2018_07_IMG_5629.png
Romānā 50. un 60. gadu notikumi rādīti okupācijas varu pieņemošu cilvēku acīm
Iznācis pēdējais romāns sērijā Mēs. Latvija. XX gadsimts. Hronoloģiskā ziņā Skolotāji nenoslēdz lielo stāstu par iepriekšējo gadsimtu, un plauktā grāmata secīgi būtu liekama starp Ingas Ābeles Dunu un Noras Ikstenas Mātes pienu — jo tās galvenais fokuss ir uz 50.—60. gadiem. Zināms simbolisms pastāv tajā, ka gan sērijas pirmajā — Osvalda Zebra romānā Gaiļu kalna ēnā, gan pēdējā — Andra Akmentiņa darbā vēstīts par latviešu skolotājiem. To sabiedrības slāni, kas ne tikai pirms 50 vai 100 gadiem, bet joprojām ir viens no svarīgākajiem un ietekmīgākajiem kā šodienas, tā rītdienas pasaules veidotājiem.
Saprotot, ka Akmentiņš raksta par pēckara lauku skolas vidi, sākumā pārņēma šaubas, vai autors nebūs pārgalvīgi iekāpis rakstnieces Ilzes Indrānes kurpēs — vienai lasītāju daļai vēl atmiņā savulaik populārais Indrānes romāns Lazdu laipa (1963), kura galvenie varoņi ir 40.—50. gadu skolēni un skolotāji. Taču — jo vairāk lappušu izlasīju, jo skaidrāks kļuva tas, ka kurpes Akmentiņam kājās pašam savas.
