Ledus atkāpjas

Bēgļu pajūgi ceļā. Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma
Barba Ekmane, Latvijas Kara muzeja vēsturniece
Print Friendly, PDF & Email

Pulksteņi pagriezti uz vasaras laiku, bēgļi atgriežas Kurzemē, un Rīgas iežogojumā atslēdz strāvu

Naktī no 15. uz 16. aprīli atbilstoši Vācijas likumiem arī Latvijā kā «no vācu kara pulkiem ieņemtā apgabalā» notika pāreja uz vasaras laiku. Savukārt pāreja uz ziemas laiku paredzēta naktī uz 16. septembri. Ideja par vasaras un ziemas laika ieviešanu attīstījās kopš 19. gadsimta beigām. 1916. gada februārī Vācija un tās sabiedrotā Austroungārija nolēma ieviest vasaras laiku, lai kara apstākļos ietaupītu ogles. Šīm valstīm sekoja arī tās pretinieki kara laukā — Lielbritānija un lielākā daļa Eiropas valstu. Pēc Pirmā pasaules kara beigām daļa valstu atcēla pāreju uz vasaras laiku, bet atkal ieviesa Otrā pasaules kara laikā. Gada sadalīšana vasaras un ziemas laikā sevišķi izplatīta kļuva 20. gadsimta 70. gados, enerģijas krīzes laikā.

Trešajā aprīļa nedēļā pavasaris pakāpeniski guva pārsvaru pār ziemu. Sniegs Latvijā jau faktiski bija nokusis, un tikai kādā biezākā koku pudurī vēl varēja redzēt pēdējās sniega atliekas. Rīgas līci daļēji vēl klāja ledus, bet Kurzemē ledus lūzuma vietās jau bija sākta zveja. Sāls trūkuma dēļ iegūto lomu nebija iespējams ilgi uzglabāt, tāpēc zivis pat vēl neķidātas veda uz dažādām vietām abos līča krastos, prasot gan par tām stipri augstu cenu. Jau 18. aprīlī Rīgā un tās apkārtnē novērots pirmais pavasara pērkona negaiss.

19. aprīlī Jelgavu sasniedza Kurzemes bēgļu kolonna, kurā bija aptuveni 200 pajūgu. Pirms tam viņi kādu brīdi bija uzturējušies Cēsīs, bet nebija sagaidījuši vācu okupācijas iestāžu solīto vilcienu, tāpēc devās pa zemes ceļu cauri Rīgai. Lielākā daļa šo bēgļu bija no Tukuma-Talsu un Jaunjelgavas-Dobeles apgabaliem, un Jelgavā viņus sadalīja mazākās kolonnās, kas devās uz savām agrākajām dzīvesvietām. Līdzi bēgļi veda sīkos mājlopus un putnus. Aiz ratu kolonnas sekoja liellopi, kurus uzmanīja sievietes un bērni. Kājas lopiem bija rūpīgi aptītas ar lupatām un pakulām. Naktīs vezumus un lopus apsargāja varas iestāžu norīkoti karavīri.

Arī ikdienā kolonnu pavadīja kāds bruņots karavīrs, kurš rūpējās par kārtību. Ja kādam radās problēmas ar ratiem, kolonna apstājās, un visi turpināja ceļu, kad rati kopējiem spēkiem bija salaboti. Šī bija tikai viena no bēgļu kolonnām, kas 1918. gada agrā pavasarī atgriezās no Krievijas. Piemēram, dažas dienas vēlāk sekoja kolonna ar 80 pajūgiem, šoreiz bijušie Liepājas apkārtnes un Kauņas guberņas iedzīvotāji, kuri kara sākumā bija nokļuvuši Pleskavas apkārtnē. Visi šie lauku iedzīvotāji cerēja nokļūt galā pirms pavasara zemes darbiem.

Vēl šajās dienās atslēdza elektrību Rīgu ietverošajā stiepļu žogā, taču arī turpmāk ieiešana pilsētā un izkļūšana no tās bija atļauta tikai pa speciāli ierīkotajiem vārtiem. Neilgi pirms tam, iestājoties pavasarīgam laikam un cilvēkiem dodoties pastaigās zaļumos, bija pieaudzis negadījumu skaits — jo sevišķi starp jauniešiem, kuri savas pārgalvības dēļ aizskāra žogu vai pat centās tam pārkāpt.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu