Valmieras komercskolas audzēkņi Līgo svētkos. Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma
Iekšējās Kolonizācijas Veicināšanas biedrības žurnāla numurs, kas veltīts Kurzemes kolonizācijas jautājumiem. 1918. gads. Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma
Kalendāra maiņas dēļ daudzviet Jāņus svinēja divreiz — arī jūlija sākumā
Presē 1. jūlijā publicēja oficiālo vācu okupācijas iestāžu vadības 17. jūnija lēmumu par zemes nodošanu un vācu zemnieku nometināšanu Kurzemē. Tas bija mēģinājums sākt jau iepriekšējos gados izstrādātā kolonizācijas plāna īstenošanu. Katram muižas īpašniekam, kuram kopējā zemes platība pārsniedza 360 hektārus, bija pakāpeniski pret atlīdzību jānodod Kurzemes zemes sabiedrībai trešā daļa savas zemes. Kā izpirkuma vērtība tika noteikta pirmskara cena 1914. gada vasarā. Reālajā tirgū zemes cenas Kurzemē gan bija augušas gandrīz trīskārtīgi. Turklāt noteikumi paredzēja, ka skaidrā naudā zemes īpašnieki saņems 85% no cenas, bet atlikušos 15% ierēķinās kā
pārdevēja dalības naudu Kurzemes zemes sabiedrībā.
Šādu plānu bija iespējams izstrādāt, jo jau kopš pirmajām Kurzemes okupācijas dienām 1915. gadā vācu karaspēkam un iestādēm bija izveidojušās labas attiecības ar vietējiem vācbaltiešiem un netika slēpta abpusēja vēlme Kurzemi pēc iespējas ciešāk piesaistīt Vācijai. Viens no veidiem — Kurzemē izmitināt vācu zemniekus jeb kolonistus. Sākotnējie aprēķini paredzēja nodrošināt ar zemi 50 000 vācu ģimeņu. 1918. gadā visambiciozākie plāni paredzēja 30 gados Kurzemē nometināt līdz pat 2,7 miljoniem vācu kolonistu. Ar plāna īstenošanu gan nevedās jau no paša sākuma. Pirmā pasaules kara gados Kurzemē paspēja nometināt tikai 30 vācu ģimenes.
5. jūlijs Daži apraksti presē atklāja, ar cik dažādām problēmām saskārās lauku iedzīvotāji Latvijā. Daļa slēpa to mazumiņu, kas kara gados bija saglabājies, citiem bija jāsāk iekārtot dzīvi no nulles. Piemēram, 5. jūlijā dažādos preses izdevumos bija publicēts oficiālo iestāžu izplatīts baumu noliegums. Proti, sabiedrībā izplatoties baumas par plānotu uzvalku un cita apģērba apķīlāšanu, tāpēc lauku iedzīvotāji sākuši slēpt savas drēbes un kažokus, pat ierokot zemē. Šīs baumas varētu būt radušās, lasot avīžu ziņas par lieko drēbju kārtu rekvizēšanu Vācijā, lai fabriku strādniekus nodrošinātu ar darba apģērbu, izmantojot tam vecus uzvalkus. Informācijā uzsvērts, ka arī Vācijā pret labu samaksu rekvizējot apģērbu tikai tiem, kam pieder vairāk nekā divi uzvalki un gada ienākumi pārsniedzot 2400 markas. Varas iestādes ar to «grib uzvalkus, kuri nelietoti karājas skapjos, darīt vispārībai derīgus», bet šie rīkojumi neattiecoties uz Baltiju.
Savukārt citu zemnieku dilemmu, rakstot par situāciju Rīgas apriņķī 1918. gada vasarā, formulējis kāds žurnālists: «Nav viegls darbs uzsākt saimniecības atjaunošanu tur, kur saimnieks, stāvēdams pie savas mājas gruvešiem, tiešām nezin, ar ko sākt — vai vispirms rakt zemē bedri, kur dzīvot pašam ar ģimeni, vai celt kaut kādu žagaru būdu, kur izvietot līdzatvestos lopus, vai labot izpostīto aku, lai tiktu pie ūdens malka, vai gatavot gruvešu priekšā vietu pavardam, kur vārīt skābeņu zupu.»
7. jūlijā bija Jāņi pēc vecā stila kalendāra. Kalendāra maiņa joprojām radīja neskaidrības, un daudzviet vasaras saulgriežus šajā gadā svinēja divas reizes. Piemēram, vairākos Rīgas parkos notika sarīkojumi, bet tirgū piedāvāja jāņuzāles un zāļu tējas, kas piesaistījušas visvairāk pircēju. Labi apmeklēts un bagātīgs bijis Jāņu tirgus arī Valkā. Daļa zemnieku bija izvēlējušies svinēt vasaras saulgriežus pēc «dabas kalendāra» — sagaidot, kad uzziedējušas tradicionālās jāņuzāles, savārpojuši kvieši un ozolu lapas pilnībā atplaukušas.
