Mūsu sengrieķu Rainis 10

Barbas lomā Laura Siliņa, Uldis — Jēkabs Reinis. Foto — Kristaps Kalns
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe
Print Friendly, PDF & Email

Režisors Elmārs Seņkovs lasa Pūt, vējiņi!, pilnīgi paļaujoties uz Raiņa vārdiem, un tie atveras nebijušās nozīmēs un vēsturiskā perspektīvā

Sezona sākusies ar bagātīgiem apsolījumiem. Jo pirmizrāde, jo gandarījums un bauda. Vai vismaz rosinājums domāt nebijušās kategorijās. Režisora Elmāra Seņkova vērienīgi uzvestie Pūt, vējiņi! sniedz gan vienu, gan otru. Negribas analizēt izrādes sastāvdaļas, lai neliegtu tiem, kas vēl nav uz to bijuši, prieku ieraudzīt un… apstulbt. Pats talantīgs, Elmārs Seņkovs ņem savā radošajā kopā izcilo telpas radītāju Moniku Pormali, ņem Imanta Kalniņa mūziku, ņem dziļi domājošus horeogrāfus Jāni Purviņu un Agati Bankavu, neparedzamo kostīmu mākslinieku tandēmu MAREUNROL’S, pārbaudītu gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu, ņem jaunus un perspektīvus asistentus — jo viņam nav bail, ka vajadzēs dalīties nopelnos vai kāds vēlāk «uzņemsies» idejas autora godu. Tas, man liekas, ir viens no Elmāra Seņkova režijas stūrakmeņiem — spēja saliedēt ap sevi spējīgus cilvēkus, lai kopējā atklāsmē ieraudzītu sen zināmas  lietas.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu