Onkulis Peksis un omīte Milda

Strēlnieks ar četru armiju augstākajiem apbalvojumiem kauju starplaikos rakstīja mīlestības vēstules cīņubiedru vietā. Bet pazudušā kareivja līgava visu mūžu gaidīja viņu atgriežamies — ar šādiem dzimtas stāstiem jaunajā filmā Astoņas zvaignes nāk klajā Dainis Īvāns un Askolds Saulītis

Ģimenē viņu sauca par Pekša onkuli, bet kareivji savu komandieri dēvēja par Tēvu, stāsta Dainis Īvāns. 1990. gada decembrī vecmammas brāļa Pētera Lapaiņa piemiņas mielastā Rīgas Latviešu biedrības namā viņš redzējis neparastu skatu. Gara galda vienā pusē sasēdās bijušie Lapaiņa karavīri, kas Otrajā pasaules karā bija cīnījušies padomju armijā, otrā pusē — leģionāri. Savā starpā gandrīz nesarunājās, atvadu vārdos gan visi kā viens daudzināja Tēvu. Tika pieminēti arī latviešu strēlnieki. Pēteris Lapainis bija viens no leģendārākajiem. Ļeņina apsardzes vadītājs un vēlāk Latvijas neatkarības armijas ložmetēju rotas komandieris. «Strēlnieku stāsti ir izniruši tikai ar Latvijas neatkarību un Atmodu. Ja strēlnieks nebija sarkanais, tad ģimenē to labāk nepieminēja. Man tieši tas pats,» nopūšas Dainis Īvāns.

Viņa bērnības mājās Īvānu ciemā pie Pļaviņām Pekšonkulis vienmēr bijis klātesošs. Kaut vai ar skaistajiem pirmskara Vīnes krēsliem, zem kuru sēdekļiem rakstīts: «Kapteinim Pēterim Lapainim.» «Protams, man viņš bija autoritāte jau no bērnības, kad atradu fotogrāfiju albumā: skaists vīrietis Latvijas armijas formā, jā, tas ir Pekšonkulis!» pasmaida Dainis.

No Gulaga Peksis atgriezās jau sirms, un tas notika tieši Daiņa Īvāna dzimšanas gadā  — 1955. Dainis ar viņu aktīvi kontaktējies 80. gados, apmainījušies vēstulēm — taču nevis par streļķiem, bet par dzimtu. Īvāns novērtējis, cik bagāta ir vecā vīra valoda. Gostiņu kalēja dēls pēc Jēkabpils komercskolas beigšanas gribējis studēt, tomēr, sasniedzot 18 gadu vecumu, 1916. gadā bija jāiet strēlniekos.

Ir saglabājušās Lapaiņa atmiņas, ko viņš rakstījis trijās valodās: latviešu, krievu un vācu. Apbružātos veclaiku čemodānos Pļaviņu mājās guļ Pekšonkuļa vēstules. Pie tām Īvāns beidzot piesēdies, kad režisors Askolds Saulītis uzaicinājis rakstīt scenāriju filmai par latviešu strēlniekiem. Astoņas zvaigznes tiks pirmizrādītas 18. novembrī.

Strēlnieki vai katrā ģimenē

Mēs tiekamies trijatā — es, Īvāns un režisors Saulītis.

«Brīnišķīgas!» Dainis jūsmo par Pekša vēstulēm. «Jutu — esmu iegājis romānā, kurā piepeši atdzīvojas cilvēki. Ļoti spilgti, liktenīgi.» Nav gandrīz nevienas latviešu dzimtas, kurām nav strēlnieku sakņu, kur vīri nav karojuši, pārliecināti saka Īvāns. 240—300 tūkstoši mūsējo tika izmalti cauri Pirmajam pasaules karam. Daiņa vectēvu Jāni Īvānu cara armijā iesauca jau 1914. gadā. Saņemts gūstā, kara laiku nodzīvoja Vācijā. Strēlniekos devies arī Jāņa brālis Augusts Īvāns, pazīstams Rīgas skolotājs.

Bet Daiņa Īvāna vectēvs no mammas puses Jānis Karālis, 8. Valmieras pulka strēlnieks, vecmammu apprecēja pasaules kara «laulību buma» laikā. «Viņi dziedāja vienā korī, un vectēvs paziņoja, ka neies karā, bet ielēks Daugavā, ja vecmamma pirms mobilizācijas nenāks pie viņa par sievu.»

Askold, vai Daini Īvānu uzaicināji veidot strēlnieku filmu, lai balstītu to šādos personiskos stāstos?
Nē, es tajā brīdī nezināju, ka Pēteris Lapainis ir viņa vecāsmātes brālis.

