Saņēmusi atļauju pamest neizēsto zupas bļodu, trīsgadīga meitenīte ielec klēpī kuplai sievietei un, priecīgi vidžinot «Ļusjas tante, Ļusjas tante!», apķeras viņai ap kaklu. Ļusjas tante ir Ludmila Smikova, Daugavpils bērnu nama un patversmes Priedīte vadītāja, bet mazā Ksenija (visi bērnu vārdi rakstā mainīti) nāk no sešu bērnu ģimenes, kuras vecākiem nesen atkārtoti pārtrauca aizgādības tiesības. Mamma vienu atvasi bija situsi tā, ka salauzusi roku.
Ksenijai patīk bērnunamā, un šeit tiešām izskatās jauki. Bērniem ir pieejami dators, televizors, interešu pulciņi. Tomēr šajā glīti atjaunotajā bērnunamā izaug cilvēki, kuri nav gatavi patstāvīgai dzīvei. Trīs no Priedītes audzēkņiem pēdējo piecu gadu laikā ir izdarījuši pašnāvību. Vismaz trim divdesmitgadniecēm, kuras šeit uzaugušas, tagad pašām ir piedzimuši bērni, un viņas ir tos pametušas. Divi mazuļi jau adoptēti, bet divi aug šajā pašā bērnunamā, kur dzīvoja viņu mammas.
Beidzot Labklājības ministrijā atzīst — bērnunamu sistēma atražo cilvēkus, kuri nespēj par sevi parūpēties un veidot ģimeni. Taču tā vietā, lai gādātu par ģimenisku vidi katram bez vecāku uzmanības palikušajam, valsts šogad sāk īstenot 90 miljonus vērtu «deinstitucionalizācijas plānu», kas paredz līdz 2023. gadam visu bērnunamu vietā izveidot… mazākus bērnunamus! Katrā nebūtu vairāk par 24 audzēkņiem. Vai tas ir labākais risinājums bērniem, un kāpēc Latvijā tik ilgi turpina pastāvēt bērnunami?
Mamma pameta, meita pameta…
Cik vien Valērija (22) atceras mammu un tēti, viņi vienmēr bijuši reibonī vai paģirās. Tāpēc meitene ar mazo brāli dzīvoja savā vaļā. Kad sociālais dienests nolēma bērnus izņemt no ģimenes, vecvecāki piekrita kļūt par aizbildņiem. Taču viņi nebija ne rātni, ne izpalīdzīgi bērni, tāpēc vecmamma atteicās par viņiem gādāt, un 13 gadu vecumā Valērija ar brāli nokļuva Priedītē. Meitenei šīs pārmaiņas patika — vienmēr silta gulta, ēdiens, apģērbs un daudz draugu, kuriem līdzīga dzīves pieredze. Tad 17 gadu vecumā Valērija pati kļuva par māti. Trīs mēnešus pēc dzemdībām dzīvoja jauno māmiņu atbalsta centrā Avotiņi Naujenē, meitiņa bija kopā ar viņu. Bet, kad Valērijai palika 18 un Daugavpils pašvaldība viņai kā bērnunama audzēknei piešķīra dzīvokli, jaunā sieviete, tieši tāpat kā reiz mamma, sāka dzert, lietot draugu sagādātas ripiņas un par meitiņu aizmirsa. Mazā pirmos divus dzīves gadus pavadīja bērnunamā Kalkūni, pēc tam Priedītē. Mamma reizi pa reizei iegriezās, bet pārstāja meitu apciemot, kad bāriņtiesa atrada bērnam audžuģimeni. Tagad meitenītei ir četri gadi, un viņa atradusi vecākus — ir adoptēta.
«Kamēr meita dzīvoja bērnunamā, viņas mamma uzskatīja, ka tas ir normāli. Tāda ir daudzu bijušo bērnunamu audzēkņu uztvere. Kā man teica kāda no meitenēm: «Es tā dzīvoju un izdzīvoju! Arī mans bērns izdzīvos,» stāsta Daugavpils bāriņtiesas locekle Natālija Smirnova, kura 15 gadus seko bērnunama Priedīte darbībai un secinājusi: tas jāslēdz. Lai cik labs būtu bērnunams, tas nespēj bērnam sniegt galveno — ģimenisku vidi.
«Bērnunamā neizveidojas priekšstats par ģimenes modeli, viņi neiemācās veidot attiecības un risināt konfliktus, nav ikdienišķu pienākumu,» secina Smirnova.
«Nav tā sliktākā vieta»
«Kāpēc izjaukt un likvidēt visu, kas izveidots?» gluži citās domās ir Priedītes vadītāja Ludmila Smikova, aicinot iepazīt priežu meža ieskauto ēku, kas 70. gados celta kā bērnudārzs, bet kopš 1998. gada ir viens no lielākajiem Latvijas bērnunamiem. Te ir vieta 92 bērniem, bet pēdējo gadu laikā audzēkņu skaits pamazām sarucis līdz 53.
«Lūk, Anna! Jau divus gadus iet baleta nodarbībās,» bērnunama vadītāja saka par gaišmati ar dzidri zilām acīm, trauslu kā porcelāna lelle. Mazā paļāvīgi pieķeras pie viņas rokas un tipina līdzi. Kā vēlāk pastāsta sociālā darbiniece Evita Zariņa, Annas stāsts ilustrē, kāpēc bērni Latvijā ilgi nav adoptējami.
No 53 Priedītes audzēkņiem tikai divi ir bāreņi. Pārējiem ir viens vai abi vecāki, kuri par bērniem rūpēties negrib, bet emocionālu saikni mēģina saglabāt. «Nāk, ciemojas, dod cerības, ka bērniem būs mājas. Bāriņtiesa šaubās, vai atņemt aizgādības tiesības,» stāsta Zariņa. Anna ar brāli jau divus gadus dzīvo bērnunamā, bet tikai nesen kļuva juridiski brīvi adopcijai. Annas brālis jau divas reizes ciemojies pie viesģimenes ASV, un tā vēlas puiku adoptēt, tāpēc bāriņtiesa gatavo dokumentus, lai nākamajā reizē uz Ameriku līdzi dotos arī Anna. Brālis un māsa adopcijā nav šķirami.
Kad kopā ar Annu un bērnunama vadītāju aizejam uz trīs un četrus gadus veco mazuļu istabām, jautāju pedagoģei Andželai, cik no viņas septiņiem aprūpējamajiem varētu atgriezties pie bioloģiskajiem vecākiem. «Neviens,» viņa atbild. Andželai ir liela pieredze, jo viņa strādā bērnunamā kopš tā izveidošanas, jau gandrīz 20 gadus. Bērnu vecāki ir alkoholiķi vai narkomāni, arī cilvēki ar garīgās veselības traucējumiem.
Priedītē visi 53 audzēkņi sadalīti astoņās vecuma grupās tā, lai seši septiņi bērni dzīvotu vienā istabu kompleksā, kurā ir stūris virtuves iekārtai, lielā istaba ar dīvānu, televizoru, datoru un grāmatām, kā arī trīs mazas istabiņas ar divstāvu koka gultām. Katrā grupā strādā viena audzinātāja, kuras dežūra ilgst diennakti. Pavisam grupiņai ir četras audzinātājas, tātad bērni konkrēto aprūpētāju nedēļas laikā redz pāris reizes. Vai šāds ritms ļauj izveidot emocionālu saikni un uzticēšanos? «Jā, pilnīgi noteikti!» saka psiholoģe Jeļena Draba-Račko. Sarunās ar bērniem viņa pārliecinājusies, ka mazajiem neesot nekādu problēmu jebkurai no tantēm uzticēties un pastāstīt, kas noticis skolā. Ja arī vakarā dežurējošā audzinātāja nav vismīļākā, bērni varot aiziet pie direktores, psiholoģes, sociālā pedagoga.
«Bērnunams nav tā sliktākā vieta šiem bērniem,» pārliecināta Ludmila Smikova, kuras vadītajā bērnunamā daudzi ir izauguši, sasnieguši pilngadību, un viņiem pat atļauts tur dzīvot līdz 24 gadu vecumam. «No ģimenēm izņemtajiem bērniem vajadzīga rehabilitācija, bet man grūti iedomāties, ka audžuvecāki laukos spēs izvadāt bērnu uz Daugavpili pie visiem speciālistiem,» saka Smikova. «Kad bērnus no mums ved pie audžuģimenēm, man sirds sāp. Mums gandrīz visi bērni apmeklē interešu pulciņus, bet ko viņi redz laukos?»
