Bronzas laikmeta dārzenis

Zemnieku saimniecībā Garīši izaudzētie un pārstrādātie kāposti iekarojuši stabilu vietu veikalu plauktos. Tos ēd arī Igaunijā, Lielbritānijā, Īrijā, bet pati saimniecība kļuvusi par vienu no lielākajiem dārzeņu audzētājiem Latvijā

Vispirms bija kāposti, un tikai pēc tam nodibināta zemnieku saimniecība Garīši, kur tos audzē un pārstrādā jau 22 gadus.

Oktobra pēdējā nedēļā, kad bijām Kuldīgas novada Vārmē, pēc ilgāka laika atkal varēja tikt uz lauka. Termometrs rādīja tikai nedaudz virs nulles, seju svilināja ass vējš, bet strādnieki un traktors beidzot starp vagām varēja pārvietoties, nebaidoties nogrimt izmirkušajā mālā. Gribot negribot prātā nāca doma, ka lielākā daļa cilvēku, kas nopērk veikalā plastmasas spainīti ar skābētiem, sautētiem vai marinētiem kāpostiem, pat nespēj iedomāties, cik grūti tie reizēm nākuši un cik daudz darba prasījuši.

Uz jautājumu, kā mūsdienu augsto tehnoloģiju laikmetā zemnieks joprojām var sadzīvot ar domu, ka viņš un viņa darba rezultāts, tāpat kā sendienās, atkarīgs no laika kaprīzēm, kuras var paredzēt tikai daļēji, bet ietekmēt nevar nekādi, Garīšu īpašnieks Jānis Čaročinskis smejas: «Mierīgi! Jūs taču, ejot sēņot, nedomājat, ka uzskriesit virsū vilkam vai lācim. Jūs domājat par sēnēm. Arī es, pavasarī stādot, neprātoju, ka vasaras saulē kāposti var izdegt, rudenī lauki applūst un, salam sākoties, raža paliks nenovākta.»

200 kāpostu kapitāls

Pašlaik Garīšos audzē ap 20 agro, vidējo un vēlo šķirņu kāpostus apmēram 15 hektāru platībā. Dēstus stāda maijā. Ražu novāc no jūlija beigām līdz pat pirmajam salam. Tāpēc tobrīd, kad tiekamies, lielākā daļa no gandrīz 1300 tonnām, ko pēdējos gados pārstrādā saimniecībā, jau atrodas noliktavā. Ne tikai rudens lietavas, bet arī karstums, kas šovasar piemeklēja Kurzemi, šim dārzenim, ko bronzas laikmetā jeb 600 gadus pirms mūsu ēras ieveda Eiropā no Ķīnas, nebija labvēlīgs.

«Kāpostam optimāla temperatūra ir +18 grādu, un tas patērē daudz ūdens, jo liela lapu virsma, caur ko mitrums iztvaiko,» skaidro Jānis Čaročinskis. Līdzko temperatūra sasniedz 30 grādus, tā lapas, lai atstarotu sauli, kļūst sudrabotas, nolaižas, un kāposts saka — es padodos. Toties daži grādi mīnusā, kamēr zeme nav sasalusi, tam nekaitējot.

Ražotnes jauda ir 12 tonnu dienā. Klientiem tiek piedāvāti piecu veidu kāposti bez konservantiem — marinēti, skābēti ar burkāniem un dzērvenēm un divu veidu sautēti dažādos fasējumos. Ar izaudzēto pietiek līdz jūlijam, kad šogad tikuši ieskābēti pēdējie iepriekšējā gada kāposti.

Bet sācies viss ar 200 kāpostiem pirms 23 gadiem. «Es tikko biju pabeidzis Kazdangas Lauksaimniecības tehnikumu un strādāju vecāku saimniecībā. Pēc kolhoza likvidācijas viņi nodarbojās ar lopkopību,» atceras Jānis. Pavasarī tēvs iestādījis kāpostus. Tāpat — pašu patēriņam. Raža padevusies laba. Sapratuši, ka visus 200 jeb vairāk nekā pustonnu kāpostu paši neapēdīs. Mobilo toreiz nebija. Arī mašīnas nebija. Jānis ņēmis telefongrāmatu, zvanījis uz Kuldīgas veikaliņiem un kafejnīcām, lūdzis kaimiņus, lai izlīdz ar transportu.

Aizvedis vieniem maisu ar kāpostiem, otriem… Trešajā vietā pateikuši — mēs neko nezinām, to iepriekšējā maiņa pasūtījusi. «Un tu ar saviem kāpostiem varēji braukt mājās,» tagad smiedamies saka Garīšu saimnieks.

Tomēr viņš nav padevies. Secinājis, ka skābēti kāposti maksā vairāk un pieprasījums pēc tiem lielāks, Jānis nolēmis atlikušos ieskābēt.  Kaimiņš iedevis 200 litrīgu koka mucu. Trīs dienas ar rokas ēveli ēvelējuši, kamēr tikuši galā.

Pienācis februāris, un viņš ķēries pie kāpostu tirgošanas. Nedēļas laikā muca bijusi tukša. «O! Tā ir lieta — toreiz domāju. Neatceros, par cik tirgoju pirmos, bet nākamajā gadā skābētos kāpostus jau pārdevu par 40—45 santīmiem kilogramā. Tajā laikā tā bija barga nauda, tāpēc izdomāju, ka audzēšu kāpostus, lai gan pieredzes nebija nekādas,» turpina Jānis.

Vēl šodien viņš atceras, ka pirmajā patstāvīgās saimniekošanas pavasarī iestādījis 1250 stādu, kas aizņēmuši kādus 0,2 hektārus no vecāku zemes. Nopircis elektrisko kāpostu ēveli, sagatavojis tvertnes — nu tikai skābēs. Bet raža bijusi vairāk nekā pieticīga, un divas trešdaļas tvertņu palikušas tukšas.

Par laimi, skābēti kāposti tolaik skaitījušies deficīts. Pēc kolhozu likvidācijas neviens ar to ražošanu nenodarbojās. Jānis aizbraucis uz Kuldīgu, aizgājis uz tolaik iecienītu kafejnīcu un vaicājis, vai vajag skābētus kāpostus. Vajagot. «Es ierosināju noslēgt līgumu un, ja viņi nopirks manus kāpostus, tos saskābēt un piegādāt kafejnīcai,» Garīšu saimnieks stāsta tālāk. Tā arī tas bizness aizgājis. 1995. gadā nodibinājis savu saimniecību. Privatizējis pamestu fermu iepretim vecāku mājai un sācis to piemērot ražošanas vajadzībām. Vispirms vienu nelielu 12 kvadrātmetru telpu skābētavai un 50 kvadrātmetrus glabātavai. 

Aiznākamajā gadā viņš jau izaudzējis sešas tonnas kāpostu, bet līdz decembrim viss bija pārstrādāts un pārdots. Turpat Kuldīgas, Saldus un Skrundas nelielajos veikaliņos vai kafejnīcās. Veduši spaiņos, jo pašreizējā plastmasas tara parādījusies tikai ap tūkstošgades miju, kad viņi sākuši realizēt arī sautētos kāpostus.

Jānis atceras, ka pie Saldus likvidēta liela ēdnīca un par simbolisku cenu iztirgots inventārs. Tēvs aizsūtījis pēc saldētavas kompresora fermai, bet viņam komplektā piedāvāti jauni 100 litru katli. Paņēmis un tikai pēc tam, meklējot tiem pielietojumu, izdomājis, ka tajos taču var kāpostus sautēt.

Citrona vietā

Pašlaik Garīšos pastāvīgi strādā aptuveni 25 cilvēki un pēc vajadzības — sezonas laukstrādnieki. Strādā arī Jāņa sieva, taču šobrīd auklē jaunāko dēliņu. Palīdz vecākais dēls, kurš pabeidzis mācības un specializējies tehnikas jomā. Daļa darbinieku šeit strādā jau desmit un vairāk gadu, bet viens kopš pašiem pirmsākumiem. Kā saka Jānis, bez darbinieku atbalsta un komandas neko nevar izdarīt. Pērn saimniecības apgrozījums bijis gandrīz 800 000 eiro.

Lielveikalos viņu produkcija parādījās pirms gadiem desmit. Toreiz tur priekšā jau bijuši Dimdiņu kāposti. Tāpēc Jānis Čaročinskis priecājas, ka pircēji izmanto izvēles iespēju — sākumā bijuši tikai viena veida skābētie kāposti, bet pašlaik veikalos Maxima, Elvi, Top, Mego un Vesko nopērkami arī sautētie un marinētie kāposti. Joprojām tiekot apgādāti arī mazie veikali un kafejnīcas. Nelielu daļu produkcijas realizē arī ārpus Latvijas. 

Bez kāpostiem saimniecībā ražo vēl gandrīz 20 dažādu veidu produktus. To skaitā arī bietes, kuras audzē jau sen, bet tikai pēdējā desmitgadē pievērsušies to pārstrādei un pusfabrikātiem. «Sākumā nemācējām tās uzglabāt, tāpēc tirgojām svaigas. Līdz satikām cilvēku, kurš mums to iemācīja. Tad arī uzradās klients, kam vajadzēja vārītas bietes. Kā saka, tūlīt un tagad,» atceras Jānis. Nu vārītajām bietēm pievienojušās arī bietes kubiņos, biešu skaidiņas un citi izstrādājumi.

Kaut arī saimniecībai ir aptuveni 100 hektāru gan pašu, gan nomātas lauksaimniecības zemes, ar kāpostiem un bietēm apstādīta tikai trešdaļa šīs platības. Pārējā galvenokārt tiek audzēta labība. «Tas tāpēc, ka nepieciešama augseka. Nevar kāpostus vai bietes gadu no gada stādīt vienos un tajos pašos laukos. Tāpēc simt hektāru ir tā optimālā platība, lai varētu laukus rotēt un saglabāt pašreizējos apjomus,» saka Jānis.

Nepārtraukti investējot ražošanā, vecā Garīšu laukakmeņu ferma, piemērojot ražotnes vajadzībām, pilnībā rekonstruēta, pārbūvēta un paplašināta ar piebūvi. Tomēr Jānis atzīst — pašlaik tajā atkal jau kļūstot par šauru.

No jauna uzceltas divas 650 un 1000 kvadrātmetru lielas dārzeņu glabātavas ar regulējamu temperatūru, lai gan arī tās derētu divreiz lielākas.

Vaicāts, kas tad mūsu klimatiskajos apstākļos vajadzīgs, lai iegūtu labas kāpostu ražas, Jānis Čaročinskis brīdi domā, tad saka: «Rūpes vajadzīgas. Sākot jau ar to, kā tos iesēsi. Kādi būs dēsti, ko izaudzēsi. Pēc tam iestādīt, aprušināt, piebarot gan caur augsni, gan lapām. Izravēt, kas joprojām tiek darīts un, visticamāk, vēl labu laiku tiks darīts ar rokām, jo ar tehniku iespējams uzrušināt tikai rindstarpas. Un tad visu savlaicīgi novākt, neraugoties uz laika apstākļiem, jo tos mēs pastellēt nevaram.»

Kā šī gada rudens lietavas ietekmēs ražu? «Tad jau redzēs. Šis gads bija ļoti smags, bet par rezultātiem runāsim, kad darbi būs galā. Kamēr vēl var, tikmēr jādara,» saka Jānis.

Latvijā  kāpostus vērts audzēt kaut vai tāpēc, ka svaigie baltie galviņkāposti saturot gandrīz tikpat daudz C vitamīna, cik citroni vai apelsīni, kā arī daudz P vitamīnu, kas stiprina un normalizē asinsvadus. Tomēr attiecībā uz pārstrādi šis šķietami ikdienišķais dārzenis var būt diezgan cimperlīgs. Piemēram, agrie kāposti, būdami pārāk mīksti, nederot sautēšanai. Tam vajadzīgas vēlākas, cietākas šķirnes. Savukārt sula skābējot katrai šķirnei ir citāda, tāpēc, nespēdami garantēt šī produkta viendabīgu kvalitāti, Garīši nenodarbojas ar tās realizāciju.    

Un tomēr — kā sadzīvot ar nepastāvīgajiem laika apstākļiem un situāciju tirgū, kad skābēti kāposti sen vairs nav deficīts, jo nopērkami ikvienā veikalā? «Nepārtraukti palielinot produktu klāstu. Pēdējā laikā mēs ik gadu pircējam piedāvājam vismaz vienu jaunu izstrādājumu, un tagad kāpostiem, bietēm pievienojušies arī kartupeļu pusfabrikāti, lai gan paši tos neaudzējam,» atbild Jānis Čaročinskis.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Trīs dēli, kuri varbūt kādreiz gribēs turpināt iesākto. Zeme, kuros aug gaidāmā raža. Arī brīži, kad veikalā redzi, ka pircējs izvēlas tavu preci. Tātad garšo.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Mēs ilgu laiku audzējām burkānus. Sapirkām tehniku… Bet burkāniem vajag irdenu augsni, un tādas mums ir maz. Tāpēc vienu gadu izdevās, citus gadus izauga žuburaini un nekur nebija liekami.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Brīnumi nenotiek. Lai tiktu līdz veiksmei, jāiegulda smags darbs. Ar ideju un to, ka kādam citam izdodas, nepietiek. Pašam jāizvērtē un jāizrēķina.