Kairišs: Es to redzēju savām acīm

Darbu beigusi oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisija. Pēc gala ziņojuma Saeimā pagājušajā nedēļā un diviem deputātu nesekmīgiem mēģinājumiem no komisijas vadības atsaukt tās vadītāju, bez frakcijas palikušo deputāti Ingunu Sudrabu (NSL), kā arī triju komisijas locekļu atsevišķo viedokļu pievienošanas ziņojumam Ir vaicāja sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem – ko no šā procesa sabiedrība var secināt?

Viesturs Kairišs. Foto: Edmunds Brencis, Picture Agency

Viesturs Kairišs, režisors: Es to redzēju savām acīm

Vernera Hercoga filmā Fickeraldo tiek stāstīts par pirmo balto cilvēku, kurš redzēja Niagāras ūdenskritumu. Kad viņš atgriezās un par to stāstīja, neviens viņam neticēja. “Kādi tev ir pierādījumi?” viņam vaicāja. “Es to redzēju savām acīm – tie ir mani pierādījumi.”

Oligarhu sarunas es redzēju savām acīm, es tās lasīju. Mani neinteresē jautājums, kā tās nokļuva presē, mani mazāk interesē oligarhu lietas izmeklēšanas kvalitāte. Vienīgais kas mani interesē, ir atbilde uz to, ko es redzēju. Jo tika aizskarts mans pilsoniskais gods. Un man tas nav tukšs jēdziens. Par savu pilsoņa godu esmu gatavs cīnīties. Savām acīm es redzēju, ka notiek plānveidīga valsts nozagšana un nodevība. Es to redzēju savām acīm, un es nesaprotu, kā man piespiest pašam apšaubīt to, ko es redzu.

Ingunas Sudrabas komisijas ziņojums pēc būtības ir tas pats, kā cilvēkam, kas stāv Niagāras ūdenskrituma pakājē, iestāstīt – tas, ko jūs redzat, nav ūdenskritums. Un, redzot ZZS augsto reitingu, saprotu, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju skatās uz šo ūdenskritumu un to neredz. Vai šie cilvēki ir akli? Joprojām tikai varu apelēt pie ZZS vēlētāja – atver acis! Ja gribat turpināt balsot par ZZS, tad pieprasiet no viņiem rīcību, kas tos norobežotu no acīmredzamā, no valsts nodevības ēnas. Lai to nesaskatītu, ir jāpiedzimst par Ingunu Sudrabu. Jārunā skaidra valoda – skatoties uz “oligarhu ūdenskritumu”, ir skaudri saskatāma reālā koalīcija, kas nevis formāli, bet pēc būtības valda Latvijā. Un tā ir ZZS un Saskaņas koalīcija. Jūs to neredzat? Tuvojas vēlēšanas, mēs varam šo situāciju mainīt. Ne tikai varam, mums šī situācija ir jāmaina, lai valsts nenomirtu pūšanas rezultātā savā pirmajā apaļajā jubilejā. Es aicinu nesamierināties.

Skaidrīte Lasmane. Foto: Edmunds Brencis, Picture Agency

Skaidrīte Lasmane, filozofe: Ir divi blakus ieguvumi

Būtu naivi domāt, ka pēc Rīdzenes sarunu  nonākšanas atklātībā  parlamentārās izmeklēšanas komisija nu nolaistos no augstumiem kā ilgi gaidīts varoņspēks, kurš  beidzot Latvijas valsti atsvabinātu no nelietīgi savtīgu amatpersonu sērgas un izbeigto kriminālprocesu vietā panāktu taisnīgus tiesas spriedumus. Pasaku varoņi reti nāk no politiskās elites aprindām. Krīzes situācijās tie paši uzrodas tautā līdzīgi studentam Veidenbaumam vai  žurnālistam Dainim Īvānam  un citiem trešajiem dēliem.

Ātrums, ar kādu parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadības groži tika pārliecinoši ielikti tikai vienās uzticamās rokās un atbalstam aprēķināta vienaldzīgu un klusējošu līdzsēdētāju droša skaitliskā pietiekamība, ļāva paredzēt pusgadu ilgā brauciena patieso virzienu. Tautas interesēm par labu pēc šāda pārdomātā nokomplektējuma varēja nekaitīgi pievienot klāt arī pāris patiesības meklētāju un taisnības aizstāvētāju. Galu galā kāda profesionāla palīdzība bija vēlama atskaites ziņojuma sastatīšanā.

Pašsaprotami, ka nekādu bīstamu apvērsumu augstu amatpersonu nesodītās zaglības lietā (kādi tur oligarhi!), kāda tā atklājas Ir publiskotajās sarunās, neparedzēja ne komisijas absurdais nosaukums par tikai iespējamu, ne reālu valsts sagrābšanu, ne 5 izvirzītie uzdevumi. To satura analīze atklāj, ka tajās 4 reizes atkārtojas izvērtēt, 5 reizes informācija, trīsreiz nosaukta krimināllieta Nr. 16870000911, kurai turklāt, izrādās, ir  ierobežota piekļūšana, 6 reizes lietots vārds Iespējams. Tātad komisijas galvenais uzdevums nav bijusi politiskās korupcijas izpēte un ierobežošana valstī, bet nelielu satraukumu izraisījušās „izskanējušās informācijas” dažāda veida izvērtēšana, pārbaudīšana un pats galvenais – neitralizēšana.

Vienmēr kādai darbībai ir tieši rezultāti un blakus efekti. Savs blakus ieguvums ir arī no komisijas pusgada procesa. Pirmkārt, par tiešu blakus produktu atzīstami divi neieplānoti papildu ziņojumi, kuri gan nosaukti tikai par domām. Deputāta Andreja Judina 27 lappuses izrādījušās vairāk vai mazāk neērtas kādam Rīdzenes runātājam, tāpēc uzbrukumā atkal, tāpat kā tūlīt pēc Ir nopublicētajām sarunām, laista zemisku kalpu nelielā, bet pārbaudītā un pieredzējusī armija (NRA 29.01).  Otrkārt,  kāds jauns fakts vai akcents, iespējams, būs atvēris acis nākamās, 2018. gada Saeimas vēlētāju daļai, ar skaidrību par to, kā politiskās elites virsotni balsta blīvā un pakalpīgā ierindnieku masa un lai sabiedrība intensīvāk sāktu domāt par cēloņiem, kāpēc Latvijas labklājība un valsts prestižs pieaug tik lēni. Vēlēšanu balsojumā, kā zināms, nelīdzēs ne izvairīgā postpatiesības nenoteiktība, ne gutenmorgeniskā vidus pozīcija.  Žēl tikai, ka jaunpienākušās partijas līdz šim vāji izmantojušas atklātības seansus savā labā, mazinot politiskās ainavas blāvumu.

Rinalds Gulbis. Foto: LETA

Rinalds Gulbis, politologs un mācītājs: Aktualizējies jautājums par parlamenta darba ietekmēšanu

Uzskatu, ka parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbs ir absolūti neapmierinošs, tas tiešā veidā ir diskreditējis Saeimas parlamentārās uzraudzības jēgu un būtībā parādījis, ka kopš brīža, kad prezidents Valdis Zatlers atlaida Saeimu, lai mazinātu oligarhu ietekmi tajā, nekas nav mainījies uz labo pusi. Tiešā veidā saskatāmas valsts nozagšanas pazīmes lielais komisijas vairums ir atklāti ignorējis, acīmredzamus faktus klaji noraidot, diskreditējot un mēģinot padarīt par nebūtiskiem. Kopumā komisijas darbs un tās komunikācija vēl vairāk ir iedragājusi sabiedrības uzticību Saeimai un parādījusi, ka joprojām parlamentā ir politiķi un  politiskās grupas, kas cenšas nevis radīt atklātu un caurskatāmu politisko kultūru Latvijā, bet gluži pretēji – darbojas atsevišķu personu un to radīto ietekmes grupu interesēs.

