Otrā elpa

Vācu virsnieki atpūšas īrētā dzīvoklī Jelgavā. Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma
Barba Ekmane, Latvijas Kara muzeja vēsturniece
Print Friendly, PDF & Email

Sudraba rotas darina no cara kapeikām, bet Rīgā tirgū parādās vecu korķu uzpircēji

Katram laikam ir kāda savdabīga modes prece. Šajā laikā 1918. gadā tirdzniecībā Rīgā parādījās juvelieru gatavotas rotas no krievu naudas — 10, 15 un 20 kapeiku sudraba monētām. Tās nospodrināja un veidoja auskarus, brošas un rokassprādzes dāmām vai pulksteņu ķēžu brelokus kungiem, redzamajā pusē demonstrējot divgalvaino cara ērgli. Cilvēki labprāt pirka šīs laikmeta piemiņas lietiņas.

23. aprīlis. Lai rūpētos par kārtību pilsētā, 23. aprīlī Valkā policijas valde uzdeva namu īpašniekiem tīrīt ielas un trotuārus divas reizes dienā — agri no rīta un starp diviem un trijiem pēcpusdienā, uzsverot, ka vispirms ielas jāapslaka ar ūdeni, tad jāslauka.

Turklāt jānomazgā arī dubļi no ēku sienām, bet namu pagalmiem jābūt tikpat tīriem kā ielai. Nedēļu vēlāk tomēr tika atļauts ielu tīrīt vienu reizi dienā agri no rītiem, jo sākotnējais rīkojums izrādījās pārāk apgrūtinošs.

26. aprīlī Valkas iedzīvotāji uzzināja par vēl kādu vācu okupācijas iestāžu kontrolētās pilsētas valdes aicinājumu — būt izpalīdzīgiem un pretimnākošiem vācu karaspēka vajadzībām. Valde aicināja pilsētniekus, kuru miteklis bija lielāks par trim istabām, vienu nodot vācu virsnieku rīcībā. Istabai jābūt tīrai un bez blaktīm, mēbelētai ar galdu, krēslu, gultu ar matraci, spilvenu un citām dzīvei nepieciešamajām lietām. Līdzīgi vācu virsnieki bija apmetušies arī citu pilsētu iedzīvotāju mājokļos.

Aprīļa beigās Rīgas ostā pienāca tirdzniecības kuģis no Vācijas ar dažādiem atjaunošanas darbiem nepieciešamiem rīkiem — cirvjiem, zāģiem, arī stikla priekšmetiem un traukiem. Šīs preces ļoti labprāt iegādājās Vidzemes lauku iedzīvotāji, kuru saimniecības bija cietušas kara un lielinieku varas laikā, kā arī bēgļi, kuri bija atgriezušies Latvijā un cauri Rīgai devās uz savām agrākajām mājām.

Kad tuvojās pavasara darbu laiks, kustību uz ceļiem papildināja arī laucinieki, kuri kara laikā bija apmetušies uz dzīvi Rīgas nomalēs, bet tagad vēlējās atgriezties agrākajās dzīvesvietās. Tas gan padarīja grūtāku rīdzinieku ikdienu, jo laucinieki aizveda līdzi savas govis, tāpēc pilsētā aizvien jūtamāks kļuva piena trūkums.

Nelielam ieskatam — kādas vēl preces un lietas 1918. gada pavasarī bija kļuvušas par deficītu vai maksāja pārāk dārgi, lai visi gribētāji varētu tās iegādāties? Ne tikai laukos, bet arī Rīgas tirgos pārdošanā bija parādījušās vīzes. Tās labprāt iegādājās cilvēki, kuriem ādas apavi augstās cenas dēļ bija kļuvuši nenopērkami. Kara laikā bija pieaudzis smēķētāju skaits, tāpēc auga pieprasījums pēc tabakas izstrādājumiem. Tos sāka tirgot pat apavu veikalos un saimniecības preču tirgotavās.

Vietējās tabakas fabrikas Rīgā sāka veikalniekiem izsniegt preci ierobežotā daudzumā, lai vienlīdzīgi izplatītu to visiem gribētājiem. Ne visi smēķētāji spēja uzreiz nopirkt veselu cigarešu paciņu, tāpēc smēķus sāka pārdot arī pa vienam. Reizēm tirgotāji pielietoja viltību, lai palielinātu savu peļņu uz maksātspējīgāko klientu rēķina. Piemēram, nepārdeva augstākā labuma tabaku, ja klients nepirka arī cigārus.

Par preci bija kļuvuši arī veci pudeļu korķi, kuru Latvijā sāka trūkt. Pirms kara Rīgā strādāja korķu fabrika, kurai izejmateriālus veda no Eiropas dienvidiem un Āfrikas ziemeļiem. Šie tirdzniecības sakari vairs nedarbojās. Tirgū iesaistījās vecu korķu uzpircēji, kuri bija gatavi maksāt sešus vai pat desmit rubļus par 1000 veciem korķiem.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu