Čakša: Sperti pirmie soļi

Turpinot interviju sēriju ar valdības ministriem par padarīto, Ir devās pie veselības ministres Andas Čakšas (ZZS). Kopš stāšanās amatā 2016. gadā viņa visu laiku atradusies politikas krustugunīs — gan par ārstu algām, gan par veselības finansējumu, gan par e-veselību. Ko viņa atbild daudzajiem kritiķiem?

 

Viens no jūsu galvenajiem mērķiem ir rindu samazināšana. Vai nav tā, ka vidējie rādītāji uzlabojas, pateicoties reģioniem un mazpilsētām, bet cilvēkiem Rīgā vēl aizvien ir jāgaida ļoti garās rindās?

Ir taisnība, ka vidējais rādītājs veidojas tā, kā jūs aprakstāt. Bet izmaiņas ir arī, skatoties gan reģionāli, gan Rīgā, tā ir otra taisnība. Biķernieku acu klīnikā rindas gaidīšanas laiks bija 5000 dienu, bet šogad uz 1. janvāri tas bija 500 dienu, pašlaik jau 400 dienu. Svarīgākais ir tas, ka tendence šobrīd ir pareizā. Pagājušā gadā, investējot 32 miljonus, panācām 42% izmaiņas.

Par 42% ir samazinājies kopējais gaidīšanas laiks?

Ir trīs pozīcijas — gaidīšana pie speciālistiem, gaidīšana uz izmeklējumiem, un gaidīšana uz dienas stacionāru. Katrai ir atšķirīgs skaitlis. Vislielākais uzlabojums ir gaidīšanai uz dienas stacionāru — 68%. Uz izmeklējumiem — 33%, pie speciālistiem — 42%. (Ministres padomnieks Sergejs Ancupovs pēc intervijas precizēja, ka šie skaitļi attiecas uz visgarākajām rindām, kurām atlases kārtībā tika piešķirta nauda gaidīšanas laika samazināšanai — red.) Mums pagājušajā gadā iedeva pirmo naudu rindu samazināšanai, lai varētu parādīt, ka, investējot vairāk pakalpojumu [iegādē], rindas tiešām samazināsies. Jo uzreiz bija skaidrs — nevar jau rindas samazināt, tikai iedodot naudu, lai nopirktu vairāk pakalpojumus. Ja pretī nav ārsta, tur neko nevar izdarīt. Tādēļ bija ļoti svarīgi, ka ārsti publiskajā sektorā ir gatavi turpināt pieņemt un pieņemt vairāk, iespējams, nekā līdz šim. Ko viņi darīja [iepriekš], kad bija brīvais laiks vai pietrūka nauda pakalpojumam? Gāja privātajā sektorā, jo tur maksā vairāk. Plūsma izveidojās no publiskā sektora uz privāto. Tādēļ bija svarīgi, ka šajā gadā mēs naudu novirzām gan pacientiem rindu samazināšanai, gan ārstiem, lai viņi pieņemtu šos pacientus. Mums nav vēl tādu datu, lai mēs atskaitītos uzreiz, bet rindu garumam mēs visu laiku sekojām līdzi. Tendence ir, ka rindas samazinās. Pat izteikti skeptiķi saka, ka jā — gaidīšanas laiks samazinās tur, kur gaidīšanas laiks ir bijis ļoti ilgs. Bet vēl nav ideāli. Es nevienu brīdi neesmu mēģinājusi teikt, ka viss ir atrisināts, jo viena gada laikā neko nevar atrisināt. Mēs varam ieraudzīt, vai tas, ko mēs darām, rezultēsies ar labu rādītāju, ja mēs sistēmiski turpināsim tās lietas darīt.

Jūs bieži minat Biķernieku piemēru un tas ir ļoti spilgts, taču, piemēram, LTV aprīlī ziņoja, ka Bērnu slimnīcā pieraksts pie oftalmologa ir pilns jau līdz gada beigām.

Tā ir trešā tendence. Ja pasaka bērnu acu ārsts, jūs uzreiz iedomājaties — Bērnu slimnīca. Bet nav tāda specialitāte — bērnu acu ārsts. Ir acu ārsts, un acu ārsts ir pieejams Ziepniekkalna veselības centrā, Zolitūdes veselības centrā. Ļoti daudzās vietās ir pieejams acu ārsts, kurš tajā skaitā pieņem arī bērnus. Instruments, pie kura mēs šobrīd [strādājam], kurš ir jau gandrīz gatavs, ir mājaslapa rindapiearsta.lv, kurā jūs varat ieiet un redzēt, kur ir īsākais gaidīšanas laiks. Ne visā Latvijā, bet blakus tai vietai, kurā dzīvojat. Jau šobrīd ir tabula, taču vienkāršam lietotājam to grūti uzreiz saprast. Tāpēc lūdzu Nacionālajam veselības dienestam izveidot tabulu, kurā viegli var atrast ātrāko gaidīšanas laiku. Ļoti daudz [ietekmē] arī mūsu ieradumi. Ja kompjūters — tad Stradiņos. Ja bērnu acu ārsts, tad Bērnu slimnīcā. Nē, Rīga ir liela, ar ļoti daudzām medicīnas iestādēm, kurām ir valsts pasūtījums, lai sniegtu šos pakalpojumus.

Kur šobrīd vēl ir visgarākās rindas?

Jānodala divas lietas. Viena — tur kur trūkst speciālistu, kurus mēs nevaram tik ātri [piesaistīt]. [Piemēram], bērnu kardiologs vai specifiskie bērnu kardioloģiskie izmeklējumi. Mums šobrīd ir četri speciālisti, kuri strādā [šajā jomā]. Tur mēs domājam par citām sistēmām, kā šai lietā palīdzēt. Tāpat ir ar pieaugušo aritmoloģiju, kur gaida joprojām salīdzinoši ilgi.

Otrs ir finanšu trūkums un kapacitātes uzaudzēšana, lai varētu visu izdarīt. Joprojām ir garas rindas uz kataraktas operācijām, gūžu transplantācijām jeb implantiem. Tur rindu palīdz mazināt daudzas procesuāli sakārtojamas lietas, rindas kārtošana. Tad ir trešais bloks — rinda, kad pacientam ir hroniska saslimšana un ir skaidrs, ka [jāveic] dinamiskā novērošana. Piemēram, onkoloģijā. Izārstē akūto periodu, un tad ir skaidrs, ka reizi gadā vai reizi divos gados, kā kurai slimībai, būs jāiet uz izmeklējumu pie speciālista. Tam ir jābūt ieplānotam kalendārā. Ja jūs esat pie manis atnācis kā pie ārsta, es jūs jau ierakstu uz nākamā gada maiju, jo tad jums noteikti pie manis ir jāatnāk. Tad plānošana kļūst loģiskāka. Tas lielā mērā attiecas uz ārstniecības iestāžu labu darba organizāciju. Mēs to šobrīd prasām no ārstniecības iestādēm, gan saplānojot, gan arī valsts pakalpojumu katrus trīs mēnešus pārplānojot un redzot, ka te finansējums paliek pāri, bet tur ir daudz pacientu. Mēs pārvirzām [naudu] tur, kur tā uzreiz nodrošina pacientiem [pakalpojumu], nevis sakrājas gada beigās un tad jādomā, kā to varētu ātri ātri izmantot.

Vai jūs nevarētu precizēt naudas summu, kas ir atvēlēta rindu mazināšanai šajā gadā?

113 miljoni tieši pacientu pieejamības nodrošināšanai. Tur nav tikai rindas, bet viss, kas ir saistīts tieši ar pacientu. Algas ir 85 miljoni. Kopā mēs saņēmām 197 miljonus. Tieši algām tika novirzīta tas 1%, kas nāk no sociālām iemaksām, tātad 85 miljoni. Būtībā algas tika palielinātas par nepilniem 100 miljoniem, jo arī no budžeta tur bija klāt. Otra daļa bija no [Eiropas Komisijas atļautās budžeta deficīta] atkāpes. Tas ir 113 miljoni, kas aizgāja tīri pacientu pieejamības uzlabošanai.

