Maranta ir dzimtas noslēpumu stāsts, kur atbildes ir un paliek netveramas
Lietuviešu rakstnieces, Baltijas Asamblejas balvas laureātes Birutes Jonuškaites romāns Maranta ir dzimtas sāga, kas vēstījumu un radurakstus savij tik ciešos mezglos, ka pamazām gandrīz neatšķetināmi piņķerīgs kļūst arī pats dzimtas jēdziens. Vēstījums plūdeni pārslēdzas no vienas dzimtas sievietes pie nākamās, no otrās personas stāstījuma pie pirmās, tad trešās personas, līdz lasīšanu gribas pārtraukt, lai uzzīmētu dzimtas koku un ieviestu vismaz daļēju skaidrību notikumos. Tomēr autore šo neziņu veido ļoti apzināti, un arī grāmatas tēliem viņu pasaule jo bieži ir ne mazāk sveša kā lasītājam.
Viņi nāk no kāda Dzūkijas ciema Polijas ziemeļaustrumos, bijušās Lietuvas lielkņazistes teritorijā, ko arī mūsdienās galvenokārt apdzīvo lietuvieši ar savdabīgu, gan no senču dzimtenes, gan Polijas atšķirīgu dzīves uztveri un izloksni. Izteikti tajā runā tikai divi romāna tēli, taču dialekta vārdi parādās viscaur grāmatai. Tulkotāja Emija Grigorjeva šo dialektu ir atdarinājusi, izmantojot gan Latvijā sastopamus poļu un lietuviešu izcelsmes apvidvārdus, gan izrunas marķētus vārdus, sevišķi, piemēram, vēstītājas mātes runā: «Vāciets gribēja ņe tik maņi, bet arī brāļus uz Vāczemi izspert, bet iņi vēl pavisam puišeļi bija, tad cik raudāju, cik lūdzos, arī izrādīja labescību, paņēma tikai manu uz savu štābu gaspažai par paļīdzi strādāt.»
