Kā miglā koks vai mūžīgs joks • IR.lv

Kā miglā koks vai mūžīgs joks

Aina no operas Turaidas Roze: Lūzma — Ilona Bagele, Maija — Laura Teivāne. Foto — Agnese Zeltiņa
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Ar vārsmu par koku un joku sākas pirmais Zigmara Liepiņa operas Turaidas Roze dziedājums, ko izpilda Burve (Dana Bramane), un nākamie vārdi labi raksturo pašu uzvedumu — «te dzīve ir, te nav». Jauna (vai pārstrādāta) latviešu oriģinālopera, bez šaubām, ir nacionāla mēroga notikums — rets un tālab īpaši novērtējams. Taču kā vērtēt: a priori priecājoties, ka mums ir pašiem sava opera un tā ir par mums, vai, paturot prātā arī klasiskas vērtības, lietot tām atbilstošus kritērijus, kad to prieku sanāk mazāk? Atļaušos tomēr izvēlēties otro variantu. Atstāju, kā parasti, muzikālās kvalitātes muzikologu ziņā, jo ir gana vielas pārdomām arī tad, ja Turaidas Rozi aplūko tikai kā teātra izrādi ar noteiktu dramaturģisku pamatu.

Pirms gadiem septiņdesmit padomju teātrī valdīja tā sauktā bezkonfliktu dramaturģija, sadursmes bija nevis starp, teiksim, labo un ļauno, bet starp labo un vēl labāko. Aktieriem, lai izdzīvotu šajos apstākļos, vajadzēja veikt titānisku darbu, pašiem izdomāt savu varoņu biogrāfijas, tāpat kā pamatu dramatiskām situācijām, kuru nebija. Par šiem sensenajiem laikiem nācās domāt, vērojot Ināras Sluckas vadītās radošās komandas darbu: tas arī bijis titānisks un pelna vislielāko uzslavu. Gan režisore, gan scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, gaismu mākslinieks no Krievijas Damirs Ismagilovs, horeogrāfe Elita Bukovska darījuši gandrīz vai neiespējamo, lai radītu dramaturģisko spriedzi un darbības dinamiku stāstam par Turaidas Maiju, kas izvēlas nāvi no mīlēta cilvēka, poļu virsnieka Jakubovska rokas, nevis apprec nemīlētu līgavaini, ko izvēlējies audžutēvs Greifs. Uz skatuves ir dramatiskā ēnu spēlē parādītas kara ainas un bārenītes glābšana, gaismas stari izrauj no tumsas varoņus pārdzīvojuma brīdī, monumentālas sienas rada nospiedošu iespaidu, slīpas skrejas veicina kustības dinamiku, gaisā skrien draudīgu putnu silueti, no debesīm krīt baltu rožu lietus. Un šajos telpas un gaismas kontrastos gandrīz var nepamanīt, ka pašā operas materiālā nekāda sasprindzinājuma nav. Dzejdaris Kaspars Dimiters gan sarakstījis dziesmu (šajā gadījumā — āriju) vārdus ar atskaņām, taču līdz dramaturģijai tā arī nav tikts. Šī ir lieta, ko grūti nākas izskaidrot iesācējiem rakstītājiem: runāšana pēc kārtas nav luga. Bīstos, ka arī secīga dažādu varoņu dziedāšana nerada muzikālo dramaturģiju. Tās likumi visās jomās ir apmēram vienādi: dramaturģiju veido raksturi, to sadursme, attīstība, dinamika, kāpumi un kritumi — kā kardiogrammā. Šo operu veido statiska dziedājumu virkne dažādos nopietnības līmeņos — no svinīga līdz ekstātiskam. Un paldies režisorei, kas nav virzījusi dziedātājus spēlēt neesošu ekspresiju. Gan Laura Teivāne Maijas lomā, gan Raimonds Bramanis kā dārznieks Heils pieņem savu varoņu statiskumu un eksistē tajā. Cik nu patiesi iespējams. Kā vienmēr operās, izdevīgākā pozīcijā ir baritoni — Jakubovska lomā Jānim Apeinim palīdz ne tikai rūdījums un skatuves pievilcība, bet arī zināmas «iestrādes» — kaut vai cits divdabīgais mīlētājs Jevgeņijs Oņegins.

Krietni vairāk dzīvības dots perifērajām personām, starp kurām īsta pērle ir Mihaila Čuļpajeva Brukūzītis. Brukūzītis ir gan šī uzveduma īstena rota, gan arī paradokss. Viens no dramaturģijas noteikumiem ir varoņu hierarhija, un galvenajiem varoņiem pienāktos arī galvenā līdzdzīvošana. Brukūzītim operas darbībā ir gaužām niecīga loma: viņš ir smieklīgs dzērājpuisis, ko no citu apsmiekla un dunkām glābj Jakubovskis, gribēdams iekrist Maijai acīs un atstāt labu iespaidu uz meiteni. Taču Mihaila Čuļpajeva vokāli spožajā, plastiski atraisītajā un aktieriski pārliecinošajā tēlojumā tieši šis tēls kļūs par vienīgo patiešām dzīvo, pilnasinīgo varoni, kam nevar nejust līdzi. Jo viņam ir skaidras vēlmes — noprecēt smuko Madaļu (Sabīne Krilova), un tās dēļ puisis grib un spēj mainīties un atmest dzeršanu.

Sacerot dramaturģiju tur, kur tās nav, gadījušās arī dažās dīvainas metaforas (?) — teiksim, rakstvedis Greifs (Armands Siliņš), ikdienā staigā ar spieķi, bet, dziedot par Dievu un grēku — jo Greifs, izrādās, iemīlējies savā audžumeitā —, viņam aiz muguras parādās kādi septiņi alter ego tādās pašās drēbēs un parūkās, taču ar… špagām rokās. Dievmātes statuja, pie kuras kājām lūdzas Maija, pēkšņi atdzīvojas, pasniedz viņai līgavas plīvuru un aiziet no skatuves, baltās akmens pēdiņas zibinādama. Un beigās Jakubovskis, Maiju nodūris, aizmet dunci un iet bojā (par to esam brīdināti libreta atstāstā)… no baltu rožu lietus, kas pēkšņi nokrīt no šņorbēniņiem.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu