“Normalitātes” slazds

Latvija neizmanto visu savu iespējamo potenciālu.

“Kā tev iet?” — “normāli” ir ikdienišķs dialogs mūsu sabiedrībā. Gan tāpēc, ka apzināmies, ka iepriekš ir gājis daudz, daudz sliktāk, gan arī tāpēc, ka negribam “lieki sapriecāties”, lai pēc tam “nebūtu jākož pirkstos”. Tomēr pienāk laiki, kad ar “normāli” vairs nepietiek. Ņemot vērā to, ka Latijas iedzīvotāju skaits samazinās, sabiedrība noveco, reģioni iztukšojas un mums blakus ir liels, agresīvs kaimiņš, Latvijai, lai mēs varētu droši raudzīties nākotnē, ir jābūt nevis “normālam”, bet gan izcilam vai vismaz ļoti labam skolēnam klasē.

Kopš Latvija ieviesusi eiro, esam atbildīgi arī par kopējo eirozonas veselību, tāpēc ik gadus no Eiropas Savienības saņemam vērtējumu par savas valsts veselību, šoreiz “Ziņojumu par Latviju — 2017. gads”. Eiropas Komsija sagatavo šo ziņojumu ne kā “učuks ar pātagu”, uz analīzes pamata sagatavotās rekomendācijas, tajā skaitā par savu valsti, pieņem un apstiprina visu ES valstu valdību vadītāji.

Latvija jau vairākus gadus šajā ziņojumā kopumā ir saņēmusi trijnieciņu. Klasē esam normāls, bet ne izcils skolēns. Pirmrindnieki esam tikai fiskālās disciplīnas vai budžeta sabalansētības ievērošanas ziņā, tomēr tie ir pagājušo, bargo starptautisko aizdevēju uzraudzības gadu lauri, uz kuriem guļam.

Latvija neizmanto visu savu iespējamo potenciālu. 2016. gadā izaugsme bija “īpaši vāja” (šeit un trupāk citāti no “Ziņojums par Latviju — 2017. gads”) — 1.6% apmērā, jo nespējām savlaicīgi uzsākt ES fondu apgūšanu — “kavēšanās dēļ ar ES līdzekļu izmantošanu jaunajā plānošanas periodā investīcijas 2016. gadā tika atliktas”.

Kopumā laikā no 2014. gada līdz 2020. gadam attīstībai mums varētu būt pieejami līdz 5.6 miljardi ES struktūrfondu. Tas atbilst aptuveni 3% no IKP gadā. Tomēr “normalitātes” tempā, nākamajā plānošanas periodā, kas sāksies 2020. gadā Latvija būs vienīgā no Baltijas valstīm, kas pārticības ziņā vēl nebūs sasniegusi 75% no kopējā Eiropas Savienības IKP. Mūsu plānotais IKP no ES vidējā būs ap 65%. Tad mēs labklājības un atalgojuma ziņā konkurēsim ne tikai ar “bagātajām” ES valstīm — Nīderlandi un Vāciju, bet arī ar saviem kaimiņiem, kuru uzņēmumi droši vien labprāt sāks nodarbināt “čaklos un centīgos latviešus”.

Čakli mēs esam arī veidot koncepcijas, stratēģijas, vadlīnijas, bet tad, kad tās jāievieš dzīvē, puses, kas būs zaudētāji, saceļas un politikas veidotāji nobīstas. Tas redzams viscaur ziņojumā — “minimālo ienākumu līmeņa reforma, par kuru paziņoja 2014. gadā [..], ir atmesta un tiek gatavots aizstājējplāns”, plāns pārtraukt piemērot mikrouzņēmumu nodokli [..] tika atcelts, e–recepšu un e–slimības lapu obligātā izmantošana atlikta līdz 2017. gada septembrim, Valsts Kanceleja gatavoja reformas plānus, bet 2016. gadā reformas instrumenti netika ieviesti. Kad atceļ ilgi gatavotu reformu, mirst cerība. Tas ir bezgala demotivējoši valsts pārvaldei — no ierēdņiem tik prasīti rezultāti, bet to sagatavotās koncepcijas iegulst atvilktnēs vai pārklājas ar putekļiem augstos plauktos.

Latvijā ir augsta sabiedrības nevienlīdzība, zems atalgojums cilvēkiem ar zemām prasmēm un vienkāršu darba darītāju pieņemšana darbā darba devējam ir dārga. Vienlaicīgi daudzos sektoros jau trūkst darbinieku. Tas konstatēts neskaitāmās analīzēs, atkal un atkal rosinot mūs samazināt nodokļu slogu mazo algu saņēmējiem, tomēr tālāk par “gaidīšanu” neesam tikuši.

“Negatīva dabiskā pieauguma un neto emigrācijas dēļ darbaspējīgā vecuma iedzīvotāju skaits turpina samazināties par aptuveni 1% gadā”. [..] “Stilizētā modelēšanā iegūtās aplēses liecina, ka ieņēmumu ziņā neitrālu un izaugsmei labvēlīgu nodokļu novirzīšana no zemu atalgotiem darba ņēmējiem palielinātu nodarbinātību un IKP izaugsmi, vienlaikus arī uzlabojot ienākumu vienlīdzību”, teikts ziņojumā. Finanšu ministrija ir sagatavojusi nodokļu sistēmas reformas stratēģiju, kas uzrunā šos jautājumus, bet vai līdz nākamajam budžetam to izdosies pārdomāti ieviest dzīvē bez tā, ka kāds pēdējā brīdī noraus “stopkrānu”?

Latvijā jaunu cilvēkus skaits samazinās, tāpēc mums būtu jāraugās, lai ikviens jauns cilvēks saņemtu pilnas iespējas realizēt savu potenciālu — nākotnē “lielākas sociālās un veselības aprūpes izdevumu vajadzības [..] jāfinansē arvien mazākam darba ņēmēju skaitam”. Tomēr mazās skolas bieži kļūst par nabadzības un atpalicības slazdu. Bērni kļūst par pieaugušo nodarbināšanās nepieciešamības upuriem — “pārmērīgas izglītības kapacitātes uzturēšana ir dārga”, secina ziņojums. “Sagaidāms, ka nākotnē prasmju trūkums būs inženierzinātņu un veselības aprūpes nozarēs”. Diemžēl bērni ar vājām un viduvējām zināšanām riskē strādāt nevis šajās jomās Latvijā, bet kļūt par mazkvalificētu, bet labāk nekā Latvijā apmaksātu darbaspēku citās Eiropas Savienības valstīs.

Veselības aprūpes līdzmaksājumi Latvijā ir vieni no augstākajiem Eiropā, kas mūsu sabiedrības trūcīgākajai daļai nav paceļami. 2017. gadā iegudījumiem veselības aprūpē ir pieejami gan līdzekļi uz budžeta deficīta rēķina, gan ieguldījumiem infrastruktūrā, tomēr to apgūšana vēl īsti nav sākusies. “Pašreizējo veselības aprūpes izdevumu zemā efektivitāte vēl vairāk pasliktina ierobežoto resursu situāciju”, teikts ziņojumā. Ziņojums mierina — 2017. gada aprīlī gaidāma plašāka stratēģija veselības nozarei. Bet vai arī to nesagaida stopkrāna noraušana?

Valsts pārvaldes reformu jomā “nekāds progress nav panākts”. Un iespējams, ka nebūs arī, jo Valsts Kancelejas vadītājs Mārtiņš Krieviņš, kas pirms pāris nedēļām skaļi pieteica valsts pārvaldes reformu, ir aizgājis no darba. Šeit stropkrāns jau ir norauts.

Lolita Čigāne ir Saeimas deputāte (Vienotība).