Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Lulū) un Andris Bulis (Šēns). Foto — Jānis Deinats.
Dailes teātra izrāde Lulū — provokācijas vietā mietpilsonisks dekoratīvisms
Diez vai es Latvijā esmu vienīgā, kas aizvadītajās sezonās iedomājusies — kā tad īsti ir? Vai Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers nespēj iestudēt labas izrādes, vai arī viņš ciniski novērtējis savu skatītāju par mazprasīgu muļķīti un klusībā smīkņā, kad publika viņa kārtējo haltūru norij kā ogu. Franka Vēdekinda lugas Lulū iestudējums uz šo jautājumu atbild. Džilindžera fani izrādē nevilsies; pārējiem paveras jaunas dzīles viņa daiļrades vērtējumam.
Taču varēja būt arī citādi. Lulū šķiet Džilindžera reputācijai ļoti atbilstoša, intriģējoša izvēle. Režisors visu laiku kultivējis intelektuāla dumpinieka, teātra «sliktā zēna» tēlu, un tieši tāds ir arī Latvijā mazzināmais, bet Eiropas kultūrā fenomenāli nozīmīgais Franks Vēdekinds (1864—1918). 20. gs. sākumā slavu ieguvušā dramaturga ietekmē top vairāki modernisma virzieni, viņa darbi ir novatoriski un neikdienišķi sarežģīti. Bet ar Vēdekinda — anarhistiska skandālista — slavu kultūras vēsturē vispār var sacensties labi ja desmit mākslinieki. Savā laikā pret viņa darbiem protestēja, tos aizliedza, autoru apcietināja. Un ne bez iemesla, jo viņš nelaida garām nevienu iespēju iemest publikai sejā tās liekulību, nežēlību, samaitātību, turklāt darīja to nevis, skumji šausminoties, bet uz skatuves masturbējot.