Parlamentārās izmeklēšanas komisijai vajadzētu piešķirt daudz lielākas tiesības, tai skaitā arī būt par atbalsta instrumentu tiesu varai, protams, eksistējot nodalījumam starp likumdevējas un tiesu varu. Iespējams, turpmāk parlamentārās izmeklēšanas komisijas varētu darboties pēc principa līdzīgi, kā tas ir ASV, kur parlaments izveido izmeklēšanas grupu, kas sastāv no profesionāļiem, piemēram, Roberta Millera vadītā speciālā izmeklēšanas komanda, kura izmeklē Krievijas iespējamo iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās. Tāpat izmeklēšanas komisijas locekļiem jāizvirza augstāki ētikas kritēriji, lai izslēgtu, ka personas, kurām neuzticas valsts drošībsargājošās iestādes vai kuras pašas ir minētas kādos ar izmeklējamo lietu saistītos dokumentos, nevarētu piedalīties komisijas darbā.

Uzskatu, ka būtisku iespaidu uz politiskās domas un kultūras maiņu komisijas darbs neatstās. Reizumis radītais farss par un ap komisijas darbu, kā arī tās darba rezultātiem liek domāt, ka liela daļa sabiedrības ir un būs vīlusies Saeimas kopējā darbā. Tāpat domājams, ka komisijas darbs sabiedrībā nostiprinās viedokli par šādu parlamentārās izmeklēšanas komisiju darba bezjēdzību un neefektivitāti. Apsveicams gan ir fakts, ka vēlēšanu gadā ir aktualizējies jautājums par parlamenta darba ietekmēšanu no atsevišķu, iespējams, kriminālu indivīdu ietekmi uz politiķiem, partijām un augstāko valsts lēmējinstitūciju kopumā, kas, cerams, liks izdarīt secinājumus pirms rudenī gaidāmajām vēlēšanām.

Una Bergmane.

Una Bergmane, ārpolitikas pētniece

Parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveides lietderība lielā mērā bija apšaubāma jau no paša sākuma. Kā zināms, žurnāla Ir publicētājās Rīdzenes sarunās piedalījušies vairāki ietekmīgi  šobrīd Saeimā pārstāvēto partiju ZZS un Saskaņa biedri, tai skaitā ZZS vairākkārtējais premjera amata kandidāts Aivars Lembergs, ZZS lauksaimniecības ministrs Jānis Dūklavs un Saskaņas frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs. Līdz ar to rodas šaubas par to, cik jēgpilna var būt šo partiju deputātu darbība parlamentārās izmeklēšanas komisijā, cik brīvi no ārēja spiediena ir viņu izdarītie secinājumi un uz cik lielu sabiedrības uzticību šī komisija vispār varēja cerēt. Galvenā kļūda kas pieļauta saistībā ar parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidi un darbību, bija lēmums par tās vadītāju apstiprināt Ingunu Sudrabu, kura oligarhu sarunās minēta kā Krievijai tīkama premjerministra amata kandidāte. Nav saprotams, kādēļ no 100 iespējamiem kandidātiem par komisijas vadītāju tika izvēlētā tieši viena no tām retajām, kuras vārds ļoti neglaimojošā kontekstā parādās publicētajās sarunās. Bez tam izrādās, ka tā sauktās oligarhu lietas izmeklēšanas laikā KNAB četras reizes ir lūdzis Sudrabas vadītajai Valsts kontrolei veikt revīziju aviosabiedrībā airBaltic un visas četras reizes saņēmis atteikumu. Nevienu, protams, nepārsteidz, ka tagad šīs pašas kundzes vadītā parlamentāras izmeklēšanas komisija Valsts kontroles atteikumu atzīst par pamatotu.

Komisijas gala ziņojums ir pilns pretrunu: no vienas puse, tiek atzīts, ka Rīdzenes sarunās var saskatīt valsts sagrābšanas pazīmes, bet, no otras, netiek konkretizēts, kurš šo valsts sagrābšanu realizē. Kā savā atsevišķajā viedoklī precīzi norāda Andrejs Judins, komisija, no vienas puses, atzīst, ka “valsts sagrābšana” nav krimināltiesisks jēdziens, bet tanī pat laikā izmanto Kriminālprocesa likumu, lai, atsaucoties uz nevainības prezumpciju, izvairītos minēt visiem jau tāpat labi zināmos Rīdzenes sarunu dalībnieku vārdus. Tāpat gala ziņojumā tiek minēts, ka komisija konstatējusi valsts amatpersonu iecelšanas un atcelšanas ietekmēšanu, kas apdraud Latvijas Republikas Satversmē minētās tautas suverēnās varas realizāciju. Tomēr par spīti šim ļoti nopietnajam atzinumam, izlasot ziņojumu, netop skaidrs, kas tiks darīts, lai šo demokrātisko procesu sabotāžu novērstu. Jāatzīmē arī, ka komisija atsakās paust savu viedokli par to, vai oligarhu lietas izbeigšana bijusi pamatota.

Gan no Vienotības saraksta ievēlētā kustības Par! biedra Andreja Judina, gan Nacionālās apvienības deputāta Ritvara Janosna komisijas ziņojumam pievienotās atsevišķās domas ir daudz konkrētākas un precīzākas. Tajās  tiek  uzskaitītas vairākas epizodes, kurās valsts vara izmantota personīgā labuma gūšanai: Šlesera lobijs termiņa uzturēšanas atļaujām, Šlesera slēptās intereses vairākos uzņēmumos, Šlesera un Lemberga loma airBaltic īpašnieku maiņas procesā, Šlesera un Lemberga ietekme uz valsts augstāko amatu kandidātu virzīšanu, laikraksta Diena redakcionālās neatkarības ietekmēšana utt.

Lai cik pretrunīgs un vispārīgs būtu pašas komisijas gala ziņojums, tas tomēr ietver vismaz vienu būtisku secinājumu. Ziņojumā tiek skaidri pateikts, ka žurnālā Ir publicētās Rīdzenes sarunas ir daļa no tā sauktās oligarhu lietas materiāliem. Citiem vārdiem sakot, komisija ir apliecinājusi, ka publicētās sarunas ir autentiskas, nevis žurnālistu sagrozītas vai izdomātas, kā to ir mēģinājuši apgalvot sarunu dalībnieki un viņu atbalstītāji. Tāpat jāatzīmē, atbilstoši visā demokrātiskajā pasaulē respektētām normām, komisija savā gala ziņojumā nav mēģinājusi vainot žurnālistus par to rīcībā nonākušas sabiedrībai būtiskas informācijas publicēšanu.

Kopumā situācija saistībā ar oligarhu lietu šobrīd raksturojama šādi: žurnālisti ir publicējuši sarunas, kurās skaidri nolasāma vēlme izmantot valsts varas institūcijas personīgā labuma gūšanai, kontrolēt presi un sabotēt demokrātiskos procesus. Tas, ka tiesībsargājošās iestādes nav spējušas savākt pietiekoši daudz pierādījumus, lai shēmotājus krimināli sodītu, nenozīmē, ka shēmošana nav notikusi. Tā ir notikusi un mēs visi par to varam lasīt Ir publicētajos materiālos, kuru autentiskumu ir apstiprinājusi likumdevējvaras veidota izmeklēšanas komisija. Tagad katra vēlētāja paša rokās ir lēmums par to, vai 2018. gada vēlēšanās turpināt atbalstīt politiskos spēkus, kurus Rīdzenes sarunu dalībnieki pārstāv.

Oļegs Ignatjevs. Foto: LETA

Oļegs Ignatjevs, LTV žurnālists: Svarīgi jautājumi palika neatbildēti

Pēc visām peripetijām un aizdomām par politisko angažētību, ko piedzīvojusi “oligarhu lietas” PIK, bija vēl interesantāk, nekā bez šiem apstākļiem, sagaidīt tās gala ziņojumu. Ir loģiski pieļaut, ka tajā jābūt skaidriem secinājumiem un vēl skaidrākiem signāliem gan sabiedrībai, gan politiskai varai. Secinājumiem – par iemesliem, kāpēc “oligarhu lieta” ir izgāzusies, signāliem – par to, cik tālu var tad iet varas ietekmēšanā savu interešu realizēšanai.

