Amerikāņu studentā Oliverā (Ārmijs Hammers) iemīlas septiņpadsmit gadus vecais Elio (Timotijs Šalamē). Publicitātes foto
Filma Sauc mani savā vārdā — ne viss vērtīgais ir priekpilns
Vēls, nedaudz pēc pusnakts. Uz kino ekrāna lēni rit itāļu režisora Lukas Gvadanjīno jaunākās filmas Sauc mani savā vārdā (Call Me by Your Name) beigu titri, zālē esošie ilgi aplaudē un pēc tam vēl uzkavējas, veroties ekrānā, it kā aizmirsuši par to, ka vēlie seansi jāatstāj ar skubu, lai pagūtu uz pēdējo sabiedriskā transporta reisu. Šādi filma bija nohipnotizējusi publiku Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā, kur pērn piedzīvoja pirmizrādi.
Taču Sauc mani savā vārdā nav pirmais Gvadanjīno darbs ar šādu spēku. Arī viņa zināmākās lentes — baudpilno kulinārijas ainu un jutekliskā erotisma caurvītā filma Es esmu mīlestība (2009), tāpat kā dramaturģiski maķenīt remdenais, taču vizuāli nevainojamais Žaka Derē Baseina ekranizējums Saules apžilbinātie (2015) — līdzīgi ievilka savā varā, ļaujot atainotās tekstūras gluži vai sajust ar tausti. Šajā filmā Ziemeļitālijas saule un pastorālās ainavas ir smalks, dažbrīd pat pārāk perfekts ietvars skaistam stāstam par pirmo reizi salauztu sirdi, kas balstīts Andrē Asimana romānā ar tādu pašu nosaukumu. Savukārt paša Gvadanjīno daiļradē filma graciozi noslēdz ar iepriekšējiem darbiem sākto ciklu jeb «iekāres triloģiju».
