Austrumlatvija kā surogātidentitāte

Būtiski apzināties Latgali kā zīmolu un to, kā veidojas šī zīmola vērtība

“Kurzemes piekrastē gaidāms lietus, vietām Vidzemē un Zemgalē mainīgs mākoņu daudzums, Austrumlatvijā – skaidrosies” – šādas un līdzīgas ziņas bieži vien mūs uzrunā plašsaziņas līdzekļos. Dārgās ētera sekundes tiek taupītas, nevērīgi sametot Latgali un daļu Vidzemes vienotā “Austrumlatvijas katlā”.

Oficiālā zinātne Latvijā identificē ģeogrāfiski attiecināmas “Kurzemes izloksnes”, “Kursiskās izloksnes”, “Zemgaliskās izloksnes”, “Vidzemes izloksnes” un “Sēliskās izloksnes”. Teritorijās, kuras apdzīvo latgalieši, Rīgas zinātniekiem ir izdevies atrast … “Nesēliskās izloksnes”, ne ar zilbi nepieminot latgaļus un Latgali. Cik ļoti ir jāienīst Latgale, lai tās runas apzīmēšanai izmantotu nolieguma izteiksmi no blakus novada?

Viena no visgarākajām ielām Rīgā ir 16 km garā Maskavas iela. Pirms kara šīs ielas nosaukums bija “Latgales iela”. Rīgas pašvaldība ar valsts svētību nodošinājusi šai ielai iespēju saglabāt Maskavas ielas nosaukumu. Lai viss izskatītos smuki, par Latgales ielu ir tikusi nosaukta 450 m gara “hokeja nūja” Latgales priekšpilsētā. Ļoti savdabīgs vēsturiskās taisnības konstrukts.

Šajos un daudzos citos piemēros ir viens kopējs motīvs – jēdziens “Latgale” tiek izņemts no aprites un aizvietots ar kādu citu jēdzienu, piemēram, “nesēlija”, “austrumlatvija” vai, kā piemērā ar Maskavas ielu – asociācija ar Latgali tiek brutāli nozagta. Zīmīgi, ka surogātidentitāte tiek pielietota pārsvarā gadījumos, kad pārtveramā jēdziena semantika ir pozitīva un vērtīga, vēlīgi atstājot Latgales informatīvajos aktīvos sociāli nelabvēlīgu Latgales priekšpilsētu un krāmu tirgu “Latgalīte”.

Dzīvojam informācijas laikmetā, cilvēki pērk zīmolus un sajūtu, nevis materiālus vai preci. Cilvēki investē līdzekļus, laiku un uzmanību zīmolos un idejās ar pozitīvām asociācijām un izvairās no lietām ar negatīvām asociācijām. Latgale = zīmols. Zīmols ar nozīmīgām sociālekonomiskām problēmām, no vienas puses, bet no otras – ar gadsimtos attīstītām kultūras vērtībām, kreatīvu un vitālu sabiedrību un milzīgu potenciālu izaugsmei.

Katru dienu Latvijā un pasaulē tiek pieņemti lēmumi par investīcijām. Nelielā daļā no šiem lēmumiem Latgale kvalificējas kā viens no iespējamiem investīciju mērķiem. Blakus objektīviem un kvantificējamiem kritērijiem lēmumu rezultātu ietekmē arī tas, kā lēmumu pieņēmēji “jūt” Latgali, kādas ir jēdziena “Latgale” asociācijas lēmuma pieņemšanas brīdī.

Latgales sajūta un asociācijas nerodas tukšā vietā. Tā ir rezultāts pastāvīgai un nežēlīgai cīņai starp “Latgales kultūras balvu Boņuks” un “Latgales vēstniecību GORS” vienā pusē un krāmu tirgu “Latgalīte” un 20% bezdarba līmeni Latgalē.

Zīmols “Latgale” ir kopjams un attīstāms ilgtermiņā, sistemātiski palielinot pozitīvās asociācijas un samazinot negatīvo. Plašs darba lauks Latgales plānošanas reģionam, nevalstiskajam sektoram, pašvaldībām, katram indivīdam, taču sākumā būtiski apzināties Latgali kā zīmolu un to, kā veidojas šī zīmola vērtība.

Pēdējā laikā tieši “Austrumlatvija” tiek aktualizēta kā galvenā Latgales surogātidentitāte. Ar kādu motivāciju lēmumpieņēmēji Latgali organizāciju un projektu nosaukumā mēģina aizvietot ar “Austrumlatviju”? Es pieļauju, ka daļa no šiem cilvēkiem ir “kaunīgie latgalieši”, padomju režīma un baltiešu pārākumistu traumatizēti, no savas identitātes bēgoši cilvēki. Daļa ir naivi liekuļi, kuri domā, ka šādā veidā var piesaistīt vairāk klientu vai lietotāju no Vidzemes, kuri pēkšņi nepamanīs, ka “Austrumlatvijas” štelle atrodas Latgalē. Daļa grib izkalpoties Rīgas priekšā, vājinot Latgales reģionālo identitāti, daļa ir latgalofobi, daļai nerūp.

Ja attiecībā uz privāto iniciatīvu neviens nevar nevienam aizliegt uzvesties iracionāli un lietot surogātidentitātes, tad valsts un pašvaldību iestādēs ir citādāk. Sabiedrībai ir tiesības prasīt, lai ar nodokļu naudu finansētās organizācijas uzvestos adekvāti.

Hipotētiski pieļaujot, ka pašlaik Latgalē kāda no nodokļiem finansētām organizācijām gatavojas reorganizēties un iekļaut savā nosaukumā Latgales vietā kādu no surogātidentitātēm, procesā iesaistītajiem cilvēkiem vajadzētu atcerēties vairākas lietas:

1) Latvijas Satversme joprojām ir spēkā, Latgales reģiona nosaukums ir “Latgale”;

2) Neeksistē nekādi juridiski, vēsturiski vai valodnieciski argumenti jēdziena “Latgale” aizvietošanai ar jēdzienu “Austrumlatvija” organizāciju vai projektu nosaukumos Latgalē;

3) Lietojot jēdzienu “Austrumlatvija”, tiek nodarīts kaitējums Latgales reģionālajai identitātei. Situācijās, kad tas notiek valsts vai pašvaldību iestādēs, šis nodarījums ir vērtējams amatpersonas pienākumu nepildīšanas, ar nolaidību un korupcijas riskiem saistītu nodarījumu ietvarā;

4) Jebkura situācija, kurā jēdziens “Austrumlatvija” Latgales organizācijām vai indivīdiem tiek uzspiests, “ieteikts” vai akceptēts no nozares ministriju vai pārraugošo iestāžu puses, nav nekas cits kā valsts realizēta Latgales reģionālās identitātes apspiešana un diskriminācija.

Informācijas laikmeta priekšrocība ir caurredzamība. Surogātidentitātes ieviešanas mēģinājumi nav anonīmi. Aiz katra balsojuma ir protokols ar uzvārdiem, katrs lēmums un rīkojums tiek dokumentēts un pieejams sabiedrībai Informācijas atklātības likuma ietvarā. Ja pēkšņi kādu dienu jūsu priekšā uz galda atrodas dienaskārtības dokuments ar “Austrumlatviju” tajā, pamatīgi izsveriet visus par un pret, jo vēlāk jums noteikti būs gandarījums par to, ka nostājāties taisnības un Latgales pusē. Gandarījums, līdzīgi kā tiem krietnajiem Latgales un pārnovadu cilvēkiem, kuri šogad maijā uz Latgales kongresa pieminekļa nosargāja Trasunu un latgaliešu valodu, vai arī nožēla par kļūdaino pozīciju, līdzīgi kā tas tagad ir novērojams pie vairs-ne-tik-skaļajiem valodas vienādošanas bīdītājiem.

Sabiedrības attīstās, rūpīgi apsaimniekojot mantojumu, ko tām atstāj iepriekšējās paaudzes. Mūsu lēmumi un darbi ietekmē tos, kuri nāks pēc mums. Iedomājieties, ka tieši jūs atrodaties auditorijas priekšā. No auditorijas uz jums vērīgi skatās kungi un dāmas vintāžas tērpos – tie ir Latgales grandi un dibinātājtēvi, cilvēki, kas savu dzīvi tiešā un pārnestā nozīmē ir nolikuši uz Latgales altāra. Auditorijā ir ļoti, ļoti kluss, un jums ir iespēja Valērijai Seilei izstāstīt to, cik ļoti Latgales vārds jums traucē starptautiskajā sadarbībā, Vladislavam Locim izskaidrot nepieciešamību plašāk skatīties uz lietām un Andrivam Jurdžam… – es pat nevaru iedomāties, ko jūs teiktu Andrivam Jurdžam.

Ja pēc šāda eksāmena jums piedāvātie argumenti joprojām šķiet svarīgi un esat gatavs atteikties no Latgales, droši uz priekšu, uz Austrumlatviju! Atsaucoties uz liberālo dienaskārtību, pašcieņa un personiskā integritāte esot pārvērtētas.

Autors ir biedrības “Latgolys Saeima” valdes priekšsēdētāja vietnieks