Padomju skolotāji • IR.lv

Padomju skolotāji

4
Rudīte Kalpiņa, rakstniece un vēsturniece

Romānā 50. un 60. gadu notikumi rādīti okupācijas varu pieņemošu cilvēku acīm

Iznācis pēdējais romāns sērijā Mēs. Latvija. XX gadsimts. Hronoloģiskā ziņā Skolotāji nenoslēdz lielo stāstu par iepriekšējo gadsimtu, un plauktā grāmata secīgi būtu liekama starp Ingas Ābeles Dunu un Noras Ikstenas Mātes pienu — jo tās galvenais fokuss ir uz 50.—60. gadiem. Zināms simbolisms pastāv tajā, ka gan sērijas pirmajā — Osvalda Zebra romānā Gaiļu kalna ēnā, gan pēdējā — Andra Akmentiņa darbā vēstīts par latviešu skolotājiem. To sabiedrības slāni, kas ne tikai pirms 50 vai 100 gadiem, bet joprojām ir viens no svarīgākajiem un ietekmīgākajiem kā šodienas, tā rītdienas pasaules veidotājiem.

Saprotot, ka Akmentiņš raksta par pēckara lauku skolas vidi, sākumā pārņēma šaubas, vai autors nebūs pārgalvīgi iekāpis rakstnieces Ilzes Indrānes kurpēs — vienai lasītāju daļai vēl atmiņā savulaik populārais Indrānes romāns Lazdu laipa (1963), kura galvenie varoņi ir 40.—50. gadu skolēni un skolotāji. Taču — jo vairāk lappušu izlasīju, jo skaidrāks kļuva tas, ka kurpes Akmentiņam kājās pašam savas.

Romāna darbība koncentrēta tieši skolā un norisēs ap to. Pagājušā gadsimta 50.—60. gadi pārsvarā rādīti tālaika «galvenās straumes» (mainstream) — padomju okupācijas varai pielāgojušos un šo varu lielākā vai mazākā mērā pieņemošu — cilvēku acīm un izjūtām, tāpēc sākotnēji arī asociācijas ar Lazdu laipu. Tomēr Indrānes romānā diez vai drīkstētu aprakstīt pastāvīgo resursu trūkumu un ikdienas lāpīšanu gan plašākas vides, gan atsevišķa cilvēka mikrolīmenī, tostarp skolas direktora meitas Sarmītes vienīgā apavu pāra daudzreizējo zoļu līmēšanu, to, ka direktora ģimene faktiski bijusi spiesta atdot savas dzimtas plašās mājas valstij, ka šim pašam direktoram, ilggadējam skolu pedagogam — romānā sauktam par Papiņu — krietnā vecumā atkal un atkal atsaka pensijas piešķiršanu. Ka skolotāju Dagniju izsūta uz Sibīriju līdz ar vīru, jo viņš publiski izteicis dažus nievājošus teikumus par kolhoziem, un tālajos ziemeļos Dagnija cenšas iekopt dārzu. Ka ir tāda sirma kundze, kuras brālis — jaunajai paaudzei šķietami neaptverami — tagad dzīvo Stokholmā, bet Stokholma nav Sibīrijā.

Tomēr šo «citādo» cilvēku, kuri nespēj pieņemt svešas varas esamību un tās ideoloģiju Latvijā, romānā nav daudz. Varbūt tālab, ka realitātē latviešu sabiedrībā bijusi apmēram līdzīga proporcija. Vēsturnieki atzīmējuši, ka padomju represijas 40.—50. gados skārušas ap 15 % no Latvijas iedzīvotāju kopskaita, pārējie laika gaitā samierinājās ar dzīvi padomju režīma apstākļos. Varbūt šī uztvere pēctecīga arī mūsdienu Latvijā.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu