Dirty Deal Teatro izrāde Dvēseļu utenis — kara drāma virtuvē
Nakts, ballīte un nacionālais mantojums. «Mans vectēvs ar zirgu cīnījās pret tanku. Bet ko man ar to iesākt?» saka jauna poliete. «Reiz aizmirsu nopirkt bietes. Vectēvs sāka mani lamāt, ka viņš Eiropu no fašisma atbrīvojis un nekad neko nav aizmirsis. Ko man ar to iesākt?» jautā krievu students. Un tā tālāk… Refrēns visiem viens un atbilde arī: iedzert, ko gan citu? Tā ir jaunās Eiropas klasika, smieklīga un skumja vienlaikus: mēs visi varam vienoties sāpēs, lai arī katrs savās. Šāda aina paveras režisores Ingas Tropas Dirty Deal Teatro iestudētajā izrādē Dvēseļu utenis. Dramatisko materiālu tai apkopojusi Justīne Kļava, bet cilvēku stāstus uzklausījuši izrādē iesaistītie aktieri.
Dvēseļu uteņa jaukākā īpašība ir tā, ka izrāde maz sola, bet sniedz pārsteidzoši daudz. Piemēram. Iestudējums sākas ar paziņojumu, ka šim darbam nav nekāda sakara ar Aleksandra Grīna romānu (tik vien kā joks a la Gogoļa Mirušās ausis). Tā ir, lai arī neviens netraucē pēc izrādes aizdomāties arī par Dvēseļu puteņa tēmām — par «nacionālo jautājumu» paaudžu griezumā, par patriotisma dabu, par vēsturi un to, ko ar to darīt. Arī par to, kas ir dārgs vai lēts un ko drīkst izlikt pārdošanai. Tie ir jautājumi, uz kuriem Ingas Tropas veidotais iestudējums atbild atsvaidzinošā vieglumā: drīkst visu. Lai vētīšana parāda, kam ir cēlmetāla raudze, kas — kožu saēsts. Taču izrāde nav tikai joks, bet arī mazliet absurds, drusku bēdīgs un stipri sarežģīts pārspriedums par to, vai un kā divdesmit un trīsdesmitgadnieku identitāti ietekmē šķirtā vakardiena, kopējā šodiena un neskaidrās nākotnes perspektīvas.
Izrādei dots ironisks apakšvirsraksts — «kara drāma virtuvē». Mums ļauts ieskatīties kādā Avotu ielas dzīvoklī, kurā mitinās seši jauni eiropieši: nominālā dzīvokļa izīrētāja, citēju izrādi, «dumja, toties latviete»; viņas Vīnē sašņorētais austriešu puisis; «nelegālais» īrnieks — čalītis mūžīgi kaifā, kas aizbēdzis no vecāku mājām, jo tie mēģina viņu kontrolēt; čigāns, kas dodas apmaiņas studijās uz kaut kurieni; krievs, kuram rīt eksāmens un kurš tāpēc negrib ballēties, bet viņu tāpat neviens necieš; poliete, kas vispār mitinās skapī… Lai gan skapjos dzīvo viņi visi un iznāk no tiem tikai uz brīdi — lai pastrīdētos, iedzertu vai pamīlētos.
Šo modernās Eiropas (apziņas) kastīšu sadzīvi Dvēseļu uteņa scenogrāfe Pamela Butāne iekārtojusi patērētājsabiedrības izdzīvošanas minimumā — seši ledusskapji, virs kuriem iekabināti seši televizora ekrāni. Ledusskapjos tup varoņi; televizoros mēs vērojam viņu dzīvi — to, kā viņi ēd, krāsojas, raud, šņauc utt. Ledusskapju durvju baltās virsmas kalpo arī par ekrāniem, uz kuriem projicēt WhatsApp grupu čatus. Tiek skaidrotas attiecības, koplietoti mūzikas klipi vai saites par tēmu «Krimas aneksija» un «Putins — kretīns». Atkal un atkal notiek atgriešanās pie varoņu dzīvē būtiskākā jautājuma: kurš nelietis nepareizajā ledusskapja plauktā ielicis netīru katlu?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.