Ģirts Laube

Kokles Ģirts izgatavo pēc pasūtījuma, viņam ir sava mājaslapa internetā, kur instrumentu var pasūtīt. Viņa kokles ir Amerikā, Austrālijā, Krievijā, visā Eiropā. Foto — TUESI.LV
Dace Rukšāne-Ščipčinska

Kokļu meistars un meža iedzīvotājs

Kad man cilvēki stāsta, ka viņi dzīvo meža vidū, es iedomājos sevi — 10 km pa lauku ceļu un — šekureku! — māja, kurai pārredzamā apkārtnē nav kaimiņu. Bet šoreiz mans brauciens bez gala adreses, tikai ar mutiskiem norādījumiem, ieved šaurā meža ceļā, kur mūžveci koki burtiski gāžas virsū no abām pusēm, un es jau paspēju nodomāt, ka esmu atbraukusi nepareizi. Nosolos — vēl 100 metru, un griežos atpakaļ. Bet tad pēkšņi meža vidū mājiņa. Piestāju, izkāpju, neviens nenāk. Zvanu. Viņš atbild, ka tūlīt būšot, lai pagaidu piecas minūtes. Stāvu lietū, egļu ieskauta, un gaidu.

Te no meža pa taku iznāk kādreizējais Latvijas snovborda čempions, savulaik saukts par olimpisko cerību, Ģirts Laube (32) ar gumijniekiem rokās — dod man, lai uzvelku. Paklausu un savus jaunos zābakus atstāju malkas nojumē pie mājas. Tāpat uz zemes, jo neba te meža vidū kāds nāks un laupīs. Kā vēlāk izrādās, neapdomīga biju, vajadzēja uzcelt uz šķilu grēdas, jo Ģirta kaimiņiem ir kucēns un, kad pēc intervijas nākšu pēc zābakiem, tie izrādīsies… nujā, jūs jau sapratāt. Bet man ir pilnīgi vienalga par sagrauztajiem apaviem — Ģirts, viņa meita un sieva ir tik interesanti un aizraujoši, ka neskaitāmas reizes intervijas laikā iedomājos, ka gribētu te sēdēt stundām.

Apāvusi zābakus, dodos viņam līdzi mežā — mēs ejam pa taku, tad pāri pļavām pa izliktām dēļu laipām, tad šķērsojam Tirzu pa paštaisītu tiltiņu, uz kura jāuzkāpj un jānokāpj pa secīgi saliktiem koka bluķiem, izaicinot līdzsvara sajūtu. Es jau nodomāju, ka viņš ved mani pavisam mežā un runāsim stirnu barotavā zem jumta (līst bezdievīgi), bet tad skatienam paveras ieapa-ļa celtne — Ģirta, viņa sievas Rasas un meitas Rūtas māja, kas sākotnēji celta kā svētnīca vai sanākšanu māja. Tā būvēta no koka, smiltīm un māla un gan ārēji, gan iekšēji izstaro tādu omulību un siltumu, kādu līdz šim esmu spējusi atrast tikai savās mājās.

Elektrība te ir samērā nesen, līdz tam iztikuši ar ģeneratoriem, svecēm un krāsns siltumu. Mana cerība bija arī uz aifona lādētāju, jo, iebraucot mežā, baterijas rezerve no 70% pēkšņi mistiski nokrīt līdz 7% — tas nozīmē, ka interviju telefonā nevaru ierakstīt. Par laimi, Ģirta telefons darbojas, un viņš man nosūta ieraksta failu, kamēr vēl esmu pie viņiem un ēdu dievīgi gardu veģetāru plovu, pirms kura baudīšanas ģimene nodzied tautasdziesmu un pateicas Dievam par doto. Viņi ēd ar koka karotēm, bet man kā ciemiņam ir iedota metāla — to izvēlējās Rūta.

Pavisam neapzinoties, esmu nonākusi tā sauktajā Druvienas ciltī — izrādās, te visapkārt pagastā, mežā un laukos ir apmetušies domubiedri, kas ikdienā ne tikai cits citam palīdz, bet arī lolo sapņus par alternatīvu skolu Druvienas pamatskolā, kura diemžēl šogad pēc izlaiduma jāslēdz skolu reformas rezultātā. Idejas ir visdažādākās — atjaunot skolu citādā formā, izveidot tālmācības klases, veidot kolektīvu mājmācību, izveidot Valdorfa klasi. Tas kopienas biedriem ir aktuāli, jo visiem ir bērni, kuriem drīz jāsāk mācīties. «Ko tik neizdarīsi savu bērnu labā,» par skolas ideju saka Rasa. Un tūlīt pat piebilst: «Ne jau tikai savu bērnu. Visu Latvijas bērnu.»

