Čempions

Arturs Klots (25) no Valkas izcīnijis parabobsleja pasaules un Eiropas zeltu

Arturam ir spēcīgs rokasspiediens. Puisis zaļganpelēkām acīm un biezām uzacīm ir laipns, bet smaida maz un runā īsi, bez liekvārdības atbild tikai uz to, par ko viņam vaicā. Arturs atraisās, kad saruna ievirzās bobsleja sliedēs – tas viņam patīk vairāk par visu. Tikšanās beigās no viņa izdodas izvilināt pat joku. Lūgts nofotografēties ar ķiveri galvā, puisis novīpsnā: «Varēs uzrakstīt, ka es arī guļu ar ķiveri.» Un pats gardi iesmejas: «Ja nu gulta sāk braukt uz priekšu!» 

Valkā – pilsētā, kur satiekas Igaunija un Latvija, – vienstāvīgā baltā namā kalna galā dzīvo šāgada parabobsleja pasaules un Eiropas čempions Arturs Klots. No tuvākā konkurenta viņš atrāvās par pusotru sekundi. Tas šajā sportā ir ļoti daudz, tur cīņa notiek par sekundes simtajām un tūkstošajām daļām.

«Tu vairs nestaigāsi!»

Artura kājas kļuva nekustīgas pirms deviņiem gadiem. Tolaik viņš mācījās Valkas pamatskolas astotajā klasē, aizrāvās ar vieglatlētiku, spēlēja šahu un gāja uz jauno ugunsdzēsēju pulciņu. Kādā februāra pusnaktī ar draugiem viņš spēlēja paslēpes vecā, pamestā ēkā pie skolas. Dauzījās. «Vienkārši nebija, ko darīt,» viņš stāsta.

Puikas jau bija nolēmuši iet mājās, bet vienojās uzspēlēt vēl pēdējo reizi. «Uzspēlējām,» Artura lūpu kaktiņš ievelkas ciniskā smaidā.

Grausta grīdā bija caurumi, tumsā skrienot, viņš vienā no tiem iekrita. No atmiņas ir pazudis īsais kritiena mirklis, bet Arturam šķiet, ka viņš paslīdējis. Pēc īsa aprāvuma tāvakara atmiņas turpinās no brīža, kad viņš guļ uz muguras. Draugi izsauca ātro palīdzību, puisi aizrāva uz Valmieras slimnīcu.

Nezaudēja samaņu, visu atceras. Arī to, ka ceļš līdz Valmierai licies neparasti īss. To, ka būs «baigās ziepes», Arturs sapratis uzreiz. Kad pēc pāris dienām viņš tika pārvests no reanimācijas uz palātu, to apstiprināja arī ārsts: «Tu vairs nestaigāsi.»

Kritiens bija salauzis Artura mugurkaulu. «Man nav piecu centimetru muguras smadzeņu. Tas ir baigi daudz. Tās it kā augot par vienu milimetru gadā. Varbūt pēc 50 gadiem saaugs,» viņš paskaidro.

Liktenīgais grausts, pašvaldības īpašums, joprojām slejas blakus skolai. Pēc Artura nelaimes tas ir nožogots, durvis un logi aizsisti.

Pēc izrakstīšanas no Valmieras slimnīcas pavasarī Arturs nonāca rehabilitācijas centrā Vaivari. Tur bija jāiemācās sadzīvot ar izmaiņām – jāapgūst, kā saģērbties, ielīst ratos, iekāpt vannā. Drīz vien puisis piešāvās tikt ar visu galā pats: «Jādara. Ja neko nedarīsi, nekas nenotiks.»

Artura nelaime bija trieciens ģimenei. Taču grūtības Klotiem nebija nekas jauns. Četrus gadus pirms liktenīgās traģēdijas mūžībā aizgāja Artura mamma. Tēvs ar ģimeni nedzīvo, tāpēc četri bērni palika vectēva un vecmāmiņas aprūpē. Neilgi pēc kritiena mūžībā devās arī abi vecvecāki. Četrotne palika vieni paši.

«Māsa no daudz kā ir atteikusies, lai palīdzētu man un pārējiem,» Artūrs stāsta par vecāko māsu Karīnu. Septiņpadsmit gadus vecā meitene agri sāka strādāt, lai ģimenei nodrošinātu ienākumus. Arī viņa mūsu viesošanās laikā ir pie brāļa, taču domas pavisam kur citur – agri no rīta aizdedzies viņas drauga mājas jumts. Ikdienā viņa dzīvo ar Arturu divatā, bet jau drīzumā plāno pārvākties dzīvot pie drauga. Kad pastāstu, ka Arturs ieminējies, cik daudz viņa upurējusi ģimenes labā, meitenei sariešas acīs asaras, balsī iemetas aizsmakums: «Tā jau ir.» Viņa aizgriežas, lai uztaisītu krūzi tējas. Runāt nav viegli, bet viņa piebilst: «Cīnītājs viņš ir.»

Sports mainīja dzīvi

Devīto klasi Arturs pabeidza Valkā, taču pienāca laiks domāt par vidusskolu. Pilsētas sociālā darbiniece, Artura klasesbiedra mamma Lilija Līviņa, ierosināja Arturam doties uz Sociālās integrācijas valsts aģentūras (SIVA) Jūrmalas profesionālo vidusskolu.

Puisis nolēma apgūt elektrotehniķa, elektromontētāja profesiju. Vai apgūtais kur noderējis? «Jā, tā jau es zinu kaut ko,» viņš nosaka, bet paskaidro, ka īsti saimniecisks tomēr nav. To nepateiksi pēc brāļa, kurš mūsu sarunas laikā ik pa laikam ienāk istabā, lai skapī paņemtu kādu rīku no Artura instrumentu kastes. Tāpat arī to nepateiktu pēc rūpīgi nostrādātās koka taburetes, uz kuras esmu apsēdināta – Artura roku darbs vēl pamatskolas laikā. Pēc kritiena viņš gan vairs nav darbojies ar koku – mājā neesot tik daudz darbarīku, turklāt vajagot jau arī zināt, kā taisīt.

Jūrmalā Arturs iepazinās ar Vitu Kotāni, kas tolaik trenēja SIVA ratiņu basketbola komandu. Viņa uzaicināja Arturu pievienoties sportistiem. Trenere atceras tālaika Arturu – sevī ierāvies, runāja nepaplašinātiem teikumiem, apšaubīja, vai vispār var spēlēt un trāpīt bumbu grozā. Trenere puisi pierunāja pamēģināt.

Sports paveica brīnumu. «Viņš kļuva vīrišķīgāks, priecīgāks, sāka uzticēties pasaulei, veselīgs, omulīgs,» labie vārdi par sportistu trenerei nav ilgi jāmeklē.

Pirms sešiem gadiem Vitai radās traka ideja. Kā tagad izrādās, traki laba ideja. Trenere piefiksēja, ka Latvijas parasportisti nepārstāv valsti nevienā no ziemas sporta veidiem, taču Latvijai ir tik laba pieredze un treneri kamaniņu un bobsleja sportā. Kāpēc to neizmantot? Vitas vīrs Rihards Kotāns savulaik bija slavens bobslejists, PSRS izlasē startēja olimpiskajās spēlēs, vēlāk atjaunotās neatkarības laikos vairākus gadus trenēja Latvijas bobsleja izlasi. Viņa audzēkņi Vitai piekrita palīdzēt trenēt Latvijas parabobslejistus. Edgars Maskalāns, piemēram, brauc līdzi uz sacensību posmiem, Arturs to novērtē un katru reizi viņu uzklausa.

«Citi sporti ir tādi lēni, nevajag tik daudz vīrišķības un drosmes. Bet te – ātrums, adrenalīns. Tu pats ar sevi cīnies – riktīgs vīriešu sporta veids,» trenere azartiski stāsta.

Pirmo reizi monobobā – vienvietīgās bobsleja kamanās – Arturs iekāpa 2011. gadā. Treneri izstāstīja, kā darbojas stūres sviras, pamācīja, kā jāizvēlas brauciena trajektorija trasē. Četri gadi tika aizvadīti tikai treniņos, bez sacensībām.

Pirmās desmit reizes sportistus pa Siguldas trasi līdz pusei nolaida ar trosi, tad palaida brīvā braucienā. Lēnām Arturs piešāvās un pierada pie ātruma, kas mēdz sasniegt pat 130 kilometrus stundā. Asas izjūtas viņam patīk, bet pie ātruma pierod ātri. Tagad brauciens šķietot «baigi lēns».

