Dzīve ir par īsu, lai nokavētu kaut vienus Jāņus — jau 15 gadu vecumā izlēma Daina Zalāne ceļā no Vācijas uz vecāku dzimteni Latviju. Šogad viņa ar vīru Juri un dēlu Miķeli uzņems viesus savas ģimenes mājās Cēsu pusē
Sirds asiņo katru reizi, kad jābrauc prom no Ruķeļiem, nopūšas Daina, iedarbinot mašīnu. Rokas sastrādātas, iepriekšējā dienā sienot pirtsslotas un ravējot zemeņu dobes. Lai Jāņabērni neaplīgo! Draugi, kas nav bijuši ciemos, nemaz nezina, ka viņa ir diplomēta pirtniece, mācījusies vairākos kursos. Pagrabs pilns pašas vārītiem ievārījumiem.
Ruķeļus, vecu koku apēnotu Vidzemes lauku sētu kalna galā, viņa ar vīru Juri Zalānu nopirka pāris gadus pēc 2004. gadā nosvinētajām kāzām. Pirmās vasaras pavadīja primitīvā dzīvojamā mājā ar klona grīdu, caur kuru reiz pat izracies kurmis. Ērtības bija minimālas, tāpēc arī Jāņus Zalāni sākumā te nerīkoja. «Bluķi ziemā, 21. decembrī, gan vilkām kaut vai divātā pa dubļiem, tagad jau kaimiņi uz mūsu Bluķa vakaru brauc no citiem pagastiem,» abi smejas.
Vispirms praktiskie latvieši atjaunoja veco pagrabu. Pirms pieciem gadiem izlēma vēsturiskajā kultūrainavā iesēdināt mājiņu ar virtuvi un pirti pirmajā stāvā, otrajā — dzīvojamā istaba. Kādreizējā linu mārka vietā izveidoja pamatīgu dīķi.
«Kad dīķi raka, neļāvām lielās kļavas nocirst. Ir cilvēki, kas domā — dabūsi zemi un tad tukšā vietā visu iekārtosi, kā gribēsi,» ierunājas Juris. «Bet īstenībā vecās māju vietas vērtība ir vēsture, ēku pamati, tas pats ozols un osis. Savas dzīves laikā, lai kā gribētu, nevari tikt pie tāda koka.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.