Dainis Īvāns. Kad pagājušogad braucām uz Ziemassvētku kauju simtgades konferenci, runājām par filmu, un ieminējos Askoldam, vai varētu kā tēlu ievīt Pēteri Lapaini. Pēkšņi viņš zvana: ir ideja, kā taisīt filmu. Astoņi cilvēki — astoņas zvaigznes!

Kuri būs pārējie?
Askolds Saulītis. Mana vecāmamma Milda Saulīte. Jānis Goldmanis, latviešu strēlnieku bataljonu tēvs, bijušais valsts domnieks. Pēteris Dardzāns, pirmais latviešu strēlnieku virsnieks, ko ievainoja 1915. gada nogalē. Jukums Vācietis, pats nacionālākais tik augsta ranga latviešu virsnieks, kurš ar saviem strēlniekiem, 5. Zemgales pulka puišiem, tikai latviski sarunājās. Jā, viņš bija arī pirmais sarkanās armijas komandieris, bet neiestājās boļševikos. 1937. gadā viņu pielika pie sienas. Vēl — Kārlis Goppers un pulkvedis Frīdrihs Briedis. Un Pēteris Lapainis. Izdomāju, ka viņš varētu būt caurviju motīvs.

D. Ī. Redz, strēlnieks izgāja karu — bez neviena ievainojuma, ar visiem iespējamajiem apbalvojumiem. 1916. gadā viņš nonāca latviešu strēlnieku bataljonos — sākumā 2. Rīgas pašpuiku bataljonā. Par kauju pie Ložmetējkalna saņēma Jura krustu, cara armijas augstāko ierindnieku un apakšvirsnieku apbalvojumu. Kopā ar citiem strēlniekiem pēc Rīgas un Vidzemes krišanas nokļuva Krievijā.

Uzraksta savā dienasgrāmatā: nav jau citas izejas, Vidzeme un Kurzeme okupēta, latvietim vairs nav māju. Iet atpakaļ uz Latviju — tas nozīmē vācu gūstu.

Šī Krievijas odiseja… Veselas filmas vērta. Pie manis ir vērsies arī kāds krievu režisors, kurš Kremļa arhīvos uzgājis Pēteri Lapaini. Tāpēc, ka viņš ir bijis Ļeņina sardzes priekšnieks Kremlī, dienējis 9. Īpašajā komunistiskajā latviešu strēlnieku pulkā.

Pēc slavenajām kaujām pie Orlas, kur latviešu strēlnieku saujiņa sagrāva cara armijas virsnieku izlases vienības, Lapainis saņem tikko izgudroto Sarkanā Karoga ordeni. Seko pats lielākais apbalvojums, kā viņš pats saka. «Glavkoms», pirmais padomju armijas komandieris Jukums Vācietis, dod pavēli vairākiem strēlnieku pulkiem doties atbrīvot Latviju.

Viņi atgriežas. Ebreju puisis, kas tikko mobilizēts Daugavpilī, izvelk no azotes Zemnieku savienības avīzi Līdums. Izlasa Latvijas Pagaidu valdības aicinājumu sarkanajiem strēlniekiem pāriet Latvijas neatkarības armijas pusē. Mēnesi vēlāk Peksis jau ir Latvijas neatkarības armijas ložmetēju rotas komandieris, cīnās Bermontiādē. Atmiņās piemin, ka Pārdaugavā pie Sudrabkalniņa koordinējis uguni kopā ar bruņumašīnu Lāčplēsis. Pēc Bermonta sakāves Rīgā viņa pulku Grīziņkalnā kazarmās apmeklē Rainis, dod svētību atbrīvot Latgali. 1920. gadā viņš — tas ir aprakstīts arī Lāčplēša Kara ordeņa grāmatā — vada ložmetējnieku vadu Latgales frontē, izlūko krievu boļševiku pozīcijas. Nokļūst ienaidnieka, krievu pulka aizmugurē. Lapainis saprata, ka bēgot būs tikai sliktāk, dod komadu uzbrukt: izlikt ložmetējus un uztaisīt troksni. Krievu pulks bēg, viņi vēl saņem gūstekņus. Par to viņam piešķir Lāčplēša Kara ordeni. Pēc tam Lapainis beidz Latvijas Kara skolu, dien Aizputes pulkā, kas dislocēts Daugavpilī. Komandē Latvijas armijā vienīgo slēpotāju un velosipēdistu izlūku rotu. Pašā pēdējā brīdī pirms padomju okupācijas nonāk Daugavpils cietokšņa komandiera činā. Cik sapratu no piezīmēm, ienākot krievu karaspēkam, divas reizes zvana uz Rīgu, sacīdams, ka Daugavpils garnizons vēl varētu to apturēt. Jau izrēķinājis, kur aizšķērsot ceļu. Ir satriekts, kad no Rīgas tiek dota pavēle — uzņemt draudzīgi!

Tad viņu piekomandē čekas pulkvedim, paaugstina par padomju armijas majoru. Seko bēdīgi slavenās Litenes «mācības». Viņš parāda pavēsti čekas pulkvedim. Tas saka — es jums neieteiktu tur braukt. Atvaļina, viņš kājām aiziet no Daugavpils uz Pļaviņām, uz manām dzimtajām mājām. Tur nodzīvo līdz 1943. gadam.

Čekists viņam izglāba dzīvību?
Jā. Lapainis laikam bija harismātisks cilvēks, kas visās situācijās kaut kā spēja izdzīvot. Pat lēģerī izkalpojās par uzticības personu priekšniekiem. Un nevis ar līšanu vai padevību, bet ar prāta veiklību apbūris cilvēkus. Katrā ziņā meitenes, spriežot pēc viņa vēstulēm, viņš ir apbūris nepārtraukti un ne tikai savas. Pirmā pasaules kara laikā viņš kauju starplaikos rakstīja pasūtījuma vēstules. Viens virsnieks krīt, un viņš saka: acīmredzot meitene līdz mūža beigām domāja, ka tā ir viņas mīļākā rakstītā vēstule.

Līdz 1943. gadam Lapainis strādāja Pļaviņu skolā par skolotāju un saimniecības daļas vadītāju, starp citu, kara laikā organizēja Dziesmusvētkus Oliņkalnā.

Tad nāca pavēstes par stāšanos leģionā. To man radinieki stāstīja — pēc trešās pavēstes viņš saprata, ka to uz nagliņas vairs nevar spraust. Nepakļausies, un tevi pieliks pie sienas.

Pēteri kā augstas klases virsnieku nosūta uz Brambergu, uz vācu izlūku skolu. Nozīmē par 15. divīzijas izlūku bataljona komandieri. Krievijā karojot, viņš dabū vācu Dzelzs krustu. Otru Dzelzs krustu saņem, jau nonākot Kurzemē, kur viņa bataljonu pārceļ no 15. uz 19. divīziju.

Tātad viņam ir četru armiju augstākie apbalvojumi. Pa starpu vācieši viņu iesēdina Salaspils koncentrācijas nometnē. Es tikai tagad konstatēju — viņiem ir aizdomas, ka Lapainim ir sakari ar kureliešiem. Viņš bijis labs draugs leitnantam Robertam Rubenim — tam, kura bataljons cīnījās pret vāciešiem. Ja Pētera Lapaiņa bataljons būtu pacīnījies kopā ar Rubeņa bataljonu, vāciešiem plāni klātos.

Karš beidzas. Tas vēl nav viss. Peksim tiek Noriļska.

Pēc atgriešanās Latvijā dabūja mežsarga darbu tieši Nāves salā, kur bija karojis kā jauneklis. Liktenis! Mūža pēdējos gadus nodzīvoja Baldonē, ganīja savu gotiņu.

Neprecējies?
Sieviešu gan viņam bija! Viņš manai vecmāmiņai raksta: «Ko man darīt ar to Mildu, vai tu viņu ņemtu par vedeklu?» Viņa atbild: «Jā, jauka sieviete.» Bet beigās viņš raksta: «Es tomēr izlēmu, ka garlaikoties labāk ir vienam nekā divatā.» Vēlāk gan sagāja kopā ar kādu kundzi. Peksis dzīvoja ilgi, līdz 94 gadu vecumam. Bērnu nebija, bet ir rakstījis vēstulēs, ka viņam ir zināmas aizdomas.

Mūsu filmā ir epizode, kur 70. gados Peksis ieiet Latviešu sarkano strēlnieku muzejā, kas tikko uzcelts, pēkšņi satiek savu cīņubiedru no strēlnieku pulka, saka: «Apkāries kā suns pēc izstādes ar sarkanajiem medāļiem, knapi tusnī, nevar paiet.» Tas ierauga Pēteri: «Kā tu tādu formu esi saglabājis?» Viņš: «Nu, ja tu būtu bijis tādās sanatorijās kā es…»

Lapaini apsēž sarkanie novadpētnieki, viņš stāsta par Ļeņinu. Vispār jau Ļeņins viņam bija apnicis. Katru reizi Lapainim vajadzējis puišus, kas sargāja, personīgi ievest pie viņa, parādīt, lai Ļeņins viņus pazīst sejā.

Ļeņins viņu raustījis aiz pogas un vārdojis: «Te ir tāda pati fronte, jūs apsargājat valdību! Ja jūs palīdzēsit noturēties pret kontru, mēs jums palīdzēsim dibināt valsti, kādu jūs vien vēlēsities.»

Padomju gados kundzītes vienā brīdī konstatē: Lapainim tak vajadzētu personālo pensiju! Nu kāpēc ne, viņam pēc lēģeriem pensijas nekādas. Sāk kārtot dokumentus. Kur dienējis, kādi apbalvojumi? Nu, Sarkanā Karoga ordenis, Jura krusts… Ieraksta arī Dzelzs krustus. Ar to beidzās, viņu vairs neviens nemeklēja.

Par zvaigzni  atkal kļuva Atmodas laikā.

Peksis nomira 1990. gada decembrī, zāģēdams malku Baldonē. Es toreiz jau biju Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks. Bija pieņemta deklarācija par neatkarību, izveidota Brāļu kapu komiteja, Latviešu karavīru apvienība.

Protams, nevienam vairs nebija šaubu, ka tas ir pirmais Lāčplēsis, kurš atkal tiks apbedīts saskaņā ar Latvijas likumiem. Tas, es domāju, ir viņa pēdējais apbalvojums.

A. S. Kurā gadā viņš dzimis?

D. Ī. 1897.

A. S. Mana vecmāmiņa Milda — 1896.

D. Ī. Domāju, ja viņi nebija personiski pazīstami, tad redzējuši viens otru bija.  Sievietēm bija milzīga loma strēlnieku laikā, arī Lapainis vēstulēs saka: mums meitenes bija kā zvaigznes.

A. S. Redz, mums vairākas lietas ir kopīgas. Vecaimātei Mildai Nāves salā bija radu mājas. Mani tur bērnībā veda uz Jāņiem. Mežrozīšu krūmi, bedres. Un Daugavas malā — vairāk ložu nekā akmeņu. Vēl manam vecamtēvam Pēterim kā neatkarības cīņu dalībniekam arī piešķīra zemi Baldonē. Bet uz Strēlnieku muzeju, ko piemini, Milda pati aizgāja strādāt. Jo gaidīja savu strēlnieku, kas skaitījās bez vēsts pazudis.

Askold, vai satiki savu vecmāmiņu?
A. S. Protams. Tēta mamma Milda dzīvoja Rīgā, Kalēju ielā. Mani vecāki, abi rīdzinieki, beiguši Rīgas Medicīnas institūtu, bija izsūtīti trimdā uz Liepāju, es piedzimu tur.

1914. gadā, kad sākās Pirmais pasaules karš, Mildai apritēja 18 gadu. Rīga bija pilna ar bēgļiem un zaldātiem. Viņa iepazinās ar strēlnieku, kuram esot bijis uzvārds Kviesis. Milda saņēma ziņu, ka 1919.—1920. gada kaujās Krimā pie Perekopa, kur latvieši cīnījās abās frontes pusēs, viņš ir bez vēsts pazudušo sarakstā. Ne dzīvs, ne miris — var jebkurā brīdī pa durvīm ienākt.

20. gadu sākumā viņa iepazinās ar manu vecotēvu Pēteri Saulīti. Viņš gribēja Mildu precēt, bet viņa saka: «Nē, es gaidu līgavaini, acīmredzot viņš netiek pāri robežai, tā ir ciet.» Pēteris esot teicis, ka īstai mīlestībai gan robežas nepastāv. Lai to pierādītu, pārgāja Latvijas un Krievijas robežu, Minskā tika saņemts ciet, iemests cietumā. Rīgā bija noķerts kāds sarkanais spiegs, notikusi abu apmaiņa.

1924. gadā Mildas un Pētera laulībā dzima mans tētis Ojārs. Pēteris Saulītis bija traks vīrs. Strādāja Rīgas Solomonska cirkā par ekvilibristu, ar draugu Otto Plēsumu bija izdomājis iet apkārt pasaulei. Liels peldētājs, ņemdamies pa ūdeņiem, uzkāpa uz sarūsējušas naglas. Toreiz nebija antibiotiku, sepse, asins saindēšanās. Nomira 33 vai 34 gadu vecumā.

Milda uzreiz viņa mantas esot izfīrējusi ārā. Vienīgais, ko atceros, — neatkarības kara piemiņas medālītis, roka ar zobenu sudrabā, ar sarkanbaltsarkanu vairodziņu.

Milda bija noslēgta sieviete, slikti redzēja. Kad 1971. gadā nodibināja Latviešu sarkano strēlnieku muzeju, viņa aizgāja tur strādāt.

Tiešām cerībā atrast savu strēlnieku?
Latviešu strēlnieki uz oktobra svētkiem tur sabrauca no visas PSRS. Daudzi bija palikuši aiz robežas, nodibinājuši ģimenes. Tādas bija daudzas sievietes. Manai otrai vecaimammai ir stāsts, kā viņas mīļotais leģiona virsnieks ar kuģi aizpeld uz Austrāliju, un viņa otrreiz neapprecas.

D. Ī. Mana krustmāte arī neapprecējās, viņai puisis bija iesaukts leģionā. Nopelniem bagātā padomju skolotāja, bet pēkšņi es viņas dienasgrāmatā atrodu tekstu: komunisti nolādētie!

A. S. Redzi, filmā ir ne tikai mūsu personiskie stāsti, mēs runājam arī par medaļas otru pusi, kā es to saucu. Par kara invalīdiem, jo viņu bija ārkārtīgi daudz. Ne tikai par fiziski sakropļotiem, bet arī garīgajiem invalīdiem. Pirmā pasaules kara laikā kā pretsāpju līdzekli izmantoja morfiju. Strēlnieki, kas tika vairākkārt ievainoti, pierada pie tā. Kļuva par narkomāniem pret savu gribu.

Vēl viena specifiska lieta — arī strēlnieku bataljonos bija izplatīts sifiliss. Kad sarkanie strēlnieki nāca uz Latviju, vēsturnieki ir atraduši ziņas par atsevišķi nodalītu sifilitiķu bataljonu, lai viņi ar slimību neaplaiž citus. Protams, mēs parasti runājam par Bermontiādi, Brīvības pieminekli, 11. un 18.novembri… Strēlniekus esam iekaluši kā granītā.

D. Ī. Šī ir pirmā filma par strēlniekiem, kas tapusi normālos, brīvos apstākļos, tāpēc uzdevums ir sarežģīts. Milzīgs materiālu apjoms, jo pirms tam jau bija ideoloģija, cenzūra…

A. S. Patiesībā par strēlnieku tēmu nav gruntīga pētījuma — ar jaunu metodoloģiju, faktiem. Padomju laiku pētījumos ir atsauces uz Ļeņina rakstiem, daudz kas noklusēts.

Mēs tikāmies ar daudziem vēsturniekiem, katrs pēta šī laika posma šauru daļu. Stereotips: ja nebūtu latviešu strēlnieku, lielinieki nebūtu saglabājuši varu. Tātad viņi ir vainīgi pie ziepēm, kas sekoja pēc tam. Tas gan ir pārspīlējums.

Bija divas vēsturiskas situācijas, kad strēlnieku ietekme bija izšķiroša. Kreiso eseru dumpis. Krievu vēsturnieks Aleksandrs Šubins gan uzskata, ka Ļeņins pats būtu ar to ticis galā. Bet latviešiem bija artilērija, dumpis tika apspiests ar lielu troksni. Otrs brīdis — kad latviešu strēlniekus sūtīja apspiest krievu zemnieku dumpjus, ko izraisīja lielinieku ieviestā pārtikas programma — vienkārši ņēma nost produktus. Un viņi paši sadumpojās. Jo latviešu puikas bija cēlušies no zemniekiem.

Jāsaprot, ka latviešu strēlnieki nav amorfa masa. Bataljonos visu laiku nāca iekšā jauni cilvēki, kas pulveri nebija ostījuši, notikumi mainījās pa stundām. Pavisam Pirmajā pasaules karā bija septiņas mobilizācijas — ja nebūtu latviešu strēlnieku bataljonu, viņi būtu izkauti citur.

D. Ī. Atceries, kā pirmajā variantā, filmu ierunājot, biju tekstā cītīgi sarakstījis datumus. Skaņu režisors un komponists saka: nevajag! Tiešām pārāk daudz notikumu. Tad mēģināju attīrīt tekstu no hronoloģijas. Ideja: lai cilvēks filmā ierauga epizodi un pēc tam pats meklē vairāk informācijas.

Saku paldies starpkaru Latvijas valdībai un sabiedrībai, jo ir savākts tik daudz materiālu. Nezinu, ko mūsu laikā izdarīs. Ir daudz atmiņu, bet nav apkopojuma. Un šī ir pirmā filma, kas tapusi ar laika distanci. Kaut gan tai vajadzētu astoņas sērijas. Vai vismaz piecas.