Ģirtam jaunais dzīvesveids mežā nācis kā atklāsme. Savulaik profesionāli snovojis, lietojis arī alkoholu un pīpējis zālīti — par to vēsta LTV raidījums Saknes debesīs, kur viņš stāsta par to, kā ticis vaļā no atkarībām. Tagad mežā viņš dzīvo tīrāk, dabiskāk, harmoniskāk. «Tā ir jauna lapaspuse manis paša atklāšanā, radošumā, dzīves skaistumā, piedzīvojumā,» viņš runā klusā un mierīgā balsī, kamēr mazā meitiņa visu laiku mēģina ar mani spēlēties un smej. Tepat nelielajā pagalmā ir arī pašu rokām nesen uzcelta kokļu darbnīca — tajā kuras īpaša krāsns, ir silti, smaržo pēc koka, un visās malās redzamas kokļu sagataves. Kokles Ģirts izgatavo pēc pasūtījuma, viņam ir sava mājaslapa internetā, kur instrumentu var pasūtīt. Viņa kokles ir Amerikā, Austrālijā, Krievijā, visā Ei-ropā. Paralēli tam Ģirts ar sievu dažreiz koncertē, vada kokles radīšanas nometnes, apsaimnieko savu mežu. Rasa nāk no slavenās dziedošās Vītolu ģimenes, kas 2009. gadā uzvarēja šovā Dziedošās ģimenes, viņa joprojām koncertē ļoti bieži.

Pēc izglītības Ģirts ir filozofs un vienā brīdī atskārtis, ka koks ir tas materiāls, ar kuru viņš labprāt sadarbotos un nodarbotos. Pamatie-maņas apguvis no vecmeistara Mā-ra Jansona, taču lielākoties kokļu būvi izkopis pašmācības ceļā.. «Ja tu pats nesper pirmo soli, Visums nespēj tev palīdzēt — ir jādodas, lai sāktu redzēt ceļu.»

Dienas te esot daudzas un dažādas. Ģirtam patīk skaistais ritms, ko piedāvā dzīvošana laukos — piecelties, uzvilkt rītasvārkus, piekurt krāsni, aiziet uz upi, atnākt atpakaļ, pasildīties, sadzerties ūdeni, saēsties ābolus, paēst pašu cepto maizīti un doties dienas darbos, kas var būt jebkas — visa vide apkārt ir pašu iekopta no nulles. «Tas ir brīnišķīgi, ka vidē vari piedalīties kā mākslinieks, kā radītājs, kā līdzradītājs. Ik dienu ir realitātes pārbaude. Cik zaru ir nolauzti? Cik zāle ir gara izaugusi? Cik lapu sakritušas? Kāds upē līmenis? Kas ir aizskalots?»

Mēs nerunājam ilgi, jo miers, ko izstaro Ģirta ģimene, apstādina visus jautājumus — šķiet tik dabiski vienkārši te būt un saprast, ka visas atbildes ir šo cilvēku esībā pašā par sevi.

Uz atvadām abi saimnieki man nevis vienkārši paspiež roku, bet apskauj. Un šie apskāvieni ir tik silti, tik liegi, ka neviļus saļimst ceļi un gribas apsēsties, izslēgt žurnālistes dabu un teikt — tagad, lūdzu, aprunāsimies pa īstam. Vējš sapūš acīs lietu, un mana seja ir slapja. Rasa bažīgi vaicā, vai es raudu par sagrauztajiem zābakiem. Nē, protams, nē. Es nepavisam neraudu, es patiesībā no prieka iekšēji smejos, jo beidzot man ir kāda vieta, kurā es gribētu atgriezties.

Kāpēc mežā?

Lauki ir tā vieta, kur vari būt līdzradītājs, esi kopā ar dabas spēkiem, kas tevi līdzsvaro. Esam šeit saskarē ar Meža māti, Ūdens māti, Zemes māti, Vēja māti.

Moto: atminēties, atgriezties, būt un dzīvot savā centrā un no tā radīt, darīt, būt.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu