Elfi pret troļļiem

Lai cīnītos pret Krievijas dezinformāciju internetā, bijušais diplomāts Ingmārs Bisenieks (47) veido Elfu vienību

Lietuvā jau kādu laiku darbojas brīvprātīgo kustība, kas internetā atmasko Krievijas “troļļus” jeb viltus profilus sociālajos tīklos, tā pretdarbojoties Kremļa propagandai. Tagad šāda Elfu vienība veidojas arī Latvijā. Ko tā darīs, jautājām idejas autoram Ingmāram Biseniekam. Viņš agrāk strādājis Ārlietu ministrijā, bet tagad nodarbojas ar tekstu tulkošanu un rediģēšanu.

Sāksim ar Jūsu darbu Ārlietu ministrijā. Kādi bija Jūsu pienākumi?
Es strādāju ar starptautisko organizāciju jautājumiem, ar drošības politiku. Sākotnēji tā bija EDSO [Eiropas Drošības un sadarbības organizācija], tur ir vairākas dimensijas – cilvēktiesību jautājumi, ekonomikas un vides jautājumi, un arī drošības politika. EDSO pārrauga bruņojuma kontroles mehānismus, organizācija savā ziņā risināja arī visas krīzes, kas 90. gados notika postkomunisma telpā – gan Kaukāzā, gan bijušajā Dienvidslāvijā. Tad sekoja darbs ar NATO.
EDSO bija tā vieta, kur es ļoti spēcīgi saskāros ar Maskavas mītiem, propagandu, ar šo pozīciju, kuru oficiāli Krievijas delegācija visu laiku blieza, īpaši 90. gadu beigās, 2000. gadu sākumā, kad gribējām iestāties NATO un Eiropas Savienībā. Viņi darīja visu, ko vien varēja, lai izbojātu Latvijas un Igaunijas tēlu. Lietuvā bija citādāk, jo viņiem nebija atbilstošs krievvalodīgo iedzīvotāju īpatsvars. Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālo delegāciju paziņojumi tādus galēji klajus melus nesaturēja kā šajos laikos, bet viņi veikli manipulēja ar puspatiesībām, akcentu sagrozīšanu.

Piemēram?
Tajā laikā aktualizējās jautājums par izglītību valsts valodā un bija diezgan liela jezga ap to. Viens no tādiem mītiem, – es pēc izglītības esmu vēsturnieks, – reiz Krievijas vēstnieks saka, 200 gadu ilgā krievu izglītības tradīcija Latvijā tagad tikšot apcirsta. Šausmīgi neprecīzi, jo viņš skaita it kā no Pētera I iekarošanas laikiem, bet tuvākos vairāk nekā 100 gadus šīs Baltijas guberņas izglītības ziņā bija un palika pilnīgi vāciskas! Spiediens ar pāriešanu uz krievu valodu sākās tikai 1860. gados. Varam runāt, ka krievu izglītība pastāvēja līdz I Pasaules karam nepilnus 50 gadus un tad padomju okupācijas periodā. Tas arī viss. 200 gadi ir totāls mīts.
Arī visi leģionāru gājieni, Kononova lieta – [tas bija] sarkanais partizāns, kas tika apvainots par mūsu civiliedzīvotāju slepkavībām. Protams, arī visas [runas], ka cīnītājus pret fašismu liek cietumā, bet esesiešiem ļauj maršēt.

Vai arī toreiz nozīme bija mītam par Baltijas valstu dotēšanu PSRS laikā, ko tagad vēsturnieks Gatis Krūmiņš ir lieliski dekonstruējis, pierādot pretējo?
Tas stāsts bija jau Atmodas laikā. Kā vēsturnieki mēs vairāk interesējāmies par notiekošo, piemēram, ka viens otrs pasniedzējs vēl mala veco marksisma indoktrināciju. Jautājumā par Baltijas neatkarību bija tas arguments, – nu ko tad jūs, Padomju Savienība jums taču visu sacēla, rūpniecību, ja jūs atdalīsieties, jūs taču iznīkstiet. Pēc tam tas diezgan ātri pārvērtās klišejas līmenī – tas arī 90.gados figurēja, – ka pirms tam te nav bijis nekas, lauksaimnieciska zeme, mēs te visu rūpniecību un infrastruktūru uzcēlām, ostas, ceļus, dzelzceļus. Tālāk vēl bija – sevišķi 90.gados – ka visi ienākumi ir no Krievijas naftas tranzīta, – piegriezīsim un viss būs cauri. Viņi reāli ap 2000.gadu arī piegrieza, bet nekas no tā nebija cauri.
[Krievijas paziņojumos] būtībā nekā jauna nav, jaunums ir interneta vide. 1990.gados nebija tā, ka visi mediji satek internetā. Kopš kāda 2010.gada parādās šī specifika.

Turklāt ne vienā virzienā, bet abos – mediji un sociālie tīkli ir kļuvuši par savienotajiem traukiem. Cik ilgi nostrādājāt Ārlietu ministrijā un ko darāt tagad?
Tagad būtībā esmu mazais uzņēmējs – pamatā nodarbojos ar tekstiem, tulkošanu, rediģēšanu, sastādīšanu. No angļu un krievu valodas varu brīvi tulkot. Vācu valodā jūtos pietiekami brīvi, lasu arī franču un zviedru valodā, kaut ko itāliski esmu pamācījies. galu galā studiju laikos vēsturniekiem mācīja latīņu valodu – es biju centīgs students, dabūju teicami. Ne vispār centīgs, bet tieši uz latīņu valodu. (smejas) Mans tēvs ir valodnieks un atdzejotājs [Valdis Bisenieks], tādēļ jau no bērnības mājās vienmēr ir bijis daudz grāmatu dažādās valodās.
Ārlietu ministrijā nostrādāju kādus četrpadsmit gadus – līdz 2010.gadam.

Kāpēc pārtraucāt karjeru?
Ministrija 90.gados radās no nulles, tur bija jauni cilvēki toreiz, nebija baigi iesīkstējušu priekšrakstu un procedūru, kas noteikti bija tajās ministrijās, kuras pārņēma no LPSR perioda, piemēram, iekšlietu, tieslietu sistēma. Ārlietu un Aizsardzības ministrija – tās bija divas pilnīgi jaunas lietas un vēl visa tā tiekšanās uz iekļaušanos Rietumu struktūrās, Rietumu pasaulē no kādiem postpadomju dīvainīšiem. Tas bija aizraujoši un ar mērķi. Tas mērķis piepildījās 2004. gadā. Pēc tā lietas kļuva rutinētākas, vairāk birokrātiskas, bet… sirdī es laikam tomēr neesmu ierēdņa tips. (smejas)

Kāds bija ceļš pie Elfu vienības idejas?
Tas fons, kas man ir bijis, lika saasināt skatījumu [uz norisēm internetā]. Es neteikšu, ka esmu baigais ziņu komentētājs, bet sākotnēji, kad Delfos bija mazāk cilvēku, es viņiem aktīvāk sekoju, bet ar laiku tu redzi – tur ir pilnīga bezjēdzība. Ar laiku es sāku manīt… sākotnēji varēja domāt, ka ir cilvēki, kas ir politiski iezombēti, [kuru izteikumi] būtībā saskan ar Maskavas versiju. Bet vēlāk saproti, ka tie ir angažēti cilvēki, nevis lasītāji, kuri cita starpā pauž savu personīgo viedokli.
Tad parādījās raksti par to, ka ir tāda lieta kā troļļi. Parādījās raksts par tiem Pēterburgas 250 cilvēkiem (domāta atklātībā nākusī Krievijas “troļļu fabrika” Sanktpēterburgā – red.) un sāka Rietumu pusē parādīties pētījumi par šīm lietām un vairāk publikāciju. Esmu runājis [par šo tēmu] ar vienu otru cilvēku no sava diezgan plašā paziņu un bijušo kolēģu loka, domāju, ka kaut ko vajadzētu darīt. Tā doma kaut kur gada sākumā radās, ka vajadzētu strukturēties. Nevis vienkārši šad un tad apmainīties ar redzēto vai pārrunāt, bet rīkoties mērķtiecīgāk.
Tad par lietuviešiem [pienāca informācija] – jau no 2013. gada beigām viņi sākuši [kustību pret troļļiem]. Faktiski tas radās kā reakcija uz Ukrainas Maidana notikumiem, jo tur bija milzīga informatīvā kampaņa no Maskavas puses. Lietuvieši pakāpeniski sākuši cīnīties pret apmelojumiem, kas nāk no Maskavas un vienlaikus mēģinājuši pa kādiem kanāliem dabūt faktoloģiski pareizu, svaigu informāciju par notikumiem Ukrainā.
Tikos ar Ričardu Savukinu [blogeris, Lietuvas elfu kustības dibinātājs], ik pa laikam viņš ir medijos redzams.