Decembrī preses konferencē jūs teicāt, ka no 194 miljoniem 38% domāti rindu samazināšanai. Tātad 74 miljoni.

Tieši fizisko rindu samazināšanai. Tad no atkāpes naudas mums vēl aizgāja lineārie paātrinātāji onkoloģijas centrā, atsevišķām tehnoloģijām. Tad vēl zaļā koridora kardioloģiskajam koridoram. Tā arī ir rindu mazināšana, bet pilnīgi caur citu prizmu. Zāļu pieejamība arī [ietilpst] tajos 113.

Vai nav problēma, ka no Rīgas sūta uz reģioniem, gan uz izmeklējumiem, gan uz operācijām? Ko varētu darīt, lai tieši Rīgā samazinātu rindu garumu?

Reizēm nevis sūta pie cita speciālista, bet speciālists pats brauc uz citām vietām. Tā kā tur ir arī valsts pasūtījums, viņš brauc ar saviem pacientiem uz citu vietu. Mēs to mēģinām risināt [un panākt], ka tur, kur ir valsts pasūtījums, ārstam ir jābūt nodrošinātam pilna laika [darbam]. Lai nepaliek pāri brīvais laiks. Lai viņš var tur strādāt uz pilnu slodzi. Ja valsts pasūtījums ir tik maziņš, ka viņš var aizpildīt tikai ceturtdaļu slodzes laiku, un viņam pārējo laiku nav ko darīt, tad viņš dodas uz citu pilsētu un vēl kādu citu pilsētu, lai pieņemtu [pacientus]. Mums jādod tāds pasūtījums, lai mēs ārstam nodrošinām pilna laika darbu, lai viņam nebūtu jāveic šis tūrisms, savācot tos pakalpojumus pa visurieni.

Tātad, lai viņš nestrādātu Stradiņu slimnīcā un vēl ARS, un tad vēl aizskrietu uz Veselības centru 4.

Pirmais — lai viņš varētu strādāt pilnu laiku, jo valsts pasūtījums ir pietiekamā apjomā. Otra lieta — lai par darbu saņemtais atalgojums nodrošina viņa vajadzības. Droši vien kādiem desmit procentiem vienmēr būs interese par šiem privāti pieņemtajiem pacientiem privātajā sektorā, bet ja jūs varat nopelnīt [pietiekamu] atalgojumu un jums visu laiku ir šis valsts pasūtījums, kāpēc lai jūs skraidītu kaut kur? Ārsti saka, ka galvenais skraidīšanas iemesls ir bijis tas, ka beidzas kvotas. Viņi par valsts naudu var pieņemt trīs pacientus dienā, un tad visu laiku meklē, kā sevi piepildīt.

Rindu samazināšanai tika atvēlēti 113 miljoni, pateicoties EK atļaujai palielināt budžeta deficītu. Vai pēc šīs atkāpes beigām rindas atkal nepieaugs, jo nebūs vairs naudas?

Atkāpe mums ir šogad un nākamgad. Kritiskais brīdis ir 2020. gads. Tādēļ visu laiku tiek meklēts risinājums — gan ēnu ekonomikā, gan nodokļu iekasēšanā, lai pietiktu fiskālās telpas.

Tātad tā nauda ir pamatā izmantota ārstu algām un citām izmaksām, kuras faktiski ir nevis vienreizējas, bet pastāvīgas izmaksas?

Atkāpe algām nav izmantota. Mēs braucām uz Eiropu saskaņot [atkāpi]. To var izmantot pieejamības uzlabošanai, tātad rindu mazināšanai, tehnoloģijām, kas uzlabo pieejamību. Ir vairākas lietas, kuras mums nesaskaņoja. Retās slimības aizgāja budžetā, tās nevar likt atkāpē, jo tā nav pieejamības uzlabošana. Tāpat veselīgi nodzīvotu gadu pagarināšana, kas ir Eiropas uzstādījums. Līdz ar to [atkāpe] ļoti precīzi atbilst rindu mazināšanai. Bet 2020. gadā vidēja termiņa budžetā jau ir ielikts iekšā, ka atkāpes vairāk nebūs.

Cik no šiem 113 miljoniem būs jāaizvieto no budžeta?

Visi 113, protams, būs jāaizvieto ar budžeta naudu.

Mēs visi gribētu aiziet un pakalpojumu saņemt tajā pašā dienā. Skaidrs, ka tā nebūs. Bet vai 2020. gadā varēs saņemt pakalpojumu samērīgā laikā?

Īstenībā tas ir tāds filozofisks jautājums. Jūs ļoti precīzi sakāt, ka mēs visi gribam, lai tas ir rīt, bet ja mēs apskatāmies vidējo gaidīšanas laiku Eiropā, tas ir ļoti atšķirīgs. Cik ilgam būtu jābūt šim gaidīšanas laikam? Ir akūtā situācija, kurā jūs vienmēr saņemat jau uzreiz palīdzību. Ir dinamiskā novērošana, kas ir ieplānota — jums ir hroniska saslimšana, un jūs zināt, ka pēc trīs vai četriem mēnešiem [esat pierakstīts]. Paliek pāri trešā sadaļa, kad ģimenes ārstam vajag speciālista konsultāciju un ir gaidīšanas rinda. Kādā laikā tam jānotiek, ja cilvēks neiekļaujas ne pirmajā, ne otrajā grupā? Dāņi ir ļoti skaidri pateikuši — 30 dienas un mums ir [tur] jānonāk. Ja mēs pateiktu 60 dienas, tas uz 2020. gadu būtu ļoti labi. 60 dienu laikā ir jātiek uz tādu plānveida pakalpojumu, kas nav ne akūts, ne dinamiskā novērošana.

Vai tas tiktu ierakstīts valdības noteikumos?

To mēs [izvirzām] kā indikatoru. Reformu plāna pēdējā sadaļā — sasniedzamie indikatori — viens no punktiem ir pieejamības uzlabošana, konsultāciju un izmeklēšanas sasniegšana 60 dienu laikā. Jau tagad mums ir pakalpojumi, kurus var saņemt 10 dienu laikā, bet joprojām mums [citur] ir šie ļoti garie gaidīšanas laiki. Nu, kaut vai šis Biķernieku slimnīcas piemērs ar 400 dienām. Ja mēs varētu līdz 2020. gadam panākt, ka kataraktas operācijas var nodrošināt pusgada laikā, es teiktu, ka tas būtu apmierinošs rādītājs. Tur ir sagatavošanās periods, pierakstīšanās notiek laicīgi, tas nav ļoti ilgs gaidīšanas laiks pret 14 gadiem, kā tas ir bijis.

Cik ilgu laiku prasīs, lai sasniegtu šo mērķi?

Ja mēs nodrošināsim atalgojuma pielikšanu, tad nākamajā gadā nāk pie atalgojuma klāt 70 miljoni, 2020. gadā vēl 60 tikai atalgojumam. Tas nozīmētu, ka mums neiet prom ārsti un Latvijā paliek jaunie cilvēki. Tātad mums ir, kas strādā, un mēs šiem ārstiem nodrošinām pilnu slodzi ar pakalpojumu sniegšanu. Tam šogad bija 113 miljoni, nākamajā gadā vēl ir nepieciešami mazliet vairāk. Pēc tam tā summa apmēram stāv uz vietas, jo iedzīvotāju skaits mums ir diezgan stabils. Protams, ka pieaug veco cilvēku populācija, kas nozīmē arī hroniskās saslimšanas. Tomēr izdalot rindu dažādos objektos un ieviešot skaidras valsts programmas gan onkoloģijā, gan sirds un asinsvadu slimībās, mēs varam situāciju stabilizēt.

Būs cilvēki, kuri nevarēs atļauties iekļauties jaunajā «veselības apdrošināšanas» sistēmā, kas sāks darboties nākamgad. Kā to varēja pērn pieņemt, neveicot nekādu analīzi par ietekmi uz kopējo veselības stāvokli valstī?

[Tajā laikā] droši vien publiski ļoti bieži varēja dzirdēt manis teikto, ka ļoti svarīgi ir iekļaut visus iedzīvotājus veselības aprūpes kopējā pakalpojumā un neveidot šo divu durvju sistēmu, kur ir viens pakalpojumu grozs un otrs pakalpojumu grozu. To mēs saucām par visaptverošas veselības aprūpes pakalpojumu, un es tiešām ilgi par to cīnījos. Ir politiskais reālisms, ka reālais resurss ir tāds, kāds mums šobrīd ir, un tad ir otra sajūta, ko es ideālistiski gribētu sasniegt. Mans glābiņš droši vien bija, ka sarunās ar Pasaules Veselības organizāciju tika ļoti skaidri pateikts, ka katrai valstij ir jārēķinās ar savu ekonomisko situāciju. Nav tādas vienotas izpratnes par to, ka visur var ieviest pilnīgi vienādu sistēmu. Ja taisa dalījumu, tad noteikti pakalpojumu grozā ir jāietilpst primārai veselības aprūpei, kas ir ģimenes medicīna, profilakse un veselības veicināšana. Tā ir viena sadaļa.

Otrs — mēs šobrīd ejam uz valsts veselības apdrošināšanas sistēmu, kas automātiski apdrošina visus legālos darba ņēmējus un arī 21 sociāli aizsargājamu grupu, kuras valsts pasargā. Ir trešā sadaļa, ka šobrīd valsts legāli ir paredzējusi tādus nodokļu maksāšanas režīmus, kuros cilvēkiem pašiem jāparūpējas par savu sociālo aizsardzību. Tie ir mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji, patentu maksātāji, kuriem nav [sociālās aizsardzības], kur valsts paredz, ka cilvēki paši par sevi parūpējas. Diskusija par to, cik liels tas skaits varētu būt, ir diezgan dažāda. Mēs zinām, ka vēl ir ēnu ekonomikas sadaļa — cilvēki, kas nemaksā nekādus nodokļus vai saņem aploksnēs algas. No tiem, kuriem pašiem par sevi jāparūpējas, ir daļa, kura, iespējams, nesasniedz to [ienākumu] apjomu, lai viņi varētu iestāties sistēmā. Mēs savā kalkulācijā redzam, ka tie varētu būt kādi 30 000 cilvēku, bet man jāsaka, ka tas vairs īsti nav par veselību. Mums jārunā par sociālo aizsardzību, par to, ka mums ir cilvēki, kuri ir nabadzīgi. Tas ir jāliek uz galda. Man liekas, ka es šobrīd jau tā risinu gan IT ministrijas lomu, gan tagad arī sociālos jautājumus, lai gan mans galvenais uzdevums būtu nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumus.

Es pieļauju, ka PVO ir teikuši, ka jārēķinās ar ekonomiskām iespējām, tomēr 2016. gadā viņi ziņojumā ļoti skaidri pateica, ka šāda dalīšana ir nevēlama.

Jā. Mēs organizējām tādu konferenci, par šo diskutējot kopā ar sociālajiem partneriem, tur bija gan LDDK, gan LTRK. Tur bija disputs par to, vai mēs tiešām esam šobrīd gatavi savā ekonomiskajā situācijā dot visiem visu, pat tiem, kas nepiedalās legālā nodokļu nomaksā. Lai būtu atbalsts tam, ka veselībai tiek vairāk iedots no kopējā budžeta, lai veselības finansējums būtu nodrošināts tiem, kas ir nodokļu maksātāji un šīm aizsargājamajām grupām, tika panākts šis politiskais kompromiss arī Saeimas līmenī, kad tika pieņemts finansēšanas likums.

Jūs sakāt, ka tajā laikā jūs vēlējāties visiem [nodrošināt pieeju veselības aprūpei], taču šobrīd intervijās jūs aizstāvat jauno sistēmu. Tāpēc atgriežos pie jautājuma — kāpēc nav veikta analīze par to, kā šī sistēma ietekmēs kopējo veselības stāvokli valstī?

Šādu analīzi līdz galam ir diezgan grūti veikt. Mēs šobrīd nevaram ļoti skaidri nosaukt skaitli, cik būs to cilvēku, kas nepieteiksies šajā sistēmā.

Tas ir īpatnēji, ka jūs nevarat to prognozēt.

Cik ir tādu cilvēku, mēs to šobrīd nevaram pateikt. Tas nebūtu jāsaka Veselības ministrijai — cik tad ir tādu, kas nemaksā nodokļus vai strādā legālā nodokļu maksāšanas režīmā bez sociālajām garantijām (piemēram, mikrouzņēmumos — red.). Šādus skaitļus mēs skaidri nevaram iegūt. Skaitļi, kurus mums dod, ir ļoti dažādi, sākot no 100 000 un beidzot ar 300 000. Es esmu runājusi ar Polijas kolēģiem. Tur ir līdzīga sistēma, bet viņi nav pirmajā grozā ietvēruši ģimenes medicīnu, tur ir tikai neatliekamā palīdzība. Jūs droši vien arī dzirdējāt diskusijās, ka vajag atstāt tikai neatliekamo palīdzību. No mūsu puses bija panākums, ka mēs esam [apdrošināšanas paketē] iekļāvuši primāro aprūpi, jo ģimenes ārsti tiek galā ar ļoti daudzām lietām. Vēl vakar konferencē runājām, un ģimenes ārsti saka, ka viņi 70% gadījumu tiek galā ar visu, kas pacientam ir nepieciešams. Akūtā situācijā viss tāpat tiek nodrošināts, lai glābtu pacienta dzīvību. Līdz ar to par ietekmi varēsim runāt tikai pēc tam, [kad sistēma sāks darboties].

Vai nav skaidrs, ka sabiedrības veselības stāvoklis pasliktināsies?

Es jums nepiekrītu. Ja nebūtu ģimenes ārstu, es jums piekristu, ka kopējais stāvoklis pasliktināsies. Citādi mēs pasakām, ka ģimenes ārsti netiek galā ar hronisku pacientu uzraudzību. Tas viņiem ir jādara, un to viņi jau šobrīd dara. Protams, ka būs ietekme. Es nesaku, ka nebūs nekādas ietekmes. Bet, ja pacientam ir iespēja gan saņemt neatliekamo palīdzību, gan ģimenes ārstu, tas ir daudz labāk, nekā tad, ja tā nebūtu. Otrs — izvēle bija starp [šo jauno sistēmu un] to, ka finansējums nebūtu nācis klāt un mēs dzīvotu iepriekšējā sistēmā. Tas bija ļoti garu un skaļu diskusiju rezultāts.

Vai tomēr nebija tā, ka finansējuma pieaugumu panāca ārstu streiki pagājušajā vasarā, nevis šis kompromiss?

Nē.

Ja skatāmies hronoloģiski, pavērsiens par lielākas naudas piešķiršanu medicīnai nāca pēc tam, kad tika pieteikti streiki.

Ģimenes ārstu finanšu pieaugums ir 15 miljoni. Ģimenes ārstu streiks nebija vadmotīvs tam, ka panāca. Tur bija citas aktivitātes, bet tas nav īsti saistīts ar streiku.

Viena no lietām, kas visvairāk kaitē sabiedrības kopējam veselības stāvoklim un rada vislielākās problēmas, ir milzīgā nevienlīdzība aprūpes sistēmā, kura tieši saistīta ar līdzmaksājumiem. Pēc būtības «apdrošināšana» ir vēl viens līdzmaksājums, kas tiek ieviests zināmām grupām. Tas radīs vēl vienu šķērsli. Jūs konkrēti minējāt mikrouzņēmumu darbiniekus un teicāt, ka viņi paši ir atbildīgi par savu veselību. Taču, ja valsts vēlas no viņiem iekasēt šos procentus, kāpēc nevarēja to vienkārši pielikt klāt pie viņu nodokļu maksājumiem? Tad viņiem nebūtu par to jārūpējas, viņiem nebūtu jāiet cauri visai birokrātijai, lai to nokārtotu, un viņiem būtu viens šķērslis mazāk. Tagad noteikti būs cilvēki, kuriem ir nepieciešama palīdzība un kuri pēkšņi sapratīs, ka viņiem tā palīdzība nepienākas, bet viņiem uz rokas nebūs tie 500 vai 700 eiro, kas tajā brīdī būs jāiemaksā.

Tā summa nav tāda.

Pēc diviem gadiem būs 500 eiro gadā.

Gadā, mēs runājam par gadu.

Un tai būs jābūt nomaksātai par iepriekšējiem diviem gadiem.

Jā, tieši tā. Bet jūs sakāt, ka cilvēks nebūs padomājis par to, ka viņam jāparūpējas par savu veselību. Es jums varētu piekrist attiecībā uz mikrouzņēmumiem, bet nodokļu izmaiņas koordinē un organizē Finanšu ministrija, un tas nodokļu reformā netika ietverts.

Finanšu ministre ir jūsu partijas biedre Dana Reizniece-Ozola. Vai tad viņa strādā pret labāku veselības sistēmu Latvijā?

Es nedomāju, ka viņa strādā pret labāku veselības aprūpes sistēmu Latvijā.

Ja valsts to naudu iekasētu vienā kopējā maksājumā, tas gan atvieglotu dzīvi visiem šiem cilvēkiem, gan nodrošinātu, ka cilvēki nenonāk nepatīkamā situācijā, kad viņiem pēkšņi ir jāiemaksā par iepriekšējiem diviem gadiem un viņiem tās naudas nav.

Es domāju, ka mums vienkārši ir jāmaina attieksme pret savu veselību. Tas, ko jūs šobrīd sakāt, ir ka valstij nepārtraukti ir jābūt modrībā par to, vai jūs no rīta veicat vingrinājumus vai nē.

Valstij ir jārada sistēma, kas ir pēc iespējas vienkārša un pēc iespējas maz mani apgrūtina. Ja man tā nauda ir jāmaksā tā vai tā, kāpēc to neiekasēt kopā ar kopējo nodokļu maksājumu, nevis likt man iet cauri visādām birokrātiskām procedūrām?

Tur nav birokrātisku procedūru. No 1. septembra jūs ieiesiet savā e-veselības profilā un varēsiet to samaksāt. Tas ir sarežģīti, jums liekas? Tā ir jūsu kopēja veselības datu vietne.

Ņemot vērā, kā iet ar e-veselību, es nezinu, vai tas būs sarežģīti vai nē.

Es domāju, ka tas būs ļoti viegli.

Cerēsim, bet, kā mēs zinām, līdz šim ar e-veselību ir gājis dažādi. Jūs nedomājiet, ka no mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem varētu būt Satversmes tiesā sūdzība šajā sakarā? Viņi maksā visus valsts noteiktos nodokļus un tomēr netiek apdrošināti.

Es domāju, ka nē, jo šobrīd šis ir tāds nodokļu maksāšanas veids, kurā valsts ir atstājusi šīs grupas [pašas rokās] rūpes par savu sociālo labklājību. Es piekrītu, ka būtu labāk, ja nebūtu tik daudz dažādu nodokļu maksāšanas režīmu. Tas ir sācies jau iepriekš. Pat redzot, ka tas, iespējams, nav pats labākais nodokļu maksāšanas režīms, tajā veikt tik straujas pārmaiņas droši vien nav iespējams.

Pēc diviem gadiem cilvēks, kas saņem minimālo algu, vēl aizvien iemaksās sistēmā 1% no minimālās algas, bet cilvēks, kas ir ārpus sistēmas, iemaksās 5% no minimālās algas. Vai tas ir taisnīgi?

Ja mēs skatāmies uz to, cik izmaksā veselības aprūpes sistēma, un ja mēs gribam, lai cilvēki piesakās sistēmā, tad es domāju, ka tas ir [taisnīgi].

Cilvēks kas saņem minimālo algu, piedalīsies sistēmā ar daudz mazāku maksājumu, nekā cilvēks, kurš kaut kāda iemesla dēļ nav sistēmā.

Cilvēkam ir iespēja legāli nomaksāt šīs sociālās iemaksas. Vai šobrīd mēs aizstāvam tos, kuri nemaksā sociālās iemaksas?

Ja iemaksu jēga ir nodrošināt naudu veselības aprūpei, tad no sistēmas viedokļa naudas atšķirība ir minimāla. Taču jūs ļaujat cilvēkiem piedalīties, maksājot tikai 1% no minimālās algas.

Ja mēs sasaistām veselības aprūpes pakalpojumu ar sociālajām iemaksām, tajā brīdī iemaksas automātiski kļūst individualizētas.

Šī individualizācija man neko nenozīmē, jo es saņemu visus pakalpojumus neatkarīgi no iemaksu apjoma. Tas ir pretstatā pensijai, kuras lielums ir atkarīgs no iemaksātās summas.

Šobrīd [neatšķiras].

Tad nākotnē pieejamais veselības aprūpes apjoms varētu atšķirties?

Mums jau būs jādomā, kā to sistēmu stabilizēt. Ja mēs skatāmies uz Lietuvu, kur ir 9%…

Tātad cilvēki ar mazākiem ienākumiem saņemtu mazāku pakalpojumu apjomu?

Nē, tādā ziņā nē. Ar piesaisti es nekādā ziņā nedomāju, ka cilvēki ar mazākiem ienākumiem saņemtu mazāku apjomu. Es domāju vairāk par to, ka Lietuvā no sociālā nodokļa [veselības aprūpes] iemaksām ir 9%, Igaunijā 12%, un mums ir 1%.

Ja šobrīd esat ārpus sistēmas, veicamā iemaksa nenosedz pakalpojuma cenu. Igaunijā pieteikšanās sistēmā maksā trīs reizes vairāk — tur ir 1500 eiro, lai jūs iestātos sistēmā. Līdz ar to manā skatījumā [Latvijā] ir ļoti atviegloti noteikumi, īpaši pirmajā gadā. Ja jums vajadzēs pakalpojumu nākamajā gadā, jūs tad maksātu pa daļām. Jūs šogad iemaksājat 1%, nākamajā gadā 3%. Tas pat nenosedz tās izmaksas, kas ir veselības aprūpē.

Diemžēl ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē neviens nedomā, ka viņš saslims. Līdz ar to sagaidīt, ka cilvēki tādā veidā rīkosies… Mēs, protams, varam uz to cerēt, bet cilvēki tā nerīkojas.

Pērkot apdrošināšanu, tomēr rīkojas gan.

Tā ir garāka diskusiju, bet, ja skatāmies, piemēram, uz Ameriku, tikai retais pats sev ir pircis apdrošināšanu, ja to nenodrošina darba devējs.

Atgriežoties pie savas ārsta puses — es arī uzskatu, ka visiem ir nepieciešams pilns pakalpojuma klāsts. Bet, ja mēs rēķināmies ar ekonomisko situāciju, kurā esam, un nespējam [visiem] nodrošināt [aprūpi], tad diskusijā — vai mēs nenodrošinām nevienam neko, vai ejam tomēr šo ceļu, ka sasaistām [aprūpi] ar sociālām iemaksām—, mana izvēle ir racionāla — šobrīd [sasaistīt].

Jūs bieži uzsverat, ka visiem tiek nodrošināta neatliekamā palīdzība, bet arī tas nav nepārprotams jēdziens. Esmu dzirdējis par plānu, kurā noteiktu — ja cilvēks tiek aizvests uz reanimāciju un viņš vai viņa tiek pieslēgta pie sistēmas, tad neatliekamā palīdzība nozīmē, ka vitālo funkciju uzturēšana tiek nodrošināta 30 dienas, ne vairāk.

