Režisors Elmārs Seņkovs lasa Pūt, vējiņi!, pilnīgi paļaujoties uz Raiņa vārdiem, un tie atveras nebijušās nozīmēs un vēsturiskā perspektīvā
Sezona sākusies ar bagātīgiem apsolījumiem. Jo pirmizrāde, jo gandarījums un bauda. Vai vismaz rosinājums domāt nebijušās kategorijās. Režisora Elmāra Seņkova vērienīgi uzvestie Pūt, vējiņi! sniedz gan vienu, gan otru. Negribas analizēt izrādes sastāvdaļas, lai neliegtu tiem, kas vēl nav uz to bijuši, prieku ieraudzīt un… apstulbt. Pats talantīgs, Elmārs Seņkovs ņem savā radošajā kopā izcilo telpas radītāju Moniku Pormali, ņem Imanta Kalniņa mūziku, ņem dziļi domājošus horeogrāfus Jāni Purviņu un Agati Bankavu, neparedzamo kostīmu mākslinieku tandēmu MAREUNROL’S, pārbaudītu gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu, ņem jaunus un perspektīvus asistentus — jo viņam nav bail, ka vajadzēs dalīties nopelnos vai kāds vēlāk «uzņemsies» idejas autora godu. Tas, man liekas, ir viens no Elmāra Seņkova režijas stūrakmeņiem — spēja saliedēt ap sevi spējīgus cilvēkus, lai kopējā atklāsmē ieraudzītu sen zināmas lietas.
No pirmsākumiem
Izrādē Pūt, vējiņi! tāda atklāsme ir pats skatpunkts: paraudzīties uz latviešiem brīdī, kad jēdzienam «tauta» patiešām ir segums — Dziesmusvētkos. Proti, laikā, kad vistiešāk saskatāmas nācijas pamatvērtības, ko ikdiena var aizsmērēt, bet tās tomēr ir iedēstītas uz palikšanu.
Raiņa luga iestudēta tā, ka skaidri saskatāms ne tikai nācijas kodols, bet arī tuvība antīkajai traģēdijai, teātra pirmsākumam. Ar kori — vērotāju un soģi; ar protagonistu un antagonistu, kuri cīkstas, katrs ar savu pārliecību bruņojies, un tās saduras kā krami, izsitot vēl kādas citas, nebijušas patiesības; ar vārdu, kas ir spēcīgs un pašpietiekams. Arī ar laika, vietas un notikuma vienību, ko jau Aristotelis piesaucis kā iedarbīgas lugas nosacījumu.
Skaidra ir darbība, strauja tās norise — vienas diennakts laikā. Viss sākas vētras rītā: Daugava augstu puto, vēja brāzmās meitām aizvien grūtāk savaldīt dzirnakmeņa roktura milnu, lūst egle, viesulis aizpūš mātesmeitas rotāties un aizcērt smagās durvis, ieslogot bārenīti Barbu maltuvē. Viss beidzas rīta gaismā, kad saule zeltī Daugavas ūdeņus, no kuriem Uldis iznes Baibiņu. Nekā no tā nav uz skatuves — ne maltuves, ne koku, ne ūdeņu. Un tas viss tur ir, jo mūzikai un notiekošajam līdzi skrien iztēle.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.