Dzīve ir kā zviedru galds. Vieni kampj, cik vēlas, citi — cik spēj. Vieni — cik atļauj sirdsapziņa, citi — cik atļauj bezkaunība. Bet visus vieno viena lieta — galu galā sev līdzi neko nepaņemsi.
«Lienīt, vai nāksi pie manis par sievu?»
«Nē, esmu nogurusi, visu dienu staigājot!»
«Tik ļoti gribas pabūt vienatnē! Bez cilvēkiem, klusumā, pasēdēt pie ūdens, padomāt. Man pēc tam vienmēr kļūst labāk.»
«Tualeti meklējat? Gaiteņa galā pa kreisi!»
Kāds vīrietis veikalā nopērk cigaretes un turpat pie kases aizsmēķē.
Pārdevēja: «Šeit smēķēt nedrīkst!»
«Kā?! Es taču nupat pie jums šīs cigaretes nopirku!»
«Nu un? Mēs arī tualetes papīru pārdodam.»
Ja viedtālrunis ir gudrāks par savu īpašnieci, tas sagrābj viņas gribasspēku savā varā un piespiež līdz mūža beigām fotografēt sevi tualetes spoguļos.