Es nezinu, kur jūs to dzirdējāt. Tā nav.

Latvija ir to valstu vidū, kurās iedzīvotāji visvairāk maksā par veselību no sava maka. Puse no veselības aprūpes pakalpojumiem, kurus saņemam, apmaksājam paši. Vai varētu šo procentu līdzsvaru mainīt ar šo sistēmu? Vai jūs uzskatāt, ka šī veselības apdrošināšanas sistēma atrisina problēmu, par kuru mums jau vairākus gadus pārmet starptautiskās institūcijas?

Mēs esam nokavējuši, ļoti ilgi nesasaistot veselības aprūpi vai nu ar sociālajām iemaksām vai ar kādu citu iemaksu veidu, jo veselības aprūpei finansējums vienmēr ir gājis pēc pārpalikuma principa. Šī ir pirmā reize, kad mums ir ļoti skaidri iezīmēts finansējums, kas nāks klāt. Maksāšanu no savas kabatas mēs varam samazināt tikai tajā brīdī, kad pietiek finansējums. Kad valsts pakalpojumi ir pieejami pietiekamā apjomā un cilvēkam nav jāizvēlas privātais sektors. Kad tiek paplašināts kompensējamo zāļu saraksts, lai pacientam nav jāpērk viņam nepieciešamie medikamenti, kas ir ārpus kompensējamo zāļu saraksta. Tajā brīdī mēs dabūjam arī lētāku medikamentu, jo mēs varam sākt diskutēt par to cenu tikai tad, kad zāles ir pieteiktas kompensējamo zāļu sarakstā. Te es nerunāju par tiem līdzmaksājumiem, kas ir pie ģimenes ārsta 1,42 eiro, vai pie speciālista 4,27 eiro, bet par to, ko jūs maksājat tāpēc, ka valsts nevar nodrošināt pakalpojumu apjomu.

Stradiņa slimnīca jau ilgstoši strādā ar valdi, kurā divi locekļi ir iecelti bez konkursa. Tas var radīt šaubas par šo valdes locekļu neatkarību, sevišķi tagad, kad Stradiņos gaidāmi ļoti lieli iepirkumi.

Tikai viens ir bez konkursa.

Gan priekšsēdētāja Ilze Kreicberga, gan Arta Biruma.

Nē, Biruma ir ar konkursu. Viņa bija p.i., bet pēc tam bija taču konkurss. Bet par valdes vadītāju jā, viņai nav bijis konkurss, viņa ir p.i. [Redakcijas piezīme: intervija notika 7. jūnijā. 13. jūnija tika publiski paziņots, ka A. Biruma iesniegusi atlūgumu un valdē bez konkursa kā pienākumu izpildītājs tika iecelts Jānis Komisars.] Šobrīd iet konkurss, līdz Jāņiem komisija sauc visus pretendentus, un es ļoti ceru, ka līdz jūlija beigām jau būs valde.

Tas ir diezgan ilgs laiks, lai nonāktu pie lēmuma. Pretendentiem pieteikumi bija jāiesniedz līdz 24. aprīlim.

Jā, tur ir diezgan garš pretendentu saraksts, jo mums vēl ir piesaistīta meklētāju kompānija, kas arī uzrunāja cilvēkus. Tagad viss ir saplūdis kopā. Kā es saprotu, atlases komisija, kura skatās uz visiem, sanāk tuvākajā nedēļā.

Vai šī vecā valde pieņems lēmumu par jauno A2 korpusa pasūtījumu?

Domāju, ka lēmumu pieņems tikai tad, kad jaunā valde būs apstiprināta. Es piekrītu tam, ko jūs sakāt — ja ir bažas, ka tur varētu nebūt kaut kāds caurspīdīgums, tad visām rīcībām ir [jānodrošina], lai būtu caurspīdīgi, lai nebūtu bažas par to.

Tātad visi lielie iepirkumi tiks atstāti jaunajai valdei?

Tieši tā. Skatoties tehnoloģiju iepirkumus, mēs mēģinām tos centralizēt. Šobrīd vairāki lieli iepirkumi notiek Austrumu slimnīcas pusē tieši tāpēc, lai mēs dabūtu zemākas cenas un varētu vairāk darbus izdarīt.

Tieši par Birumas kundzi — esmu dzirdējis baumas, ka viņa ir iesniegusi atlūgumu.

Jā, tā ir taisnība.

Tātad tagad valdē būs divi cilvēki, tai skaitā bez konkursa ieceltā priekšsēdētāja.

Kas automātiski nozīmē, ka mēs no šī konkursa atlasīsim arī vēl valdes locekli.

Vai jums ir zināms, kāpēc Biruma iesniedza atlūgumu?

Man nav tādas… Es saprotu, ka viņai ir citi darba piedāvājumi. Tā es sapratu no informācijas, kas ir man.

Vēl par personāla politiku. Kāpēc jūsu padomniekam sabiedrisko attiecību jautājumos Sergejam Ancupovam dienu pēc tam, kad viņš atnāca uz darbu, piešķīrāt 30% piemaksu?

Jo es uzskatu, ka šobrīd padomniekiem atalgojuma grupas ir [pārāk] mazas, lai dabūtu sakarīgus cilvēkus.

Viņš ir jums jau otrais sabiedrisko attiecību cilvēks.

Jā, es esmu diezgan izvēlīga.

Jums vajag divus sabiedrisko attiecību cilvēkus?

Katrā personībā ir kāda vājā vieta. Manējā ir komunikācija, es to nenoliedzu. Esmu ļoti īsvārdīga un ātri pieņemu lēmumus, bet komunikācijā man vajag palīdzību. Es esmu cilvēks, kurš uz trīs lappušu vēstuli var atbildēt — labi, darām tā, bet, protams, ir vajadzīgs iztirzājums.

Paturpināsim. Jūsu biroja vadītājs ir Andrejs Panteļējevs — Zaļās partijas biedrs, kurš līdz šim strādājis drošības jomā. Rudenī tika iecelts jauns valsts sekretārs Aivars Lapiņš, kuram visa pieredze ir lauksaimniecībā. Vai ZZS jums iesaka, kurus cilvēkus pieņemt darbā?

Par biroja vadītāju noteikti ne. Par Lapiņa kungu — situācijā bez valsts sekretāra es meklēju un nenoliegšu, ka prasīju rekomendācijas, bet Lapiņa kungam ar partiju īsti nav nekādas saistības. Viņš ir Zemkopības ministrijā. Tad jau arī visi cilvēki, kas strādā VM, ir saistībā ar ZZS. Ikdienas darbā es nejūtu šo saistību ar partiju.

Austrumu slimnīcas jaunajam vadītājam Imantam Paeglītim ir 8000 eiro liela mēnešalga. Kā tā ir salāgojama gan ar citu slimnīcas vadītāju algām, gan ar algām veselības aprūpes sistēmām kopumā, kurā vēl aizvien nav sasniegti salīdzinoši pieticīgie izvirzītie mērķi?

Taisnība, bet mēs meklējām vadītāju divos konkursos, un cilvēki nepieteicās. Nolēmām piešķirt lielu atalgojumu, jo [Austrumu slimnīcas vadītājam] ir milzīga atbildība par finanšu resursu, slimnīcas apgrozījums pārsniedz 80 miljonus eiro. Valde par to atbild ar visu savu mantu. Tā ir viena no lielākajām kapitālsabiedrībām, un arī pēc Pārresoru koordinācijas centrā teiktā Austrumu slimnīcas vadītāja alga nesasniedz griestus. Nav tā, ka būtu daudz gribētāju uzlabot slimnīcas finansiālo situāciju un veikt profesionālās pārmaiņas, lai slimnīcu padarītu par normālu uzņēmumu ar pozitīvu bilanci.

Bet tas nav pretrunā ar jūsu teikto, ka ir ļoti garš pretendentu saraksts darbam Stradiņa slimnīcas valdē?

Domāju, ka tā ir rezonanse tam, kādas pašlaik ir algas, un cilvēki ir gatavi strādāt komandā. Stradiņa slimnīcas valdes vadītājam un valdes locekļiem būs līdzīgs atalgojums, kāds ir citu lielo kapitālsabiedrību valdēs. Ņemot vērā to budžeta apjomu, kāds ir.

Latvijā veselībai atvēl 3% no IKP, kas šobrīd ir viens no zemākajiem rādītājiem ES, zemāks nekā kaimiņvalstīs. Valdība izrādīja lielu pretestību priekšlikumam likumā ierakstīt konkrētu IKP procentu veselības aprūpei, kas būtu jāsasniedz līdz 2020. gadam. Tas rada iespaidu, ka šī valdība nav gatava sniegt to atbalstu veselības aprūpei, kas būtu nepieciešams.

Es tam nepiekrītu. Šī ir pirmā valdība, kas veselības aprūpei piešķīrusi lielu finansējumu. Jūs nevaram noliegt, ka pirms tam 200 miljonus neviens nebija iedevis. Bet, ja mēs runājam par naudas apjomu, kas būs nepieciešams, tad man racionālāk šķistu runāt nevis par procentiem no IKP, bet par izdevumiem no kopējā budžeta. Būtu jāsāk ar 12% un jāiet uz 14%. To mēs šobrīd tiešām nesasniedzam, bet jautājums ir, vai mēs varam plānot kaut ko tādu. Nekas nenotiek uzreiz. Premjers ir atbalstošs, un droši vien mēs nebūtu dabūjuši lielo finansējumu, ja nebūtu premjera atbalsta.

Finansējuma pieaugums ir ievērojams, bet bedre, no kuras mums jāizkāpj, arī ir dziļa. Jūs vēlēšanās nevarat solīt, ka mums būs labāka veselības aprūpe nekā kaimiņvalstīs.

Jā, iespējams, ka nākamajā un aiznākamajā gadā mēs turpināsim atpalikt. Nedarīt neko vai sākt darīt? Tas ir stāsts par mūsu kopējo ekonomiku. Mēs nevaram darīt vairāk tikai veselības aprūpes sistēmā, kas lielā mērā tiek uztverta kā patērējoša. Tāpēc mūsu darbs ir bijis parādīt, cik svarīgi ir investēt medicīnā. Tas man ir izdevies, kustība ir sākusies. Jā, vajadzīgi nākamie soļi, nevienā brīdī neesmu teikusi, ka vajag apstāties.

Mediķu algu paaugstināšanas rezultāti ir visai raibi. Dažiem tiešām algas pieaugušas, bet tikko publiskotā SKDS aptauja rāda, ka 30% ārstu algas nav mainījušās, bet 7% tās samazinājušās.

Starp to, kā cilvēks jūtas pēc algas dienas un kāds cipars ir uz papīra, vienmēr ir atšķirība. Mūsu dati rāda, ka Stradiņa slimnīcā ārstu algas ir pieaugušas par 43% — 52%, medmāsu — par 30% — 65%, Bērnu slimnīcā algas palielinājušās par 36 — 40%, Austrumu slimnīcā — no 28% līdz 51%. Tās ir lielās trīs universitātes slimnīcas.

Bet, runājot ar ārstiem, pārliecinājāmies, ka situācijas ir ļoti atšķirīgas. Vai slimnīcās pārkārto naudas sadalījumu algām? Kāpēc gan lai viena trešdaļa ārstu teiktu, ka viņu algas nav pieaugušas?

Stradiņa slimnīcā ārstiem algas pieaugums ir salīdzinoši mazs, jo tur bija solidārā vienošanās, ka lielākais algas pieaugums ir nepieciešams medmāsām. Tikai tiem ārstiem, kuru algas apmērs nesasniedza 1500 eiro, ir reāls pieaugums. Pirms pārmest kaut ko, jāņem vērā, ka 85 miljoni eiro liels finansējums mediķu algu palielināšanai iepriekš nav bijis nekad. Mēs solījām, ka ārstu algas sasniegs divu vidējo algu apmērus, kas ir 1600 eiro. Ja ārstam jau ir tāda alga, tad neko vairāk par to, ka būs šāda alga, nevaru apsolīt. Visi jaunie ārsti ir saņēmuši algas pielikumus. Un slimnīcās ir redzams, ka jaunie ārsti tur ir. Stradiņa slimnīcā gada pirmo piecu mēnešu laikā tikai viena medmāsa ir aizgājusi prom, un tas ir labs rādītājs, ja iepriekšējos gados māsas kā skudriņas tecēja prom no slimnīcām.

Ir arī dzirdēts par gadījumiem, kuros tagad medmāsām algas ir lielākas nekā ārstiem.

Jāsalīdzina slodzes apjomus. Iespējams, ka ārsta alga ir 400 eiro, jo viņš slimnīcā strādā 0,25 slodzi vai ārstē pacientus tikai vienreiz nedēļā. Jūs teicāt, ka slimnīcu vadības var pēc saviem ieskatiem izrīkoties ar finansējumu algām. Nē! Līgumos ir ļoti skaidri norādīta summa, kas izmantojama atalgojumam. To nevar izmantot nekam citam. Nekādas klavieres, tikai algām!

Bet pagājušajā gadā vecmātēm paredzētais finansējums līdz daudzām vecmātēm nemaz nenonāca.

Tas bija ļoti labs pilotprojekts, tieši tāpēc Stradiņa slimnīcas valde un atbildīgās amatpersonas tika sauktas uz ministriju, izgājām cauri visiem sarakstiem, lai nenotiktu nekādas nobīdes. Lai finansējums algām būtu izmantots tieši algām nevis tehnoloģijām. Nevar jau noliegt, ka, mainoties cenām iepirkumu tirgū, mainās arī iepirkumu cenas visvienkāršākajām lietām. Slimnīcu vadītājiem ir jāsaprot, kā iekļauties budžetā. Tāpēc mēs esam norādījuši, ka algām paredzēto naudu nedrīkst izmantot nekam citam.

Nesen intervijā teicāt, ka attiecībām starp ārstu, medmāsu un māsu palīgu algām būtu jābūt 100 – 60 – 40. Cik daudz naudas vajag šim mērķim?

Nākamajā gadā mediķu algām jāpieliek 70 miljoni, aiznākamajā — 60. Rēķināmies ar to, ka vidējā alga tautsaimniecībā iet uz augšu un 2020. gadā divas vidējās algas būs vairāk nekā 1600 eiro, droši vien 1700. Vislielākais atalgojuma pieaugums bija šogad. Par proporcijām mēs vienojāmies ar mediķu arodbiedrību un tās panācām ar šā gada algu pieaugumu.

Jūs esat teikusi, ka labi būtu, ja ģimenes ārsts saņemtu 4000 eiro uz rokas. Kā to var panākt?

Noķērāt! (Pasmaida) Ja ģimenes ārstiem būtu tik lielas algas, tas automātiski nestu sev līdzi visu pārējo mediķu algu skalu. Ar nozares speciālistiem izrunājāmies, ka mums būtu kādi 100 speciālisti, kuriem būtu augstākā algu likme, pieņemsim, 4000 — 5000 eiro. Bet ar to arī mēs saprotam ļoti augstu kompetenci un sarežģītu darbu. Nākamais solis būtu, ja ģimenes ārsta alga varētu sasniegt divarpus vai trīs tūkstošus. Tas mūs pārliecinātu, ka ārsts var pelnīt. Kāpēc es izcēlu tieši ģimenes ārstu algas? Tāpēc, ka viņi ir atbildīgi par pacientu daudzās situācijās. Mēs gribam, lai viņi tiešām ir bāzes spēlētājs.

Stājoties amatā, apņēmāties pārskatīt tarifus medicīnā un veidot sistēmu, kurā valsts maksā tikai par kvalitatīvu un rezultatīvu mediķu pakalpojumu. Taču tikai šogad sāk pārskatīt terciāro jeb sarežģītāko pakalpojumu tarifus slimnīcās. Kāpēc neadekvātā tarifu sistēma tik gausi mainās?

Jebkura valsts sistēma kustas lēnāk nekā privātā. Izstrādāti aizsargmehānismi, lai lietas nenotiktu pārāk ātri. Iepriekš ir pētīts, kā veidojas pašizmaksas, vākti dažādi viedokļi. Meklējam pareizāko metodi, kā atrast vispareizāko cenu. Piekrītu, ka tas noliek lēni. Man gribas izveidot stabilu jaunu sistēmu.

Kopš mediķi piespiesti sākt strādāt ar e-veselību, no visām funkcijām darbojās tikai divas: darba nespējas lapas un receptes. Pretēji solītajam nav ne elektroniskās rindas, ne e-konsultāciju, ne e-jaundzimušo reģistrācijas. Kāpēc?

Mēs esam skaļi runājuši par e-receptēm un e-darba nespējas lapām, jo tās bija obligātas e-veselības sastāvdaļas. Bet e-veselībā ir arī vakcinācijas kalendārs, ir pacienta medicīniskie dati. Slimnīcu izrakstu un radioloģisko izmeklējumu apraksti uzreiz nokļūst pacienta veselības kartē. E-rindas nav, tā ir taisnība. Tāda elektroniskā rinda, kāda bija jau izveidota, neatrisinātu nekādas problēmas. Pašlaik tā tiek sasaistīta ar elektronisko nosūtījumu sistēmu, lai nebūtu tikai digitālu papīru aizpildīšana un aprite. E-rinda ar e-nosūtījumu sāks strādāt no 1. septembra lielajās slimnīcās. Jaundzimušo reģistrācija būs no 1. janvāra. Neatceros, kad būs e-konsultācijas. Šobrīd ir svarīgi, lai līdz jūlijam dabūtu normālu funkcionalitāti e-receptei, jo šī sistēma dienas vidū bremzējas.

Gan jūs, gan premjers konsekventi pārmetāt e-veselības sistēmas kritiķiem vai nu vēlēšanos izvairīties no pārraudzības, vai arī nekompetenci.

Atceraties, kāda bija retorika pagājušajā vasarā? Neieviešam e-veselību vispār! Mēs aicinājām pieslēgties sistēmai un testēt to, lai uzrādītos kļūdas un tās varētu izlabot. Attieksme nemainījās. Kad 2018. gada 1. janvārī e-veselība kļuva obligāta, strauji mainījās pieslēgumu skaits, un — visi zina, kas notika janvāra pirmajās dienās — sistēma neizturēja lielo lietotāju skaitu.

Lattelecom Technology, būdams sistēmas izstrādātājs un atbildīgs par ieviešanu, to nevarēja paredzēt?

Pie labas sistēmas arhitektūras noteikti pārslodze būtu paredzama un nespēja tikt ar to galā būtu nepiedodama. Bet es nezinu, kā [2011. gadā] Lattelecom Technology tika iedots darba uzdevums. Pašlaik ar pirkstiem rāda viens uz otru. Aprīļa beigās, kad jau biju atgriezusies no dekrēta atvaļinājuma, sistēmas darbība strauji pasliktinājās. Atklājās, ka datu apjoms bija tik liels, ka sistēma to nevar izturēt. Kļūdu atrada — sistēmai bija dots nepareizs uzdevums, to tagad izlaboja. Ir lietas, ko nevar paredzēt, kamēr nav pietiekami liels pieslēgumu skaits un datu apjoms.

Kas ir noslēpumainie ārzemju eksperti, kas konstatējuši kļūdu e-veselībā?

Latvijas uzņēmumam bija līgums ar Santamonica Networks par tehnisko problēmu novēršanu. Mēs plānojam Nacionālā veselības dienesta un šī uzņēmuma ekspertu diskusiju par visu, kas ir noticis.

Jau pirms jūsu stāšanās amatā Pasaules Banka izstrādāja priekšlikumus slimnīcu tīkla reorganizācijai. Jūs pati teicāt, ka nāksies lemt par slimnīcu skaita samazināšanu. Kāpēc nav notikusi slimnīcu reorganizācija?

Lielā mērā reorganizācija notiek. Ne ideāli, bet, ņemot vērā skaļās diskusijas ar pašvaldībām, tas, kurās slimnīcās kādiem pakalpojumiem jābūt pieejamiem, ir iezīmēts veselības reformu plānā, kas ir apstiprināts Ministru kabinetā. Ir skaidrs, kuras būs reģionālās slimnīcas un kādam speciālistu skaitam katrā no tām būtu jābūt. Ir slimnīcas, kuras jau ir samazinājušas pakalpojumu apjomu. Piemēram, Alūksnes slimnīca ir otrā līmeņa slimnīca, kas nozīmē, ka tur ir jābūt trīs speciālistiem, kas nodrošina hronisku pacientu ārstēšanu. Reorganizācijas notiek, piemēram, Tukumā dzemdību palīdzību vairs nesniedz, Cēsu slimnīca noslēgusi līgumu ar Valmieras slimnīcu, tagad tajā sniedz dzemdību palīdzību Vidzemes iedzīvotājiem. Teritoriāli lielākās problēmas radās Madonā, Balvos un Preiļos, jo katrām no šīm vietām ir mazs dzemdību skaits, bet attālums līdz tuvākajai vietai, kur pieejama dzemdību palīdzība, ir ļoti liels. Vienojāmies ar pašvaldībām, ka 500 dzemdības gadā būtu tas skaits, kas ļauj segt pakalpojuma pašizmaksu. Ja pašvaldības ir gatavas arī pie mazāka skaita gādāt, lai dzemdību palīdzība tiek sniegta, tad dzemdību nodaļa tiek saglabāta. Nav prātīgi ar varu kaut ko amputēt. Labs piemērs ir Preiļu slimnīca, kur, lai gan dzemdību skaits nesasniedz 500, ir ļoti laba kvalitāte. Nākamais solis ir lemt par traumatoloģijas un ortopēdijas pakalpojumu pārskatīšanu, lai nebūtu tā, ka speciālisti strādā pa visu Latviju un katrs no viņiem paretam sniedz palīdzību. Jāstrādā, lai šie pakalpojumi tiek koncentrēti vietās, kur var nodrošināt kvalitāti. Reorganizācijai lielās līnijās jābūt pabeigtai trīs gadu periodā. Bet niansētākas lietas notiks nepārtraukti. Man ļoti gribētos, lai veidotos primārās aprūpes centri, kur ģimenes ārsti strādā komandā. Protams, ka viņi nesit plaukstas un nesaka — mēs to gribam! Mēs pašlaik īstenojam dažus pilotprojektus pašvaldībās, kas ir tam gatavas.

Vai tas nesamazinās pieejamību ģimenes ārsta praksei?

Tādu primārās aprūpes centru nebūs laukos, tie būs lielpilsētās, kur ir koncentrēts liels iedzīvotāju skaits. Lai ģimenes ārsta praksē būtu pieejama arī vecmāte, pediatrs, fizioterapeits. Pašlaik mēģinu panākt, lai tiešās pieejamības pediatri strādātu gan reģionālajās slimnīcās, gan tajās sadarbības praksēs, ko veidojam pilotprojektā. Mēs negribam, lai veidotos gan ģimenes ārstu, gan pediatru prakses. Tā ir sistēmas nevajadzīga dublēšana.

Viens no pērnā gada streiku iemesliem bija šādu kopprakšu pakļaušana pašvaldībām. Kāpēc ģimenes ārstu praksēm būtu jānodod pašvaldību pārziņā?

