Sandija ir unikāla. Pašlaik Latvijā nav nevienas citas sievietes militārajā jomā, kurai būtu helikoptera pilotēšanas tiesības. Virsnieces Seglenieces oficiālais amats ir Nacionālo bruņoto spēku gaisa spēku aviācijas eskadriļas 2. posma pilote. «Kāpēc ne pirmā posma? Ir vēl, kur uzkalpoties,» stāsta Sandija. Helikopteram ir dubultā vadība, un viņa ir otrā pilote, kas atbild par navigāciju. Vajadzības gadījumā var pārņemt lidaparāta vadību. Protams, Sandija stūrē helikopteru arī pati. Piemēram, nesen lidoja uz Ādažiem tā sauktajā maršruta lidojumā: apsekot lidlaukus un nosēšanās vietas. Palidot Sandijai izdodas vidēji reizi mēnesī. «Būtu biežāk, ja es dežurētu glābšanas un meklēšanas darbos. Pagaidām nav bijusi tāda iespēja,» atzīst Sandija. Visas vajadzīgās zināšanas viņai ir, taču jāattīsta prakse. NBS vīri vēlas Sandiju pasargāt no smagiem uzdevumiem, tāpēc neaicina glābt kaitbordistus, pacelt ūdeni virs degošu riepu laukuma vai nolaist uz kuģa ārstu. Ikdienā Sandija dara papīru darbus: organizē mācības, piesaka komandējumus militārajām mācībām.
Bērnībā Sandija darbojās jaunsardzē, jo viņas tētis dienēja profesionālajā armijā. «Es labi zināju, ka dzīvi saistīšu ar militāro jomu. Nekad nebiju lidojusi, bet gribēju kļūt par piloti,» viņa saka. Priekšnoteikums tam ir augstākā izglītība un virsnieka statuss, tāpēc Sandija iestājās Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Pēc tam divus gadus mācījās lidošanas koledžā Ukrainā. «Mans pirmais lidojums pasažieru lidmašīnā bija uz pilotu mācībām. Paldies Dievam, lidot man patika,» Sandija atceras.
Pirmoreiz helikopteru viņa vadīja 2009. gada martā. «Pārņemot vadības sviru, negāja gludi, bet ar zigzagiem,» atceras Sandija. Lai vadītu helikopteru, jāstrādā visam ķermenim: labajā rokā ir galvenā svira, bet katra kāja uz sava pedāļa, kuri regulē astes rotoru jeb propelleru. «Ar dibenu jājūt viduspunkts attiecībā pret zemi. Īpaši svarīgi tas ir glābšanas darbos, kad stabili jākarājas gaisā.» Pabeigusi koledžu Ukrainā un nolidojusi 200 stundu, Sandija atgriezās NBS. Tad pieteicās meitiņa, un lidošanu uz laiku nācās pārtraukt.
«Latvija visskaistākā ir rudenī,» saka Sandija. Tieši no augšas viņu pārņemot lepnums par savu valsti. «Un mīlestība. Ja nemīli savu zemi, tad arī nevēlies sargāt.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.