Bojārs: Es dažkārt esmu neētisks

Latvijas Žurnālistu asociācija turpina interviju sēriju mediju kritikas projekta ietvaros. Mediji un žurnālisti bieži tiek kritizēti, bet ne tik bieži ir iespēja skaidrot un atbildēt. Tādēļ uz sarunu aicināts LTV Ziņu dienesta galvenais redaktors, vairāku LTV raidījumu autors un vadītājs Guntis Bojārs. Viņa radīti un veidoti raidījumi ir gan apbalvoti, gan kritizēti, gan nesaprasti. Īpaši pretrunīgi ir vērtēts raidījums „Aizliegtais paņēmiens” par dažādām Latvijas žurnālistikā reti vai tikpat kā nemaz nepielietotām metodēm, paņēmieniem un eksperimentiem. Jāpiemin LTV raidījumi „Operācija „Frics””, „Operācija Tokija”, ar Latvijas Radio kopīgi veidotais projekts „Sistēmas bērni”.

 

Aizvadītajā vēlēšanu kampaņā netipiski citām reizēm no politiķu puses tika veltīta pastiprināta kritika medijiem un žurnālistiem personīgi, apvainojot viņus angažētībā, neobjektivitātē. Cik šie pārmetumi ir pamatoti? Vai varam runāt par jauna veida politiķu komunikācijas kultūru un vai tas iezīmē pavērsienu politiķu un mediju attiecībās?

Ceru, ka ne. Divas partijas ar to iezīmējās – KPV LV un Jaunā konservatīvā partija. Man nepatika sasaiste, ka sabiedriskais medijs ir valsts medijs, un mēs reklamējam tos, kas ir pie varas. Tās ir pilnīgas muļķības, ka, uzvarot vēlēšanās, tagad visi par viņiem stāstīs. Protams, ja vadošajiem politiskajiem spēkiem ir ministru amati, tad mediji par viņiem stāstīs vairāk, monitorēs, ko viņi dara. Jo mediju dienaskārtībā nebūs 15., 16. vājākā partija. Tā rodas maldīgs priekšstats, ka mediji kalpo varai. Daudzi nezina un nesaprot, kas ir žurnālistika un kā tā strādā.

Taču visās diskusijās un pārmetumos pilnīgi noteikti ir jānoliek malā privātā dzīve. Tas nav attaisnojami un nav normāls komunikācijas līmenis, kas ar ko guļ. Tā ir manipulācija, kad uz jautājumu par konkrētām darāmām lietām un kas ir partijas finansētāji, atbild ar pretjautājumu par žurnālista privāto dzīvi. Tā jau ir stratēģija. Tas ir tāpat kā atsevišķos sporta veidos – uzbrukums ir labākā aizsardzība. Tas ir viegli.

Tomēr tik frontālu mediju kritiku kā ASV mūsu politiķi nevar atļauties, jo Latvija un Rīga ir maza, mēs cits citu satiekam uz ielas un varam runāt. Arī jaunās partijas zvaigžņu slimību, ka nu esmu glābējs un dievs, izslimos, jo tieši tad rodas problēmas.

Jāatzīst arī, ka sabiedriskais medijs ir vieglāk ievainojams, jo esam atkarīgi no politiskiem lēmumiem, budžeta naudas. Bet privātais medijs ir cits stāsts. Naudas tradicionālajos medijos kļūst mazāk, visi ir sapinušies komercprojektos – cik stāsts ir objektīvs un kurā brīdī kaut kas netiek pastāstīts, jo ir konkrēti reklāmdevēji. Ja neesi finansiāli stabils, tas rada vājumu.

Šīs vēlēšanas iezīmējās arī ar avīzes „Dienas Bizness” fenomenu. Esmu vadījis gan „Dienu”, gan „Dienas Biznesu”, un priekšvēlēšanu laikā aptuveni nojautu, kādi bija šie strāvojumi no īpašniekiem. Tie tika realizēti pēc pilnas programmas. Ja medijs miljonus nepelna, tad ir vienalga par biznesu un objektivitāti – tiek realizēts politiskais kurss. Protams, privātie medji var realizēt arī savu politisko kursu, tādā ziņā „Dienas Biznesam” formāli pārmest nevar. Taču šoreiz laikraksts nevis analizēja un ziņoja, bet iesaistījās politikā.

„Dienas Bizness” gan nebija pirmais laikraksts, kas to darījis. Savulaik laikraksts „Diena” aicināja balsot par Andri Šķēli.

Biju „Dienas” ierindas darbinieks, kad „Diena” realizēja sava veida politiku, aizstāvot tos politiskos spēkus, kas runāja par Rietumu kursu, ES, NATO, liberālām vērtībām, privāto kapitālu. Un tajā brīdī sanāca aicināt balsot par Šķēli un citiem, kas to aizstāvēja.

Atceros, ka [galvenajai redaktorei] Sarmītei Ēlertei, braukājot pie lasītājiem, bieži bija šis jāskaidro. Un atbilde bija – tas ir mūsu avīzes kurss, un Šķēles plāni ar to sakrīt, tāpēc aicinām par viņu balsot.

Ne tikai jaunās partijas, arī tā sauktās „vecās” ir izteikušas dažāda veida pārmetumus medijiem.

Jā, TB/LNNK ik pa laikam izceļas. Tad ir „Saskaņa”. Tai nav varas Latvijā, bet Rīgā. Viņu komunikācijas veids ir ignorance, ja ir nepatīkami jautājumi. Mūsdienās, kad komunikācija ir ļoti būtiska, nešaubos, ka katra politiķa zemapziņā ir vēlme pārvaldīt informatīvo telpu, bet šaubos, vai to tik viegli iespējams realizēt. Ja uzrodas trīs saimnieki, viņi paši savā starpā saplēšas, kurš būs galvenais. Savukārt, ja vēl joprojām būtu tāda „Rīgas Balss”, tas būtu tipisks Rīgas medijs, un tad būtu tikai divi ceļi – vai nu “pagulties” zem Rīgas pašvaldības naudas, vai būt nemitīgā opozīcijā, un tad [Rīgas mērs] Nils Ušakovs ar šo avīzi nerunātu.

Taču Latvijā nav autoritārs režīms, un tas noteikti medijiem palīdz.

Vai pats, strādājot LTV, esi jutis politiķu mēģinājumus iejaukties darbā?

Nē, neesmu jutis. Ir bijusi kritika, bet nedomāju, ka tas bijis apzināti ar nolūku iejaukties. Tāda ir bijusi arī no komercstruktūrām. Arī [LTV valdes priekšsēdētājs] Ivars Belte vienmēr to ir uzsvēris, ka negrasās iejaukties saturā. Esmu par to priecīgs. Es varu realizēt normālu žurnālistiku. Nav darbu bez kļūdām, bet nekad nav bijis jādomā, vai es pēc šī sižeta vēl strādāšu LTV.

Tu esi saņēmis gan atzinīgus vārdus, gan kritiku par saviem raidījumiem. Īpaši par „Aizliegto paņēmienu” – ka reizēm tu balansē uz ētiskā robežas. Vai pašam ir bijušas situācijas, kad ir bijis grūti pieņemt lēmumu, kad jūti, ka balansē uz naža asmens?

Es dažkārt esmu neētisks. Mēs ne vienmēr varam būt ētiski. Kāpēc? Tāpēc, ka ir lietas, ko ar baltiem cimdiem tuvplānā parādīt nevar. Lai tiktu līdz tuvplānam, kādam tas vienmēr liksies neētiski. Sižeti par aplokšņu algām – ja paprasītu „Tokio City”, viņi teiktu, ka bija neētiski iefiltrēt žurnālistu viņu uzņēmumā, bet likumpārkāpums tas nav.

Klaji neētiskas lietas nedarām, bet darām tā, lai sasniegtu rezultātu. Ja sabiedrība pārmestu, ka šīs metodes nav tā vērtas, tad mēs to nedarītu.

Es uzskatu, ka ir vērts būt neētiskam mērķa dēļ. Šajos gadījumos tā ir drastiska žurnālistika. Un aiz katra eksperimenta ir mērķis. Tā nav mūsu privāta interese, tā ir sabiedrības interese, piemēram, lai tāda mēroga uzņēmumi kā „Tokio City” maksātu nodokļus.

Vai ir bijuši gadījumi, kad “Aizliegtajā paņēmienā” esi atteicies no kādas tēmas? Kāpēc?

Esmu atteicies no kādām idejām, kuras nevaram realizēt, iespējams, resursu trūkuma dēļ vai tādēļ, ka īsti nevaram tikt klāt informācijai.

Vai, ieguldot lielu darbu, tev kā žurnālistam ir gandarījums, ka procesi mainās? Vai vienmēr izdodas sasniegt gaidīto rezultātu?

Noteikti lietas mainās. Ir jomas, kur esam bijuši ļoti konsekventi un neatlaidīgi. Kaut vai tā pati nodokļu nemaksāšana. Ja kādreiz „aplokšņu algas” bija normāli, tad tagad uzņēmēji zina, ka pret to ir neiecietība, ka ar to vairs lepoties nevar.

Man ir grūti izmērīt un saskaitīt, cik esmu panācis naudiskā izteiksmē. Pērn ar „Tokio City” mēs varam konkrēti izmērīt. Sākot maksāt nodokļus, budžetā ir atnests miljons.

Mēs ilgi strādājām pie tēmas par taksometru biznesu, bet tur gaidītā rezultāta nav. Mēs varam runāt, bet nevaram mainīt likumus. Mēs varam tikai politiķiem uzšaut pa pirkstiem un prasīt. Man pietrūkst kolēģu veikuma šādā konsekvencē -lielākoties visi dzīvo sižetu līmenī. Labi, ja var kaut ko mainīt ar vienu sižetu, kā „Nekā personīga” ar OIK (obligātā iepirkuma komponente). Bet būtībā, lai sasniegtu rezultātus, ir nepieciešama konsekventa rīcība.

Tāds, piemēram, ir savulaik Latvijas Radio žurnālistes Vitas Anstrates paveiktais ar bērnunamiem – tā lietas mainās. Tajā pašā laikā neesmu drošs, ka šis temats būtu pacelts tādā līmenī, ja mēs pēc radio ziņu dienesta lūguma nebūtu pieslēgušies un, strādājot ar savām metodēm, nofilmējuši, kā viss bērnunamā īsti notiek. Ogles gruzdēja, bet mēs pielējām eļļu ugunij, un radās uzliesmojums. Tāpēc vajag iziet uz konfrontācijām, dažkārt pārkāpjam ētikas robežas, bet ir rezultāts.

Par vairākiem „Aizliegtā paņēmiena” raidījumiem ir sāktas tiesvedības. Vai tas traucē darbam, vai šādi gadījumi rada iekšējo cenzūru?

Iekšējā cenzūra nerodas. Nevienu lietu neesam zaudējuši. [Izdevniecības „Zvaigzne ABC” īpašniece] Vija Kilbloka iesūdzēja, bet pirmās instances tiesa noraidīja. Nodokļi ir jāmaksā. Bija stāsts par Saulkrastu mācītāju, kur tiesa atteica pieņemt lietu izskatīšanai.

Esmu žurnālistikā jau divdesmit gadu un zinu, ko drīkst un ko nedrīkst, kādas ir konsekvences. Žurnālistu sargā tas, ka viss tiek darīts sabiedrības interesēs, nevis privātajās. Es vienmēr varu pateikt, ko un kāpēc daru. Policija sāka lietu par to, ka Jēkabpilī urbām asfaltu, lai noskaidrotu tā biezumu. No sabiedriskās kārtības viedokļa mēs to nedrīkstējām, no sabiedrības interešu viedokļa – drīkstējām.

Vai ir bijuši arī gadījumi, kad pēc sižeta seko ne tikai tiesu lietas, bet arī draudi tev vai žurnālistam? Vai kādreiz ir bijis bail?

Te jautājums ir – kāpēc tu to dari. Man nav bail, aiz manis stāv sabiedrības intereses. Mēs gribam, lai valsts ir tīrāka, kārtīgāka, godīgāka. Un, ja aiz manis stāv sabiedrība, mēs esam vairākumā. Man nav bail satikties pēc sižeta ar cilvēku un teikt – re, tu esi rīkojies neētiski. Latvijā, acīmredzot, nav vairs tik netīru biznesu, kas redzētu risinājumu, novācot Bojāru no trases, lai būtu vaļā ceļš netīram biznesam. Nebūs viens, būs citi žurnālisti.

