Dzimšanas brīdis

Tautas padomes sēdē, kurā tika pasludināta Latvijas Republika, klātesošie valsts himnu nodziedāja sešas reizes — trīs sākumā un trīs svinīgā pasākuma noslēgumā

Pagājis gads kopš 1917. gada novembra — sarežģīts gads Latvijas iedzīvotājiem, krasiem pavērsieniem pilns gads Eiropas karalaukos. Pirmais pasaules karš strauji tuvojās noslēgumam, principā jau bija zināmi uzvarētāji un zaudētāji. Kurā pusē šai robežšķirtnei atradās Latvija? Neraugoties uz milzīgajiem cilvēku un saimnieciskajiem zaudējumiem, gribētos apgalvot, ka uzvarētāju pusē — bija izkristalizējušies visi priekšnoteikumi, lai Latvija kļūtu par neatkarīgu valsti.

1918. gada novembra otrā nedēļa pasaulē sākās ar pamiera parakstīšanu Kompjeņas mežā Francijā, ar kuru Vācija atzina sakāvi. Kara beigām bija liela nozīme turpmāko dienu notikumos mūsu reģionā. Nākamajā dienā, 12. novembrī, vācu okupācijas spēku vadība nodeva varu jau februārī izveidotajai Igaunijas valdībai, kura līdz šim bija darbojusies nelegāli. Līdzīgi procesi noritēja arī Lietuvā.

Savukārt Latvijā ar katru nākamo dienu arvien atklātāk un uzstājīgāk dažādas organizācijas un prese aicināja demokrātisko spēku un partiju pārstāvjus vienoties un oficiāli pasludināt neatkarīgu Latvijas valsti.

Pēc ilgām diskusijām 17. novembra vēlā vakarā astoņu latviešu politisko partiju pārstāvji kopā ar Latgales Zemes padomes locekli Staņislavu Kambalu izveidoja Tautas padomi. Dibināšanas brīdī Tautas padomē bija 40 locekļu. Pēc tam tika apstiprināta «politiskā platforma», ko varētu dēvēt par pirmo valsts pamatlikumu. Tajā noteica, ka pēc iespējas drīzāk nepieciešams sasaukt Satversmes sapulci, bet līdz tās ievēlēšanai suverēnā vara piederēs Tautas padomei, starp kuras pienākumiem ir arī Pagaidu valdības iecelšana. Dokumentā noteica, ka Tautas padome sastāv no delegātiem, kurus izvirza partijas, nacionālās minoritātes un Latvijas novadi, kuros vēl nedarbojas politiskās partijas (Kurzeme un Latgale), bet Pagaidu valdība jāveido pēc koalīcijas principiem. Ar šo dokumentu tika izsludināta arī preses, vārda, sapulču un biedrošanās brīvība. Īsumā bija noteiktas arī nacionālo minoritāšu tiesības un veids, kā jāorganizē vietējās pašvaldības un pārvaldes iestādes. Šajā vakarā vienbalsīgi ievēlēja arī Pagaidu valdības Ministru prezidentu —  Latviešu zemnieku savienības pārstāvi Kārli Ulmani. Tika arī nolemts, ka Latvijas valsts neatkarība jāpasludina svinīgā Tautas padomes sēdē jau nākamajā dienā.

Pienāca pirmdiena, 18. novembris. Rīgas pilsētas II teātra skatuve pamazām ieguva to izskatu, kāds paveras vienīgajā šajā dienā tapušajā fotogrāfijā. No plkst. 15. teātrī sāka pulcēties ielūgumus saņēmušie cilvēki — partiju un organizāciju pārstāvji, studenti, sabiedrībā pazīstamas personas. Pēc stundas bija jāsākas Tautas padomes sēdei. Sēdes sākums aizkavējās par pusstundu. Bet tad pienāca brīdis, kad cauri skatītāju zālei uz skatuvi devās Tautas padomes locekļi un sasēdās puslokā ap galdu, kas bija novietots uz skatuves. Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste, kurš dzīvoja Jelgavas apkārtnē, nebija paspējis ierasties, un sēdes vadību uzņēmās viņa biedrs Gustavs Zemgals. Viņš atklāja sēdi un lūdza sekretāram Erastam Bitem nolasīt izvilkumu no iepriekšējā vakara sēdes protokola. Pēc tam Zemgals pasludināja, ka suverēnā vara Latvijā ir pārgājusi Tautas padomes rokās.

Kā nākamais runāja Ministru prezidents Ulmanis, kurš valdības vārdā pasludināja Latvijas valsts kā demokrātiskas republikas nodibināšanu. Šajā brīdī uz skatuves bija uznācis arī Latvju operas koris, visi piecēlās kājās un sāka skanēt Dievs, svētī Latviju! Himnu nodziedāja trīs reizes, tai sekoja aplausi.

Tagad bija pienācis laiks runām, kopskaitā desmit. Ar tām uzstājās Ulmanis un politisko partiju pārstāvji, kā arī vienīgais Latgales pārstāvis Kambala. Ar apsveikumu uzstājās arī Latvju kareivju nacionālās savienības pārstāvis pulkvedis-leitnants Roberts Dambītis, norādot, ka brīvprātīgie karavīri ar šo dienu pāriet Tautas padomes rīcībā. Sēdes noslēgumā Zemgals aicināja visus palīdzēt grūtajā Latvijas izveidošanas darbā. Pēc tam klātesošie vēl trīs reizes nodziedāja jaunās valsts himnu un pamazām izklīda.

Sabiedrības uzrunāšanai un informēšanai tika izplatīts uzsaukums Latvijas pilsoņiem! Tajā ikviens varēja iepazīties ar Tautas padomes lēmumu, kas sastāvēja tikai no diviem punktiem. Ar pirmo noteica, ka «Latvija, apvienota etnogrāfiskajās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga demokrātiski-republikāniska valsts, kuras satversmi un attiecības pret ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes sapulce, sasaukta uz vispārīgu, abu dzimumu, tiešu, vienlīdzīgu, atklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata». Savukārt otrajā punktā apstiprināja, ka augstākā izpildvara Latvijā atrodas Pagaidu valdības rokās. Uzsaukuma noslēgumā bija izteikts aicinājums Latvijas pilsoņiem uzturēt mieru un kārtību un visiem spēkiem atbalstīt Latvijas Pagaidu valdību.

Ar šādu lakonisku paziņojumu jeb Tautas padomes deklarāciju sākās neatkarīgās Latvijas valsts stāsts.