detalizētāku informāciju pagaidām nesniegs.

Krievija jau iepriekš ir apsūdzēta par sociālo tīklu un kiberuzbrukumu izmantošanu, lai iejauktos ASV prezidenta vēlēšanās un dažādos procesos Eiropā, kā arī radītu nepievilcīgu Rietumu tēlu Kremļa atbalstītāju acīs.

+1
0
Atbildēt

2

    kolpants > andrejs 10.12.2018. 13.15

    Что там могут быть русские? Легко. Может, кто-то и латышский язык там слышал.
    Что начнут искать след Москвы-это было ожидаемо. Это же так удобно-спиши все на русских, и не надо решать проблему по сути. Нет проблемы, это все русские виноваты!
    А так вообще французы всем довольны, рейтинги Макрона высокие, поддержка народа всемерная!
    Ну все как у нас-все хорошо, только русские мешают!

    0
    0
    Atbildēt

    1

    andrejs > kolpants 10.12.2018. 13.51

    А так вообще французы всем довольны
    —————-
    a russkije (v rasee putinа) vsem dovoļni? Tur čto-to neviens neprotestē.
    —-
    Nesen vienā krievu saitā bijа salīdzinātas cenas Ņujorkas un Maskavas lielveikalos. Vairums pārtikas preču krievijā bija dārgākas nekā USā. algas četras reizes zemākas.
    Krievijā no nākamā gada palielina PVN, paaugstina pensijas vecumu. Visā pasaulē degvielas cenās krīt, Krievijā aug. I vsje dovoļni :)))

    0
    0
    Atbildēt

    1

    kolpants > andrejs 17.12.2018. 10.33

    Вообще-то в тоталитарной недемократической России на улицы выходят чаще, чем в свободной Латвии! Да, не десятки тысяч, но хотя бы сотни!
    А у нас, судя по тишине, народ всем доволен! Только в комментариях побухтят, а так вообще тишина!

    0
    0
    Atbildēt

    0

    altinyildiz > andrejs 10.12.2018. 13.22

    No Makarona varam tikai sagaidīt, ka tas pidaras, līdzīgi, ka Pirmais Francijas Pederastu prezidents, Olands, pēc krievu sarīkotā terora akta Parīzē, aiznesīsies pie Putina izteikt savu sunisko padevību.
    Vieš cerības tas, ka eiropieši drīz sekos amerikāņiem, atteiksies no slimīgā politkorektuma un prokremlisko lopu: Merķeles, Makarona, Junkera, Tuska, Dombrovska un citu kropļu vietā izvēlēs cilvēkus, kam rūp Eiropas nākotne un kas lietas sauks īstos vārdos.

    0
    0
    Atbildēt

    0

guntaaa 14.12.2018. 15.22

Es kaut kā domāju , ka mūsu vienu otru hercogu var pat sliktie marsieši uzpirkt un neuztrauksies par sekām un laikam ir izskaitļojuši , ka kolaboracionistu netrūkst.

0
0
Atbildēt

0

guntaaa 14.12.2018. 15.19

Putins vienkārši čakarējas lai noturētos pie varas var aiz spēlēties .

0
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu