Ko mēs no viņiem gaidām?

Prāta vētras jaunais disks Par to zēnu, kas sit skārda bungas — muzikālu citātu gūzma

Nu cik ta var tās jaunās dziesmu programmas taisīt! — reiz teicis Maestro Raimonds Pauls, kad septiņdesmitajos viņam ar ansambli katru gadu bija jāsniedz neskaitāmi koncerti un vēl jāsagatavo jaunu dziesmu programma. Bet — kas jādara, jādara. Arī daudzas lielās rokgrupas ieraksta jaunus albumus tikai tādēļ, lai būtu dziesmas, ar ko doties kārtējā koncertturnejā. Tas ir apburtais loks, no kura ir sarežģīti izrauties, lai arī mūza varbūt vairs nesēž uz pleca. Arī pašmāju supergrupa, gandrīz nacionālais dārgums Prāta vētra jau vairākus gadus darbojas pēc līdzīga modeļa, proti, ieraksta jaunu albumu un izsludina vērienīgu turneju, sniedzot koncertus gan Latvijā, gan citviet Eiropā un pēdējos gados arī Krievijā. Prāta vētra kopš 90. gadu vidus konsekventi audzējusi muskuļus, un, lai arī Rietumu mūzikas tirgu «prātniekiem» nav izdevies uzlauzt, Austrumos grupai izdevies iekarot stabilas pozīcijas.

Albumā Vēl viena klusā daba (2012) bija divas dziesmas angļu mēlē, savukārt šī plate zīmīga ar to, ka tajā pirmo reizi iekļauta arī dziesma krievu valodā. Tas, protams, nav nekas ārkārtējs (arī grupas Manta nesenākajā ierakstā ir dziesma krieviski), taču Prāta vētras kontekstā ir skaidrs, ka šāds solis nav nejaušs un grupa norāda virzienu, kurā meklē un, visticamāk, arī turpinās meklēt jaunu auditoriju. Arī fakts, ka tieši krievvalodīgi runājošo sociālais tīkls Odnoklassniki bija pirmā platforma, kur varēja noklausīties jauno albumu, to apliecina. Nevis Draugiem.lv vai Spotify, bet Odnoklassniki. Kāds varbūt par to ir apvainojies, bet, manuprāt, varam tikai priecāties par mūsu mūziķu panākumiem Krievzemē, galu galā, Intars Busulis, Laima Vaikule un Raimonds Pauls, tagad arī Renārs Kaupers ar draugiem uzkāpuši uz milzīga postamenta, tikuši «lielajā ēterā», kurā viņu balsi var sadzirdēt miljoniem krievvalodīgo. Tas taču būtu jāizmanto, vai ne?

Ne tikai Krievijā, bet arī Latvijā puišiem ir dota iespēja pateikt ko būtisku, paust ko svarīgu, īpaši šajā vēlēšanu gadā, Latvijas simtgadē. Režisors Viesturs Kairišs, saņemot Lielo Kristapu, izmantoja iespēju, lai aktualizētu čekas maisu jautājumu, arī Alvis Hermanis allaž reflektē par notiekošo mūsu valstī un ārpus tās. Ko mums ar jauno albumu vēlas pavēstīt Prāta vētra? Un ko vispār vēlas pavēstīt Prāta vētra?

Nav jābūt literātam, lai nolasītu, ka albuma nosaukumā Par to zēnu, kas sit skārda bungas iestrādāta atsauce uz vācu rakstnieka Gintera Grasa slaveno romānu Skārda bungas par mazo zēnu Oskaru, kurš norobežojās no pasaules, no Otrā pasaules kara šausmām. «Tu vari atkal kļūt par zēnu, kas sit skārda bungas,» pacilātā balsī dzied Kaupers, taču, izlasot dziesmu vārdus, kādu dziļāku būtību sataustīt ir grūti. Atsauce, ja tā tiešām tāda domāta, ir bez slodzes, bez seguma.