Tagad kardināli mainās mediju patēriņa paradumi, cilvēki dzīvo sociālo tīklu formātos, virsrakstu līmenī. Vai sabiedrība vispār vēlas iedziļināties?

Sabiedrība kļūst vieglāk manipulējama. Protams, nekad nebūs tā, ka visa sabiedrība būs tik informēta, ka varēs izdarīt ļoti informētas izvēles. Arī attīstītajās demokrātijās visi nav politiski izglītoti. Tāpēc ir intelektuālā elite, kas var palīdzēt. Mēs mācām kritisko domāšanu, ir valsts finansēti projekti. Tas ir jauki, ka māca kritiski vērtēt medijus. Taču jābūt zināšanu segumam konteksta izpratnei. Pretējā gadījumā tā ir kritizējošā domāšana. Un tas nav viens un tas pats.

Kritiskā domāšana paredz zināšanas par politisko procesu plašākā nozīmē. Tajā pašā laikā sabiedrībā kaut kādā ziņā valda nogurums. Nevar visu laiku būt iekšā norisēs un analizēt politiskos procesus. Cilvēki strādā trīs darbos, un, kad cilvēks atnāk mājās, viņš negrib „Panorāmu”, viņš grib šovu pēc stresa darbā, grib atslābināties. Es redzu, ka tā notiek, redzu televīzijas reitingus. Var un vajag taisīt gudrus šovus. „Es mīlu tevi, Latvija!” ir ļoti vērtīgs šovs, jo paralēli izklaidei liek cilvēkiem padomāt par Latviju, par patriotismu. Bet ir tādi kā „Lauku sēta”, kas izmanto cilvēku vājības un uzjautrinās par viņiem. Tas ved uz sabiedrības debilizāciju. Nedomāju, ka TV3 ar šādiem šoviem lepojas, bet tie ģenerē reitingus un naudu. Un kad TV3 ierauga vēlēšanu rezultātus, nedomāju, ka viņi par to ir priecīgi. Tas ir līdzīgi kā ar „ātrajiem” kredītiem un „netīro” naudu – iegūst ātru naudu un nedomā, ko tas nodara Latvijas sabedrībai. Neaicinu komerctelevīzijas veidot tikai analītiskus raidījumus, bet taisīt vērtīgus un izglītojošus šovus, nevis uzjautrināties par sabiedrības daļu, kuriem dzīvē varbūt nav īsti veicies.

Iepriekš medijs bija filtrs starp politiķu un amatpersonu paziņojumiem un izteicieniem un sabiedrību, tagad viņiem ir iespēja komunicēt tiešā veidā tīmeklī. Vai tas nenozīmē, ka mediju loma samazinās un mediji var kļūt nevajadzīgi?

Sociālie tīkli ne tikai atņem medijiem filtra lomu, bet arī naudu. Domāju, arī neviens mediju gigants nav priecīgs par [Facebook dibinātāju] Marku Zakerbergu. Runājot par saturu, jāstrādā sabiedrības aktīvākajai un domājošākajai daļai. Filtrs ir cilvēka smadzenes. Es domāju, ka daudzi saprot – tajās vietnēs informācija ir margināla, ja nav apstiprināta medijos. Visam, kas ir sociālajos tīklos, ir fake piegarša. Ja aptaujātu cilvēkus, vai viņi tic visam, kas sarakstīts sociālajās vietnēs, man liekas, ka 99% atbildētu – nē. Protams, politiķiem ir svarīgi tieši uzrunāt auditoriju, un viņi šajās platformās to arī dara. Bet tā pati [partija] KPV LV, kas ir ļoti aktīva sociālajās vietnēs, nāca uz LTV. Viņiem ir vajadzīga šā medija platforma, un tur viņu paziņojumi jau nedaudz mainās.

Domāju, ka medijiem palīdz tas, ka sociālās vietnes daudzi neuztver īpaši nopietni, ir vajadzīgs pārapstiprinājums medijā. Taču jaunieši varbūt teiktu pavisam kaut ko citu.

 

Intervija ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tās saturu atbild Latvijas Žurnālistu asociācija