Pirms desmit gadiem, sākot studijas, horeogrāfe Elīna Lutce bijīgi raudzījās uz Dzirnu puišu profesionalitāti, bet tagad kļuvusi par vienu no pieprasītākajām dejas meistarēm Latvijas teātrī
Baltās līgavas kleitās ar plīvuru, atbalstoties uz spieķa, sirmās kundzes nenovēršami kā nāve dodas pāri skatuvei, radot komiskuma un reizē šausmu sajūtu. Tieši šādi 2015. gada pavasarī sākās jaunās horeogrāfes Elīnas Lutces sadarbība ar Viesturu Kairišu — režisors viņu uzaicināja kopā strādāt pie Džakomo Pučīni iestudējuma Vīlas Nacionālajā operā. Elīnas uzdevums bija veidot kustību režiju. Liels izaicinājums jaunam māksliniekam — operas iestudējums. Taču savu darbu Elīna paveica godam.
Sekoja nākamie lielie darbi Kairiša komandā — Uguns un nakts, Pērs Gints, Salome Nacionālajā teātrī, Karalis Līrs Rīgas Krievu teātrī. Kopā viņi veidoja arī koncertuzvedumus Cēsu Mākslas festivālam. Šopavasar ar Kairišu horeogrāfe strādā jau pie astotās izrādes — Valmieras Drāmas teātrī 12. maijā pirmizrādi piedzīvoja poļu romantisma klasiķa Juliuša Slovacka iestudējums Baladīna ar Elīnu Vāni galvenajā lomā.
Saņemot piedāvājumu strādāt pie izrādes Valmierā, Elīna Lutce bija priecīga. «Atgriešanās mājās. Iespēja atdot kaut ko labu savai pilsētai.» Tās bija arī svinības Elīnas vecākiem — Rīgā dzīvojošo meitu nu varēja satikt katru dienu. Taču Elīnai bija arī kāds īpaši izaicinošs laika sprīdis, jo paralēli izrādes iestudējumam viņa piedalījās mūsdienu dejas meistarklasēs Riga On. «Labi ārzemju pasniedzēji. Tā man bija iespēja atgriezties zālē kā dejotājai.» Noberztām kājām ar sajūtu kā studiju laikā, viņa pēc meistarklasēm lēca mašīnā un ar prāvu mapīti padusē devās uz Valmieru. Mapītē — lērums ideju Baladīnai.
«Katra izrāde sākas ar «es neko nezinu!»,» horeogrāfe atzīstas. Reiz ar nu jau tradicionāli izrādes kopā veidojošo komandu — režisoru Kairišu, scenogrāfu Reini Dzudzilo, kostīmu mākslinieci Kristu Dzudzilo un gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu — smējušies: esam labi profesionāļi katrs savā jomā. Nu tad sanākam un uztaisām ģeniālu izrādi! «Bet tā jau nenotiek,» Elīna atzīst. Katra izrāde nozīmē ne tikai milzīgu darbu, bet arī šaubas par sevi, kļūdas. Darbu teātrī horeogrāfe raksturo līdzībās: «Vidusskolā simt metrus vienmēr skrēju aiz klases labākā sprintera — tad varēju sasniegt labāku rezultātu. Šobrīd ir tā: strādāju tik labā komandā, ka arī pati nonāku pie laba rezultāta.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.