Pilnīgs Lulū!

Mums garšoja alus un gribējās ēst — tik vienkārši trīs Pica Lulū īpašnieki skaidro, kā Rīgā sāka picu cepšanu. Bizness pamatīgi izpleties 25 gados, ko viņi paši salīdzina ar laulību

Relaksēti, smaidīgi un optimisma pilni. Viens otru ik pa laikam pavelk uz zoba, un tad visi kopā garšīgi smejas. Pilnīgs Lulū. Tā var teikt par trim uzņēmējiem — Pēteri Ruģeli, Elmāru Tanni un Kasparu Sūniņu, kuri pirms 25 gadiem, tolaik būdami divdesmitgadnieki, ieveda Latvijā jaunas vēsmas. Īstu picu un Tuborg alu! Šo gadu laikā viņiem izdevies izveidot picēriju ķēdi, kurā pērn izcepts gandrīz pusmiljons picu, nopelnot kompānijai vairāk nekā 430 tūkstošus eiro.

Ideja par kopīgu picēriju Rīgā trijotnei aizmetās jau 1992. gadā. «Sapratām, ka Latvijā pēc neatkarības atgūšanas varētu būt tukša niša visam. Dažreiz smejos, ka varējām vērt vaļā arī banku,» joko uzņēmuma līdzīpašnieks Pēteris. Elmāru viņš pazina kopš bērnības, ko abi pavadīja Kanādas pilsētā Toronto. 1991. gadā turp no Latvijas atbrauca arī Kaspars — lai strādātu Mārtiņa Rītiņa restorānā, kur Elmārs bija pavārs. Tā trijotne iepazinās un nolēma atvērt savu picu biznesu Rīgā.

Mantojums no veļas mazgātavas

Satieku uzņēmējus Vecrīgā, Audēju ielā, kur iekārtots plašs un mājīgs Pica Lulū birojs. Tieši pāri ielai — Audēju ielā 5 pirms ceturtdaļgadsimta iesākās viņu bizness.

Telpas atrast tolaik nemaz nebija viegli. Privatizācija vēl nebija noslēgusies, ēkām nebija saimnieku. «Bija maziņš bardaciņš,» deviņdesmito gadu sākumu atmiņā atsauc Kaspars. Audēju ielā viņiem izdevās noīrēt 17 kvadrātmetru lielu ēdamzāli ar tikpat lielu virtuvi. Tomēr picas viņi šeit necepa, lai gan gribēja. No Kanādas atbraukušie jaunieši nebija iedomājušies, ka telpās, ko viņi īrēja vecpilsētas sirdī, varētu būt nepietiekama elektrības jauda — picu krāsnij nepietika. Īres līgums bija jau parakstīts, tāpēc viņi mainīja ieceri un atvēra sendviču ēstuvi Fredis. Rīgā tas tolaik bija kas jauns.