Kā kaimiņos tas viss darbojas?
Viņi pamatā darbojas Facebook, viņiem ir vairākas grupas – viena ir publiska, kurā veido ziņu lenti, fokusējoties uz Krievijas politiku, uz tās informatīvo karu. Vienlaikus viņi darbojas neredzamajās grupās, kurās cenšas atmaskot profilus, pirmkārt, tieši sociālajos tīklos. Viena no pārbaudītām metodēm – vienkārši labi daudz cilvēki sāk sūdzēties administrācijai un tā pēc laika [troļļa profilu] dzēš. Tas patiesībā ir diezgan nepatīkami trollim, jo viņam atkal ir jāveido jauns profils, jādabū draugi, ietekme, tas nav kā Delfi komentāros. Es viņiem jautāju, vai viņi plāno ko darīt arī Lietuvas Delfu komentāros, viņš saka nē, nav īsti jēgas, jo tur daudz esot vairāk niekkalbju nekā troļļu. Orientācija tādēļ ir uz sociālajiem tīkliem, īpaši Facebook.
Tas, ko uzzināju, saskan ar maniem un kolēģu sākotnējiem pieņēmumiem, ka troļļu apkarošanā ir divi reāli darbības virzieni. Pirmais ir cilvēku izglītošana, apziņas vairošana – saucamais ”raising awareness”. Otrs ir mēģināt padarīt troļļu dzīvi nepatīkamāku, viņus izgaismojot, panākot to izdzēšanu vai aizvēršanu. Pēc vērojumiem, kādos 10% gadījumu tie komentāri var pavērsties tā, ka uz tiem var jau kādas juridiskas sankcijas attiecināt. Anonimitāte internetā arī ir diezgan liels mīts.

Kādas ir troļļu pazīmes?
Viena no tādām – ja viena un tā pati ziņa parādās vairākās vietās zem dažādiem segvārdiem, kaut saturs ir līdzīgs vai pat identisks. Tādos gadījumos pat varbūt runa drīzāk ir par botiem – nevis dzīviem cilvēkiem troļļiem, bet programmatūru, robotiem, kas, piemēram, pie noteiktiem atslēgvārdiem izplata savu iepriekš sagatavoto komentāru.
Ja tie ir dzīvi cilvēki, ir pamatpazīmes – tiek dots pārāk liels informācijas masīvs, kas nosit lejup jēdzīgus komentārus. Tas var būt apvienots ar tā saucamo off topic, virzot it kā kontruktīvu diskusiju starp lietotājiem kaut kur malā, prom no tēmas.
Naidīga, agresīva izpaušanās. Kas gan arī var būt vienkārši kāds psihiski nelīdzsvarots lietotājs, nebūdams nekāds Kremļa trollis – dažkārt vilkt tās robežas nav tik viegli.
Ja noteikts pazīmju kopums sakrājas, tad var diezgan droši saprast, ka ir darīšana ar apmaksātajiem “fabrikas strādniekiem”.

Kā botu problēma atšķiras no troļļiem?
Boti darbojas visur pasaulē un daudzās valodās, tā nav tikai Krievijas pierobežas valstu problēma. Latvijas gadījumā, ņemot vērā, ka latviešu valoda ir gramatiski sarežģīta, viņu darbošanos ir viegli pamanīt. Viņu ģenerētajos tekstos ir kļūdas.
Tiesa, arī cilvēki kļūdās, ātri rakstot, bet tās nav tādas kļūdas – tās ir kļūdas, kur palīgā ņemti ģeneratori, tulkotāji, kuri darbojas uz krievu valodas bāzes. Cilvēks, kam latviešu valoda ir dzimtā, pat kurš steidzas, nekad nepieļaus tāda veida kļūdas. Līdz ar to boti ir tīri informācijas tehnoloģiju risinājumu lieta – citādi tas ir kā spēlēt šahu ar datoru un uz to lamāties. Sabiedrībai vajag atkārtot un atkārtot, lai tā padomā – vai gadījumā tīklos nestrīdas ar robotu.
Dzīvie troļļi ir cilvēki, viņi ievēro instrukcijas, priekšrakstus un iepriekš sagatavotus šablonus, bet viņus var, pavelkot ārā ik pa brīdim, mazliet patraucēt.
Latvijā mēs bieži aizejam arī otrā galējībā – viens pazīstams čalis, kuram ir labēji nacionāli uzskati, man saka, ka viņu neskaitāmas reizes nolamājuši par trolli. Cilvēkiem sāk likties, ka tos, kas ir ar atšķirīgu viedokli, var saukāt par trolli.

