“Jā, jums ir HIV. Jā, tā ir hroniska infekcijas slimība, kas neārstēta graus jūsu veselību un visu laiku pastāvēs iespēja inficēt citus cilvēkus. Bet – nē, nē, mēs to neārstēsim. Pagaidīsim, kad jums būs daudz sliktāk, kad būs inficēti vēl kādi cilvēki – nu varbūt tad.”
Tieši tāda ir valsts pašreizējā attieksme pret HIV ārstēšanu.
Kaut arī Latvija ir palikusi vienīgā valsts Eiropas Savienībā ar HIV ārstēšanas ierobežojumiem, kaut arī ārstēto pacientu skaits aug ļoti lēni, kaut arī HIV infekcija neārstēta turpina Latvijā strauji izplatīties, valsts institūcijas joprojām nesaredz iespēju atcelt HIV ārstēšanas ierobežojumus. Tas ir nesaprotami, absurdi un pat ciniski, jo 2018. gadam tieši HIV ārstēšanai papildus tika piešķirti 4,2 miljoni eiro, bet cilvēku, kuri dzīvo ar HIV, skaits, kas neatbilst ārstēšanas kritērijiem, gada pirmajā pusē ir bijuši tikai 32 cilvēki. Bet atbilde no valsts puses skan – nē, mēs to nevaram atļauties.
Tad man ir vienkāršs jautājums – vai valsts vispār vēlas ierobežot HIV infekcijas izplatību?
Atgādināšu, ka HIV ir infekcijas slimība, un Latvijā vidēji katru gadu tiek konstatēti 350 jauni HIV gadījumi. Ar šo skaitli esam “pirmrindnieki” Eiropā, sasniedzot lielāko jauno HIV gadījumu skaitu pret iedzīvotāju skaitu. HIV ārstēšana ir labākā profilakse, jo efektīvi un savlaicīgi ārstētam pacientam vīrusu slodze strauji samazinās un kļūst nenosakāma, un viņš vairs nevar nodot slimību citiem cilvēkiem. Protams, ārstēšana ir jāturpina visas dzīves garumā, apzinīgi jālieto ārsta nozīmētie medikamenti – tā ir pacienta līdzestība* ārstēšanā.
Taču kāda līdzestība var veidoties cilvēkam, kas tiek atraidīts pašā kritiskākajā brīdī – uzreiz pēc diagnozes uzzināšanas. Pasaules pētījumi rāda, ka tieši nekavējoties pēc HIV diagnozes apstiprināšanas uzsākta ārstēšana ir efektīvākā, jo cilvēks, tikko uzzinājis par savus slimību, ir psiholoģiski gatavs to ārstēt. Atliekot ārstēšanu, viņš, ļoti ticams, veselības aprūpes sistēmai pazudīs un tajā uzradīsies pēc ilga laika jau smagā slimības formā. Taču visu šo laiku būs turpinājis izplatīt infekciju.
Šogad pirmajos septiņos mēnešos ārstēto HIV pacientu skaits ir audzis tikai par 86 pacientiem (!), kopumā sasniedzot 2418 ārstētu pacientu skaitu, ziņo Nacionālais veselības dienests.
Ņemot vērā, ka Latvijā ir vairāk nekā 5,5 tūkstoši diagnosticētu dzīvu HIV pacientu, tas nozīmē, ka vairāk nekā 3000 HIV vīrusa nēsātāju netiek ārstēti un netiek arī meklētas jaunas iespējas ārstēto cilvēku skaitu palielināt.
Pašlaik kopumā HIV/AIDS jomā nav jūtamas pozitīvās izmaiņas, uz kādām cerējām 2018. gada sākumā. Ārstēto pacientu skaits palielinās nepiedodami maz, joprojām ir spēkā ārstēšanas ierobežojumi, RAKUS stacionāra “Latvijas Infektoloģijas centrs” kapacitāte nav palielināta, un hroniskiem pacientiem joprojām ir mēnešiem jāgaida rindā pieraksts pie ārsta infektologa. Es pat nerunāšu pat tādiem “sīkumiem” kā HIV pacientu reģistra neesamība un nesakritības valsts institūciju datos par šo jomu.
Pārstāvot HIV pacientu intereses un tiesības, esam nopietni satraukti par HIV infekcijas NEierobežošanu Latvijā un sabiedrības veselību kopumā.
Autors ir HIV pacientu biedrības “AGIHAS” valdes priekšsēdētājs
*Līdzestība – emocionālā līdzās būšana, kontakts un sadarbība, ko ārsts un pacients kopīgi īsteno ārstēšanās procesa gaitā
Pagaidām nav neviena komentāra