Sākšu ar nelielu testu — ko nosaka Satversmes 4. pants? Kāds zina, kāds min, kāds iegūglē, bet atbilde agri vai vēlu ir skaidra: «Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru.»
Tomēr, kad pievēršos oligarhu lietas izmeklēšanas komisijas darbam, sāk likties, ka valsts valoda vismaz šīs Saeimas komisijas telpās ir cita. Orvela izcilajā antiutopijā 1984 aprakstītā «jaunruna», kurā jēdzieni apvēršas pretmetos un ačgārnajā pasaules ainā dominē saukļi «Karš ir miers. Brīvība ir verdzība. Nezināšana ir spēks». Un arī karogs šajā Lielās Māsas zonā ir cits — tumšsārtais tonis ir mazasinīgi izbalējis līdz netīri bālai padošanās zīmei. Domu policija vēl nav pieklauvējusi, bet tas nebūtu pārsteigums.
Šajā žurnāla numurā publiskojam sava veida turpinājumu Rīdzenes sarunām. Vispār jau to rašanās ir absurda. Tās notiek nevis kaut kur slepeni viesnīcas numuriņos, bet Saeimā — komisijas sēdē, kurā tiek iztaujātas oligarhu lietas izmeklēšanas galvenās personas, taču bez pamatota iemesla tās ir noslepenotas. Kāpēc sabiedrība drīkst dzirdēt, kā tautas priekšstāvji iztaujā oligarhus Šleseru, Šķēli un Lembergu, bet nedrīkst dzirdēt, kā izvaicā viņu izmeklēšanas virzītājus Jurašu un Strīķi, ģenerālprokuroru Kalnmeieru? Vai tāpēc, lai tik uzskatāmi acīs nekristu fakts, ka nevis oligarhu, bet gan viņu izmeklētāju izpurināšana ir kļuvusi par komisijas mērķi?
Ja Orvels tagad būtu paviesojies Jēkaba ielā, viņš jaunrunas saukļiem varētu pievienot vēl šādus: «Izmeklēt ir noziegums. Prokurors ir advokāts. Slepenība ir atklātība.» Kas tālāk?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.