Ķīlis cilvēktiesībām

Vēsturniece Ineta Lipša pēta, kā Latvijā pēdējos simt gados mainījusies tikumības un seksualitātes uztvere. Piemēram, starpkaru Latvijā sabiedrību satraucošs seksuālais mazākums nebija homoseksuāļi, bet gan neprecētās sievietes un vīrieši

Sākot pētīt sabiedrības tikumību Latvijā starpkaru periodā, Ineta Lipša faktiski nonākusi līdz diskriminācijas vēsturei. Viņas pētījumu uzmanības centrā ir seksualitāte un tās sociālā kontrole, bet tas neizbēgami noved pie jautājumiem, ko mūsdienās saista ar cilvēktiesībām: dzimumu līdztiesība, aborti, prostitūcija, vardarbība pret sievieti, mēģinājumi ierobežot homoseksualitāti, padarot to krimināli sodāmu.

Rīgā no 4. līdz 10. jūnijam notiks Baltijas valstu lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu pasākumi, kuru galvenais mērķis ir aktualizēt cilvēktiesību jautājumus. Ineta Lipša ir pirmā Latvijas vēsturniece, kas pētījusi, kā simt gadu laikā mainījusies sabiedrības attieksme pret viendzimuma attiecībām. Taču viņas pētījumu loks ir daudz plašāks, tāpēc sarunā nonākam arī līdz čekas kambariem un nacionālisma ideoloģijai.

Vēsturniece Vita Zelče ir pētījusi sieviešu vēsturi Latvijā, jūs — seksualitātes vēsturi. Kā tas nākas, ka tieši vēsturnieces pievēršas šīm jomām?
Vai tas, ka esmu sieviete, ir noteicis to, ka pētu sociālo vēsturi? Nezinu. Jo nezinu, ko būtu pētījusi, ja būtu vīrietis. Ir daudz sieviešu vēsturnieču, kas nepēta sociālo vēsturi. Dzimums nenosaka tēmu. Mūsu valstī nav vēstures izpētes stratēģijas, nav arī pietiekama valsts finansējuma pētījumiem, līdz ar to visi balstīti vēsturnieku interesēs. Mani ietekmēja franču zinātnieku izveidotā Annāļu skola, kas vēstures pētījumu centrā noliek vienkāršo cilvēku.

Mani interesēja emociju vēsture — kas ir noteicis to, kā cilvēks jūtas ģimenē un draugu lokā. Tas arī lika uzdot jautājumu par attiecībām starp dzimumiem, priekšstatiem par sievietes un vīrieša sociālo lomu un aizveda līdz seksualitātes vēsturei.