Kas vēl zināms par citu valstu pieredzi?
Lietuvā bijis nepieciešams pusgads, lai pa īstam ieskrietos un saprastu, kas un kā. Kopumā ņemot [troļļi un to apkarošana] tomēr ir nesena parādība – ir pāris pētījumu, bet nav jau gatavu recepšu, kā to darīt. Katrā valstī var būt sava pieeja. Man, teiksim, par Igauniju nav zināms, jānoskaidro, bet gan jau kaut kas notiek, par somiem ir man nākuši raksti, pat Zviedrijā, – tur gan varbūt drusku citādākā pavērsienā, jo tur tiek provocēts labējais ekstrēmisms, aiz kura var būt gan viņu pašu reālie labējie ekstrēmisti, gan Kremlis, kurš Eiropā to izmanto kā savu ieroci.

Kā vērtējat potenciālu valsts iesaisti problēmas risināšanā?
Vācija šobrīd gatavo precedentu ar sociālo mediju likumu, kur gigantiem Facebook un Twitter draudētu milzīgi sodi, ja tie kavētos dzēst naidīgas viltus ziņas vai uz noziedzīgu rīcību provocējošus ierakstus. Valsts kā aktors noteikti var nākt klāt un kaut kādus savus mērus pieņemt – tur jāsaprot, uz kādiem juridiskiem pamatiem darbojas sociālie tīkli. Mums ir daži cilvēki, kuri ikdienā ir juristi, un ir izrādījuši interesi par šo daļu. Vācijā, ja tas viss sāks strādāt, būtu jāsagaida, kā angļi saka, feedback no sabiedrības. Teorētiski troļļu uzbrukumi ir klasificējami kā drauds valsts drošībai, jo tā ir cilvēku ietekmēšana ar nepatiesību, ar meliem, kas var novest pie kādiem rezultātiem, piemēram, tādā veidā tiek negodīgi manipulēts demokrātiskais process – referendumi, vēlēšanas.

Kā Elfu vienībai veicies kopš marta beigās izskanējušā aicinājuma iesaistīties? Un kā jūs komentētu ziņas par pirmo troļļu uzbrukumu elfiem, kas noticis jau pirmajās dienās pēc šī paziņojuma?
Tas viss ir drusku pārspīlēts. Lieta bija tāda, ka krievu Delfos mūs sāka ķidāt, jo Facebook grupa bija publiska un bija redzami tie padsmit cilvēki, kas tur bija. Viņus sāka vilkt ārā un “aplikt”. Tad vienojāmies, ka grupu pagaidām turēsim slēptu.

Cik potenciālo elfu ir pieteikušies? Kāds ir viņu profesionālais profils?
Ir runa par vairākiem desmitiem cilvēku, par simtiem vēl nē. (iesmejas) No vajadzības viedokļa mūsu valsts apmēriem būtu pilnīgi pietiekami, ja grupa izaugs līdz dažiem simtiem. Visi jau nekad vienādi daudz nedarbojas, regulārie aktīvisti tad varētu būt vairāki desmiti. Tas būtu pietiekami esošajā situācijā, lai gan nākotni prognozēt nevaram.
Ir salīdzinoši jauni cilvēki, tādi, kas ir pusmūžā un pāri. Trūkst pagaidām cilvēku vecumā starp 30 un 45. Ir arī pa kādam pavisam jaunam, uz ko esmu mazliet skeptisks, jo tomēr ir nepieciešama ekspertīze, kaut kādas profesionālās zināšanas, pieredze. Turklāt ir jau arī daudz dīvaiņu vispār, varbūt pat bez sliktiem nodomiem, bet tādi bieži var savārīt ziepes.

Pārstāvētās profesijas? Pieminējāt juristus.
Juristi ir, IT zinātāji, kas ir ļoti labi, ir viens otrs no kādiem jau zināmākiem cilvēkiem, arī cilvēki medijos un zinātnē. Vairāk humanitāras izglītības cilvēki. Cilvēki ar valodu zināšanām, kas arī ir svarīgi – vēl labāk, ja perpektīvā var rakstīt svešvalodās. Ir, piemēram, cilvēki ar citu sociālo iesaisti, nevis darba pieredzi – viena daļa no jauniem vīriešiem ir zemessargi. Cilvēki pietiekami dažādi.

Kāda ir projekta galvenā misija?
Lielos vilcienos tas ir jautājums par pilsoniskās sabiedrības briedumu. Jā, mums ir neatkarība, atjaunota demokrātija, bet vienalga lietas neiet tik labi, ir iekšējās problēmas, arī no ārpuses esam diezgan ievainojami. Kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka pilsoniskā sabiedrība nav tik nobriedusi, stipra, kā tas ir vecajās Eiropas demokrātijās. Šis ir viens no veidiem, kā paaugstināt pilsoniskās apziņas līmeni. Ka cilvēki kaut vai par šo konkrēto lietu kļūst izglītotāki, saprotošāki un galu galā tas nozīmē, ka viņu rīcība, viņu lēmumi ir pārdomātāki, adekvātāki, mazāk pakļauti kaut kādām manipulācijas iespējām.

Kādi ir grupas tuvākie uzdevumi?
Ir nepieciešama kopīgas informatīvās, izglītojošās bāzes izveidošana un apgūšana. Tas būtu tāds ievadkurss. Lietuvā tas viss radās spontānāk, bez jebkādas struktūras. Arī viņi dabūjuši pretestību, pa kādai informācijas noplūdei, bet pa divarpus gadiem ir nonākuši līdz kaut kādam līmenim. Tāpēc steiga ir nevietā. Protams, tas viss ir brīvprātīgi. Visiem būtu vispirms jāiziet kopējā ābece un tad jāveic darbu sadalīšana. Maijā mēs varētu tikt galā par ābeci, ievadkursu. Labāk nedaudz lēnāks temps, toties ar mazāku kļūdu risku.

Kā gribētāji var iesaistīties?
Visi ir aicināti pieteikties, rakstot uz adresi [email protected].
Par šo e-pastu runājot – man atrakstīja Marija Buharova, kurai skaidri redzams Facebook profilā, ka viņa ir [Kremļa propagandas kanāla] ”Russia Today” korespondente. Es domāju – vai tas nav robots, bet man citi saka, laikam tomēr esot reāls cilvēks. Tur bija angliski uzrakstīts, ka viņa ir starptautiskas televīzijas žurnāliste, kurai ir interese uzzināt par Latvijas elfu kustību ko vairāk un vai varot uzņemt kontaktus ar mani. Un tas pats ir iztulkots ar Google tulkotāju klamzīgā latviešu valodā. Bet viņa sūta [ziņas] arī citiem maniem Facebook draugiem. Es viņiem prasu nereaģēt. Jo tā jau ir stulbuma pārbaude. Tas ir kā uzvilkt sarkanarmieša cepuri ar sarkano zvaigzni un iet draudzēties ar baltgvardēm. Tā ir provokācija. Jo reāli Kremlis mēģina infiltrēt pavisam citus cilvēkus, Buharova ir tikai tāda skaļa izkārtne.
Cilvēkus, kuru pieteikumi mūsos rosina aizdomas, nevis uzreiz “dzēšam”, bet atstājam “uz ledus”, līdz kamēr kaut kas papildus noskaidrojas. No tā visa bara, kas bija pieteikušies, 5-6 cilvēki bija tādi, kas stipri rosināja aizdomas, ka viņi ir pretējās puses pārstāvji vai angažētie. Bet tas būtu dīvaini, ja viņi nepieteiktos.

Kāda ir Latvijas krievu mediju reakcija uz projektu?
Es biju radio ”Baltkom” uz kādām 2-3 minūtēm. Zināmu tendenciozitāti juta tajā visā, bet cilvēki, kuri zvana uz raidījumu, bieži vien leca nost no politikas, viņi vairāk par to visu – cik tur ir jēga vispār ņemties ap komentāriem un tamlīdzīgi.

Citi krievu mediji neinteresējās?
Nē. Vienīgi vēl sniedzu garāku interviju ”Radio Svoboda”, kas, kā zināms, ir drīzāk Krievijas opozīcijas, vai, katrā ziņā, demokrātijas pusē.

Kā vērtējat tagadējo situāciju starptautiskajā politikā?
(iesmejas) Nenoliedzami, nu jau kādu laika posmu populisms ņem virsroku. Izpausmes ir britu Brexit, Trampa nākšana pie varas. Populisma saistība ar internetu un mūsdienu informācijas telpu ir tāda, ka informācijas okeāns ir tik milzīgs, ka fakti, lai arī atrodami, it kā pazūd. Cilvēki nomaldās, un interpretācijas sāk kļūt svarīgākas par pašiem faktiem. Tas ir bīstamākais. Tā ir ļoti barojoša vide, praktiski siltumnīca populismam. Cilvēku sirdis un prātus ir ļoti viegli ietekmēt ar nepatiesiem apgalvojumiem. Tā ir 21. gadsimta, informācijas laikmeta, jaunā realitāte. Kā būs? Nezinu. Jācer, ka veselais saprāts cilvēkus nepametīs. Arī mūsu darbs uz to stimulēs.