Jau šonedēļ atbildīgajām ministrijām un Ministru kabinetam būs jānāk klajā ar piedāvājumu LMT un Lattelecom nākotnes attīstībai. Apvienot vai neapvienot, kotēt biržā vai nē, paturēt vairākumu vai ļaut par dominējošo partneri kļūt zviedru pusei – tie ir svarīgi jautājumi, par kuriem daudz diskutēts. Taču par Lattelecom un LMT nākotni nedrīkst lemt, pirms Latvijai ir skaidra šo uzņēmumu darbības stratēģija un gūta pārliecība, ka izvēlētais risinājums vislabāk kalpos valsts, ne tikai šaurām biznesa interesēm. Salīdzinoši daudz ir runāts par uzņēmumu komerciālajiem mērķiem un attīstību, tad daudz mazāk par sabiedrības un telekomunikācijas nozares interesēm, nemaz nerunājot par valsts kritiskās infrastruktūras sistēmas atkarību no informācijas tehnoloģijām vai telekomunikāciju un informācijas tehnoloģiju kopējo infrastruktūras un tīklu drošību.
Diskusijās pēc sava iepriekšējā raksta “Vai Latvija ir tik bagāta, lai apvienotu LMT un Lattelecom?” saņēmu jautājumus par sava viedokļa pamatotību, kas man lika detalizētāk apdomāt iespējamos Lattelecom un LMT attīstības nākotnes scenārijus. Paralēli Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta diskusijā par Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ziņojumu un valstij piederošo uzņēmumu pārvaldības jautājumiem tika aizskarts jautājums, ka reizēm valsts kā akcionārs var noteikt valsts komercsabiedrībai mērķus un stratēģiju, kura, iespējams, var nest pat zaudējumus uzņēmumiem, lai gan pilnībā kalpo sabiedrības interesēs. Tā, piemēram, Latvenergo ar MK noteikumiem ir uzdots atbalstīt maznodrošinātos un daudzbērnu ģimenes, kas ir acīmredzams veids, kā valsts sociālu apsvērumu vadīta nonāk pretrunā biznesa diktētajai vēlmei maksimāli nopelnīt.
Zviedriem biznesa intereses, Latvijai – valsts un sabiedrības
Auditorkompānija KPMG valdībai savā ziņojumā piedāvā LMT un Lattelecom apvienošanu, lai tādējādi izveidotu tehnoloģiskās izaugsmes čempionu. Scenārijs varētu šķist pieņemams, ja kā vērtēšanas skalu izvirza vien komerciālos mērķus. Pilnīgi noteikti šāds risinājums atbilst arī Telia Company interesēm, jo tas ir veids, kā Zviedrijas puse tuvākā vai tālākā nākotnē cer palielināt ietekmi Latvijas telekomunikācijas uzņēmumos. Piedāvātajā risinājumā acīmredzams arī mēģinājums veicināt biržas Nasdaq Riga attīstību, kas ar šo uzņēmumu publisko piedāvājumu gūtu būtisku grūdienu izaugsmei un iezīmēšanai kartē.
Tomēr pretēji Telia Company valsts nevar atļauties radīt tehnoloģiju čempionu uz Latvijas iedzīvotāju interešu vai drošības risku rēķina, kas arī iezīmē būtiskas atšķirības pozīcijās. Valsts pienākums raudzīties uz šo jautājumu ne tikai no biznesa, bet arī Latvijas cilvēku, nacionālās drošības un valsts kopējām ekonomikas interesēm.
Valsts kā īpašnieks nedrīkst par zemu novērtēt konkurenci ietekmējošus faktorus. Apvienojot uzņēmumus, tiks radīts spēlētājs ar vairāk nekā 50% lielu tirgus daļu. Raugoties no biznesa skatu punkta, īpašnieks/i nenoliedzami būtu ieguvējs, taču konkurences uzraugi pamatoti norāda uz negatīvajām sekām patērētājam. Mazinoties konkurencei, var celties pakalpojumu cenas. Turklāt pastāv iespēja, ka netiks ievēroti ES regulu nosacījumi, kuri nosaka, ka pieeja infrastruktūrai, ja tā pieder operatoram ar būtisku ietekmi, ir jānodrošina visiem nozares uzņēmumiem ar vienādiem nosacījumiem.
Tikpat nozīmīga ir arī valsts kritiskās infrastruktūras sistēmu atkarība no informācijas tehnoloģijām vai kopējo telekomunikāciju un informācijas tehnoloģiju drošība. Pieaugot telekomunikāciju uzņēmumu stratēģiskajai nozīmei valsts drošības jomā, Latvijai ir būtiski saglabāt ietekmi pār tai piederošo uzņēmumu rīcībā esošajiem tehnoloģiskajiem risinājumiem, infrastruktūru un specifiskajām zināšanām par nozari, kuras var izmantot, piemēram, lai izveidotu efektīvu trauksmes apziņošanas sistēmu valstī vai nodrošinātu pilnvērtīgu un kvalitatīvu datu apraidi visā teritorijā, vai vienādu nosacījumu pieeju infrastruktūrai. Ne velti abi uzņēmumi ir iekļauti Nacionālajai drošībai nozīmīgu komercsabiedrību sarakstā atbilstoši Nacionālās drošības likuma 37. pantam. Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ biznesa rezultāti šinī gadījumā nevar būt vienīgais atskaites punkts.
Ekonomikas ministrija pamatoti norāda, ka Latvijas tautsaimniecība ir jābalsta inovācijās un informāciju tehnoloģiju attīstībā, tiek runāts par “Data-driven economy” – datu-virzītu ekonomikas attīstības modeli, kurš stimulētu pētniecību un jauninājumus datu jomā, palielinātu uzņēmējdarbības iespējas, zināšanu un kapitāla pieejamību Latvijā. Arī tas nav izdarāms bez atbilstošas infrastruktūras un satura, tāpēc LMT un Lattelecom nākotne jāskata kontekstā ar šiem mērķiem.
Latvijas un Zviedrijas pušu atšķirības iezīmē arī tas, cik nozīmīgs tām ir LMT un Lattelecom eksporta potenciāls. Kamēr Latvijas puse cer uz eksporta izrāvienu un reģiona līderpozīcijām, Telia Company Latvijā ir tikai vēl viena filiāle. Ja Telia Company nostiprinās savas pozīcijas, iegūstot apvienotā LMT un Lattelecom kontrolpaketi, šī uzņēmuma eksporta ambīcijas kļūs stipri apšaubāmas.
Par Lattelecom un LMT nākotni jālemj, kad skaidri definēti valsts kā akcionāra mērķi
Pievienojos Latvijas Privatizācijas aģentūras vadītāja Vladimira Loginova izteiktajam viedoklim, ka apvienot vai nē – nav tas galvenais jautājums. Lai nonāktu līdz pareizai atbildei, ko darīt ar valsts kapitāldaļām abos uzņēmumos, vispirms ir jāatbild uz Telia Company vecākā viceprezidenta Roberta Andersona uzdoto jautājumu Dienas bizness rīkotajā apaļā galda diskusijā – kāda ir Latvijas valdības 5-10 gadu stratēģija Lattelecom un LMT darbībai?
Lai gan, no malas raugoties, varētu rasties iespaids, ka valstij nav skaidri nedz savi stratēģiskie mērķi attiecībā uz LMT un Lattelecom, nedz abu uzņēmumu nākotnes attīstības virzieni, jādomā, ka tā tomēr nav. Ir skaidrs, ka valsts interesēs ir saglabāt jau patlaban veiksmīgo LMT un Lattelecom darbību vietējā tirgū, izmantojot šo stratēģiski nozīmīgo uzņēmumu ieguldījumu arī valsts drošības jomā un modernas ekonomikas veidošanā. Tas nozīmē arī aizvien agresīvāk radīt iespējas šiem uzņēmumiem iekarot eksporta tirgus, kur diemžēl būs jākonkurē ar otra akcionārā meitas uzņēmumiem.
Manuprāt, papildus KPMG ziņojumam par komerciālajiem uzņēmumu mērķiem ir jābūt līdzīgam izvērtējumam no Pārresoru koordinācijas centra vai atbildīgajam nozaru ministrijām, kur (i) tiek izanalizēti jautājumi un sniegtas atbildes par valsts kritiskās infrastruktūras sistēmas atkarību no informācijas tehnoloģijām; (ii) sadarbībā ar Lattelecom un LMT izstrādāts valsts kā akcionāra nākotnes redzējums un stratēģiskie mērķi turpmākajiem 5-10 gadiem eksporta kāpināšanai, Latvijas ekonomikas struktūras modernizēšanai, kā arī (iii) stratēģiskās infrastruktūras uzturēšana un pilnveidošana atbilstoši nacionālajam interesēm, tanī skaitā drošības jautājumi, paredzot arī finansējuma avotus šo mērķu nodrošināšanai.
Autors ir uzņēmējdarbības vides un ārvalstu investīciju eksperts
Pagaidām nav neviena komentāra