Cik daudz aplamas izglītības reformas vēl tiks īstenotas?

Sabiedrības iniciatīvas portālā „Manabalss.lv” savākti jau vairāk nekā 3000 paraksti par to, lai saglabātu pašreizējo skolas gaitu sākšanas vecumu, kad bērni mācības skolā sāk no septiņu gadu vecuma

Dzirdot par šo Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) reformu, vispirms būtu loģiski atrast vairāk informācijas par to. Protams, pirmā vieta, kur to meklēt, ir ministrijas mājaslapa. Kā parasts lietotājs neatradu nekādu informāciju nedz pie pamatizglītības sadaļas, nedz pie vispārējās izglītības vai pirmsskolas izglītības sadaļām IZM mājaslapā. Arī speciālas sadaļas šai reformai nav. Tāpēc biju spiesta aprobežoties ar medijos pieejamo ministrijas viedokli par šādas reformas nepieciešamību.

Ja ministrija uzskata, ka bērniem jāiet skolā no sešu gadu vecuma, tad vispirms vajadzētu arī skaidri paust argumentus – kāpēc to vajag?

Pirms gada solītās skaidrības joprojām nav

Ir jautājums, cik daudzi sešgadnieki ir gatavi sākt skolas gaitas. Lielākoties viņi nav tam gatavi. Faktiski arī septiņu gadu vecumā bērni nav īsti gatavi tādai skolai un sēdēšanai solā, kāda tā ir tagad. Šis jautājums jāskata kopā ar kompetenču izglītības modeli, ko IZM gatavojas ieviest.

Pirms gada izglītības un zinātnes ministrs stāstīja, ka 2017. gada 1. septembrī visiem būs skaidrs, kas ir kompetenču izglītības modelis. Ir apritējis gads, un lielākā daļa Latvijas pedagogu un skolu vadītāju to joprojām nezina. Skaidrības nav pat tajās skolās, kurās izmēģinājuma versijā kompetenču modelis skaitās ieviests jau tagad.

Kā minēju, ministrijas mājaslapā grūti atrast informāciju par reformu, bet, cītīgāk pameklējot medijos, dažus rakstus var atrast. Vienā no tiem ministrijas pārstāvji apgalvo, ka sešgadniekiem skolā nebūs jāapgūst tas pats, ko patlaban mācās septiņus gadus vecie pirmklasnieki. Citā vietā ministrija min, ka patlaban piecgadnieki, sešgadnieki un septiņgadnieki mācās vienu un to pašu un izglītība dublējas, un šajā jomā kaut kas būtu jāmaina. Šie apgalvojumi ir savstarpēji pretrunīgi un rada iespaidu, ka ministrija pati nezina, ko un kāpēc vēlas mainīt.

Mācību procesam jāveicina interese

Kāpēc ministrija visus piecus un sešus gadus vecos bērnus liek vienā kastītē? Bērni neattīstās taisna virziena grafikā – arī viena vecuma bērniem ir atšķirīgas intereses. Katrs bērns attīstās savā tempā, katram ir savas specifiskās intereses. Ir ļoti svarīgi ievērot šīs intereses un ļaut bērnam iedziļināties tajā, kas viņam ir būtiski un kas viņu aizrauj konkrētajā brīdī.

Tagad sākumskolas sistēma mazina bērnu vēlmi mācīties. Skola ieliek rāmī ne tikai bērnu, bet arī skolotāju. 40-45 minūšu mācību stundas laikā skolotājs nevar aizvest bērnus uz Dabas muzeju vai pat izvest pastaigāties un apskatīt dabu tuvējā parkā. Mācību procesam ir jābūt pilnīgi citādam, vērstam uz to, lai bērnu interese par mācīšanos tikai augtu. Kompetenču izglītības modelis izskatās skaisti video rullītī un aprakstā, bet nav pārliecības, ka tik skaisti būs arī realitātē, turklāt ir pilnīgi skaidrs, ka tas nenotiks jau nākamajā mācību gadā.

Pedagogu algu reforma jau izgāzās, vai vajag nākamo?

Šaubas par IZM reformu rada arī līdz šim īstenotās pārmaiņas, piemēram, pedagogu algu reforma. Ministrija noteica, ka samaksa par vienu slodzi ir 680 eiro, bet ziņās lasām, ka vidējā alga valstī ir aptuveni 900 eiro. Tātad skolotājiem alga ir krietni zem vidējās. Cik motivēts ir šāds skolotājs?

Ministrija vēlas, lai pedagogi iznes uz saviem pleciem kompetenču izglītības modeli, taču ar šādu atalgojumu, skolotājiem drīzāk jādomā, kā izdzīvot. Tā pati atalgojuma reforma paredz, ka skolotājam ir 21 kontaktstunda ar bērniem un deviņas stundas, kas paredzētas, lai sagatavotos. Pilnīgi aplami! Šajā laikā nav iespējams pagūt sagatavot uzdevumus, kur nu vēl savstarpēji konsultēties par to, kā bērni vienā priekšmetā iegūtās zināšanas un kompetences izmantos citos priekšmetos, kā ministrija to ir paredzējusi. Patiesībā jābūt pilnīgi otrādi – ja skolotājam ir 21 kontaktstundas, gatavošanās laikam jābūt divas reizes ilgākam, nevis uz pusi mazākam. Jau pedagogu algu reforma tika rakstīta ar “kazas kāju”, neatkārtosim to pašu ar sešgadniekiem.

Ministrija iet pretrunās ar savām idejām

No vienas puses, ministrija atkal un atkal uzsver kompetenču pieejas nozīmi, no otras puses vēlas skolu tīkla optimizāciju, skaidrojot, ka klasē minimāli jābūt 18 skolēniem (republikas pilsētās – 22 skolēniem). Ministrija pasaka, ka klasē jābūt vismaz 22 bērniem un skolotājam jāīsteno individuāla, kompetencēs balstīta pieeja. Kāda gan individuālā pieeja ir iespējama 45 minūšu laikā, ja klasē ir 22 bērni? To iespējams īstenot ar 10 – 12 bērniem, un tas nozīmē, ka kompetencēs balstītas izglītības nodrošināšanai jāiet pilnīgi pretējā virzienā, samazinot skolēnu skaitu klasē, nevis palielinot caur skolu apvienošanu un slēgšanu.

Šī nav pirmā reize, kad IZM mēģina sūtīt uz skolu sešgadniekus. Personīgi man rodas sajūta, ka ministrs ļoti vēlas ieiet vēsturē. Taču tam, ka t.s. sešgadnieku reforma nav atbalstīta arī iepriekš un pret to iebilst arī patlaban, ir vairāki iemesli. Tas nav tikai jautājums par izglītību, bet arī par to, kur šie mazie bērni paliks pēc stundām, kuras beidzas, piemēram, plkst. 13. Ko vēlas ministrs Šadurskis – lai sešgadnieki klīst vieni pa ielām? Arī likumā ir teikts, ka bērns var atrasties viens pats tikai, sākot no septiņu gadu vecuma. Ja sešgadnieks no plkst. 8 līdz 18 ir bērnudārzā, vecāki var plānot normālu darba dienu.

Vai vēlamies ātrāk sagatavot strādniekus Anglijas laukiem?

Tiek minēts, ka skolas pielāgos sešgadniekiem. Nebūsim naivi, skolu telpas nevar pielāgot sešgadniekiem bez nopietniem ieguldījumiem! Nepieciešamas gan gultas, gan labierīcību pārveidošana. Ministrija nekur nav paredzējusi šos līdzekļus, tāpēc runas par skolu pielāgošanu ir pilnīgas muļķības.

Tiek minēts arī, ka pirmās klases izglītību sešgadnieki varēs iegūt jau patlaban pastāvošajā režīmā bērnudārzos. Arī tas izklausās labi, taču iedziļinoties saprotam, ka jautājums par finansējumu un šobrīd pastāvošo līdzfinansējumu privātajiem bērnudārziem netiek risināts nekādā veidā, kas kārtējo reizi norāda uz reformas sasteigtību un nesagatavotību.

IZM minētais iemesls, ka nav pieļaujams, ka skolas solos sēž deviņpadsmit gadus veci jaunieši, kuriem jau vajadzētu būt darba tirgū, nav pamatots ar argumentiem. Vai jaunieši ir gatavi šajā vecumā būt darba tirgū? Vai darba tirgus ir gatavs ņemt pretī šos jauniešus? Vai pēc vidusskolas, kurā iegūst vispārējo, nevis profesionālo izglītību, jaunietis var būt konkurētspējīgs darba tirgū? Vai tiešām mēs saviem jauniešiem novēlam strādāt mazkvalificētos darbos?! Cik daudzi jaunieši astoņpadsmit un deviņpadsmit gadu vecumā ir gatavi pieņemt tik būtiskus lēmumus par savu dzīvi? Daļa šajā vecumā vēl nav izvēlējušies savu nākotnes profesiju.

Tas skan skaisti – jaunieši ātrāk būs darba tirgū, taču, ja mums trūkst darbinieku, varbūt padomāsim, kā atgriezt tos strādājošos, kuri ir ārzemēs? Šobrīd liela daļa jauniešu aptaujās uzsver, ka pēc vidusskolas vēlas pamest Latviju. Vai, sūtot bērnus skolā no sešu gadu vecuma, mēs tiešām vēlamies ātrāk sagatavot sēņu lasītājus Anglijas laukiem?

Autore ir Saeimas deputāte no Latvijas Reģionu apvienības, trīs bērnu māmiņa, juriste