Vai Millenium paaudzei ir svarīga izglītība?

Jēdziens Millenium jeb Y paaudze ir daudzkārt dzirdēts plasšaziņas līdzekļos, tiek atspoguļoti dažādi pētījumi par šo paaudzi un izdarīti secinājumi. Kas īsti ir milleniāļi? Kādas ir viņu vērtības, intereses, vēlmes? Ko viņi sagaida no izglītības un no darba tirgus, un ko darba tirgus un sabiedrība var sagaidīt no viņiem?

Millenium paaudze ir dzimuši laikā no 1982. līdz 2000. gadam. Īsi raksturojot, varētu teikt, ka tā ir paaudze, kuras vērtības, vajadzības, vēlmes un intereses atšķiras no iepriekšējām paaudzēm. Kāpēc, veidojot izglītības politiku, ir būtiski ņemt vērā milleniāņu iezīmes? Nesen veiktais OECD pētījums liecina, ka vidējais pedagogu vecums Latvijā ir no 40 līdz 60 gadiem. Tā ir X paaudze, kas ir ļoti atšķirīga no milleniāļiem. X paaudze ir ļoti labi izpildītāji, cilvēki, kuri dzimuši stabilos apstākļos un nav raduši pie pārmaiņām. Faktiski, pārmaiņas tipisku X paaudzes pārstāvi biedē un noved panikā. Iedomāsimies, ka vidēji aritmētiskajam X paaudzes pārstāvim ir jāizglīto pilna klase vai auditorija ar milleniāļiem.

Izteikti narcisi

Milleniāļi ir tehnoloģiju paaudze, kuriem ļoti svarīgs ir savs “es”. Pētnieki min, ka šīs paaudzes pārstāvji ir slinki, izteikti narcisi un orientēti uz savām tiesībām. T.s. “es, es, es paaudze”. ASV Nacionālā institūta pētījumā (2015) tika secināts, ka milleniāļiem ir trīs reizes augstāki narcisma rādītāji, nekā cilvēkiem, kuri sasnieguši 65 gadu vecumu. Tāpat viņi ir apmāti ar slavu, popularitāti un tieksmi izrādīties – 40% no viņiem tic, ka tiks novērtēti kā īpaši un ik pēc diviem gadiem saņems paaugstinājumu amatā.

Viņi ir pārliecināti par savu pārākumu un taisnību – 60% uzskata, ka viņiem ir taisnība ikvienā situācijā. Lai arī šis raksturojums varētu nešķist glaimojošs, eksperti ir vienisprātis, ka milleniāļi sniegs ļoti būtisku ieguldījumu sabiedrības attīstībā.

Vēl viena būtiska atšķirība – X paaudze ir pesimisti, savukārt Y paaudze – optimisti, kuri izjūt nepatiku pret sociālo hierarhiju. Millenium paaudzei seko t.s. Z paaudze (2001. līdz 2012. gadā dzimušie) un Alpha paaudze jeb t.s. digitālie mazuļi, kas dzimuši pēc 2013. gada. Milleniāļi ir paši rūpīgākie vecāki – iedomājieties, ja viņi ir tik augstās domās par sevi, tad kādās domās viņi ir par saviem bērniem?! Šie bērni saskaras ar pāraprūpi no vecāku puses, kas viņus noved pie t.s. iemācītās bezpalīdzības.

Papildus tam virkne pētījumu atspoguļo bērnu pārņemtību ar tehnoloģijām, piemēram, dati liecina, ka vecumā no 12 līdz 17 gadiem internetu lieto 100% bērnu.

Līdzīga situācija vēl ir tikai Singapūrā un Igaunijā. Dardedzes veikts pētījums 2017. gadā atklāja, ka vecumā no 4 līdz 8 gadiem ekrānierīces ikdienā lieto 99% bērnu (79,4% vairāk nekā stundu dienā, 16,7% vairāk nekā 3 stundas dienā), savukārt vecumā no 0 līdz 3 gadiem  – 73,1% bērnu lieto ekrānierīces (46,1% – vairāk nekā stundu dienā).

Ņemot vērā šo paaudžu iezīmes, ir saprotams, kāpēc pēdējos gados tik strauji palielinās plaisa starp skolotāju un skolēnu, starp vecāku un bērnu rīcībspēju, īpaši pirmsskolas un sākumskolas posmos. Tas sasaucas arī ar patlaban aktuālo jautājumu par skolas gaitu sākšanu no sešu gadu vecuma, proti, skolas, kādas tās ir šobrīd, nav veidotas, balstoties uz Z un A paaudzes bērnu vēlmēm, vajadzībām un interesēm, tāpēc tagad būtu pāragri noteikt obligātu skolas gaitu sākšanu no sešu gadu vecuma, bet saglabāt vecākiem tiesības brīvi izvēlēties.

Tikai 40% uzskata, ka izglītība nosaka cilvēka nākotni

Milleniāļiem ir arī īpaša attieksme pret izglītību – tikai 40% uzskata, ka izglītība nosaka cilvēka nākotni. Lai arī kopumā izglītība šai paaudzei ir svarīga, taču tiek uzsvērts tās sniegto reālajā dzīvē izmantojamo kompetenču aspekts. Augstākās izglītības diploms nav kritērijs labam profesionālim, daudz nozīmīgāka ir tīklošanās, prasmes reaģēt uz pārmaiņām un radīt inovācijas. Milleniāļi ļoti novērtē materiālās iespējas, ko sniedz izglītība, taču nav tendēti šo naudu krāt mājoklim vai mistiskajai nākotnei, bet gan dzīves baudīšanai tagadnē.

Kā jau minēju, milleniāļus raksturo arī atteikšanās no sociālajām hierarhijām, mazinās arī amatu un titulu nozīme, un pieaug nepatika pret ikvienu sociālās diskriminācijas formu. Y paaudzes pārstāvji nav tendēti iegādāties greznus īpašumus vai uzņemties lielas finansiālās saistības, kas attiecīgi nozīmē patērētāju sabiedrības mazināšanos. Tāpat Y paaudzi var raksturot arī t.s. Pītera Pena sindromu jeb nevēlēšanos pieaugt. Šie jaunieši atliek pieaugušo dzīves standartu sasniegšanu – mājokļa iegādi, ģimenes veidošanu u.c., tā vietā pagarinot jauniešu dzīves posmu. Arī stabilitātes izjūta, kas ir tik būtiska X paaudzei, milleniāļiem vairs nav tik svarīga – regulāra dzīvesvietas, valsts vai darba maiņa tiek uztverta kā norma.

Paaudze, kas apšauba un meklē informāciju

Aplūkojot tikai dažas no raksturīgākajām iezīmēm, kļūst skaidrs, ka milleniāļi ir pavisam atšķirīga paaudze, un nākamās paaudzes – Z un A – kļūst vēl atšķirīgākas, tāpēc, nemainoties pieejai, plaisa starp paaudzēm tikai pieaugs. Mēs nevaram gaidīt, ka milleniāļi un viņu bērni mainīsies – pie šīm paaudzēm var piekļūt tikai caur viņu interesēm, tāpēc ir jāmaina pieeja, t.sk. arī pieeja izglītības nozarē. Milleniāļi un viņu bērni vairs nav tā paaudze, kas sēžot skolas solā bez ierunām pildīs skolotāju uzdevumus. Viņi apšaubīs, uzdos jautājumus, lūgs argumentēt, kāpēc viņiem ir jāmācās tieši tas, nevis kaut kas cits. Viņi spēj atrast informāciju daudz ātrāk un efektīvāk, nekā X paaudzes pārstāvji, milleniāļiem nepastāv valodas barjeras, tāpēc izglītības telpai un formai ir jāpielāgojas.

Lekciju par Millenium paaudzi šajā mācību gadā ir bijusi iespēja noklausīties deviņās mazākumtautību skolās visā Latvijā, un arī turpmāk Neatkarīgā izglītības biedrība centīsies sniegt iespēju skolotājiem iepazīties ar jaunumiem zinātnē, daloties ar savu biedru zināšanām un piesaistot arī ekspertus.

 

Autore ir LU profesore, Neatkarīgās izglītības biedrības valdes locekle Dr.paed.