Kā ietaupīt naudu?

Ministru kabinets atradis risinājumu: nesūtīt sportistus uz olimpiskajām spēlēm

Lai saglābtu Latvijas sporta starptautisko dalību un antidopinga sistēmas caurspīdību, Latvijai jāveic trīs darbi – antidopinga struktūrai jākļūst no ministrijas neatkarīgai, valstij jānodrošina atbilstošs finansējums un jāatrod vadītājs. Bet vadītājam jābūt: pirmkārt, mediķim, otrkārt, sportistam, treškārt, līderim. Ja viens no šiem darbiem netiks veikts vai vadītājam vienas no šīm īpašībām nebūs, saglābt antidopinga sistēmu neizdosies.

Pasaules Antidopinga aģentūrai (WADA) pat būtu ļoti vēlams atrast vēl kādu dopinga grēkāzi bez Krievijas, jo krievu puse līdz šim apgalvo, ka Krievijas sportistu nepielaišana olimpiskajās spēlēs ir politisks jautājums. Nav taču noslēpums, ka bulgāru svarcēlājiem, ķīniešu peldētājiem un kazahu cīkstoņiem arī ar neapbruņotu aci redzamas šādas tādas dopinga lietošanas pazīmes. Īpaši sarežģīti ir ar Ziemeļamerikas profesionālo līgu attieksmi pret dopingam līdzīgām vielām. Piemērs, latviešu hokejistiem, kam olimpisko analīžu dēļ bija liegts spēlēt Eiropā, bez bažām tika ļauts spēlēt Ziemeļamerikā. Vārdu sakot, cīņa pret dopingu ar Krievijas diskvalifikāciju vienkārši pārgāja jaunā līmenī, bet līdz uzvarai pret dopingu tālu.

Tātad šai Pasaules Antidopinga aģentūrai būtu vēlams atrast grēkāzi tieši ziemas sporta veidos, ko nepielaist Pjenčanas olimpiskajās spēlēs. Tādu valsti, kuras nepielaišana būtu pietiekami skaļa (sportisti ar izredzēm uz medaļām), bet pretdarbība ne tik spēcīga (nepielaist ķīniešus pirms nākamās – Pekinas – olimpiādes būtu olimpiskai kustībai bīstami). Aizvadīto gadu laikā diemžēl Latvijas sportisti ir pieķerti, lietojot aizliegtās vielas, turklāt uz sportistu skaita – gana daudz. Un vēl kāds arguments – Latvija, nevis Krievija ir meldonija (Mildronāta) dzimtene, turklāt iezīmējusies ar savu godprātīgo cīņu pret meldonija iekļaušanu dopinga vielu sarakstā.

Tātad – ļoti ticama ir iespēja, ka Latvijas antidopinga bezdarbību varētu pakļaut rūpīgai analīzei un Latvijas sportisti varētu tikt nepielaisti Pjenčanas olimpiskajās spēlēs.

Latvijai ir konstatētas 17 neatbilstības WADA prasībām un izteikti ierosinājumi darba uzlabošanai antidopinga jomā. Aktuālākie ir antidopinga iestādes autonomijas nodrošināšana, kā arī veicamo analīžu skaita palielināšana.

Es neticu, ka iespējams atrisināt antidopinga problēmu Veselības ministrijas paspārnē. Pirmkārt, nav antidopinga līdera. Ministrija piedāvāja valsts antidopinga līderim algu, kas nedaudz pārsniedz minimālo, viņš mīļā miera dēļ aizgāja strādāt uz pārjūras kaimiņvalsti zemākā amatā par daudzkārt lielāku algu. Vai ministrija var atrast aizvietotāju? Nē. Iemesls ir vienkāršs – ministre neuzticas nevienam un nevar ielikt nevienu atbildīgā amatā, bet pašai nepietiek laika un spēka izpildīt visas funkcijas.

Patlaban Veselības ministrijai nav valsts sekretāra, bez vadības ir Veselības inspekcija, Valsts asinsdonoru centrs, Neatliekamās palīdzības dienests, lielās slimnīcas, vietnieku trūkst NVD vadītājai, bet nelaimīgais Valsts sporta medicīnas centrs vispār ir izspēkots – tam vairs nekā kopēja nav ar valsts sporta medicīnu. Neesošo vadītāju vietās salikti vietu izpildītāji, kam vēl citi pienākumi.

Jebkurš mēģinājums izveidot jaunu struktūru pie Veselības ministrijas tās lielākā vai mazākā pakļautībā ir nolemts neveiksmei. Tāda antidopinga struktūra nekad nebūs neatkarīga, un agri vai vēlu mazā oligarha lomu uzņemsies farmācija, kas tad jebkuru neatkarību sabradās līdz saknei. Es neticu, ka Veselības ministrija var ielikt šādas struktūras vadītāja amatā cilvēku, kas būtu neatkarīgs, pašpārliecināts, enerģisks un godīgs, turklāt kas atbilstu manām trim iepriekš nosauktajām pazīmēm – mediķis (labāk ar zinātņu grādu), sportists un vadītājs.

Ir tikai viena iespēja izveidot neatkarīgu struktūru, un tas nozīmē – izveidot uzņēmumu, kurā valstij pieder daļas, bet lielākā daļa – Olimpiskai komitejai un Sporta federāciju padomei.

Dienu no dienas sarūk cerība, ka latviešu skeletonisti, kamaniņsportisti, biatlonisti un bobslejisti aizbrauks pēc Pjenčanas olimpiskajām medaļām.

Autors ir Latvijas Ārstu biedrības prezidents