Man nav mērķa ne atdot, ne neatdot. Primārai veselībai ir milzīga nozīme gan agrīni atklātu slimību, gan hronisko pacientu ārstēšanā, arī veselības veicināšanā. Bet kas notiek, ja ģimenes ārsti strādā kā vientuļie zaldāti? Pirmkārt, viņi izdeg. Ja vairāki ģimenes ārsti strādātu kopā vienā primārās aprūpes praksē, ieguvēji būtu pacienti. Nav obligātas prasības, lai šāda prakse būtu pašvaldības iestāde. Bet pašvaldības var atbalstīt, dodot telpas, uzturot IT sistēmas. Kam tiek pārskaitīta ģimenes ārsta praksei paredzētā nauda — pašvaldībai vai nē — par to mēs parunāsim tajā brīdī, kad ģimenes ārsti sāks uztraukties par saviem pacientiem, kuri nonāk slimnīcās. Bet viņi visu laiku ir nobažījušies par naudu, nevis par pacientiem. Neviens ģimenes ārsts nav pie manis atnācis, lai pateiktu, ka, piemēram, pietrūkst naudas kādas slimības novēršanai. Bet visu laiku dzirdu, ka pietrūkst 11 santīmu tualetes papīram. Mēs nekādi nevaram nonākt līdz tam, lai mūsu sarunas centrā būtu pacients. Mani var visādi lamāt, bet man centrā būs pacients.

Nav tiesa, ka ģimenes ārsti uztraucas tikai par savu naudu. Daudzi uztraucas par pārslodzi, kuras dēļ nav iespējams pievērsties visiem hroniskajiem pacientiem.

Var piekrist un var arī nepiekrist. Vidēji katrai ģimenes ārsta praksei ir ap 1500 pacientiem. Ir atsevišķas prakses, kur ir ļoti liels pacientu skaits, bet tur ārstiem ir palīgi un tie patiesībā vienmēr ir ļoti labi ģimenes ārsti, kuriem ir spējas organizēt savu darbu. Viņi jau strādā kā mazi primārās aprūpes centri. No šādiem ģimenes ārstiem pacienti neiet prom. Bet ir arī tik mazapdzīvotas vietas, ka pacientu mazā skaita dēļ ģimenes ārsts nespēj sevi uzturēt. Mums jādomā par citiem samaksas veidiem, lai šādās vietās ģimenes ārsti strādātu.

Kāpēc esat pret priekšlikumu, ka ambulatorai aprūpei publiskie līdzekļi būtu piešķirami tikai publiskajiem pakalpojumu sniedzējiem?

Šobrīd privātie pakalpojuma sniedzēji ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Un ir daži pakalpojumi, kurus sniedz tikai privātajā medicīnā, piemēram, pozitronu emisijas tomogrāfija vai mākslīgā apaugļošana. Valsts šos pakalpojumus iepērk no privātām medicīnas iestādēm. Mēs nevaram uzreiz pēc īpašuma formas noteikt, pakalpojums ir pērkams vai nē. Tas nav racionāli. Mēs vadāmies pēc pieejamības, kvalitātes, arī izmaksu efektivitātes.

Vai sistēma, kur nauda tiek dalīta starp publiskajiem un privātajiem, nav arī viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc ārsti strādā vairākās darba vietās un cilvēki bieži vien ir spiesti meklēt dārgus privātos pakalpojumus, jo nevar sagaidīt rindu pie tā paša ārsta valsts slimnīcā?

Pacienta izmaksas neietekmē tas, vai valsts apmaksātais pakalpojums ir pieejams privātā vai valsts medicīnas iestādē. VC4 ir tipisks piemērs, kur ir daudz privātās medicīnas un diezgan daudz — valsts apmaksāto medicīnas pakalpojumu. Iepirkumu rezultātā viņi ir ieguvuši tiesības sniegt šos pakalpojumus. Taisnība, ka tad, kad finansējums valsts medicīnai nebija pietiekami liels, tas bija neadekvāti dalīts. Šobrīd, ja mēs skatāmies no kapacitātes viedokļa, valsts un pašvaldības medicīnas iestādes ne vienmēr var izpildīt to pakalpojumu apjomu, kas pacientiem ir nepieciešams. Piemēram, ja valsts iestādē iekārta ir tik noslogota, ka nav iespējams apkalpot visus pacientus, nepirksim taču 20 pacientiem vēl vienu iekārtu. Nopirksim šo pakalpojumu no privātās medicīnas iestādes, kurā jau ir nopirkta iekārta izmeklējumiem.

Kad mūsu kolēģi atklāja, ka miljoniem eiro no farmācijas nozares tiek pārskaitīts mediķiem līdzdalībai dažādos pasākumos, jūs solījāt pārskatīt datus, lai saskatītu novirzes no normas zāļu iepirkumos vai izrakstītajās zālēs. Kādi rezultāti?

Esmu lūgusi paskatīties, cik e-receptēs izrakstīti references medikamenti (dažādu ražotāju zāles ar līdzīgu aktīvo vielu sastāvu, kuriem ir zemākā cena), cik daudz — dārgās zālēs. Zāļu cenu koridora izveide kompensējamiem medikamentiem vērsta uz to, lai samazinātu zāļu cenu tiem medikamentiem, kuru cena ļoti atšķiras no references medikamentu cenas. Šobrīd gribam noteikt, ka kompensējamiem medikamentiem lielākā cena nedrīkst būt augstāka par 100% no references medikamenta cenas. Šobrīd ar farmācijas nozari ir ļoti smagas diskusijas. Ceru, ka tās rezultēsies.

Katru reizi, kad sabiedrībai ir jāziedo nauda kāda cilvēka ārstēšanai, ir jautājums, kāpēc kompensējamo zāļu sarakstā joprojām ir Rigvir, kura efektivitāte ir pierādīta tikai melanomas ārstēšanai, bet trūkst naudas jaunām ārstēšanas metodēm?

Medicīna droši vien nav vienīgā joma, kur cik speciālistu, tik viedokļu. Mums nav vienotas izpratnes par to, kas būtu labi.

Ko jūs darāt, lai saraksts būtu veidots tā, lai nebūtu nekādu aizdomu par lobiju tā veidošanā?

Vienīgais veids — caurspīdīgums. Lai katru reizi iekļaušana notiek ar publiskās apspriešanas palīdzību. Jūs gribat, lai uzreiz viss būtu kārtībā. Man arī gribētos, lai pietiktu izdarīt vienu lietu, un uzreiz viss būtu kārtībā.

Veselības aprūpes sistēmā ir dažādas intereses, lobiji, mediķu klani. Cik lielā mērā jūs tiešām varat noteikt, kas notiek šajā sistēmā? No malas izskatās, ka tieši lobijs ietekmēja Rigvir iekļaušanu kompensējamo zāļu sarakstā un tagad nav iespējams tās no tā dabūt ārā?

Es diezgan daudz varu noteikt. Tam, ka ir mehānismi, kas pasargā veselības aprūpes sistēmu no straujām izmaiņā, piemēram, lai Rigvir varētu izņemt ārā [no kompensējamo zāļu saraksta], piekrītu. Bet, no otras puses, labi, ka labas lietas pēc kāda iegribas nevar no sistēmas izraut ārā. Varbūt mans spēks ir tajā, ka eju diezgan taisni, mēģinu rast kompromisus un turēties pretī ietekmēm. Jā, es jūtos, ka esmu neietekmējama.

Kādi ir jūsu secinājumi — bija vērts stāties partijā, tas palīdz ministra darbā?

Noteikti ministram kā partijas cilvēkam ir vieglāk strādāt [nekā bezpartejiskam]. Es ienācu sistēmā kā profesionāls cilvēks. Partijas atbalsts dod jaudu, īpaši, ja jāvirza uz priekšu grūti lēmumi. Droši vien, ka dažkārt tas nepalīdz. Viss nav tikai balts un melns.

Kāpēc jūs stājāties Zaļajā partijā?

Tā mani uzrunāja, pēc pārliecības man nav grūti būt kopā ar Zaļo partiju.

Jūs kandidēsiet Saeimas vēlēšanās?

Kandidēšu, jā. Jūtu atbildību par to, ko esmu sākusi, un pret tiem cilvēkiem, kuri mani aicinājuši izdarīt šo darbu. Es to daru aiz atbildības izjūtas pret visu iesākto.