Aina no operas Turaidas Roze: Lūzma — Ilona Bagele, Maija — Laura Teivāne. Foto — Agnese Zeltiņa
Ar vārsmu par koku un joku sākas pirmais Zigmara Liepiņa operas Turaidas Roze dziedājums, ko izpilda Burve (Dana Bramane), un nākamie vārdi labi raksturo pašu uzvedumu — «te dzīve ir, te nav». Jauna (vai pārstrādāta) latviešu oriģinālopera, bez šaubām, ir nacionāla mēroga notikums — rets un tālab īpaši novērtējams. Taču kā vērtēt: a priori priecājoties, ka mums ir pašiem sava opera un tā ir par mums, vai, paturot prātā arī klasiskas vērtības, lietot tām atbilstošus kritērijus, kad to prieku sanāk mazāk? Atļaušos tomēr izvēlēties otro variantu. Atstāju, kā parasti, muzikālās kvalitātes muzikologu ziņā, jo ir gana vielas pārdomām arī tad, ja Turaidas Rozi aplūko tikai kā teātra izrādi ar noteiktu dramaturģisku pamatu.
Pirms gadiem septiņdesmit padomju teātrī valdīja tā sauktā bezkonfliktu dramaturģija, sadursmes bija nevis starp, teiksim, labo un ļauno, bet starp labo un vēl labāko. Aktieriem, lai izdzīvotu šajos apstākļos, vajadzēja veikt titānisku darbu, pašiem izdomāt savu varoņu biogrāfijas, tāpat kā pamatu dramatiskām situācijām, kuru nebija. Par šiem sensenajiem laikiem nācās domāt, vērojot Ināras Sluckas vadītās radošās komandas darbu: tas arī bijis titānisks un pelna vislielāko uzslavu. Gan režisore, gan scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, gaismu mākslinieks no Krievijas Damirs Ismagilovs, horeogrāfe Elita Bukovska darījuši gandrīz vai neiespējamo, lai radītu dramaturģisko spriedzi un darbības dinamiku stāstam par Turaidas Maiju, kas izvēlas nāvi no mīlēta cilvēka, poļu virsnieka Jakubovska rokas, nevis apprec nemīlētu līgavaini, ko izvēlējies audžutēvs Greifs. Uz skatuves ir dramatiskā ēnu spēlē parādītas kara ainas un bārenītes glābšana, gaismas stari izrauj no tumsas varoņus pārdzīvojuma brīdī, monumentālas sienas rada nospiedošu iespaidu, slīpas skrejas veicina kustības dinamiku, gaisā skrien draudīgu putnu silueti, no debesīm krīt baltu rožu lietus. Un šajos telpas un gaismas kontrastos gandrīz var nepamanīt, ka pašā operas materiālā nekāda sasprindzinājuma nav. Dzejdaris Kaspars Dimiters gan sarakstījis dziesmu (šajā gadījumā — āriju) vārdus ar atskaņām, taču līdz dramaturģijai tā arī nav tikts. Šī ir lieta, ko grūti nākas izskaidrot iesācējiem rakstītājiem: runāšana pēc kārtas nav luga. Bīstos, ka arī secīga dažādu varoņu dziedāšana nerada muzikālo dramaturģiju. Tās likumi visās jomās ir apmēram vienādi: dramaturģiju veido raksturi, to sadursme, attīstība, dinamika, kāpumi un kritumi — kā kardiogrammā. Šo operu veido statiska dziedājumu virkne dažādos nopietnības līmeņos — no svinīga līdz ekstātiskam. Un paldies režisorei, kas nav virzījusi dziedātājus spēlēt neesošu ekspresiju. Gan Laura Teivāne Maijas lomā, gan Raimonds Bramanis kā dārznieks Heils pieņem savu varoņu statiskumu un eksistē tajā. Cik nu patiesi iespējams. Kā vienmēr operās, izdevīgākā pozīcijā ir baritoni — Jakubovska lomā Jānim Apeinim palīdz ne tikai rūdījums un skatuves pievilcība, bet arī zināmas «iestrādes» — kaut vai cits divdabīgais mīlētājs Jevgeņijs Oņegins.