Daugavpils bāriņtiesas loceklei Natālijai Smirnovai uz to ir atbilde. Pat tad, ja laukos bērniem nav iespēju dejot baletu vai spēlēt futbola komandā, «tur ir mīlestības pilnas attiecības, un bērni rūpējas ne tikai par sevi un citiem ģimenes locekļiem, bet arī par mājdzīvniekiem, dārzu un vidi ap sevi». Pretēji bērnunama darbinieku pārliecībai viņa uzskata, ka bērnunamā neveidojas uzticības pilnas attiecības. «Kad jautāju, kura audzinātāja viņiem šodien ir, bērni bieži nezina pateikt, kura. Vienu dienu viena tante, citu — cita.»
Bāriņtiesā valda stingra pārliecība — tuvinieku pamestajiem bērniem gan īslaicīgai, gan ilglaicīgai aprūpei piemērotāki ir aizbildņi un audžuģimene, nevis bērnunams. Tāpēc bāriņtiesa vispirms cenšas panākt, lai bērniem atrastos aizbildņi vai audžuģimenes. Pašlaik no visiem Daugavpilī vecākiem nevajadzīgajiem bērniem pie aizbildņiem ir 233, audžuģimenēs — 45, bet institūcijās — 59 (Daugavpils bērni ir ne tikai Priedītē, bet arī SOS ciematos, valsts sociālās aprūpes centrā Kalkūni un Rīgas bērnunamā). Līdzīga aina ir Latvijā kopumā, jo pērn no 6957 bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības, 4509 nonāca pie aizbildņiem, 1232 audžuģimenēs un 1216 bērnunamos.
Bērnunamā gan atzīst, ka ne visi Priedītē ievietotie bērni tur reāli arī dzīvo. Trīs ar nopietniem uzvedības traucējumiem darba dienas pavada Tiskādu speciālajā internātpamatskolā, bet divi bērni, kuriem diagnosticēti garīgās veselības traucējumi, mācās Medumu speciālajā internātpamatskolā. Vēl pirms divarpus gadiem 19 no Priedītes 62 bērniem dzīvoja ārpus bērnunama. Tiesībsarga birojs 2015. gadā, apzinot bērnunamu audzēkņu gaitas, nonāca pie šokējoša secinājuma — 344 no 1429 bērnunamu audzēkņiem patiesībā dzīvo internātskolās vai psihiatriskajās slimnīcās. Vienlaikus sistēma nodrošina, ka bērnunams turpina saņemt no pašvaldības naudu par katru bērnu, kas tur reģistrēts (vidēji 800 eiro mēnesī), savukārt uz internātskolu, kurā reāli dzīvo bērns, no valsts izglītības budžeta par katru bērnu ik mēnesi iedala vēl aptuveni 300 eiro, savukārt psihiatriskajām slimnīcām par katru bērnu no valsts veselības budžeta piešķir gandrīz tūkstoti eiro mēnesī. Tātad par katra šī bērna aprūpi tiek pārmaksāts vairākkārtīgi.
Viskaitīgāk un visdārgāk
Lai gan pašvaldībai viena bērna uzturēšana iestādē izmaksā daudzreiz dārgāk nekā audžuģimenē, vietvaras turpina uzturēt bērnunamus. Daugavpilī šī izmaksu proporcija ir 1000 eiro pret 300 eiro mēnesī. Sazinoties ar visām pašvaldībām, kurās ir bērnunami, Ir saņēma finanšu informāciju no puses, un šie skaitļi rāda četras, piecas, desmit un vairāk reižu lielākus tēriņus bērnunamu uzturēšanai nekā audžuģimeņu pabalstiem. Taču paradoksālā kārtā tieši šie daudzām nullēm rakstāmie skaitļi arī slēpj atbildi uz jautājumu, kāpēc bērnunami turpina pastāvēt.
Par 53 bērnunama audzēkņiem Priedītē rūpējas 59 darbinieki. No tiem 28 ir audzinātājas, sešas aukles, bet pārējie dažādi speciālisti: psihologs, sociālais pedagogs, medmāsa, fizioterapeits. Gada laikā šis bērnunams Daugavpils pašvaldībai izmaksā vairāk nekā 700 tūkstošus eiro. 66% no šīs summas jeb gandrīz pusmiljons aiziet personāla algām. Salīdzinājumam — audžuģimenēm pērn Daugavpils pašvaldība atvēlējusi tikai 98 tūkstošus eiro.
Citās pašvaldībās aina ir līdzīga, visur bērnunamiem tiek pārskaitīts daudzkārt lielākas summas nekā audžuģimenēm. Un lauvastiesa šo tēriņu aiziet personāla algošanai. Piemēram, Tukuma novadā — 58%, Salas novadā — 61%. Talsu novadā — 72%, Gaujienas novadā — 75%.
No veselā saprāta viedokļa pašvaldībām nebūtu jāuztur sistēma, kurā bērniem «viskaitīgākais pakalpojums ir visdārgākais», saka Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere. Tomēr tieši tā notiek — pašvaldības turpina finansēt bērnunamus, lai uzturētu darbavietas un ēkas. To neslēpj arī Daugavpils domes Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja Helēna Soldatjonoka: «Milzu līdzekļi ir ieguldīti ēkas renovācijā. Un tagad šī ēka paliks tukša? Mums jau tā pašvaldībā tik daudz tukšu ēku! Kur paliks tie cilvēki, kuri ieguvuši augstāko izglītību darbam ar bērniem? Tāpēc es joprojām nevaru piekrist, ka mums nav vajadzīgi bērnunami,» viņa skaidro.
No 119 pašvaldībām Latvijā pērn tikai 64 bija tādas, kuras nevienu no saviem krīzē nonākušajiem bērniem neievietoja bērnunamā. Taču otra puse to darīja, un 1216 bērni dzīvo bērnunamos. Lielākā daļa — gandrīz 900 — tieši pašvaldību veidotajos.
Tas maksā ļoti dārgi. No valsts budžeta 2016. gadā iztērēti vairāk nekā 20 miljoni eiro, uzturot trīs valsts bērnunamus Liepājā, Kalkūnos un Rīgā, kur dzīvo vairāk nekā 300 bērnu, no tiem simts ir mazuļi līdz divu gadu vecumam. Savukārt pašvaldību 32 bērnunamiem iztērēti vēl vairāk nekā 11 miljoni eiro gadā. Visos bērnunamos kopā strādā vairāk nekā 3200 darbinieku. Tātad vidēji divarpus darbinieki uz vienu aprūpējamo atvasi.
Tikmēr 585 audžuģimenes rūpējas par līdzīgu bērnu skaitu — 1232 bērniem, un tātad dara to nesalīdzināmi efektīvāk, sniedzot bērniem ģimenisku pieredzi un tērējot daudz mazāk resursu (tēriņu kopsumma visā Latvijā gan nav zināma, jo ministrijā netiek apkopota informācija par pašvaldību pabalstiem).
«Ja sadalītu milzīgo naudu audžuģimeņu pabalstos, tā taču paliktu vietējiem iedzīvotājiem, un vienlaikus bērniem būtu iespēja dzīvot ģimenēs,» uz šķietami acīmredzamu risinājumu, kā pārtraukt bērnunamu uzturēšanu, norāda tiesībsarga pārstāve Grāvere.
Tomēr dzīvē tā nenotiek. Audžuģimeņu ir par maz. Daugavpilī, kas ir otrā lielākā Latvijas pilsēta ar 95 tūkstošiem iedzīvotāju, ir tikai desmit audžuģimeņu. Rīgā — 63, bet arī iedzīvotāju skaits sešreiz lielāks. Latvijā ir pieci novadi — Kokneses, Salas, Tērvetes, Cesvaines un Ludzas —, kuros katrā ir pa bērnunamam, bet nav nevienas audžuģimenes.
Lai gan jau vairāk nekā desmit gadus valstī spriež par bērnu aprūpi ģimeniskā vidē, izdarīts nav daudz.
Kad ANO Bērnu tiesību komiteja Lat-vijai 2006. gadā aizrādīja, ka nepieciešams atteikties no bērnunamiem, tā mudināja izstrādāt konkrētu rīcības plānu. «Taču valsts līmenī ilgi nav darīts nekas,» saka tiesībsarga pārstāve Grāvere.
Tikai 2013. gadā valdība apstiprināja sociālo pakalpojumu attīstības pamatno-stādnes, kas pirmo reizi valsts politikas līmenī definēja mērķi reorganizēt bērnunamus. Pirms diviem gadiem valdība pieņēma «deinstitucionalizācijas plānu» un izvirzīja mērķi līdz 2023. gadam panākt, lai ģimeniskā vidē nonāktu vismaz 85% bērnu, kuri palikuši bez vecāku gādības. «Mēs esam ceļā uz to, jo 81,5% bērnu jau dzīvo ģimeniskā vidē,» saka Labklājības ministrijas valsts sekretāres vietniece Līga Āboliņa. Taču praksē tas nozīmē, ka smagnējā bērnunamu sistēma turpina tieši tāpat pastāvēt, tikai aprūpē mazāku bērnu skaitu.
Āboliņa atzīst, ka pagājušais bija «tukšais gads». Nebija naudas «deinstitucionalizācijas plāna» īstenošanai, kas ierēdņu valodā iemantojis saīsinājumu DI. To sāka finansēt tikai šogad, kad valsts budžetā piešķīra 4,9 miljonus ārpusģimenes aprūpei. Nauda izmantota, lai palielinātu ikmēneša pabalstu aizbildņiem bērna uzturam — no 45 līdz 95 eiro pirmsskolas vecuma bērniem un līdz 114 eiro skolēniem. Adoptētājiem, kuri kopj bērnu līdz pusotra gada vecumam, atvēlēts ikmēneša bērna kopšanas pabalsts 171 eiro, kāda iepriekš vispār nebija. Nākamajā gadā iecerēts cilvēkiem, kuri adoptē par astoņiem gadiem jaunāku bērnu, piešķirt apmaksātu sešu mēnešu atvaļinājumu.
Bet milzīga naudas summa — 47 miljoni eiro no Eiropas Sociālā fonda un vēl 44 miljoni no Eiropas Reģionālās attīstības fonda — paredzēti, lai turpmākajos piecos gados Latvijā īstenotu DI plānu.
Šā gada 1. jūlijā valdība beidzot nolēma, ka līdz 2023. gadam bērnunami ir jāpārveido par institūcijām, kurās nedrīkst būt vairāk par 24 audzēkņiem, turklāt tie jāsadala vēl mazākās grupās, un vienlaikus tiek aprūpēti ne vairāk kā astoņi bērni. Noteikts: ja bērnam nav atrasti ne adoptētāji vai aizbildņi, ne audžuģimene, viņam jādzīvo mājoklī kopā ar dažiem citiem bērniem un vienu pieaugušo, kas par viņiem gādā. «Kā SOS ciematos,» paskaidro ministrijas pārstāve Āboliņa. «Jo tādas ideālas situācijas, ka vispār nav institūciju, nepastāv. Arī bagātajās zemēs ir bērni, kuri ģimenē nevar atrasties tāpēc, ka ir atkarības vai uzvedības problēmas.»
Pagaidām vēl nav skaidrs, kā un kādiem projektiem šie 90 miljoni Eiropas fondu naudas tiks sadalīti. Labklājības ministrijā skaidro — par to lems tikai tad, kad pašvaldības iesniegs savus bērnunamu reorganizācijas plānus un tos savstarpēji saskaņos. Tas jāizdara līdz šā gada beigām. Bez šāda politiska un finansiāla stimula pašvaldības līdz šim bijušas kūtras. Kopš ekonomiskās krīzes gadiem, kad pašvaldības slēdza astoņus bērnunamus, nesenā pagātnē šādu lēmumu pieņēma tikai divās vietās — Ludzā pērn, bet Tērvetē bērnu nodaļa sociālās rehabilitācijas centrā beigs darbu 2018. gadā.
«Bija vajadzīgi desmit gadi, lai tiktu izstrādāts šāds plāns un valsts līmenī atzīts, ka bērnunami slēdzami. Tas ir labi,» saka tiesībsarga pārstāve Laila Grāvere. «Bet slikti ir tas, ka šis DI plāns nav savienots ar koncepciju audžuģimeņu un aizbildņu atbalstam. Plānā galvenais ir sadalīt lielas institūcijas mazās, bet tajā nav nekā par to, kā motivēt un stiprināt audžuģimenes un aizbildņus. Tagad ir risks, ka visi 90 miljoni tiks izmantoti infrastruktūrai un darbinieku izglītošanai. Bet, ja 90 miljonus atvēlētu audžuģimenēm un aizbildņiem, bērni iegūtu daudz vairāk,» saka Grāvere. «Vai lielu institūciju sadalīšana mazās ir bērniem labākais risinājums? Baidos, ka ne.»
«Bērnunamā neizveidojas priekšstats par ģimenes modeli, viņi neiemācās veidot attiecības un risināt konfliktus, nav ikdienišķu pienākumu,» saka Daugavpils bāriņtiesas locekle Natālija Smirnova.
Foto — Jānis Pipars, Picture Agency
Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
Nākamajā numurā: kāpēc Latvijā trūkst audžuģimeņu un pat zīdaiņi nonāk bērnunamos?
Pagaidām nav neviena komentāra