«Daudzi sākumā teica – ko jūs tur lienat iekšā? Nosisties gribat?» puisis atceras skepsi, ar kādu pirmajā laikā bija jāsaskaras. Taču sportisti kritiķiem pierādījuši, ka «mums arī galva ir uz pleciem».

Arturs nedaudz iekaist –  tracina, ja cilvēki viņu sāk žēlot. Citi šausminoties – kā tad tā, tu tikai mājās vari sēdēt! Tas Arturam dod stimulu pierādīt pretējo. «Ko viņi mani žēlo?! Viņi saka, ka baigi mājās sēžu. Es domāju, ka esmu vairāk redzējis nekā viņi,» Arturs ar parabobslejistu komandu bijis gan Amerikā, gan daudzās Eiropas valstīs.

Azartiskajā sporta veidā nevar iztikt bez kritieniem. Arturs trasē ir apgāzies trīs reizes. Visas Siguldā – 15. virāžā. Ja līkumā par strauju pagriežas, centrbēdze izmet sportistu uz augšu, kur virāža beidzas. «Tad lido dēļos un vienkārši apgāzies,» Artūrs stāsta, piemetinot, ka kritieni neesot nemaz tik traki, kā varētu likties.

Tikmēr man pa muguru līdz plecam uztraušas kaķene. «Viņa tagad sēdēs un siekalas laidīs,» Arturs pastāsta. Tā arī notiek. «Kā jauns cilvēks atnāk, uzreiz jālien klēpī,» puisis stāsta par kaķeni, kas naktīs iekārtojas gulēt uz viņa muguras. Nelielā, pelēkā kaķenīte murrā tik skaļi, ka vēlāk to dzirdu pat diktofona ierakstā, kuru klausos, lai atsauktu atmiņā sarunas detaļas. Kā sauc? «Viņu vienkārši saucu par Košku vai Šakāli.»

Parabobsleja mafija

Pasaules čempionāts parabobslejā notiek tikai otro gadu. No parastā bobsleja tas atšķiras ar to, ka startā sportistus iestumj īpašs mehānisms. Sportisti sēž monoboba kamanās, kur ir vieta tikai vienam. Turklāt to, ar kādu bobu katrs sportists dosies trasē, pirms starta nolemj ar izlozes palīdzību – pašiem savu braucamo sportistiem nav. Lai garantētu vienlīdzību, sacensībās visi bobi ir viena ražotāja. Piemēram, ASV sacensībās brauca ar Latvijā radītiem bobiem, Šveicē – ar šveiciešu. Latvija kopā ar Šveici bija nākamās valstis pēc Amerikas, kas radīja savus monobobus.

Latvija neapšaubāmi ir bobsleja lielvalsts. Arī pasaules čempionātā izmantotais starta iestūmējs ir vietējais ražojums. Sīkāk par to Vita Kotāne nevēlas stāstīt – kamēr tiks izpētīts, ka mehānisms patiešām ir pietiekami labs, ražotāji gan sevi, gan pašu agregātu grib paturēt noslēpumā.

Arturs pasmaida – pārējie konkursanti latviešus dēvē par bobsleja mafiju. Līdzi savi mehāniķi, treneri. Visi sportisti pirms starta iesildās. Citi tik nopietni sportam nepieejot.

Pirms starta koncentrēties Latvijas parabobslejistiem palīdz cigun meistars Oļegs Onopčenko.  Artūrs stāsta, ka vingrojumi palīdz neietekmēties no apkārtējiem, nejust sacensību spiedienu, jo «viss ir galvā». Nākamgad gan būs grūtāk, viņš prognozē, «visi teiks, ka jābūt baigajam uzvarētājam».

Pērn pasaules čempionātā latvietis Alvils Brants izcīnīja otro vietu, Arturs – trešo. Šogad Arturam ir zelts. Tas gan nav kalpojis par iemeslu Izglītības un zinātnes ministrijai piešķirt sportistiem kādu naudas balvu. Pēc pērnā gada lauriem vienīgi Latvijas Paralimpiskā komiteja piešķīrusi 1327 eiro. «Domājam, kuru bērnunamu izvizināt ar vučko,» pasmaida Vita. Nekas daudz par šo naudu nesanāk, ja rēķina, ka laba ķivere vien maksā 400 eiro. Vislielāko atbalstu parabobslejistiem sniedz Latvijas valsts meži. Viņu ziedojumi palīdz sportistiem nokļūt uz sacensībām un iegādāties inventāru. Pateicoties tam, pašiem sava nauda sportā nav jāiegulda.