Viena no problēmām komisijas darbā slēpjas tajā apstāklī, ka tā uzreiz ir kļuvusi par savas sabojātās reputācijas ķīlnieci. Ar ētikas normām konfliktējošs Sudrabas lēmums piedalīties komisijas darbā, kā arī iekšējie strīdi, kuru dēļ komisija atgādināja sacensību politisko ambīciju apmierināšanā -, tas viss ar zemi nolīdzināja komisijas reputāciju. Bet tā kā komisija turpināja darbu, tēlojot politisko nevainību, vēl intriģējošāks kļuva jautājums – kādēļ?

Savā ziņā tas pat palielināja sabiedrības gaidas. Proti, šajā gadījumā galaziņojumam būtu jābūt “zobainam” līdz “asins tecēšanai”, lai novērstu jebkādas aizdomas par komisijas objektivitāti un politisko nespēju atbildēt uz svarīgiem jautājumiem. Bet tad komisija iekultos otrā grāvī. Kompromiss būtu kaut vai skaidru atbilžu sniegšana uz uzstādītajiem jautājumiem vai pārliecinoši loģisks pamatojums šādu atbilžu trūkumam. Gala ziņojumā skaidras atbildes var atrast – piemēram, par tiesībsargājošo iestāžu sadarbību.

Daudz svarīgāki jautājumi gan palika neatbildēti. Piemēram, komisijas ieskatā faktu, ka Šlesers zināja par noklausīšanos, ir vērts tikai pieminēt, nevis to izanalizēt, lai saprastu, vai tas ir viens no nopietnākajiem iemesliem, kāpēc “oligarhu lietā” pietrūka pierādījumu. Protams, te rodas arī cits svarīgs jautājums: cik bieži un cik detalizēti Šlesers tika informēts par izmeklēšanas gaitu, kas, ir loģiski pieļaut, deva viņam iespēju novirzīt izmeklētājus strupceļā.

Ne mazāk svarīgs jautājums ir – kura līmeņa politisko varu ietekmējot, Šleseram bija iespēja realizēt savas intereses. Proti, kas ir tie cilvēki un kādos amatos, kuri kalpoja par ceļa rādītājiem savtīgo interešu realizēšanā? (Citādi Šlesers var izskatīties kā grēkāzis, uz kuru novelt visu vainu un atbildību.) Tas, varbūt palīdzētu komisijai paskatīties arī uz “valsts sagrābšanas” jēdzienu saturīgāk, ne tikai no zinātniska viedokļa. Aizraujoties ar definīcijas rakstīšanu, komisija piemirsusi paskaidrot, kā labad to ir darījusi.

Varēja pieļaut, ka milzīgs sabiedriskais spiediens uz komisijas darbu liks tai sarosīties un, gribot negribot, izpildīt savu darbu ja ne kvalitatīvi, tad ciešami. Bet, spriežot pēc gala ziņojuma kvalitātes, viss padarītais vairāk atgādina acu aizmālēšanu sabiedrībai. Toties jāuzmanās no Šlesera demonizēšanas. Politikā, baudot vēlētāju uzticību, atrodami tie, kas varēja kalpot par piemēru Šleseram -, ne jau viņš ir politiskās korupcijas izgudrotājs.

Problēma ir, ka komisija aiz kokiem “neieraudzīja” mežu. Šlesera gadījums izgaismo varas sistēmu, kurā ir pieņemts dzīvot po poņaķijam. Bet tad jāuzdod jautājums, cik pati komisija ir tālu no šīs sistēmas, ņemot vērā arī politiskās spēles ap Sudrabu kā PIK vadītāju.

Andris Ambainis. Foto: Lauris Vīksne, Picture Agency

Andris Ambainis, LU profesors: Vai reiz nenotirgos valsti?