Patlaban publiskajā telpā aktualizējies jautājums par nepietiekamo finansējumu zinātnei. Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ojārs Spārītis visai skarbi raksturoja situāciju: Latvija melojusi Eiropas Savienībai (ES) un Eiropas Komisijai (EK) par to, ka 2020. gadā finansējums zinātnei mūsu valstī sasniegs 1,5% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP).
Kā atzīst zinātnieks, finansējums patlaban sasniedz tikai desmito daļu no tā. Tas kārtējo reizi parāda, ka uz solījumiem paļauties nevar. Turklāt jāuzrauga tie projekti, kas pašlaik spēj sniegt finansējumu zinātniekiem, lai nauda aiziet pareizajiem mērķiem.
Šajā gadījumā īpašs stāsts ir par Kompetences centriem (KC), kas radīti ar mērķi paaugstināt komersantu konkurētspēju, veicinot pētniecības un rūpniecības sektoru sadarbību. Pašreizējos Ministru kabineta (MK) noteikumos vai citos normatīvajos aktos nav definēts konkrēts kontroles mehānisms, kas uzraudzītu pašu KC darbību. Līdz ar to KC visai brīvi un praktiski bez ierobežojumiem var noteikt uzņēmumu maksājumus par vadības pakalpojumiem.
3. oktobrī MK sēdē tika apstiprināti Ekonomikas ministrijas (EM) rosinātie grozījumi, kas līdz 2021. gadam KC piešķirs finansējumu 63,2 miljonu eiro apmērā jeb katra KC 7,9 miljonus eiro. Zinot ierasto praksi, “projekta vadības” likme varētu sasniegt vairāk nekā 6 miljonus. Rodas jautājums, vai finansējuma necaurspīdīgums netiek izmantots savtīgu mērķu realizēšanā?
Interesanti, ka 2012. gadā šo jautājumu aktualizēja Finanšu ministrija (FM), kas, auditā konstatējot vairākus riskus, aicināja atbildīgo valsts institūciju – EM – situāciju risināt.
Toreiz veiktais audits atklāja, ka KC pērk pakalpojumus no saviem dibinātājiem, kas ir saistītās personas, tādējādi radot interešu konfliktu. EM pēc iepazīšanās ar auditu solīja veikt grozījumus MK noteikumos.
Teorētiski tiem vajadzēja nodrošināt kompetences centru dalībnieku pārbaudes, sekmējot caurskatāmību. Tā ietekmē arī iepirkumi kļūtu publiskāki, un, neskatoties uz pretendentu skaitu, piedāvātās cenas pamatotība būtu jāizvērtē.
Kopš tā laika uzņēmumu kontrole palikusi stingrāka, taču pašu KC darbība un pakalpojumu iepirkšana netiek vērtēta. Šādi “noteikumi” rada pamatotas aizdomas, ka konkrētie KC netiek kontrolēti, tādējādi var brīvi izvēlēties uzņēmumus, kam piešķirt finansējumu, tai skaitā noteikt augstu “otkatu” jeb vadības pakalpojumu izmaksas. Šādos gadījumos nereti no uzņēmumiem tiek prasītas lielākas samaksas nekā ir KC administratīvās izmaksas.
Regulējuma trūkums, pirmkārt, rada pateicīgus apstākļus izmanīgu “konsultantu” darbībai; otrkārt, ES fondu finansējums zināmās aprindās tiek uztverts kā produkts vai pakalpojums, ar kuru var tirgoties.
Jau izsenis runāts par nelietderīgu ES fondu naudas apguvi, kas varētu novest pie kopējā finansējuma samazināšanās. Vai Latvijas ekonomiskās attīstības dienaskārtībā un sadarbības veidošanā ar ES ir vieta šādām mahinācijām? Ceru, ka jaunais ekonomikas ministrs pēc stāšanās amatā nekavējoties pārskatīs KC MK regulējumu un panāks, ka godīgie un strādīgie nav pakļauti brīvas interpretācijas normām un atsevišķu indivīdu savtīgām interesēm.
Autors ir Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesors, Stratēģiskās pētniecības un vadības centra priekšsēdētājs
Pagaidām nav neviena komentāra