Par valsts attieksmi Arturs ir skarbs: «Kad klāt ir prese, tad paspiež mums roku. Kad ejam un prasām kaut ko, tad nav nekā.»

Parabobslejistu fiziskās formas uzturēšana ir viņu pašu ziņā. Retu reizi notiek kāds treniņš Siguldas trasē, bet visnopietnākie norit starptautisko sacensību laikā, jo tad veselu nedēļu uz vietas var trenēties. Siguldā treniņi nav viegli, jo trase nav piemērota cilvēkiem ratiņkrēslos. Lai tiktu līdz startam, nepieciešami palīgi, kas sportistus var uznest un iesēdināt kamanās. Ar ratiņiem nevar tikt pat tualetēs.

Vaicāts par ikdienas treniņiem, Arturs gari novelk: «Baigi slinkoju.» Citreiz pacilājot hanteles, bieži uz rokām rāpo pa māju. Bet par sportisko formu viņam visvairāk jāpateicas kalnam, kura galā atrodas viņu māja. Lai ar ratiņkrēslu tiktu augšā, vajag daudz spēka. Arī uzturam Arturs stingri līdzi neseko. Sportists kopā ar bobu nevar svērt vairāk par 280 kilogramiem, bet pašas kamanas ir aptuveni 180 kg smagas. Līdz maksimālajam svaram Arturam vēl ir piecpadsmit kilogrami – droši var ēst, ko gribas.

Gribētu izlēkt ar izpletni!

Zem Artura džempera piedurknes rēgojas sarkanbaltsarkana lentīte, ko sportists apsējis ap roku. «To man uzdāvināja, kad biju Norvēģijā. Baigais patriots neesmu. Man nepatīk, ka paši latvieši visu iznīcina savā mājā. Ko pasaka, to uzreiz dara, nav sava viedokļa,» viņš pukojas par klausīšanu Eiropas Savienības prasībām. «Tā jau mēs gudri esam, bet nav kā Vācijā, kur lielajā aviokompānijā Lufthansa piloti pasaka – nelidosim, kamēr algas nebūs lielākas. Un viss apstājas. Bet pie mums visiem vienalga,» viņš iekarst.

Kāpēc viņš tomēr izvēlējies palikt Latvijā, nevis dodas sportot citur? «Pierasts. Svaigs gaiss te ir.»

Ja valsts Arturam piešķirtu kādu prēmiju par čempiona titulu, viņš to gribētu ieguldīt nelielajā guļbūves mājiņā, kas slejas pagalmā – netālu no siltumnīcas, kur māsas vasarā audzē tomātus un gurķus. «Laikam.» Atklāti sakot, Arturs īsti nezina, ko māsas tur audzē. Mājiņa savulaik kalpoja kā kūts, bet tagad stāv tukša. Arturs gribētu to iztīrīt, izbetonēt grīdas un ierīkot tajā trenažieru zāli. Valkā visas sporta zāles esot otrajā stāvā – bez citu palīdzības nevar aiziet patrenēties. Būtu citādi, ja zāle būtu pieejama tepat pagalmā.

Vēl viņš gribētu iemācīties braukt ar auto, tad varētu nokļūt visur, kur gribas. «Varbūt tāpat kā lielajiem bobslejistiem piešķirs kādu BMW? Tad jau varētu braukāt,» viņš saka nedaudz ironiski. Ja ne mašīnu, tad vismaz velosipēdu, kuru ar rokām var mīt. «Ar tādu es braukātu visur,» viņš turpina sapņot.

Uz jautājumu, vai kaut kur dzīvē vēl noķer tādas emocijas kā bobsleja trasē, mirkli padomājis, puisis atbild: «Domāju, ka izlēkt Siguldā ar gumiju no vagoniņa būtu tas pats.» Tu gribētu? «Es gribētu izlēkt ar izpletni. Tas būtu forši!»