Publisks farss un citi scenāriji

«Čekas maisus» izmantos gan pret SAB direktoru Jāni Maizīti, gan priekšvēlēšanu kampaņā, bažījas Saeimas Nacionālās drošības komisijas jaunā priekšsēdētāja Inese Lībiņa – Egnere.

Saeimas priekšsēdētājas biedre Inese Lībiņa – Egnere 17. janvārī kļuva arī par Saeimas Nacionālās drošības komisijas (NDK) vadītāju. Kad divas dienas pēc viņas ievēlēšanas jaunajā amatā satikāmies restorānā Neiburgs, izrādījās, ka turpat dažus galdiņus tālāk kopā ar diviem darbabiedriem no Ārlietu ministrijas pusdieno viņas bijusī partijas biedre Solvita Āboltiņa, kura ir atgriezusies diplomātiskajā dienestā un kuru Lībiņa – Egnere nomainīja komisijas vadītājas amatā. Tomēr par Ingunu Sudrabu runājam vairāk nekā par Āboltiņu. Dienu iepriekš Saeimas vairākums neatbalstīja priekšlikumu atsaukt viņu no izmeklēšanas komisijas, kurā var būt tikai frakciju pārstāvji. Viens no atlikušajiem pieciem No sirds Latvijai deputātiem Ringolds Balodis bija paziņojis, ka viņam esot kauns par «publisko farsu», ko izvērsusi komisijas vadītāja, un izstājies no frakcijas, kura līdz ar to pārstāja pastāvēt.

Runājām arī par Āboltiņu un Vienotības problēmām, taču vairāk gan par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām un Krievijas mēģinājumiem ietekmēt to norisi, arī par mēģinājumiem vēlreiz “sadot pa rīkli” SAB direktoram Jānim Maizītim, izmantojot “čekas maisus”.

Pēc jūsu ievēlēšanas amatā dažiem bija šaubas, vai spēsiet apvienot abus amatus. Vai tās ir pamatotas?

Tā vienmēr ir bijis, ka Nacionālās drošības komisijas vadītājs ir Saeimas priekšsēdētāja biedrs vai frakcijas vadītājs. Tas vienmēr ir bijis amats, kur ir bijis iepriekš jāpierāda sevi Saeimas darbā. [Gundars] Daudzes kungs bija kā priekšsēdētāja biedrs, pēc tam [Valdis] Zatlera kungs kā frakcijas vadītājs, pēc tam Āboltiņas kundze kā frakcijas vadītāja. Par to gan es nebaidītos, jo tie darbi ir saistīti, ņemot vērā informāciju, kura bieži vien nonāk prezidija redzeslokā.

Kādi iebildumi pret jums komisijā bija Ringoldam Balodim, kurš atbalstīja Jāni Ruku šim amatam?

Domāju, ka tie nebija iebildumi pēc būtības pret mani, tie bija gluži vienkārši koalīcijas un opozīcijas savstarpējie normālie priekšvēlēšanu gada skatuves iebildumi. Baloža kungs izvēlējās iespēju par sevi atgādināt, viņam publicitāte ir svarīga. Un savukārt Ruka kungam aizvainojums, ka viņiem Reģionu aliansē nav amatu. Acīmredzot tagad dzirdēsim vēl vairāk — pirms katrām iespējamajām amatpersonu vēlēšanām Saeimā Reģionu apvienība liks par sevi atgādināt.

Bet vai Balodim bija argumenti tieši pret jums?

Pret mani nē, viņš izvirzīja argumentus par labu Ruka kungam un par to, ka manis pārstāvētā frakcija, viņaprāt, nebūtu tā pareizākā.

Kāpēc?

Viņaprāt, Vienotībai ir pārāk daudz amatu. Tā bija viņa pēdējā diena komisijā. Ceturtdien Saeimā izpildījām likuma prasības, ka komisijās var būt tikai frakciju pārstāvji, un atsaucām viņu ar balsojumu no komisijas. Domāju, ka tā bija viņa iespēja politiski izmantot šo tribīni, un viņš to arī izdarīja. Man pret Baloža kungu nav ne rūgtuma, ne aizvainojuma, tās ir viņa kā deputāta tiesības un pienākums likt par sevi manīt.

Kā jums šķiet, kāpēc bija tik principiāli svarīgi sakārtot balsojumu par Ingunas Sudrabas palikšanu amatā?

Iespējams — es kā juriste vienmēr saku “iespējams” —, kādām personām ļoti patīk, kā Sudrabas kundze ir vadījusi šo komisiju, un tā bija iespēja pateikt viņai paldies par darbu. Jājautā tiem, kuri balsoja pret vai atturējās. Arguments, ka komisija tūlīt beigs darbu, neiztur kritiku, jo vēl ziņojums jānolasa Saeimā, vēl būs galvenās debates. Kamēr tas nav izdarīts, komisija darbu nav beigusi, un arī vēl pēc tam pēc likuma komisija vēl nedēļu strādā. Divas nedēļas ir ilgs laiks politikā. [Komisijas] sekretārs [Mārtiņš] Šics brīnišķīgi varēja nākamajā nedēļā noziņot, viņš galu galā ir par to arī balsojis, un citi deputāti, kas komisijā, varēja to līdz galam novest, atgriezties vēl pie kādas labojumu redakcijas. Grūti pateikt.

Bet acīmredzot bija ļoti, ļoti svarīgi Sudrabas kundzi noturēt amatā vai arī pateikt viņai paldies par to darbu, iespējams, arī nepazemojot. Jo iedomājos, ka viņai varbūt tas balsojums bija ļoti sāpīgs, viņa izskatījās ļoti satraukta. Pārlika komisijas sēdi uz agru rītu. Acīmredzot bija bažas, ka atsaukšana varētu arī izdoties. Tāpēc visi priekšdarbi bija izdarīti.

Teicāt, ka kādām personām bija svarīgi. Kurām tieši?

Es nestrādāju šajā komisijā, bet mazliet sekoju līdzi. Tur bija ļoti daudz aicinātās personas, kurām bija iespēja izteikties. Vienas vairāk tirpināja, citas mazāk. Vieniem uzturēšanās komisijā bija patīkamāka, citiem nepatīkamāka. Pieļauju, ka tas personu loks ir diezgan liels, kuras tika aicinātas uz komisiju vai netika aicinātas. Daudz kas dzirdēts.

Un, jūsuprāt, kādām no šīm personām tik liela ietekme uz Saeimu, ka var sakārtot balsojumu tik perfekti, ka precīzi vajadzīgais Nacionālās apvienības deputātu skaits vai nu nepiedalās, vai nu izvelk reģistrācijas kartītes?

Nedomāju, ka kāds sakārtoja balsojumu tādā ziņā, ka tas notika visas Saeimas kontekstā. Domāju, bija ļoti daudz apstākļu sakritības. Vieniem varbūt bija žēl Sudrabas kundzes — kā tad tā, pēdējā brīdī pazemot? Saprotot arī tāpat jau lielo pazemojumu, ka viņai frakcija izjūk. Varbūt kāds vienkārši līdzjūtīgi uzskatīja, ka nav īstais brīdis viņai vēl vairāk izņemt pamatu zem kājām. Bet, domāju, kāds no balsotājiem, iespējams, bija arī runājis ar kādu, kurš ir piedalījies komisijas sēdē. Grūti pateikt. Nebūsim naivi — oligarhu komisija strādāja pēc noteikta scenārija, un rezultāts, padarot to visu par farsu, ir bijis mērķis. Un tas ir sasniegts.

Viens no komisijas galvenajiem uzdevumiem bija izvērtēt apdraudējumus nacionālajai drošībai un atsevišķu personu iespējamo darbošanos citas valsts interesēs. Vai kā NDK vadītāja varat teikt, ka tas ir izvērtēts?

Es nesagaidīju no šīs komisijas tādu mērķi. Zinot sastāvu, negaidīju neko. Līdz ar to arī no tās ziņojuma nesagaidu atbildes uz šiem jautājumiem. Lasīšu ziņojumu tad, kad tas tiks iesniegts kopā ar atsevišķajām domām. Gribu to bildi redzēt kopainā.

Kādiem galvenajiem apdraudējumiem Latvijas valstij pašlaik būtu jāpievērš īpaša uzmanība?

Šis ir vēlēšanu gads, tāpēc vissvarīgākais ir būt ļoti modriem par iespējamajām ietekmēm uz vēlēšanām. Es nedomāju tikai kiberuzbrukumus, domāju arī naudas ietekmi, viltus ziņas, kaut kādas kampaņas, jaunu politisko spēku rašanos — esam jau dzirdējuši, ka Ždanoka atgriežas.

Šīs vēlēšanas ir gana nozīmīgas. Kaut arī uzskatām, ka Latvijā neesam ļoti skarti no globāli notiekošā drošības jomā, tad varbūt tāpēc, ka mūsu drošības iestādes dara daudz, un jāskatās, kā viņiem vēl var palīdzēt. Es negribētu, lai priekšvēlēšanu laikā politiķi liek viņiem kaut kādus šķēršļus un populistisku mērķu dēļ vēršas pret drošības iestādēm. Mums arī SAB vadītājam ir vēlēšanas, un es gribētu, lai komisijā viņam ir atbalsts. Jo es viņam pilnībā uzticos.

Vai prognozējat, ka Jānis Maizītis paliks amatā?

Termiņš ir maijs. Tagad ir janvāris. Tas ir gana ilgs laiks politikā. Jebkurā gadījumā jāsagaida, ka prezidents par šo jautājumu sasauc Nacionālās drošības padomi. Tad komisija arī aktīvi iesaistīsies. Iespējams, ka arī citas komisijas šo jautājumu vērtēs. Iepriekšējā reizē tā bija arī Juridiskā komisija, kura kandidātu intervēja.

Es personīgi ļoti augstu vērtēju Maizīša kungu arī kā izcilu juristu. Manuprāt, viņš ir ļoti daudz izdarījis arī ģenerālprokurora amatā. Mana saskare ar viņu kā SAB vadītāju nav bijusi liela, jo tā ir amatpersona, kas nestrādā lielā saskarē ar ierindas deputātu kā es, līdz šim strādājot Juridiskajā komisijā. Bet, runājot arī ar citu valstu vēstniekiem, redzu, ka mūsu sabiedrotie ļoti atzinīgi izsakās par sadarbību ar viņu. Manuprāt, viņš ir ļoti vērtīgs cilvēks, kuru neredzu šobrīd, kāpēc nevarētu apstiprināt otrreizējā termiņā. Mēs pat šobrīd arī neredzam, ka varētu būt kādas citas alternatīvas kandidatūras. Ja būtu iespēja izvēlēties no ļoti daudziem, tad varētu salīdzināt, ar ko tad tas otrs ir labāks. Bet šobrīd ir cilvēks, kuram bijusi pieredze vienā termiņā, un ir iespēja viņam uzticēties otrajam.

Salīdzināt neļaus procedūra, jo NDP virzīs vienu kandidātu. Padomes vadītājs Valsts prezidents Raimonds Vējonis ir izteicies, ka viņš Maizīti atbalstot, tomēr arī — ka NDP kandidātam jābūt Saeimas vairākuma atbalstam. Vai tas nozīmē, ka NDP varētu nevirzīt Maizīti?

Nemācēšu interpretēt, ko Vējoņa kungs ir domājis — vai konsultācijas ar visām Saeimas frakcijām vai kādas citas. Bet katrā gadījumā konsultācijas ar Saeimas frakcijām vēl nav notikušas.

Varbūt viņš bija domājis tādu balsojumu Saeimā, kas būtu ļoti līdzīgs balsojumam par Sudrabu? Saskaņa stingri pret, ZZS pateiks vienalga ko, kāpēc nevar atbalstīt Maizīti, Nacionālajā apvienībā daži pabļaus, ka viņš sargājot čekas maisus, un dabūsim tādu pašu balsojumu kā vakar par Sudrabu?

Šobrīd negribētu zīlēt. Es tiešām ticu un ceru, ka mēs parlamentā vēl varam ar šo jautājumu strādāt. Ja Vējoņa kungs tiešām nāks ar frakcijām konsultēties, varu teikt, ka Vienotības frakcija skaidros, kāpēc redzam, ka Maizīša kungs ir bijis ļoti labs savā amatā. Par Saskaņu un ZZS es nevaru neko pateikt, bet ceru, ka ZZS tomēr ir arī Valsts prezidenta partija un valstiski pieies šim jautājumam.

Varbūt prezidents jūt, ka “Aivars” gribētu vēlreiz “sadot pa rīkli” Maizītim, kā Rīdzenes sarunās dzirdējām par ģenerālprokurora Maizīša neapstiprināšanu trešajam termiņam? Šoreiz jau kā SAB direktoram, kas būtu vēl lielāks starptautisks panākums.

Esmu četrus gadus strādājusi pie Valsts prezidenta, un man ir ļoti liela cieņa pret Valsts prezidenta institūciju. Tai ir ļoti liels potenciāls kā institūcijai, lai ļoti daudz ko izdarītu. Es ticu, ka ļoti daudz arī izdarīs, lai vērstu šo SAB jautājumu pozitīvā virzienā.

Kā jums izskatās pašreizējā “čekas maisu” kampaņa? Daži aktīvākie cīnītāji pret Maizīti kā it kā čekistu sargātāju ir tie paši, kurus Maizīša vadītā prokuratūra savulaik nosēdināja uz apsūdzēto sola.

Es domāju, ka jautājums par čekas maisiem ir pakārtots, un īstenībā tas ir veids, kā, iespējams, kaitēt Maizīša kungam. Jo bez šīs čekas maisu košļāšanas īsti nekā jau nebija, ko viņam publiski pārmest.

Varbūt, ja nav, ko pārmest, vienkārši vajag aizbildinājumu nebalsošanai par viņu, kas vismaz daļai sabiedrības izklausītos nopietns?

Jā. Man šķiet, īsti gudri laikam nebija paredzēt to čekas maisu termiņu tieši priekšvēlēšanu gadā. Tagad ar to saskaramies. Manuprāt, šis čekas maisu jautājums ļoti ietekmēs arī priekšvēlēšanu kampaņu. Tā būs vasara, un pieļauju, ka arī Ministru kabinetā, ja komisijas darbs būs pabeigts, kaut gan izskatās, ka nebūs pabeigts, nebūs vienprātības. Mums vajadzētu mācēt to nošķirt no SAB un Maizīša, kurš tikai pilda likumu un prasa no zinātniekiem un komisijas locekļiem, lai viņi izpilda likumu, iesniedz veidlapas, par ko viņu mēģina nepelnīti sodīt. Kas īstenībā notiks ar čekas maisiem, man liekas, mēs neviens nezinām. Beigās Saeimai būs jāizdomā kaut kāds risinājums, ko darīt, ja likums nav izpildīts, — pagarināt termiņu, atlikt kaut ko vai tomēr kaut ko publiskot. Tagad dzirdam par arhīvu. Nezinu, baisi tas ir.

Ne tikai dzirdam par arhīvu. Nacionālā apvienība ir iesniegusi Saeimā likumprojektu, kuru diezin vai iespējams izpildīt, ja mērķis būtu tiešām atvērt tos maisus.

Solījums no Nacionālās apvienības īstenībā bija tik “zaļu” likumprojektu neiesniegt.

Viņi bija to solījuši koalīcijai?

Jā. Bet diemžēl iesniedza, un koalīcija bija sprukās, jo kaut kāds risinājums bija jārod, un tagad ir solījums to labot laika gaitā. Jo, ja būtu tā, kā tagad tajā rakstīts, tad tieši tad, kad ir jābūt komisijas ziņojumam, arhīvi ar informāciju tiktu pakoti kastēs, vesti uz Nacionālo arhīvu, pakoti ārā, likti arhīvā. Tātad laika posmā, kad visaktīvāk jāstrādā ar šo informāciju, tā vispār tiktu pārvadāta no punkta A uz punktu B.

Tas nozīmētu, ka netiktu izpildīts likums.

Jā. Baidoties no tā, ka netiks izpildīts likums, nodrošinām, ka tas netiks izpildīts.

Pārfrāzējot klasiķi — par politiķu mērķiem jāspriež pēc viņu darītā rezultāta. Vai, jūsuprāt, Nacionālās apvienības politiķi ir tik naivi, ka nesaprot, ka viņu priekšlikuma rezultāts būs čekas maisu neatvēršana?

Man dažreiz liekas, ka ieslēdzas tāds “par to es domāšu rīt” sindroms. Ka viņiem liekas — viņi kaut ko iesniedz, uz āru izskatās, ka darbība ir, bet, vai tas problēmu risinās vai nerisinās, par to viņi domās tad, kad tā problēma būs iestājusies. Viņiem, manuprāt, kaut kā šķiet, ka beigu beigās atbildīgais tā kā tā būs izglītības ministrs, bet viņi vismaz ir iesnieguši likumprojektu. Man liekas, ka tā varētu būt darbības imitācija. Varbūt ne ļaunprātība, bet tāda, lai varētu vismaz saviem vēlētājiem atskaitīties un pateikt, ka darbs it kā darīts.

Kas no SAB darītā varētu nebūtu paticis kādām personām?

Publiski par SAB darbību varam spriest pēc atteikumiem izsniegt atļaujas strādāt ar valsts noslēpumu. Tas skar gan politiķus, gan arī uzņēmējus, kuri vēlas iegūt industriālo drošības sertifikātu un piedalīties nozīmīgos būvniecības projektos. Tas ir gana svarīgi. Tāpēc varētu domāt, ka tās ir kādas konkrētas personas, kurām nav izdevies saņemt šo nepieciešamo atļauju. Tas ir redzamākais. Par kaut kādu aisberga neredzamo daļu es šobrīd nevaru neko komentēt, man nekas tāds nav zināms.

Industriālo drošības sertifikātu nav saņēmušas Latvijas lielākās būvfirmas. Vai Saeimā jūtams to lobijs pret Maizīti?

Es neko tādu neesmu dzirdējusi vai jutusi.

Cik Saskaņas deputātiem atteikta pielaide valsts noslēpumam?

Presē bija saskaitīts, bet arī informācija par pielaides piešķiršanu vai nepiešķiršanu pēc būtības nav vispārpieejama. Mēs zinām par tiem, kuri nevar strādāt NDK, vēl par kādiem. Sudrabas kundzei jau arī šis jautājums nav līdz galam atrisināts. No likuma viedokļa tas bija gana jocīgi, ka viņa tomēr turpināja vadīt komisiju, kaut gan viņai šīs atļaujas nebija.

Kādiem vēl apdraudējumiem priekšvēlēšanu laikā būtu jāpievērš uzmanība? Vai būtu jāierobežo viltus ziņas un Krievijas propagandas un dezinformācijas kanālu darbība Latvijā?

Esmu pārliecināta, ka ir jāatrod risinājums viltus ziņām arī ar likumu. Viens ir sabiedrības un preses izglītotība, bet, piemēram, Vācijā no 1. janvāra ir spēkā jauns regulējums par sociālo tīklu atbildību. Ja kāds norāda, ka tā ir viltus ziņa, ir pienākums to uzreiz izdzēst vai koriģēt, un, ja ne, ir milzu naudas sodi. Varbūt tāds modelis, iespējams, arī Latvijā būtu jāapsver. No otras puses — manī uzreiz ierunājas jurists, ka te ir jārunā par vārda brīvību un ciktāl nepārkāpsim robežu starp vārda brīvību un sabiedrības drošības interesēm, lai no šādām viltus ziņām cilvēki neizdara neatbilstošus lēmumus, kad iet uz vēlēšanām. Priekšvēlēšanu gadā pieņemt tādus likuma grozījumus ir diezgan nereāli, jo ļoti baidos par vārda brīvības jautājumu. Bet pie tā būtu nopietni jāstrādā, tas ir ļoti svarīgi.

Var piekrist, ka ierobežot viltus ziņas nav vienkārši, tomēr ir arī vienkāršākas lietas — televīzija Latvijā plaši retranslē Maskavas propagandas kanālus.

Tas arguments ir, ka sabiedrība to prasa, jo šiem kanāliem lielāks skatījums nekā kādiem Eiropas kanāliem. Un nozīmīgus vācu vai angļu valodā raidošus kanālus tajās paketēs vispār neredzam.

Tas ir komersantu arguments. Kādi būtu politiķu argumenti?

Esam uzdevuši Saeimas Analītiskajam dienestam pētīt informatīvās telpas ietekmi, un ļoti ceru, ka pētījums būs tāds, ka pēc tam varēsim virzīt kādu likumdošanas iniciatīvu. Jo es redzu, ka NEPLP pati šim jautājumam nepievērsīsies, un bez likuma grozījumiem, tiešas Saeimas iesaistīšanās tas netiks atrisināts. Bet es arī neredzu, ka šobrīd būtu politiskā griba ar to nodarboties. Tāpēc, ka tas ir smags jautājums priekšvēlēšanu gadā. Bet Analītiskajam dienestam tas ir uzdots, un es ceru, ka pētījums būs gana sakarīgs, lai ar to varētu strādāt tālāk.

Pirms vēlēšanām izdarīt nopietnas lietas ir sarežģīti. Bet vai pēc vēlēšanām rudenī situācija būs labāka?

Mani ir bailes, ka ne, ka gluži pretēji. Mēs jau vēl nezinām, kāds būs Saeimas sastāvs. Visas prognozes liecina, ka — negribētu teikt, ka kvalitatīvi sliktāks, jo tur strādās deputāti, kuriem būs tautas mandāts, — bet proporcija, kāda varētu izveidoties pašlaik valdošajai koalīcijai, izskatās, varētu būt ļoti atšķirīga no pašreizējās. Vienotības deputāti un ministri ir ar dziļu un reālu sapratni par valsts drošības jautājumiem. Kas nāks viņu vietā? Kas vadīs svarīgās ministrijas un Saeimas komisijas?

Vai nākamais ārlietu ministrs būs no Nacionālās apvienības?

Es ļoti ceru, ka ārlietu ministrs būs Edgars Rinkēvičs. Viņš ir parādījis, ka ir izcils ārlietu ministrs. Ja tas tā nebūs, tad mēs par to runāsim.

Vai domājat, ka Vienotība būs nākamajā Saeimā?

Es esmu pārliecināta, ka Vienotība būs nākamajā Saeimā. Man ir jāstrādā, lai Vienotība būtu nākamajā Saeimā.

Vai pati kandidēsiet vēlēšanās?

Jā.

No kura saraksta?

No Vienotības. Neesmu cilvēks, kas staigā turpu šurpu. Vienu reizi esmu mainījusi politisko partiju, jo Reformu partija beidza pastāvēt. Ar Vienotību mums bija kopīgs redzējums, lai turpinātu strādāt kopā, un man šobrīd nav vēlmes staigāt turpu šurpu. Ja Vienotība netiks ievēlēta Saeimā, es varu strādāt savā profesijā, tādā ziņā man nav baiļu vai cita kā. Varu darīt to, ko varu, un es gribu darīt to, ko es varu. Ja netikšu ievēlēta, domāju, mana ģimene būs tikai atvieglota.

Vai balsojums par Sudrabu neparādīja iespējamo jauno koalīciju pēc vēlēšanām — Saskaņa ar ZZS, un NA opozīcijā izņem balsošanas kartiņas, kad vajag?

Tā ir viena no iespējamajām koalīcijām, varbūt arī iespēja vēlētājiem mācīties no vakardienas balsojuma.

Līdz vēlēšanām vēl tālu.

Aizmirsīs? Jā, iespējams. Tas ir arī kaut kādā ziņā mediju jautājums, cik daudz šāda informācija līdz vēlētājiem nonāk. Vakardienas balsojums nonāca ziņās, bet diemžēl citi līdzīgi balsojumi tā arī paliek Saeimas zālē.

Kas notika ar Vienotību, ka tā no ietekmīgākās partijas kļuva par savā vārdā nosauktas Saeimas frakcijas daļu?

Vienotībai pievienojos tikai pirms vēlēšanām, tāpēc neesmu īstais cilvēks, kuram jautāt par ilgāku iepriekšējo pagātni. Bet, šobrīd vērtējot, es redzu, ka šai partijai ir ļoti daudz intelektuālās kapacitātes un spējīgu cilvēku. Taču ilgākā laika posmā acīmredzot ir kā ilgstošā kopdzīvē — vienam vai otram kaut kas apnicis. Un tie bieži vien ir tieši personiski strīdi, kuri vairāk nekā citās partijās gāja uz āru. Strīdi ir visur — Nacionālajā apvienībā ir viens vai otrs grupējums, Zaļo un Zemnieku savienībā arī. Bet tas neiet uz āru. Vienotībā viss tika nests uz āru. Šobrīd, kad ir mainījies gan partijas, gan frakcijas vadītājs, es redzu, ka mēs mēģinām lietas nenest uz āru.

Tātad joprojām strīdaties?

Protams, tas ir tikai normāli, ka mēs diskutējam, strīdamies. Jo ir jau arī par ko strīdēties, nopietni jautājumi jāskata. Mums ir arī reģionālie pārstāvji, kuriem var būt citāds redzējums, bet lēmumi ir jāpieņem. Bet mēs to nenesam uz āru, un es redzu, ka cilvēki grib tomēr strādāt kopā, jo ir sapratuši, ka šīs vēlēšanas būs izšķirošas, tāpēc valstiskais nācis pāri personiskajam. Domājot, kāds varētu būt nākamais Saeimas sastāvs, un uzskatot, ka nevis man personīgi tur jābūt, bet gan, ka Vienotībai tur ir jābūt. Jo es neredzu, kurš cits tad tās svarīgās tēmas nesīs — gan ārlietās, gan iekšlietās, gan arī man sāpīgajā Tieslietu ministrijā.

Vai Āboltiņas izslēgšana no partijas bija atbilde uz konfliktu nešanu uz āru?

Neesmu valdē, nebiju tā, kas lēma par izslēgšanu. Varu runāt par viņas aiziešanu – viņa pati tomēr bija paziņojusi, ka aizies labu laiku pirms tam, kad notika šī izslēgšana. Manuprāt, ja cilvēks ir paziņojis, ka viņš aiziet, tad viņu izslēgt vai neizslēgt ir tikai varbūt iekšējās spēles, varbūt arī nevajadzīgas. Es domāju, ka Āboltiņas kundzes aiziešana pati par sevi ir simbols uz ārpusi, un redzu, ka cilvēkiem tas ir bijis svarīgi. Iespējams, ka viņa pati to arī saprata. Vai tas noticis laikus vai ne, jāprasa varbūt kādam Vienotības vecbiedram. Man kā frakcijas loceklei jāsaka, ka viņa bija ļoti zinoša frakcijas vadītāja. Zinot, cik spēcīga līdere bija iepriekšējā, varu tikai atbalstīt un iedrošināt pašreizējo frakcijas vadītāju.

Kas liek runāt par spēcīgu un zinošu vadītāju Āboltiņu, ja rezultāts ir vispirms premjerministra Dombrovska nosūtīšana uz Briseli, lai koalīcijā var ienākt ZZS, pēc tam premjerministres Straujumas noņemšana, lai valdību var vadīt ZZS, un beigu galā partijas reitinga nobrukšana līdz 5% robežai? Vai tie ir labas un kompetentas partijas un frakcijas vadīšanas rādītāji?

Nedomāju, ka šajos visos lēmumos tas ir bijis vienpersonīgs Āboltiņas kundzes nopelns.

Vai atbildība par to nepienākas pirmām kārtām partijas vadītājai?

Gan partijas vadītājai, gan valdei. Tur būtu jāvērtē. Jo visi šie lēmumi netika pieņemti vienpersoniski. Es, runājot par to, ka viņa ir spējīga un spēcīga, vairāk atceros to laiku, kad viņa kā Saeimas priekšsēdētāja — pāris vizītēs biju viņai līdzi — pārstāvēja Latvijas parlamentu sarunās, ar ļoti augstām darba spējām sagatavojoties, ļoti profesionāli. To laiku atceros kā ļoti vērtīgu skolu arī man. Es arī viņu ļoti augstu vērtēju kā juristi. Manuprāt, viņa arī darbā Juridiskajā komisijā izdarīja ļoti daudz. Bet tie strīdi Vienotībā, kā saku, sākās, pirms es pievienojos, un mans apsolījums sev pašai bija tāds, ka es tajā neiesaistos. Visus šos trīs gadus līdz varas maiņai Vienotībā apzināti nepiedalījos ne vienā, ne otrā pusē, centos darīt savu darbu kā ievēlēta Saeimas deputāte.

Vai Āboltiņa būs spējīga diplomāte?

