Slīdēšana starp žanriem un mākslas disciplīnām. Tā viegli varētu nosaukt režisora Aika Karapetjana (34) organisko pārslēgšanos no viena kinožanra uz otru, pa vidam pagūstot arī cieņpilni debitēt teātra režijā (Venēcijas tirgotājs Nacionālajā teātrī) un veiksmīgi iestudēt divas operas (Seviljas bārddzinis un Fausts). Uzņēmis sociālo drāmu Cilvēki tur 2012. gadā un šausmu filmu M.O.Ž. 2014. gadā, Karapetjans atgriežas pie psiholoģiskās drāmas (tāda bija viņa studentu laika īsfilma Riebums 2007. gadā). Atminos arī nesen puspajokam izskanējušu Karapetjana apgalvojumu, ka viņš vēloties uzfilmēt pa filmai katrā žanrā.
Jāatzīst, ka režisora jaunākās filmas Pirmdzimtais pieteikums — «ko nozīmē būt vīrišķīgam vīrietim mūsdienās» — šķiet maigi tendenciozs. Vispirms jau tāpēc, ka šis ir ārkārtīgi komplicēts jautājums, krietni par smagu pusotru stundu garai filmai. Tas ir, ja pieņemam, ka režisors, šķetinot filmas stāstu, patiešām vēlas rast izsvērtu atbildi, nevis tikai parotaļāties ar retoriku.
Neglītās bailes
Pirmdzimtā centrā ir precēts pāris — arhitekts Francis (Kaspars Znotiņš) un Katrīna (Maija Doveika). Viņu attiecības sašķobās pēc piedzīvota uzbrukuma, kurā Francis, kā pats uzskata, rīkojas gļēvi, nepasargājot sievu no varmākas. Posttraumatiskais stress, noklusēti pārmetumi un citu filmas varoņu gluži vai ielaušanās pāra dzīvē, kā arī sievas grūtniecība Franča prātam liek izspēlēt tumšus trikus. Diskutabls jautājums, cik daudz notikumu pavērsienus ir ietekmējusi Znotiņa atveidotā varoņa «vīrišķīgā vīrieša» apziņa, cik — neatrisinātās konflikta situācijas uzkrātais stress, kas aptumšo prātu. Katrā ziņā Karapetjans scenārijā negaidītus pavērsienus netaupa un varoņu bailes un nepārliecību kāpina tiktāl, ka vienā brīdī tās pārvēršas par fizisku agresiju.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.