Es domāju, ka viņa ir spējīga diplomāte, un viņai ir gana liela pieredze Ārlietu ministrijā. Manuprāt, mums ir jāvēl viņai, lai viņai veicas.

Vai viņa būs vēstniece Itālijā?

Es nezinu. Tas ir jājautā viņai vai Ārlietu ministrijā.

Bet tas būtu jāizdara ātri. Jo, ja nu pēc vēlēšanām ministrs ir no citas partijas?

Nedomāju, ka tas ir svarīgs jautājums, kur Āboltiņas kundze būs vēstniece. (Smejas) Katrā ziņā manā dzīvē tas nav svarīgākais jautājums.

Jau otrā partija, kurā esat, strauji zaudē popularitāti. Vai redzat līdzības starp Reformu partijas un Vienotības neveiksmēm?

Domāju, ka šeit nav nekādas korelācijas, tie ir pilnīgi citi procesi. Reformu partijas, manuprāt, lielākā problēma bija, ka mēs ļoti īsā laikā uzņēmām cilvēkus, kuri pat nokļuva vēlēšanu sarakstos, ar ļoti pretējām vēlmēm un izpratni par politiku. Tika iedētas arī visādas dzeguzes olas kā Olšteina sešinieks un citas, un visa šī [individuālā atsevišķu kandidātu] avīžu kampaņa. Tā bija tā problēma. Protams, Vienotībā arī bija avīžu kampaņa. Tādā ziņā kaut kādas līdzības ir. Bet tieši Reformu partijā tā bija lielākā problēma — lielais pretmets starp ideju, kāpēc partija tika dibināta, starp ideāliem un politisko redzējumu un tiem izpildītājiem, kuriem tauta uzticēja mandātu, bet kuriem ne to ideālu, ne izpildījuma līmeņa. Bet mums bija labi ministri.

Vai izšķirošais partijas liktenim tomēr nebija Valda Zatlera pieļāvums, ka varētu veidot valdību ar Saskaņu?

Domāju, vēl paies laiks, un to varēs precīzāk vērtēt. Bet nebija tā, ka Reformu partija vienīgā runāja par šādu iespēju. Divvalodības referenduma un ilgākas valdīšanas Rīgas domē vēl nebija. Doma bija iesaistīt valdībā nevis visu Saskaņu, bet gan ļaut tai sadalīties un atbrīvoties no tiem radikālākajiem. Un, domāju, viņi paši arī bija gatavi. Tas nebija tikai un vienīgi Reformu partijas uzstādījums, bet Reformu partija bija vienīgā, kura par to publiski runāja, un pēc tam pārējās varēja no tā kaut kādā ziņā attālināties, tai skaitā Vienotība.

Kā varēja atlaist Saeimu par to, ka tur oligarhi, proti, par korupciju, un tad posties veidot valdību ar Rīgā valdošajiem kleptokrātiem?

Es šobrīd nevaru atļauties, arī politiski nevaru atļauties un pat negribu domāt — uzskatu, ka Saskaņa valdībā šobrīd nav aptverama. Bet, domājot par to vēsturisko brīdi — vai Saskaņa tādā veidā netiktu vājināta? Es domāju, ka būtu bijusi vājināta un tai nebūtu tik liels elektorāts, vismaz Rīgā ne. Četri gadi ir iekapsulēti. Un cik grūti latviskajām partijām bija vienoties un tā arī nevienoties par alternatīvu. Nezinām, vai pavērsieni būtu bijuši tikai negatīvi, ja Saskaņa 2011.gadā uz kādu brīdi ar vienu ministru, iespējams, labklājības ministru, būtu valdībā.

Vai latviešu partijām jāapvienojas, kā palaikam daži aicina, un vai Vienotība mēģinās veidot kopīgu vēlēšanu sarakstu ar vēl kādām partijām?

Šobrīd Vienotība runā ar vairākām partijām, bet es neesmu valdē un partijas vadībā, neesmu tā, kurai tas būtu jākomentē. Bet Vienotība runā un meklē sabiedrotos. Protams, turpinām runāt ar tiem, kuri jau šobrīd ir sabiedrotie, vai varam turpināt kopā. Lēmums drīz jāpieņem, bet tas vēl nav pieņemts.